Saruna ar kādreizējo žurnālisti Ingrīdu Strodu
DDD: Tuvojoties Latvijas Radio jubilejai, skan mediju pašslavinošas reklāmas ar saukli: “Latvijas sabiedriskie mediji. Mani. Arī Tavi.” Kā īsti ir – vai Latvijas Radio un Latvijas Televīziju varam saukt par sabiedriskajiem medijiem? Kādā gadījumā LR un LTV patiešām būtu dēvējami par sabiedriskajiem medijiem? Kas būtu jādara, lai t.s. “sabiedriskie mediji” patiešām kļūtu par tādiem?
Ingrīda Stroda: Manuprāt, sabiedrības labā un interesēs jāstrādā visiem medijiem. Arī komercmedijiem, kas saturu veido, pateicoties reklāmdevējiem. Taču šodienas sabiedriskie mediji laiku, kuru savulaik arī aizpildīja komercreklāmas, tagad izmanto pašreklāmām, kas reizēm sāk “krist uz nerviem”. Turklāt kā āža kāja lien laukā tas, ka tie pilda valsts pasūtījumu, tāpēc liela daļa sabiedrības tos sauc par valsts medijiem.
DDD: Vai ir iespējams, ka žurnālisti, apzinoties sava darba ietekmi uz cilvēku domāšanu, izmanto profesiju, lai kaitētu, lai iesakņotu pozitīvu attieksmi pret patiesībā nosodāmām parādībām? Jūs, droši vien, teiksit: nē! Bet kā tad skaidrot situāciju, ka vēl nesen žurnālisti tos, kuri aicināja nojaukt okupekli Pārdaugavā, sauca par naida kurinātājiem, kaitniekiem, bet tagad, kad oficiālā vara maina domas, ar asarām acīs stāsta, ka visi beidzot sagaidījuši tā kaunu staba nojaukšanu?! Kas tas ir?!
I.S.: Ir latviešiem tāds teiciens – kā vēji pūš, tā arī lokās. Nenoliedzami, žurnālistu ietekme uz sabiedrību ir milzīga. Nedomāju, ka viņi kaut kā īpaši ietekmētu jauno paaudzi, kas izmanto pavisam citus saziņas līdzekļus. Bet vidējo un īpaši vecāku ļaužu vidū žurnālisti samērā bieži ir neapstrīdamas autoritātes. Tātad tas, ko viņi saka, ir patiesība un vienīgi patiesība. Cik bieži cilvēki atsaucas uz žurnālistu teikto! Un tevis pieminētais par okupekli Pārdaugavā ir spilgts piemērs tam.
Runāšana “pa spalvai”
DDD: Ar turpinājumiem vairākos laikraksta numuros esam publicējuši sarunas ar žurnālisti, dzejnieci un psihoterapeitu par t.s. “sabiedriskajiem medijiem”. Visi atzīst, ka pēdējā laikā aizvien spēcīgāk vērojama mediju tendenciozitāte, atspoguļojot šauras pie varas esošas sabiedrības grupas intereses. Nekaunīgi tiek uzspiests viedoklis, kas ir svešs latviešu tautas vērtībām un morālei. Kas, tavuprāt, mudina žurnālistus būt tik tendencioziem?
Ingrīda Stroda: Baidoties no tā, ka var piepildīties vēl kāds latviešu teiciens: “Kā mežā sauc, tā atskan,” – tendenciozitāte, kas vērojama t.s. sabiedrisko mediju darbībā, manuprāt, sakņojas apstāklī, ka pie varas esošie taču piešķir naudu! Tātad – finansiālā atkarība. Sak’, nerunāšana “pa spalvai” var dārgi maksāt.
DDD: Dzejniece Liāna Langa intervijā izteica domu, ka pie vainas ir nevis žurnālisti, bet redaktori, kuri veido radio un televīzijas saturu. Tu ilgus gadus esi strādājusi medijos – cik ļoti šāds apgalvojums ir atbilstošs realitātei?
I.S.: Īsti negribētu piekrist cienījamajai dzejniecei par radio un televīzijas satura veidošanu. Cik zinu, katrā no šiem medijiem ir galvenais redaktors, bet saturu, man šķiet, tomēr veido žurnālisti. Un te ir svarīgi saglabāt neitralitāti. To galvenokārt attiecinu uz ziņu dienesta darbu. Citos raidījumos žurnālista attieksme reizēm tikai pušķo viņa garadarbu, un tas ir labi.
Bet par saturu kopumā gan neesmu sajūsmā. Nav normāli, ja gandrīz katru dienu cilvēkus “ārstē” un baida ar dažādām ļaunām un smagām kaitēm, ir atsevišķi kadri un pat veseli raidījumi par vardarbību, par šausmām, ja nevarēsim samaksāt tēriņus, tagad, protams, neiztrūkstoši klātesošas ir kara šausmas (te nekādā gadījumā tās neapšaubu un dzīvoju līdzi kareivīgajiem ukraiņiem!)… Bet runa ir par samērību. Nevar taču jau no paša rīta cilvēku “stāvus dzīt zemē”! Par to jau nesen rakstīja arī vēsturnieks Valdis Klišāns, secinādams, ka “jāņem tikai ziepes un striķis”, tāpēc, lai pie tik šausmīga gala nenonāktu, viņš sabiedriskos medijus vairs nepatērē.
DDD: Psihoterapeits Viesturs Rudzītis izteica domu, ka “nebūtu par skarbu žurnālistu rīcību klasificēt kā noziegumu pret cilvēci, jo tas, ko viņi dara, sačakarējot cilvēkiem galvas, ir tikpat drausmīgi, kā nošaut grāvmalā kādas noteiktas nacionalitātes cilvēku grupu.” Es šādam apgalvojumam piekrītu, bet – kā tu domā?
I.S.: Par žurnālistu rīcību, sačakarējot cilvēku prātus, psihoterapeitam Viesturam Rudzītim piekrītu, taču tam skarbajam salīdzinājumam gan īsti ne.
DDD: Ja žurnālisti zina savu ietekmi, kādēļ to neizmanto labās lietās, piemēram, nevis lai sludinātu, cik nepieciešama integrācija, bet gan skaidrotu, ka latviešu un okupantu saliedēšana ir noziegums, ka to nedrīkst veikt? Un cik daudz raidījumu ir bijis, piemēram, par Herbertu Cukuru, lai aizstāvētu viņa godu, nevis pievienotos pasaules noziedznieku apgalvojumiem, ka viņš ir žīdu šāvējs?!
I.S.: Esmu viena no nedaudzajām žurnālistēm, kurai laimējās Dienvidamerikā intervēt Herberta Cukura dēlu. Iepriekš biju tai gatavojusies un šī kasete, tāpat kā intervija ar slaveno ekonomvēsturnieku Edgaru Dunsdorfu Austrālijā, tika nodota Okupācijas muzejam. Domāju, ja kādreiz kāds žurnālists gribēs šos tematus papētīt vēl sīkāk un pamatīgāk (kā to Herberta Cukura gadījumā darījis Armands Puče), viņam šie ieraksti varētu būt tāds kā atspēriena punkts. Nelaime jau tā, ka žurnālisti (ar atsevišķiem izņēmumiem) ierakstiem bieži negatavojas vai arī dara to ļoti pavirši. Cik bezgala daudz kļūdu un neprecizitāšu esmu šajos gados novērojusi savu amatbrāļu darbā! Nemaz nerunājot par tiem tendenciozi saliktajiem akcentiem, par kuriem arī tu esi sašutusi. Kā saka – “ārsta kļūdas darbā aprok zem zemes, bet žurnālista – tiražē miljonos eksemplāru”.
Pelnīta kritika ir vajadzīga
DDD: Padomju okupācijas laikos bija cenzūra – visi to zināja. Šodien it kā nav oficiālas cenzūras, bet sajūta, ka pašcenzūra ir kļuvusi vēl spēcīgāka. Piekrīti?
Ingrīda Stroda: Varbūt esmu vecmodīga, bet kaut kādai pašcenzūrai, manuprāt, tomēr jābūt. Ģimenē arī savā attieksmē pret vecākiem un bērniem tādai jābūt. Kā saka, nevar “maukt”, ko un kā gribas. Tāpēc jau mēs esam homo sapiens.
DDD: Protams, ir jākontrolē, ko runā, bet ar “pašcenzūru” šoreiz vairāk domāju “kaukšanu līdzi valdošiem vējiem”, kad žurnālisti, lai būtu ērti naudas devējiem, runātu tikai to, kas tīkams varai.
I.S.: Tam es piekrītu, tādēļ jau esmu sašutusi par neslēpto angažētību un tendenciozitāti, kāda vērojama t.s. “sabiedriskajos medijos”.
DDD: Vai žurnālistus drīkst kritizēt? Mani novērojumi liecina, ka žurnālisti ļoti slikti uztver kritiku, jo viņi paši uzskata, ka ir gandrīz “svētās govis”, kuras nevienam nav tiesību aiztikt.
I.S.: Jā, jā, jā – žurnālistus drīkst kritizēt un viņi ir jākritizē!!! Citādi tiešām viņiem ir “svētās govs” statuss. Ko tikai Latvijas ļaudis nekritizē – arī Valsts prezidentu! Diemžēl sabiedrisko mediju žurnālistu sacītais izskan kā Alfa un Omega… Patīkams izņēmums ir Jānis Domburs, kurš, redzams, ne tikai iepriekš ir ļoti nopietni gatavojies ik tematam, bet arī brīvi un nepiespiesti vada diskusijas par sarežģītiem jautājumiem. Turklāt uzklausīti tiek dažādi viedokļi. Nenoliedzami, viņa atgriešanās LTV1 ir ieguvums. Bet raidījumā “Šīsdienas jautājums” burtiski pirms pāris dienām abi uzaicinātie bija “no vienas blices”… Komentāriem par viedokļu daudzveidību, kā redzams, šeit nav vietas, kaut arī to pieprasa likums.
Savulaik kādas lielas avīzes kolēģi, kā arī žurnālistus gatavojošie mācībspēki mani aicināja rakstīt mediju kritikas. Laika trūkuma dēļ toreiz atteicos. Atceros, ka kādreiz (saukšu tās par radošajām darbnīcām) to darīja arī radioļaudis. Tagad viss pazudis. Žēl. Tas “mūsu cunftei” nāktu tikai par labu. Iespējams… Bet varbūt tas jau ir novēloti un džins no pudeles jau izlaists.
Intervēja Liene Apine
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.22(516) (2022. gada novembris–8. decembris)