DEKOLONIZĀCIJAS PRIEKŠVAKARĀ

Bruno Javoiša* atklātā vēstule latviešu valodu saprotošiem “krievvalodīgajiem” Latvijā

Reiz kāds Latvijas krievs Mordovijas 11. lēģerī iejaucās mūsu spriedelēšanā par Latvijas nākotni ar vārdiem: “Kogda naša Latvija budet…” (“Kad mūsu Latvija būs…”) Mans ieslodzījuma biedrs, Latvijas brīvības cīnītājs Gunārs Astra, ar asu žestu viņu momentā pārtrauca un gandrīz vai fiziski aizbāza viņam muti: “Ja gribi runāt par zemi, kurā esi dzimis un audzis, saki to šīs zemes valodā!” Krievs pārsteigumā izvalbīja acis un aizsteidzās sūdzēties pie saviem Maskavas un Ļeņingradas domubiedriem. 

Mums, Mordovijas lēģerus izgājušajiem un vēl dzīvību velkošajiem nacionālās pretošanās kustības cīnītājiem, sāp, un mēs jūtamies pazemoti, dzirdot vai lasot krievu izteikumus “naša Latvija” (mūsu Latvija) un “zdes naša roģina” (“te ir mūsu dzimtene”). Nu nav tā ne jūsu Latvija, ne jūsu roģina! Latvija ir valsts, kurā jūsu vectēvi, to atbrīvojuši no vācu okupantiem, paši kļuva par tādiem pašiem okupantiem. Un tagad jums, nelaimīgajiem, jāstrebj putra, kuru jūsu senči, varbūt paši (vismaz kāda daļa), to nemaz negribēdami, savārījuši.

Jums nepatīk, ka jūs dēvē par okupantiem vai viņu pēctečiem. Taču padomājiet paši: ja kāds nolaupa citam zelta pulksteni un atstāj to mantojumā saviem bērniem, šis pulkstenis gan pēc dabas, gan cilvēku likumiem turpina piederēt tā patiesajam īpašniekam. Laupītāja bērniem un bērnubērniem, uzzinot par noziegumu, būtu pienākums atvainoties, nožēlot savu priekšgājēju izdarīto un nolaupīto bez ierunām atdot. Ja aplaupītā vairs nav starp dzīvajiem, tad viņa pēcnācējiem. Jūs, izskatās, negrasāties darīt ne vienu, ne otru, ne trešo. Tieši pretēji – uzstājat, ka nolaupītais pieder jums, jo, lūk, šajā pulkstenī ticis iegravēts jūsu vectēva vārds. Tas iegravēts daudzajos pieminekļos, kuri tagad tiek nojaukti.

Jūs pamatojat savas tiesības atrasties iekarotajā zemē ar to, ka šeit apglabāti jūsu “predki” (senči). Taču visa Krievijas vēsture pilna ar karagājieniem pret kaimiņu tautām un valstīm. Ar jūsu senču apbedījumiem ir pārklāta visa Austrumeiropa no Baltijas līdz pat Melnajai jūrai. Vai tas nozīmē, ka jums ir tiesības pretendēt uz valdīšanu pār visām šīm zemēm?! 

Pēc daudz kā spriežot, karš Ukrainā jums šķiet tikai sākums kaut kam lielam un daudzām tautām briesmīgam. Ne velti krievu sociālajos tīklos tiek draudēts ar atmaksu par jūsu nogāztajiem elku stabiem. Pārmetat, ka mēs “karojot ar pieminekļiem”, piesaucat “saglabāt vēsturisko atmiņu” un skaidrojat, ka “pieminekļi ne pie kā nav vainīgi”. Taču vēl ir dzīvi tie, kuri ar sakostiem zobiem, asarām acīs un dziļi kabatās apslēptām dūrēm bija spiesti noskatīties, kā tika nobuldorizēts Oskara Kalpka piemineklis, līdz ar zemi nolīdzināts Balto krustu kapulauks, kā Brāļu kapu iesvētītajā zemē tika ierakti šīs zemes brīvību sabradājušie okupētājarmijas ģenerāļi. Un vērīga acs sekoja, lai neviens tām vietām netuvotos ar margrietiņu vai rudzupuķi rokā. 

Jums tagad tiek ļauts nest uz demontēto piemiņas akmeņu vietām sarkanas neļķes un dedzināt svecītes. Jums paliek sarkano cīnītāju brāļu kapi, kuros ar godu tiek pārapbedīti jūsu vectēvu kauli. Jums būs, kur aiziet sērot. Bet kur pieminēt mums tos simtiem tūkstošus, kuru mirstīgās atliekas iesaldētas Sibīrijas plašumos, ieputinātas Kazahijas stepēs vai dziļā slepenībā apbērtas ar zemi Baltezera, Mārupes un Kurzemes mežos? 

Nē, neaiciniet mūs uz izlīgšanu, kamēr nebūsiet nolūgušies, atvainojušies par savu vectēvu grēkiem, pelniem galvu apkaisījuši un samierinājušies ar to, ka tiekat uzskatīti par okupantiem, viņu pēctečiem un piekto kolonnu. Krievu valodā ir mums, baltu tautām, nepazīstams, netulkojams, taču intuitīvi līdzjūtību raisošs vārds “čelobiķije” (savas vainas atzīšana, izteikti dziļa nožēlošana). Lūk, ar to tad būtu jāsāk. Nevis ar draudiem atriebties, solījumiem “povtoritj” (atkārtot). Mēs, latvieši, negribam, lai atkārtojas tās šausmas, kuru asiņu peļķēm nācās brist cauri Latvijai 1940.–1950. gados un kam tagad brien cauri nepadevīgā ukraiņu tauta. Ja arī jūs to negribat, tad pagaidām samierinieties ar “bez vainas vainīgo” statusu, mācieties mūsu valsts valodu, meklējiet izlīgumu, un tad domāsim kopā, kam palikt šaizemē un kam labāk atgriezties savu vecvecāku ligzdā. 

Aizvien biežāk dzird žēlojamies: “Mums nav kur atgriezties. Rietumi mūs negrib pieņemt, bet Krievijai neesam vajadzīgi.” Tā tīri nav. Krievija jau pirms laba laika aicina savus tautiešus uz “rodnoj dom” (dzimtajām mājām). Tikai to gribētāju tā pamaz. Tai vietā nožēlojami daudziem šķiet vieglāk lamāt  valsti, kurā dzīvo; valodu, kuru nu nekādi negribas mācīties un mūsu jauniedibināto pārvaldes sistēmu. Derētu paturēt prātā, ka, apsaukājot valsts, kurā dzīvojat, prezidentu nepiedienīgos vārdos, jūs pazemojat paši sevi un tautu, kuras pilntiesīgs pārstāvis viņš ir. Ņirdzot par atkritumu urnā iegadījušos valsts karodziņu vai demonstratīvi to dedzinot, ņirgājoties par mūsu himnu, jūs spilgti parādāt savu attieksmi pret mūsu valsti un mūsu svētumiem. Varbūt vismaz mēģiniet saprast, ka latvieši ar to nekad nesamierināsies.

Varbūt iebildīsiet, ka prezidents nepārstāv “visu” (jūsu izpratnē) tautu. Tad jūsu zināšanai, latviešu tauta un Latvijas tauta kļūs par viennozīmīgu jēdzienu tikai tad, kad visas Latvijā dzīvojošās mazākumtautības (jūsu “mazākumtautību” ieskaitot!), tāpat kā pirms abām okupācijām, runās vienā valodā. Un, velti neceriet – šī valoda nebūs krievu!   

Bruno Javoišs


* Bruno Javoišs – Nacionālās pretošanās kustības dalībnieks, latvietis, kurš 1963. gadā Rīgas radiotornī pacēla Latvijas brīvvalsts karogu.


Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.22(516) (2022. gada novembris–8. decembris)


« Atpakaļ