Saruna laikraksta redakcijā
Liene Apine: Vērojot okupācijas monstra nojaukšanu, klausoties politiķu runas par stingrākām latviešu valodas lietošanas normām, priekšlikumiem izraidīt nelojālos krievvalodīgos no Latvijas, daži mūsu lasītāji izsaka mudinājumu pārtraukt “DDD” darbību, jo esam sasnieguši savu mērķi. Atzīšu, ka manī šādi aicinājumi raisa izbrīnu un pat sašutumu. Protams, gribētos, lai viss beidzot notiktu, lai tiktu dzīvē īstenota Latvijas deokupācija un dekolonizācija, par ko gadiem, gadu desmitiem esam rakstījuši, runājuši, pat gandrīz dzīvības atdevuši. Taču patiesībā jau nekas vēl reāli nav īstenojies dzīvē, lai tiktu atjaunots taisnīgums. Okupanti un kolonisti joprojām ir Latvijā un nemaz neslēpj savu naidīgumu pret latviešiem.
Līga Muzikante: Mazliet ieskicēšu, kādēļ šādi aicinājumi izskan. Nav noslēpums, ka avīzi veido tikai uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi cilvēki. Arvien vairāk sajūtam, ka ir nepieciešama palīdzība – ne vien naudas līdzekļu trūkuma, bet arī veselības stāvokļa dēļ. Jā, divdesmit gadus lielā spriegumā strādāt, bez pārtraukumiem, nav viegli. Jau esam rakstījuši, ka “DDD” tiek veidots lielākoties brīvdienās un darbdienu vakaros vai citos no algota darba brīvos brīžos. Un šis saspringtais ritms ilgst vairāk nekā divdesmit gadus. Dažas mūsu bijušās līdzdarbinieces dedzīgo tempu nespēja izturēt un pirms desmit gadiem devās prom, izvēloties citādu dzīvi. Protams, tādējādi darba nekļuva mazāk, bet gan gluži pretēji – katrs “DDD” veidotājs uzņēmās arī bijušo darbinieku pienākumus. Nupat izlasīju kāda lasītāja vēstuli, kurā viņš, raizējoties par mūsu organisma spējām izturēt pastiprināto slodzi, iesaka avīzi slēgt. Nezināju: smieties vai raudāt?
Liene Apine: Atminos, ka reiz kāds ļoti turīgs latvietis Amerikā teica, ka, ja avīze nevar nopelnīt, ja lasītāji ar savu naudu neatbalsta mūsu izvirzītos mērķus, tad nav jēgas ieguldīt darbu. Ja mēs runātu par kaut kādu komerciālu izdevumu, tad es šādiem spriedelējumiem piekristu, bet “DDD” nekad nav bijis komerciāls projekts – gluži pretēji. “DDD” ir pulcējis, gan redakcijā, gan lasītāju vidū, cilvēkus, kuri domā par taisnīguma atjaunošanu, nevis personīgu labumu. Centieni uzturēt dzīvu latviešu tautā vēlmi atbrīvoties no okupantiem un kolonistiem ir galvenais laikraksta uzdevums. Šobrīd, kad ir vislabvēlīgākie ģeopolitiskie apstākļi, lai beidzot īstenotu Latvijas deokupāciju un dekolonizāciju, ir jo īpaši svarīgi, lai lielie runātāji, kuri ir pie varas, to arī izdarītu. Tas nozīmē, ka “DDD” ir jāturpina iznākt, jāturpina veikt tā saucamā sargsuņa funkcija, lai no tribīnes, TV ekrāniem teiktais arī īstenotos dzīvē. Ar to gribu teikt, ka atbalsts “DDD” ir nepieciešams vēl vairāk, lai vismaz materiālās grūtības nebūtu šķērslis darbam, lai būtu iespēja samazināt slodzi ārpus redakcijas darbos.
Līga Muzikante: Darbs pie “DDD” veidošanas mums ir dzīvesveids – šai prioritātei nereti tiek pakārtotas citas dzīves prioritātes, citādi mūsu laikraksts nebūtu noturējies tik ilgi. Šī nav pirmā reize, kad aicinām lasītājus materiāli aktīvāk iesaistīties laikraksta izdošanā. Taču šoruden šāda nepieciešamība ir vēl lielāka, jo maksa par komunālajiem pakalpojumiem, degvielu, arī tipogrāfijas izmaksas un citi maksājumi pieaug ģeometriskā progresijā. Protams, arī lasītājiem dzīve sadārdzinās. Tomēr mums kopīgiem spēkiem šī avīze ir jāizdod, jo tas ir spēcīgs pierādījums, ka latviešu tauta nav samierinājusies ar okupācijas sekām. Valdošie politiķi pirms vēlēšanām un Ukrainas kara ietekmē sit sev pie krūts un saka patriotiskas runas. Nebūs naivi! Protams, ir labi, ka uz priekšu virzās latviešu tautai un valstij labvēlīgi procesi, arī okupantu pieminekļa nojaukšana tāds ir, taču mums ir jāsaglabā modrība, jo viss nav tik skaists kā izskatās.
Liene Apine: Līga, es tev piekrītu, ka ir jāsaglabā modrība, jo nekur nav izslēgts, ka atkal varētu atkārtoties Atmodas scenārijs, t.i., aiz skaistām un pareizām runām tiks slēpta vēlme palikt pie varas, lai turpinātu nodevīgo politiku pret latviešu tautu un valsti. Tie, kuri pēc neatkarības atgūšanas tika pie varas, ne tikai neveica deokupāciju un dekolonizāciju, bet pat veicināja noziedzīgu okupantu un kolonistu integrāciju. Šobrīd iespējams atkal notiek tas pats – tiek imitēta nacionāla darbība, lai radītu iespaidu, ka tiek likvidētas okupācijas sekas. Iespējams, ka pieminekļa nojaukšana, kas tautai tik ļoti patika, kas daudzos varbūt pat radīja domas, ka nu jau esam patiesi brīvi, bija tikai kāda izdevīgs projekts, lai iegūtu vietu Rīgas centrā. Lai kā arī būtu: pieminekļa nojaukšana ļoti priecē, bet nekādi nav uzskatāma par pietiekamu.
Starp citu, Līga, manuprāt, “DDD” nozīmīgumu notiekošajā ļoti precīzi formulēja viens no okupantu-kolonistu pārstāvjiem Saeimā. Debatēs par likumprojektu “Latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas statusa nodrošināšanas likums” 22. septembra Saeimas plenārsēdē Igors Pimenovs teica, citēju:
“Iepriekšējos sasaukumos deputāti saņēma dokumentus izskatīšanai komisijās nevis tā, kā mēs tagad saņemam pa e-pastu, bet bieži vien tādās biezās papīru kaudzēs, kuras mēs izņemam no koka skapīšiem, kuri stāv tagad pie garderobes apakšējā stāvā. Un katru reizi es atradu uz savas čupas papīra avīzi ar nosaukumu, ar virsrakstu “DDD”. Tas bija laikraksts, kuru izdeva tad galēji labēja politiskā grupa, izaicinoši nacionālistiska, kuras visa ideoloģija iekļāvās šajos trijos burtos – depadomizācija, dekomunizācija un derusifikācija. Tātad pakāpeniski mūsu Meinstream(?) ideology (?) vai kā galvenā mūsu valsts ideoloģija pakāpeniski tuvojās šiem te trīs burtiem. Pirmos divus burtus mēs esam apguvuši, un tad palicis tikai viens pēdējais – derusifikācija. Un šis likumprojekts ir kvēla izpausme tam, kā notiek tagad politika esošajā attīstībā un nākamajā attīstībā.”
Līga Muzikante: Gribu uzslavēt Pimenovu – malacis, ka lasa mūsu avīzi! Viņam gan drusku vēl jāpiestrādā pie “DDD” nosaukuma atšifrējuma iegaumēšanas, taču valdošais virziens ir gluži labs. Lai lasa pats un dod lasīt arī tiem, kurus atgriežamies gaida viņu etniskā dzimtene.
Lūk, caur tāda Pimenova muti izskanēja galvenais iemesls, kādēļ laikrakstam “DDD” ir jāturpina iznākt: lai latviešu tautu un valsts ideoloģiju piesātinātu ar Latvijas deokupācijas, dekolonizācijas, deboļševizācijas sasniegšanas nepieciešamību.
Liene Apine: Svarīgi saprast, ka “DDD” nav tikai tā izdevēju rūpes. “DDD” ir ikviena latvieša iespēja darīt kopīgu darbu, lai mūsu tauta patiešām izdzīvotu un nākotnē attīstītos. Kā jau Līga teica, finansiālie apstākļi tikai pasliktinās. Cenas aug un tādēļ arī bijām spiesti izlemt par laikraksta abonēšanas maksas un pārdošanas cenas palielināšanu 2023. gadā.
Līga Muzikante: Lai arī cik grūti kļūst, par spīti naudas trūkumam un veselības problēmām, laikraksts “DDD” tiks izdots. Tā veidotāji arī turpmāk ziedos savus personiskos līdzekļus, enerģiju un brīvo laiku, lai šis darbs turpinātos – lai latviešu tautas tiesības uz patiesu brīvību tiktu nemitīgi atgādinātas un noturētas. Vienlaikus sirsnīgi vēršamies pie katra lasītāja ar atkārtotu aicinājumu ziedot kaut nedaudz, bet regulāri, lai kopīgiem spēkiem mēs noturētu un uzturētu laikraksta “DDD” iznākšanu. Zinu cilvēkus, kas šo ziedošanu uzskata par lielu godu. Paldies ikvienam!
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.18(512), 2022. gada 30.septembris–13. oktobrisEdit