Rasa Pārpuce
Mag. hist., Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja galvenā speciāliste
Ar 4579 balsīm aptaujas “100 Latvijas personības” sarakstā 9. ir dzejnieks JĀNIS RAINIS (1865–1929). Viens no neatkarīgas latviešu valsts sekmētājiem. Pilns iedvesmas jaunās valsts jauncelsmes darbam, tomēr izrādījās, ka Latvijas politikas reālijas nav savienojamas ar radošā ģēnija garu. Rainis bija deputāts Satversmes sapulcē un pirmajās trijās Saeimās, kļuva arī izglītības ministrs. Taču viņa kā politiķa sapnis – Valsts prezidenta amats – tā arī nepiepildījās.
Rainis un Aspazija no Šveices trimdas Latvijā atgriezās 1920. gada aprīlī dažas dienas pirms Satversmes sapulces vēlēšanām. “Par spīti jebkurai loģikai, likās, ka ar viņu atbraukšanu beigsies visu naids pret visiem, beigsies juku laiki un bezcerība; beigsies briesmīgais asiņainais laiks un visiem sāksies jauna, cita dzīve: kā pirms kara, tikai labāka,” raksta rakstnieks Roalds Dobrovenskis, pieminot, ka vairākās nometnēs sašķeltajiem latviešiem vajadzēja personību, kas stāvētu pāri nesaskaņām, kādu, ko neapšaubītu ne labējie, ne kreisie. Rainis bija varbūt vienīgais, kura vārds kaut ko izteica gandrīz katram. Sociāldemokrāti līdz ar Raiņa atgriešanos ieguva jaunu statusu: pret viņiem bija jāizturas nopietni.
“Vispārējie jūsmīgie apsveikumi, kādus viņš saņēma, pārbraucot 1920. gada aprīlī, viņā radīja ilūziju, ka visa tauta, visas partijas grib, lai viņš arī politikā kļūtu par tautas un valsts vadoni,” vēlāk atmiņās rakstīs viens no Latvijas sociāldemokrātu līderiem Fēlikss Cielēns. To apstiprina Aspazijas un Raiņa tuva draudzene, rakstniece un sabiedriskā darbiniece Ivande Kaija dienasgrāmatā: “[Rainis] teica: “Es esmu nācis samierināt tautu un aicināt kopējam valsts darbam. [..] Tagad visām šķirām kopēji jāstrādā pie valsts izbūves darba; mums jāved kulturāla šķiru cīņa, mēs tak neesam nekādi mežoņi.”
Satversmes sapulces vēlēšanās Rainis un Aspazija kandidēja no sociāldemokrātu listes. Rainis – pirmais sarakstā. Abus ievēlēja.
“Viņam dodot “dvorņika” vietu”
Sociāldemokrāti kļuva par lielāko frakciju Satversmes sapulcē – 58 deputāti no 150. Tomēr pārējās partijas apvienojās, atstājot sociāldemokrātus opozīcijā. Tāpēc Rainim bija maz izredžu kļūt par Satversmes sapulces priekšsēdētāju, kas tajā laikā līdzinājās prezidentam. Amatam izvirzīja Raini un Jāni Čaksti no Zemnieku savienības. Ar 83 pret 48 balsīm ievēlēja Čaksti. Pat visi partijas biedri nebalsoja par Raini. “Pilsoņi, kuriem bija 61 procentu vairākums, nekādā ziņā negribēja, ka šis svarīgais valsts reprezentētāja amats būtu sociāldemokrātu partijas pārstāvja rokās,” raksta Cielēns. “Tā nebija nekāda demonstrācija pret Raiņa personību. Tomēr Rainis to negribēja saprast. [..] Rainis bija tik aizvainots, ka, noklausījies balsošanas rezultātus, demonstratīvi atstāja sēžu zāli un aizgāja mājās.”
Lūk, ko raksta Ivande Kaija 1920. gada 26. maijā. “Šodien biju pie A[spazijas]. Izrunājāmies par politiku. R[ainis] esot partijā runājis par ieiešanu valdībā, bet viņu pārbalsojuši. Viņš gatavs iet. [..] R. acīmredzot ļoti grib strādāt kopā tautas labā, bet partijas disciplīna viņu saista. Viņš ir arī ļoti apvainots, ka viņu neievēlēja par Satversmes sapulces prezidentu. [..] Viņš valsts idejas pirmais nesējs, ar saviem darbiem to lielu audzējis, un nu, kad māja nodibināta uz viņa pamatiem, tad saimnieki esot citi, viņam dodot “dvorņika” vietu.”
Pēc dažām dienām Kaija vēstulē Pagaidu valdības vadītājam Kārlim Ulmanim lūdza, lai kaut aiz cieņas pret dzejnieku piedāvā Rainim izglītības ministra vietu. Un turpina: “Es gan vairāk domāju, ka viņš partijas spiests atteiksies tomēr. Bet [..] mums ir jātuvojas tomēr ar zināmu pieklājību, pazemību un dziļu cienību. Lai kā, viņš ir tomēr visu mūžu dzīvojis Latvijas brīvības idejai. Mums nav jākaunas zemoties viņa priekšā. Tas viņam būtu liels morālisks iekšējs apmierinājums, ja Jūs pie viņa grieztos ar rakstu kā pie cilvēka, ar viņa nopelnu atzīšanu un nožēlošanu, ja viņš neatrastu par iespējamu ņemt dalību mūsu nacionālā valsts darbā.”
Kaija cenšas gādāt par ģēniju. “Biju pie prezidenta Raiņa lietā. [..] U[lmanis] teica: [..] Vai R. negribētu iet kur par sūtni? Es iesmējos – tā būtu feļetona viela: izraidīt viņu. Viņš piekrita. Nu, viņš apdomāšot R. cienīgu posteni atrast.”
Rainis pirmoreiz uzstājās Satversmes sapulcē 18. augustā. “Ar lielu interesi visi gaidīja viņa pirmo uzstāšanos. Kad slavenais dzejnieks un latviešu nacionālās demokrātijas galvenais ideologs [..] pirmoreiz kāpa runātāju katedrā, [..] tad visa zāle sastinga uzmanībā,” raksta Cielēns. “Daudzi gaidīja, ka viņa runātais būs tikpat varens kā viņa dzeja. Bet drīzi jau ziņkārība atplaka, klausītāju sejās bija vērojama vilšanās. Rainis runāja paklusi, nedroši, it kā vārdus meklēdams, sevi uz priekšu dzīdams. Viņš runāja par agrāro jautājumu, no zāles atskanēja replikas. Enerģisks īsts runātājs būtu atsitis starpsaucienus un turpinājis tālāk savu runas pavedienu. Rainis turpretī samulsa [..]. Viņš sāka jautāt: Ko? Ko jūs teicāt? Es labi nesapratu. Redzēdami Raini izsistu no runas sliedēm, labā spārna deputāti nu vēl vairāk, skaļāk, nekautrīgāk sāka saukt starpā. [..] Pēc tam Rainis pavisam baltām acīm raudzījās labā spārna deputātos un vairs nemaz negribēja kāpt runātāju tribīnē. Frakcijai viņš bija sevišķi jālūdz uzstāties vispārējās debatēs, Satversmi spriežot.”
Citādi Raiņa un sociāldemokrātu attiecības tēlo Kaija augustā: “R. nevarot saprasties ar partiju, uz viņu neklausoties, no viņa centrālkomitejas lēmumus slēpjot. Viņa nacionālai domai nekur nepiekrītot. R. teicis – lai iestājas kabinetā, lai strādā kopā, – šie ne. Frakcija viņam neuzticot, neuzdodot arī runāt Satversmes sapulcē. [..] R. sajūtot dziļu, neatrisināmu dvēseles konfliktu: iekšēji viņam ar šo partiju kopīga nekā nav, bet izstāties nevar, kur visu mūžu pie tās skaitījies.” Trāpīgi pateicis rakstnieks Roalds Dobrovenskis: “[..] viņš neprata atteikties no tā, kas bija daļa no viņa paša. Viņš uzskatīja sevi par latviešu sociāldemokrātijas, visas, iniciatoru. No viņa bija radušies gan lielinieki, gan mazinieki. Viņš apsveica Sibīrijas latviešus, kas karoja Kolčaka pusē, bet nākamajā dienā sūtīja sirsnīgu vēstuli boļševikam Paulam Daugem uz Maskavu.”
“Viņš nevar atkrist no partijas”
Ivandes Kaijas dienasgrāmatā atrodam šādas rindas: “[..] viņš bez uzslavas, pārliecīgas cildināšanas nevar dzīvot, un pats viņš to apzinās, tas arī viens no galvenajiem motīviem, kādēļ viņš nevar atkrist no partijas, ar kuru viņam tik maz kopēja, ka viņš vēlētos bēgt atpakaļ vientulībā, uz K[astaņolu], tuksnesī…”
Bet, “otra lieta”, turpina Kaija, “viņš gribētu būt arī ārējā spīdumā – savas tautas pirmais. Varbūt tas arī būtu ar mieru [..] būt tikai dzejnieks, ne politiķis, bet to liedz viņa rakstura vājums. [..] Viņam tagad bailes pārraut, ko tad sacīs tādi cilvēki, ar kuriem viņš visu mūžu bijis tuvs [..]. Bez tam viņš tā ir iedzīvojies savā sociālisma pravieša lomā, ka nemaz nespēj citādi justies un nostāties tai pasaulei pretī ne dzīvē, ne dzejā. Tad viņam trūkst satura dzejai un dzīvei.”
Par šo “ārējo spīdumu” uzzinām no Cielēna: “Varens spožums saistījās ap augstiem valsts amatiem mūsu valsts dzīves sākotnē. Tas arī Rainim lika tiekties uz tiem. Plašākā sabiedrībā valdīja maldīgs uzskats, ka valsts prezidents, Saeimas priekšsēdis un it īpaši ministru prezidents un ministri vienīgie veido un virza nācijas un valsts likteni.” Tajā pašā laikā deputāti uzskatīja, ka rakstnieki nevar būt labi politiķi. “Mūsu parlamentā patentētie politiķi pārākuma izjūtā noraudzījās uz Raini un Skalbi, kas bija deputāti, saukājot viņus pat par mākoņu stūmējiem,” atklāj Cielēns.
Raiņa viedoklis par valsts ārpolitisko virzību atšķīrās no frakcijā valdošā. Sociāldemokrāti aizstāvēja Latvijas orientāciju uz Padomju Krieviju, kamēr citas partijas – uz Poliju. Fricis Menders: “Rainis bija pret mums”, viņš bija “stipri nacionāli noskaņots sociālists”, kam bija “pretīga krievu komunistu prakses “vecaziātiskā” nežēlība, terors, individuālo brīvību apspiešana”.
Savs viedoklis Rainim bija arī par Valsts prezidenta amatu. Sociāldemokrāti uzskatīja, ka tāds nav vajadzīgs: valsti reprezentēs Saeimas priekšsēdētājs, bet dzejnieks atbalstīja tautas vēlētu prezidentu. Deputāti izšķīrās par Saeimas vēlētu.
1922. gada rudenī pēc 1. Saeimas vēlēšanām Rainis nekļuva par parlamenta vadītāju. Viņš to nepārdzīvoja, jo bija pārliecināts, ka frakcija un Saeimas vairākums viņu iecels par Valsts prezidentu. Tomēr pēc sociāldemokrātu vienošanās ar citām partijām Raini pat neizvirzīja. “To frakcija darīja tāpēc, lai visādā ziņā izjauktu labā spārna kandidāta Kārļa Ulmaņa varbūtēju ievēlēšanu.” Par to sociāldemokrātiem tika Saeimas priekšsēdētāja postenis. Fēlikss Cielēns: “[..] frakcijas prezidijā [..] vienprātīgi atzinām, ka par Saeimas priekšsēdi jāizvirza jurists, nosvērtais Fricis Vesmanis [..]. Rainis tam nebija piemērots, jo viņš netiktu galā ar [..] grūto amatu.”
Par Latvijas pirmo prezidentu ievēlēja Jāni Čaksti. Savukārt Valdemārs Bastjānis raksta, ka neilgi pirms vēlēšanām Cielēns un citi partijas biedri lūdza Raini nedot “piekrišanu arī nevienai citai partijai vai personai, ja tāda Saeimā rastos, savas kandidatūras uzstādīšanai”. Pēc balsojuma Rainis “diplomātiski saslima” un kādu laiku nepiedalījās parlamenta sēdēs.
Partijas “politikas” rezultātā Rainis par prezidentu nekļuva arī pēc 2. Saeimas vēlēšanām 1925. gadā. Pirmajā balsošanā trīs kandidāti – Čakste, Ulmanis un Rainis – saņēma līdzīgu parlamenta atbalstu (29, 32 un 33 balsis). Pēc sociāldemokrātu spiediena Rainis kandidatūru atsauca, viņa balsis pārgāja Čakstem. Šīs vēlēšanas kārtējo reizi saasināja Raiņa attiecības ar partiju, kas pasliktinājās jau 1. Saeimā. 1923. gadā viņu neizvirzīja darbam valdībā. Cielēns Rainim taisnojās: “Tu tiktu apkrauts ar darbu, kas neatbilst Tavam garam, Tu vairs nemaz netiktu pie dzejnieka jaunrades. Tāpēc mēs negribējām Tev uzkraut smago ministra darbu.” Rainis: “Atļaujat man pašam noteikt, ko es šai brīdī atzīstu par svarīgāko. [..] Es pats zinu, ko es daru un gribu darīt. Jūs man neļaujat pildīt manu pienākumu pret tautu un valsti. [..] Es [vēlēšanās] gāju visos apgabalos mūsu saraksta priekšgalā, mans vārds jums bija vajadzīgs, lai es vāktu jums balsis. Nekam citam, pēc jūsu domām, es nederu. Par valsts prezidentu negribat, par Saeimas priekšsēdi arī nē. [..] Nu jūs atzīstat, ka es par ministru arī nederu.” Cielēns turpina: “Šoreiz partijas vadības konflikts ar Raini izlauzās uz āru [..]. Rainis demonstratīvi pārsēdās sēžu zāles pēdējā solā [..]. Tur, šai pēdējā solā, aizvainotais morālais vadonis iegrima sevī.”
“Vairs nesēdēja pēdējā solā”
2. Saeimas laikā 1926. gada decembrī Marģers Skujenieks izveidoja t. s. kreiso valdību. Rainis beidzot kļuva par izglītības ministru. “Rainis savu ministra amatu ņēma ļoti nopietni, ziedoja tam daudz sava dārgā laika. Savu darbību ministrijā viņš uzskatīja par ļoti svarīgu: kādā garā mēs politiski audzināsim mūsu jaunatni, tāda nākotnē būs mūsu valsts. Viņš nu kļuva ļoti aktīvs, Saeimā vairs nesēdēja pēdējā solā, sevī ierāvies, neklīda kā vientuļa ēna [..] kuluāros. Ministrs Rainis jutās svarīgs loceklis centrālajā politiskajā skatuvē. Varēja manīt, ka arī deputāti Raini daudz vairāk cienīja nekā agrāk. [..] Viņš nu tā ierāvās izglītības ministra darbā, ka pēc J. Čakstes nāves [1927. g.] vairs neinteresējās par kandidēšanu valsts prezidenta amatam.”
Būdams ministrs, Rainis teica iedvesmojošas runas. Viņš “savā resorā darīja daudz tautvaldības sargāšanā. [..] Rainis mēģināja ar savu nacionālo un demokrātisko ideoloģiju ietekmēt jauno paaudzi, it īpaši vidusskolniekus,” raksta Cielēns. Dzejnieks no marksisma izteiktā duālisma esot nonācis pie “esmes monistiskas vienības, kur viss dabā, cilvēkā un sabiedrībā mūžīgi pārmainās. Viņš noliedza saimniecisko apstākļu un interešu izšķirīgo nozīmi vēsturē. Gars ir galvenais cilvēka attīstībā. Idejas un morāli strāvojumi ir visu cilvēces lielo pārgrozību pamatfaktors. Sevišķi svarīga ir sabiedriskā morāle [..]”. Viņš izceļ etnisko elementu un cildina gribas nozīmi: “Mēs – maza cilts, mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba.”
Rainis atzina, ka “tautas kulturālo vērtību nenosaka ne tās skaitliskais lielums, ne materiālā vara, bet morālais spēks un jaunrades griba”. Viņš aizstāvēja mazākumtautību tiesības Latvijas Republikā. Piemēram, aktīvi iesaistījās baltkrievu skolu veidošanā, lai paplašinātos šīs tautas inteliģences slānis, ņemot vērā baltkrievu nācijas beztiesiskumu toreizējā Padomju Savienībā.
Latvijas valsts 10 gadu jubilejai veltītu rakstu Rainis noslēdza ar pravietisku brīdinājumu: “Latvieši, sargājiet demokrātisko valsts iekārtu, jo līdz ar to bojā ies neatkarīgā nacionālā valsts!”
Rainis nomira 1929. gada 12. septembrī 64 gadu vecumā. Viņam bēres sarīkoja valsts. “Visa tauta, bez politisko partiju izšķirības, iegrima dziļās sērās”, “apbedīšanas diena [..] izvērtās par Rīgā vēl nepieredzētu tautas sēru manifestāciju.” Cielēns apraksta bēru ceremoniju – atvadīšanos Saeimā un Nacionālajā teātrī, ziedu paklājus un tautu, kas “atradās Raiņa nemirstīgā gara hipnotiskajā varā”. Politiķis tikai nemin to, ka dienu pirms nāves – 11. septembrī, Raiņa dzimšanas dienā, – viņu neviens neapciemoja. Dzejnieks Jūrmalā mira vientuļš. “Mūsu tautas dižgari smagi izjutuši vienpatības lāstu. Vai netop drausmi, iedomājoties viņu pēdējo stundu?” Tā Zenta Mauriņa. Viņas atstāstā ir kādi Raiņa agrāk teikti vārdi: “[..] es negribu, lai mani apraktu šai zemē. [..] Tagad viņi mani nicina, es viņiem esmu vienaldzīgs, kādēļ lai viņi svētceļotu uz manu kapavietu? Viņu sirdis ir cietas, viņi mīl tikai mirušos…”
Raiņa politiskā karjera vilina uzdot jautājumus. Vai “pilsoniskās partijas” viņu ieceltu par valsts pirmo personu, ja viņš atstātu sociāldemokrātu partiju? Vai viņš kļūtu par Valsts prezidentu 1922. gadā, ja Satversme ļautu vēlēt tautai? Kāds būtu Ulmaņa autoritārisms, ja Rainis dzīvotu ilgāk? Vai viņš apcietinātu dzejnieku tāpat kā citus vadošos sociāldemokrātus? Kā Rainis reaģētu uz demokrātijas nāvi Latvijā?
Pirmpublikācija: “Mājas Viesis”, 13.05.2005.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.18(512) (2022. gada 30.septembris–13. oktobris) un Nr.19(513) (2022. gada 14.–27. oktobris)