Liene Apine
Kopš karš Ukrainā nav tikai cīņas par Donbasu (Krievija Ukrainā iebruka jau 2014. gadā, tikai tad lielākā daļa pasaules izlikās to neredzam…), arī Latvijā beidzot pat valsts augstākās amatpersonas un daži pūļa latvieši sākuši aptvert, ka Latvija ir kā bumba ar laika degli, ka okupācijas sekas nav tikai sentimentāla “nacionālistu gaušanās”. Cilvēki, sapratuši, ka Krievijas agresija Ukrainā varētu kādu dienu kļūt par realitāti Latvijā, pēkšņi pieprasa visur lietot latviešu valodu, nojaukt Pārdaugavas monstru, pēc vairāk nekā 30 neatkarības gadiem izglītību nodrošināt tikai latviešu valodā, strauji papildinās Zemessardzes rindas utt., u.tjp.
Līdz ar naudas un mantu ziedojumiem Ukrainai, tiek gādāts par ukraiņu bēgļiem, izkārti Ukrainas karogi un pie krūtīm spraustas dzelteni zilās lentītes. Ik pa laikam kāds mākslinieks vai mūziķis sarīko atbalsta akciju, piketētāji pulcējas pie Krievijas vēstniecības, cerot, ka agresors Putins viņus sadzirdēs. No veikalu plauktiem pazūd Krievijā ražotās preces.
Demonstrējot it kā īpašas rūpes par Latvijas drošību, Aizsardzības ministrija (savdabīgi, ka tieši mirkli pirms Saeimas vēlēšanām! Visticamāk, tam nav nekāda sakara ar priekšvēlēšanu kampaņu…) nāk klajā ar ideju arī Latvijā atjaunot OMD jeb obligāto militāro dienestu. Doma, protams, skaista un pareiza – sen jau vajadzēja, ņemot vērā Latvijas ģeogrāfisko un vēsturisko situāciju. Lai gan priekšlikumu izteica Artis Pabriks, kurš jau Latviju paspējis nodot, piemēram, atdodot Krievijai Abreni, iebildumus par, manuprāt, saprātīgo ieceri izsaka dažāda kalibra liberasti un viņu pakaļskrējēji.
Piemēram, interesants ir bijušā Nacionālo bruņoto spēku komandiera (NBS) Gaida Zeibota teiktais, ka ārzemēs dzīvojošie latvieši, lai izvairītos no dienesta, atteiksies no Latvijas pilsonības. Laikam pārāk labi vēl domāju par pūļa latviešiem, tādēļ šāds pretarguments idejai man pat prātā neienāca. Bet no otras puses: kam mums tādi “tautieši”, ja viņiem bail aizstāvēt savu Tēvzemi?!
Saprotu, ka situācijas dzīvē ir dažādas, iemesli, kādēļ pamet Dzimteni, lai dotos strādāt citur, arī nav vairumā gadījumu priecīgākie, bet vai tiešām ir jākļūst par tāda mēroga mietpilsoņiem, ka draudu gadījumā neaizstāvētu savu Tēvzemi un tautu? Ja tomēr tā, tad lai šādi cilvēki jau tagad atsakās no Latvijas pilsonības, lai aizmirst, ka ir latvieši… Pieļauju, ka būs daudzi, kas tā arī rīkosies, jo jau gadiem ilgi dzirdēts, ka Latvijā atgriezīšoties tikai tad, kad šeit būšot Rietumvalstu dzīves līmenis. Interesanti gan, kurš tad to līmeni sagādās, kura pienākums ir to darīt: tikai to, kuri, par spīti grūtībām, tomēr paliek Latvijā?!
Bet atpakaļ pie idejas par OMD. Laikrakstā “DDD” jau gadiem esam rakstījuši, ka latviešiem ir jāspēj aizstāvēt sava zeme, sava valsts, ka ir jāveido drošības rezerves, jāapmāca ikviens latvietis militārām prasmēm, kā tas ir, piemēram, Somijā vai Izraēlā. Kā senajā gudrībā: “Gribi mieru – esi gatavs karam!” Un ne jau tādēļ, lai karotu, bet gan tādēļ, lai būtu gatavi sevi aizstāvēt. Diemžēl vienmēr tik izskanēja atrunas, ka NATO mūs glābs, ka pietiks ar profesionālo armiju. Karš Ukrainā, paldies Dievam, uztveri vismaz šajā jautājumā pamazām maina. Taču tikai līdz drošai bailuļu gļēvuma robežai, lai apklusinātu panīkušās sirdsapziņas vārgo balstiņu. Ja būtu patiesas rūpes par latviešu tautas un Latvijas drošību, tad ķertos pie draudu patiesās saknes un likvidētu beidzot padomju okupācijas sekas, veicot deokupāciju un dekolonizāciju. Var jau nepirkt Krievijā ražotu tēju, cepumus vai gāzi, var pārtraukt ražot sieru ar nosaukumu “Krievijas…”, bet naidīgi noskaņoto nepilsoņu un naturalizēto kolonistu skaists no tā nemainīsies. Arī pieminekli Pārdaugavā var nojaukt, pat obligāto militāro dienestu var ievest, bet latviešu tautas pastāvēšanu apdraudošo krievvalodīgo masu Latvijā tas nesamazinās.
Kā teica “Azov” komandieris: ““VATE” IR JĀAIZVĀC NO LATVIJAS!”, jo citādi viss, ko tagad ar lielu entuziasmu dažāda kalibra pie varas esošie gļēvuļi un nodevēji mēģina darīt, izrādīsies tikai patriotisma un Dzimtenes mīlestības imitācija.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.13(507), 2022. gada 15.–28. jūlijs