Saruna laikraksta redakcijā
Līga Muzikante:Šā gada 24. martā iznāk mūsu laikraksta 500. numurs. Ja pārrēķinām grāmatās, tad sanāktu 16 sējumi ar 1000 lappusēm vai 32 sējumi ar 500 lappusēm katrā. Tātad 500 izdotajos numuros ietilpst 16 000 grāmatu lappušu – milzīgs skaits! Un katrā lappusē rakstīts par vissvarīgāko latviešu tautai un valstij. Neapstājoties pie līdzekļu trūkuma, laikraksta “DDD” tapšanā ir tikusi un joprojām tiek ieguldīta tā veidotāju un lasītāju garīgā un materiālā enerģija. Turklāt drīz svinēsim arī 20. dzimšanas dienu.
Tāpēc izmantošu izdevību, lai no sirds visu redakcijas darbinieku vārdā pateiktos Latvijas Nacionālās frontes priekšsēdētājam Aivaram Gardam, bez kura ieguldījuma laikraksta “DDD” nebūtu.
Aivars Garda: Sirsnīgs paldies! Jā, tik tiešām – jubilejas 500. numurs! Ar vislielāko prieku apsveicu šajā dienā arī avīzes galveno redaktori Līgu Muzikanti, viņas vietnieci Lieni Apini, Steidzīti Freibergu un Maiju Redeli! Lai cik grūti ir gājis, veseli vai slimi, bet visu šo 20 gadu laikā avīze vienmēr ir iznākusi laikus, nekad nav bijis kavēšanās laikraksta darbinieku dēļ.
Atceros, ka pirms piecpadsmit gadiem avīzes 5 gadu jubilejā Saeimas deputāts no “Saskaņas” Jānis Tutins intervijā mūsu laikrakstam teica, citēju pēc atmiņas: “O, avīze iznāk jau piecus gadus! Tas liecina par nopietnību. Ne katra avīze to spēj, daudzas bankrotē vai pārtrauc savu darbību citu iemeslu dēļ, nesasniedzot pat trīs gadus.” Ja to saka Latvijas ārējā ienaidnieka – okupantu – partijas biedrs, tad tas piešķir teiktajam īpašu jēgu. Arī latviešu tautas ienaidnieks Alfrēds Rubiks Streipa raidījumā brīnījās, kā avīze “DDD” spēj iznākt tik ilgi un tik lielā tirāžā. To viņš teica pirms vairākiem gadiem. Nu jau mēs pastāvam četras reizes ilgāk – 20 gadus! Jubilejas datums būs šogad 2. maijā. Pat Latvijas Drošības dienests, bijusī Drošības policija, ir ilggadējs laikraksta “DDD” abonents. Domājams, ka arī citas valsts iestādes un ierēdņi abonē mūsu avīzi un cītīgi to studē.
Līga Muzikante: Paldies par apsveikumu. Tomēr, kā jau teicu iepriekš, tieši tu esi šīs avīzes radītājs, izdevējs, aktīvi piedalies tā veidošanā un esi žurnālists. Visu šo gadu garumā esi bijis “DDD” galvenais finansētājs un iedvesmotājs. Savas uzņēmējdarbības augļus tu esi ieguldījis laikrakstā “DDD”, tātad cīņā par latviešu tautas pamodināšanu un Latvijas atbrīvošanu no ārējiem un arī iekšējiem ienaidniekiem. Protams, šajā darbā esi ielicis spēcīgu psihisko enerģiju, pat dzīvību biji gatavs zaudēt šīs cīņas dēļ. Mūs vienmēr uzmundrini un paguruma brīžos atbalsti, māci Agni Jogas zinības, kas palīdz “DDD” veidošanā. Tieši tādēļ esam varējuši tik ilgi noturēties.
Aivars Garda: Jā, es varēju uzturēt laikraksta “DDD” izdošanu līdz brīdim, kad vērsāmies pie mūsu lasītājiem pēc finansiālas palīdzības 2020. gada sākumā. Grāmatu apgāds “Vieda”, kura īpašnieks un vadītājs esmu, vairs nespēja nodrošināt avīzes darbiniekiem algu arī par darbu avīzē, lai varētu visu laiku veltīt avīzes veidošanai un izdošanai. Jo apgāda ienākumi ļoti kritās. Cilvēki sāk mazāk lasīt, nepērk grāmatas tādā apjomā, lai izdevējs spētu izdzīvot.
Vissirsnīgākais paldies visiem mūsu lasītājiem par uzticību mūsu laikrakstam! “DDD” ir gudra avīze. Lai to lasītu un saprastu, ir jābūt gudram un ar izteiktu taisnīguma izjūtu. Mūsu lasītāji tādi ir. Ar retiem izņēmumiem. Citādi viņi nelasītu mūsu laikrakstu, bet lasītu izklaidējošos žurnālus, kā vairums latviešu – diemžēl.
Kopš “Neatkarīgā” vairs neiznāk papīra formātā, ir palikušas, ja nemaldos, tikai 4 valsts mēroga avīzes: “DDD”, “Latvijas Avīze”, “Diena” un “Dienas Bizness”. Pārējās ir vietēja mēroga pašvaldību avīzes. Turklāt “DDD” ir vienīgais valsts mēroga laikraksts, kuru izdod nevalstiska organizācija – biedrība “Latvijas Nacionālā fronte” ar saviem spēkiem un līdzekļiem, bet pēdējos divus gadus, arī pateicoties mūsu ziedotāju saziedotajiem līdzekļiem.
Maija Redele: Esmu mazāk iesaistīta tieši satura veidošanā un veicu grāmatvedības darbus. Man ir patiess lepnums līdzdarboties. Jau 20 gadus jūs – “DDD” veidotāji – esat bijuši neatlaidīgi taisnības paudēji. Tas, ko “DDD” ir rakstījusi visos 500 numuros, šobrīd ir redzams ar neapbruņotu aci. Valsts nav veikusi deokupāciju, dekolonizāciju, deboļševizāciju, un Ukrainas kara fonā latvieši arvien vairāk saskata ārējā ienaidnieka jeb okupantu klātbūtni Latvijā. Avīze “DDD” par to ir brīdinājusi, rakstījusi, mudinājusi novērst šīs okupācijas un kolonizācijas sekas, par spīti zaimiem, uzbrukumiem, tiesu procesiem, pat izsmieklam no pašu latviešu, it īpaši latviešu valodā rakstošu un raidošu mediju puses. Tomēr “DDD” nav apstājusies, mans apbrīns, kā latviešu tautas un valsts brīvības ideja tiek sargāta un kopta. Es patiešām lepojos pielikt savu darbu šīs avīzes tapšanā. Interesanti būtu uzzināt, vai tirāžas ziņā mēs daudz atpaliekam no pārējām valsts mēroga avīzēm?
Aivars Garda: Šīs avīzes neizpauž tirāžas lielumu. Tieši šī iemesla dēļ ir pamats uzskatīt, ka avīzes “DDD” tirāža daudz neatpaliek vai pat līdzinās visu pārējo valsts mēroga avīžu tirāžām. Kad šīm avīzēm bija lielas tirāžas, tad tas nebija noslēpums, kāds ir tagad. Manuprāt, šīm avīzēm ir kauns, ka tām ir tik mazas tirāžas…
Kāds krievu žurnālists Dombura raidījumā teica, ka visas okupantu avīzes, kas iznāk Latvijā, ja nemaldos – sešas, tiek izdotas ļoti mazās tirāžās. To kopējā tirāža nesasniedz pat desmit tūkstošus, teica viņš. Šīs avīzes iznāk, tikai pateicoties sponsoriem un mazliet – reklāmām. Protams, gan latviešu avīzēm, gan okupantu avīzēm darba algas redakcijas darbiniekiem ir ļoti cienījamas. Nevar salīdzināt ar laikrakstu “DDD”.
Līga Muzikante: “DDD” redakcijas darbinieki algu nesaņem, izņemot mani. Mana mēnešalga kā galvenajai redaktorei pēc nodokļu nomaksas ir 17,56 eiro, kas tiek iztērēti mobilā telefona rēķina apmaksai.
Aivars Garda: Tieši tāpēc es vēlreiz un nepārtraukti saku paldies visiem ziedotājiem. Varētu pat teikt, ka, tikai pateicoties viņu ziedojumiem un redakcijas darbinieku pašaizliedzībai, avīze “DDD” joprojām vēl iznāk. Jā, diemžēl šo ziedojumu ir par maz, lai atbrīvotu redakcijas darbiniekus no maizes darba ar avīzi nesaistītās vietās un tādējādi pasaudzētu viņus no pārmērīgas slodzes. Viss ir lasītāju ziņā. Ja viņi vēlēsies ziedoties, tāpat kā ziedojas redakcijas kolektīvs jau 20 gadus, tad avīze turpinās iznākt. Ja nevēlēsies – tad nekā.
Līga Muzikante: 16. martā pie manis pienāca kāds vīrs, kurš vēlējās palikt anonīms, lai iegādātos Aleksandra Klizovska grāmatu “Jaunā Laikmeta pasaules izpratnes pamati”. Par to viņš uzzināja no publikācijām mūsu avīzē. Turklāt viņš tādējādi apliecināja arī cieņu un gatavību izzināt Dzīvās Ētikas Mācības pamatus, jo vēlējās garīgi vērtīgo grāmatu. Ikviens mūsu palīgs un draugs ir īpašs mums, “DDD” redakcijas darbiniekiem.
Maija Redele: Kopš Radio Merkurs raidījums “Gaismas pils” ir pārtraucis savus raidījumus, avīze “DDD” ir vienīgais taisnības rupors Latvijā. Daži lasītāji varbūt nezina, kāpēc vairs neskan “Gaismas pils”?
Aivars Garda: Par raidījuma likteni interesējas klausītāji ne tikai no Latvijas. Uz laikraksta “DDD” e-pasta adresi nāk jautājumi arī no ārvalstīm, kāpēc “Gaismas pils” neskan? Kā man telefonsarunā teica raidījuma vadītājs Juris Lapinskis, tad NEPLP ir saņēmis sūdzību par šo raidījumu un to izskata. Kamēr NEPLP neatsūtīs atbildi, raidījums neskanēs. Turklāt nav zināms, vai raidījums skanēs cita iemesla dēļ. Radio īpašniekam un raidījumu veidotājiem trūkst līdzekļu, lai apmaksātu kaut vai elementāras lietas, nemaz nerunājot pa darba algām.
Diemžēl laikraksts “DDD” ir palicis vienīgais taisnības rupors Latvijā. Varbūt mūsu lasītāji un radio raidījuma “Gaismas pils” klausītāji būs ar mieru ziedot arī “Gaismas pilij”, lai mums būtu ne tikai sava avīze, bet arī savs radio?
Rakstiet, lūdzu, mūsu laikrakstam, vai vēlaties ne tikai savu avīzi, bet arī savu radio? Mēs neesam tik bagāti, lai katrs atsevišķi varētu uzturēt avīzi un radio, bet mēs varam ziedot tik, cik katrs spējam! Katrs kaut vai pa mazumiņam, bet regulāri, katru mēnesi. Ritmam ir varens spēks. Tādējādi mēs kaut ko visi kopā paveiksim!
Steidzīte Freiberga: Sirsnīgs paldies Aivaram Gardam par apsveikumu. Piebiedrojoties mūsu laikraksta redaktorei Līgai Muzikantei, lai gan viņa jau runāja visu redakcijas darbinieku vārdā, bet tomēr arī es gribētu vēlreiz pateikt sirsnīgu paldies Aivaram Gardam par laikraksta “DDD” radīšanu un noturēšanu tik daudz gadu! Lai arī cik pašaizliedzīgi laikraksta kolektīvs būtu strādājis, bez Aivara Gardas apgāda “Vieda” finansiālā atbalsta laikraksta vispār nebūtu. Protams, raidu pateicību arī visiem lasītājiem un atbalstītājiem.
Mūsu paradīze ir cīņas lauks uz zemes, sevis pilnveide! To māca arī laikraksts “DDD”, cīņu par taisnīgumu, par gara pilnveidi. Uz saukli “Atbalstiet ukraiņus, viņi cīnās par mums” ar pilnām tiesībām varam teikt: “Atbalstiet laikrakstu “DDD”, tas cīnās par mums!” Tik tiešām laikraksts “DDD” ir devis izaugsmi ikvienam, kurš to nopietni lasa. Tas ir vienīgais patiesības avots šodien Latvijā. Un vienīgais, kas joprojām aicina saprast, ka latviešu tautas un valsts pastāvēšana būs tikai pēc dekolonizācijas, deokupācijas, deboļševizācijas veikšanas, un aicina latviešus saņemt drosmi un to pieprasīt, jo tauta jau ir uz bezdibeņa malas. Tātad būsim gudri, būsim drosmīgi, būsim garā skaisti!
Un vēlreiz saku mīļu paldies Līgai Muzikantei, Lienei Apinei, Maijai Redelei un atbalstītājiem, un, protams, kā jau teicu, pašam mūsu galvenajam “vaininiekam” Aivaram Gardam! Un, protams, vislielāko pateicību sūtīsim uz Augšu – Visaugstākajam! Bez Viņa palīdzības mums nebūtu nekā.
Liene Apine: Pievienojos Steidzītes teiktajam, ka vislielākā pateicība Augstākajam. Tieši Agni Joga saveda mūs visus kopā, lai veidotu un paplašinātu savas apziņas. Laikraksts “DDD” nav tikai iespēja rakstīt par latviešu tautai vissvarīgāko – Taisnīguma atjaunošanu, īstenojot dzīvē deokupāciju un dekolonizāciju. Darbs laikrakstā ļauj arī pārveidot sevi.
Neslēpšu, ka reizēm rokas nolaižas, sastopoties ar latviešvalodīgā pūļa pretestību, bailēm, liekulību, bet tādos brīžos lielu prieku rada mūsu lasītāju atzinības pilnie zvani, pateicība par kārtējo laikraksta numuru. Būt daļai no šī kopējā darba, lai latvieši beidzot kļūtu par īsteniem saimniekiem savā zemē, man ir gods un privilēģija.
Soross – tikai durvju sargs un sulainis…
Maija Redele: Ko var teikt par pandēmiju, kuras pēkšņi vairs nav?
Aivars Garda: Tas, ka pandēmijas pēkšņi vairs nav, liecina, ka tā nebija īsta pandēmija. Jā, slimība, ko sauc par kovidu bija un ir, bet tā nav tik šausmīga, kā mums katru dienu par to stāstīja. Tā bija vajadzīga pasaules mēroga elitei, ko mēdz saukt arī par “aizkulisi”, (jo tā stāv aiz pasaules valdībām un neredzami ar savas milzīgās naudas varas palīdzību faktiski rausta valdības tieši tā, kā to dara leļļu teātrī aktieri ar lellēm). Kāpēc? Tāpēc, ka vajadzēja likvidēt vidējā mēroga biznesu visā pasaulē. Pēc dažiem datiem visā pasaulē vidējais bizness ir likvidēts par 70 procentiem. Arī pie mums Latvijā.
Maija Redele: Kā to panāca?
Aivars Garda: Ar lokdaunu. Tas ir, ar to, ka neļāva strādāt vidēja mēroga uzņēmējiem. Viņi vienkārši izputēja. Kāpēc tas bija vajadzīgs? Pasaules elite ir nolēmusi likvidēt kapitālismu ar brīvo tirgu un brīvo presi. Aizstāt to ar postkapitālismu jeb pēckapitālismu. Kāds tas būs, to mēs redzēsim pēc dažiem gadiem.
Tās izputējušās firmas tiks, visticamāk, atjaunotas, tikai to īpašnieki būs citi. Varat uzminēt – kas? Pareizi – tā pati aizkulišu elite. Protams, ne jau katrs triljonārs staigās pa Vecrīgu un pirks visas tukšās viesnīcas, kafejnīcas, restorānus un citas firmas. Ir jāsaprot, ka šiem triljonāriem pieder dažāda lieluma lielās pasaules firmas. Caur šīm firmām pastarpināti tiks iegādāti visi izputējušie uzņēmumi.
Maija Redele: Kas pieder pie šīs elites?
Aivars Garda: Tie, kas pārvalda triljoniem dolāru lielus kapitālus. Tādi rokfelleri, rotšildi ir vienkārši menedžeri šiem superbagātniekiem. Biligeitsi – izsūtāmie zēni, sorosi – durvju sargi un sulaiņi. Šī elite izlēma, ko kovids ir savu padarījis un nav vajadzīgs tādā mērā, kā bija.
Aiz viņiem stāv viņu garīgā vadība – pasaules melnās ložas, par kurām ir minēts Agni Jogā jeb Dzīvās Ētikas Mācībā.
Šie superbagātnieki grib izveidot redzamu pasaules valdību. Neredzamā šo superbagātnieku pasaules valdība pastāv jau sen. Un visas pasaules valstu valdības tai klausa jau sen. Klausīja arī pandēmijas laikā. Par to es esmu stāstījis tad, kad mēs publicējām viņu programmu, kas mūsu acu priekšā piepildās, proti, Gudro stratēģiju un taktiku, kas ir pazīstama arī kā Cionas gudro protokoli.
Sazvērestības teorija? Nē, prakse!
Maija Redele: Atradīsies gudreļi, kas teiks, ka tā jau ir sazvērestības teorija…
Aivars Garda: Tie gudreļi ir izglītoti muļķi, kas neizprot elementāras lietas. Tā nav teorija, tā ir prakse, kas risinās mūsu acu priekšā.
Jo augstāka šiem izglītotiem muļķiem ir izglītība, jo lielāks muļķis viņš ir. Lai mūsu lasītāji to zina. Piemēram, zinātņu doktori, profesori, akadēmiķi, zinātņu akadēmiju prezidenti, valstu prezidenti, karaļi un premjerministri ir lielāki izglītoti muļķi par vienkāršiem augstskolu bakalauriem un maģistriem. Viņi savukārt ir daudz lielāki izglītoti muļķi par vidusskolu beidzējiem. Un tā tālāk… Kurš ir spējīgs, lai pierāda pretējo.
Maija Redele: Pandēmiju nomainīja karš Ukrainā?
Aivars Garda: Jā, tieši tā. Turklāt vissmieklīgākais – tajā pašā dienā tika sarīkots protests pret karu, bet masku lietošana šajā pasākumā vairs nebija obligāta. Bet, kas ir vēl smieklīgāks par vissmieklīgāko, – neviens protesta dalībnieks nesaslima ar kovidu. Tātad visa masku valkāšana ir fikcija. Tā bija un ir vajadzīga, lai ieaudzinātu cilvēkiem verdzisku paklausības garu. Tas ir vajadzīgs, lai cilvēki bez iebildumiem pieņemtu visādas muļķības. Tajā skaitā arī pasaule valdības izveidošanu. Neīstu pandēmiju taču pieņēma par īstu…
Maija Redele: Kāds ir patiesais kara iemesls Ukrainā?
Aivars Garda: Neatkārtošu visus tos iespējamos kara iemeslus, kas ir izteikti mūsu oficiālajā presē, radio un televīzijā. Viens no iemesliem varētu būt tas, par ko ļoti bieži izsakās Ukrainas žīds Berkuts Igors Vitaļjevičs. Varat paklausīties, ko viņš saka par visu to internetā. Minu tēvavārdu tāpēc, ka bez tā ir grūti saprast, kurš ir īstais Berkuts Igors, jo tādu ir daudz. Viņš pauž domu, un jau sen, ka Ukraina ir bijusī Hazārijas teritorija, kas ir pietiekami liela, lai uz to varētu pārcelties izraēļi, jo tur, Tuvajos Austrumos, viņi vairs nevēloties dzīvot. Tamdēļ vajagot attīrīt Ukrainu no tās iedzīvotājiem – “utilizēt” tos, kā viņš saka, lai Ukrainā paliktu uz dzīvi pēc iespējas mazāk cilvēku.
Tas, ka no Ukrainas tagad bēg ļoti daudz cilvēku, apstiprina Berkuta viedokli. Proti, ka karš ir vajadzīgs, lai cilvēki bēgtu no Ukrainas.
Maija Redele: LTV 1. programmā rāda kadrus no Krievijas, kuros redzams, ka cilvēki tur ir apmāti ar Putina propagandu.
Aivars Garda: Tik tiešām, tā ir. Tomēr latviešiem par kaunu ir jāteic, ka arī latvieši ir apmāti ar mūsu kangarvalsts vadoņu propagandu par deokupāciju, dekolonizāciju un deboļševizāciju. Arī latviešiem ir iestāstīts, ka viss, ko viņi redz Latvijas televīzijā, ir patiesība. Vai tas būtu par kovidu, vai par okupantu noziedzīgo integrāciju un citām absurdām lietām, ar kurām ir iebaroti latvieši.
Ļoti ceru, ka mūsu laikraksta lasītāji tādi nav. Katram, kurš ir saglabājis veselīgu domāšanu, ir pienākums atvērt latviešiem acis, lai atbrīvotu viņus no sazombētības.
Maija Redele: Tagad daži runā, ka beidzot vajag nojaukt Uzvaras pieminekli…
Aivars Garda: Jā, sen jau to vajadzēja izdarīt, bet tagad ir piemērots brīdis. Lai gan, lai nojauktu tādu pieminekli, jebkurš brīdis ir piemērots.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.6(500), 2022. gada 25. marts–7. aprīlis