Saruna ar Nacionālās pretošanās kustības dalībnieku Bruno Javoišu
Gruzdošais karš Latvijā
DDD: Pirms 60 gadiem, krievu okupācijas laikā, blakus milicijas pārvaldei jūs uzvilkāt Latvijas sarkanbaltsarkano karogu 76 metrus augstajā radiotornī. Mani ļoti aizkustina jūsu varonība, tādēļ vēlos jautāt, vai tas, par ko cīnījāties un par ko cietāt Mordovijas lēģeros, ir sasniegts?
Bruno Javoišs: Tas, ko jaunības ideālismā gribēju panākt, līdz galam sasniegts nav. Taču tik konkrēts jautājums prasīt prasās pēc labi pārdomātas atbildes. Sadalīsim to divās daļās. Pirmkārt – Latvija. Otrkārt – latviešu tauta. Ir izveidojusies paradoksāla situācija: Latvija kā suverēna valsts, es uzskatu, brīvību ir atguvusi, bet latviešu tauta kā tās valstsnācija – vēl aizvien nav. Pēc atmiņas citēšu franču filozofa Žana Žaka Ruso definīciju: “Brīvība nav tiesības darīt visu, kas ienāk prātā, bet gan tiesības nedarīt to, ko nevēlies.”
Kamēr līdz galam nav sakārtotas “nekustamā īpašuma”, kas pasaules kartē iezīmēts ar “kadastra nosaukumu” – “Latvija”, tas ir, latviešu tautas kā īpašnieka tiesības uz Latviju de facto, tikmēr teikt, ka latviešu tauta ir “patiešām brīva”, būs pārspīlējums. Turklāt (ne)krietni melīgs! Savas īpašnieka tiesības uz mūsu zemi pieteikusi Krievija. Izskatās, ka ar labu tā no tām atteikties negrasās. Manuprāt, ja Latvija nebūtu uz laiku atteikusies no Abrenes (pēc kara radīsies iespēja atmainīt atpakaļ pret “sprāguša ēzeļa ausīm”), Igaunija – arī uz laiku no Pečoriem un ja Lietuva nebūtu piekāpusies noslāpēt Ignalinas atomelektrostaciju, kas zina, varbūt karš, kas šodien plosa Ukrainu, būtu uzliesmojis pie mums, Baltijā.
DDD: Tomēr uzskatu, ka Aigars Kalvītis, Vaira Vīķe-Freiberga un citi politiķi, arī Satversmes tiesas tiesneši Gunāra Kūtra vadībā, kas piekrita atsacīties no diviem procentiem mūsu valsts teritorijas, noslēdzot jaunu robežlīgumu, nevis novērsa karu, bet gan paveica nodevību.
B.J.: Tas, kas tagad notiek Latvijā, arī ir karš. Citādi domājošie maldina sevi un tos, ar ko runā. Tiesa, tas nav karstais karš. Te nekrīt bumbas, netarkšķ ložmetēji, netiek iznīcināta infrastruktūra, nogalināti cilvēki. Nav arī aukstais karš – nesacenšamies ar ienaidnieku ekonomikā un bruņojumā. Tas ir GRUZDOŠAIS KARŠ, kas dūmo un smird pēc “uzbudinātas”, savus piecdesmit gadus sastāvējušās vates. Latviešu tauta kļūs patiesi brīva tikai tad, kad latvieši šajā karā gūs uzvaru. Tas neizbēgami notiks, taču paredzu, ka ukraiņi uzvaras svētkus svinēs pirms mums. Tur karš ir pusceļā, bet mums tas pagaidām tikai pieteikts ar brīdinājuma raķešu zalvēm pagājušā gada 31. decembrī pulksten 23.
Mums ar igauņiem kopīga cīņa
DDD: Pirms dažiem gadiem iznāca jūsu drauga, igauņu Nacionālās pretošanās kustības dalībnieka un lēģera biedra Marta Niklusa grāmata, kurā publicēta arī intervija laikrakstam “DDD” ar nosaukumu “Lai Baltijas tautas apvienojas ap DDD”. Vai laikraksts “DDD” turpina latvieša Bruno Javoiša un igauņa Marta Niklusa cīņu?
Bruno Javoišs: Neapšaubāmi! Mums gan bija katram savs “areāls”. Manas cīņas mērķis bija deokupācija un derusifikācija, viņam – deboļševizācija jeb, kā viņš to dēvē, – desovjetizācija. Tā kā “DDD” apvieno abus virzienus, biju pārliecināts, ka ar sarunas “stenogrammu” iepazīties būtu derīgi gan latviešiem, gan igauņiem, kas domā ar savu galvu.
DDD: Marts Nikluss intervijā mūsu avīzei par okupācijas seku novēršanu teica: “Jāsāk ar to, ka visus jēdzienus ir jāsauc to īstajos vārdos. Ir jātiek pāri mazvērtības kompleksam un jāiet kopā – roku rokā.”
B.J.: Pateicoties šai intervijai, kuru es pārtulkoju igauņu valodā un kas publicēta Marta grāmatā, daudziem igauņiem, sevišķi ar nacionālās pretošanās kustību saistītajās aprindās, šī mūsu avīzes nosaukuma burtkopa – DDD – nu ir visai atpazīstama. 16. martā un 18. novembrī igauņu grupas ar vainagiem un saviem karogiem brauc uz Rīgu godināt mūsu Brīvības pieminekli un pievienojas gājienu dalībniekiem. Jau pulcēšanās sākumā katram rokā nez no kurienes uzrodas pa svaigam “DDD” numuram. Agrāk, kad avīzei pievienojāt pielikumu arī krieviski, tad brālīši igauņi iemanījās iegūt pat vairākus tādus eksemplārus, lai pārvestu draugiem, paziņām vai ieskapētu kādu krievu aktīvistu pastkastē. Arī tas ir mūsu ar Martu kādreiz iesāktās cīņas turpinājums. Problēmas taču Latvijā un Igaunijā ir ļoti sakritīgas.
DDD: Nesen jūs rakstījāt mums, ka gaisā var just dekolonizācijas sākumu. Pēc kā to spriežat?
B.J.: Jābūt bezcerīgi aklam, lai to neredzētu, nedzirdētu, nesajustu. Pietiek paskatīties uz par un ap Latviju runājošo prokrievisko blogeru un blogeršu sejām, lai saprastu, ka cerības uz “jaunības laiku” atgriešanos viņi (vēl jo šaušalīgāk viņas) vairs nelolo. Aizvien biežāk dzirdamas vaimanas: “Ja v šoke! Eto užas, čto v našei Laviji tvoritsa! I eto toļko načalo!” (“Esmu šokā! Tās ir šausmas, kas mūsu Latvijā notiek! Un tas ir tikai sākums!”) Pamazām sāk dominēt aicinājumi uz izlīgšanu un “davaiķe žitj družno” (“dzīvosim saticīgi!”). Ļoti daudz izsaka dažu Krievijas pilsonību ar steigu mangojošo eventuālo repatriantu sarunas ar Maskavas vai Pēterburgas migrācijas dienestu darbiniekiem. Izrādās, Latvijā Krievijas pilsonību iegūt nav iespējams. Arī atteikties no tās mūsu valstī nevarot. Jābraucot vien uz Krieviju pašam. Un te nu… “viņa” ar prieku, bet “viņš” ne par kādu cenu! Sauc vai kādu “latišu” palīgā lai dabūtu vīru pāri slieksnim! Tikai “požaluista, ne ar kājas spērienu”!
Priekšā nepieredzēts gads
DDD: Jūsuprāt, vai latvieši mostas dekolonizācijai – vai saprot, ka ir beidzot jāsadūšojas šim procesam, lai paglābtu mūsu tautu un valsti?
Bruno Javoišs: Man pie durvju stenderes ir saglabājies mazliet pabalējis Latvijas Nacionālās frontes sienas kalendārs. Uz tā titulraksts – “Latvijas dekolonizācijas septītais gads”. Vai pa šiem piecpadsmit gadiem latvieši nebija “sadūšojušies”? Gan jau bija. Pat acis un ausis turēja vaļā. Un ļoti daudzi dzirdēja nepārtraukti zvanam “DDD” modinātājpulksteni. Taču pat paši uzņēmīgākie saprata, ka vēl nebija pienācis īstais brīdis “kājas aut un naidniekam pretī doties, dzīt staignājā to un kaut” (no Rūdolfa Blaumaņa “Tālavas taurētāja”)…
DDD: Kādēļ tad tā?
B.J.: Neizdevies Pārdaugavas pieminekļa spridzināšanas mēģinājums un pēc tam maznozīmīgā postījuma gandrīz momentāna atremontēšana, tad 9. maija orģiju netraucēta turpināšanās lika domāt, ka vēl nav pienācis īstais laiks… Tagad līdz ar Krievijas iebrukumu Ukrainā un Rietumvalstu “pamošanos” tas ir pienācis! Tagad latvieti vairs nav ne jāmodina, ne jādūšina. Process, uz kuru jūsu avīze aicināja jau teju trīsdesmit gadus, ir sācies, un to vairs neapturēt.
Izmaiņas dos pati dzīve, domāju, jau tuvākajos sešos mēnešos. Es pacēlu karogu tikai vienu reizi, jūs to esat cēluši vairāk nekā divdesmit gadus nemitīgi. Neskatoties uz atentātu Aivaram Gardam, provokācijām, nievām, tiesas procesiem un neskaitāmiem mēģinājumiem jūs noslāpēt, jūsu balsi apklusināt! Tagad, kad rakstus un autorus, kurus publicējat jūs, publicē arī “Latvijas Avīze”, “Latvija Amerikā” un www.latviesi.com, laikraksts “DDD” tautā gūs aizvien lielāku atsaucību un lasāmību. Varbūt būtu īstais laiks sākt domāt arī par avīzes elektronisko versiju. Domāju ka pasūtītāju skaits pieaugtu ne pa mēnešiem, bet pa dienām.
DDD: Kādi vēl apdraudējumi ir latviešu tautai un valstij? No kā mums jāsargās? Kas mums sevī jāpārvar?
B.J.: Sevī vairs nav jāpārvar nekas – manuprāt, viss, ko šis brīdis mums ļāvis, esam pārvarējuši. Labākais apliecinājums tam ir Pārdaugavā nogāztais okupācijas ansamblis, demontētās mūsu valstij naidīgās piemiņas zīmes, prezidenta, parlamenta un valdības atbalsts latviešu kā valstsnācijas nozīmes un pozīciju stiprināšanai, augusi izpratne par atšķirību starp pretošanās kustību un disidentiem, skolu un bērnudārzu pāreja uz latviešu mācību valodu, milzīgais atbalsts un atsaucība Liānas Langas uzsāktajai kampaņai “Atkrievisko Latviju!”. Tādu pašu kampaņu būtu jāuzsāk ar uzsaukumu “Atpadomisko krievu okupācijas nosaukumu!”.
DDD: Kā to saprast?
B.J.: Kopš krievu okupācijas laikiem ir iesakņojusies vārdu kopa “vācu okupācija”. Neviens un nekur neprotestē, nepieprasa pārdēvēt par “nacionālsociālistisko”. Kāpēc gan krievu okupāciju aizvien vēl būtu jādēvē par “padomju”?! Turpinām baidīties – ka tik kāds neapvainojas? Vācieši pieņēma kā (ne)godam pelnītu. Vai Krievija ar iebrukumu Ukrainā un astoņdesmit procentīgo krievu tautas atbalstu tam un deviņdesmit piecu procentīgo gavilēšanu par Krimas aneksiju to nav pelnījusi? Varbūt pietiek “padomiskot”? UKRAINĀ NENOTIEK PADOMJU OKUPĀCIJA! Tur runā skaidru valodu – krievu okupācija. Vai pie mums bija savādāk? Varbūt jābeidz melot un “pielāgoties apstākļiem”?
Nez kāpēc daudzi, pat vēsturnieki (!), kā kaķi karstu bļodu cenšas apiet Gunāra Astras 1983. gada tiesas prāvas Pēdējā vārdā teikto: “Ja 17. jūniju un 21. jūliju apmainītu vietām, tas ir, ja 17. jūnijā saskaņā ar Latvijas Satversmi, paužot tautas brīvu gribu, Latvijā būtu nodibināta padomju republika… es respektētu savas tautas gribu, un mani nebūtu par ko vajāt.” Čekas protokolos izmeklētājs kā velns no krusta vairījās ierakstīt – “cīnījos pret krievu okupāciju”; tā vietā liekot parakstīt – “biju naidīgi noskaņots, gribēju gāzt, cīnījos pret padomju varu”. Lūk, būtu jāsargās, lai sociālajos tīklos un sarunvalodā neturpinātu sakņoties maldinošs uzskats, ka padomju okupācija ir bīstamāka par krievu okupāciju.
Šis gads solās mums nest daudz līdz šim nepieredzēta, nepārdzīvota. Nedrīkstam atslābt. nedrīkstam “jau laikus, visam gadījumam” baidīties no vēl nezināmā. Laikam tagad būs pats īstākais brīdis izpildīt Eduardam Berklavam kādreiz doto solījumu – aicināt latviešus dibināt kopas. Vienalga kādas – etnogrāfiskas, reliģiskas, muzikālas, deju un dziesmu, interešu vai ģimeniskas. Jo tās, pēc viņa pārliecības, ar laiku pašas no sevis saplūdīs vienā etniski nacionālā veselumā, izspiežot visu svešo un mūsu valstij un tautai naidīgo.
Intervēja Līga Muzikante
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.1(519), 2023. gada 13.–26. janvārim