Liene Rijkure
Dizainere
Tas, ka pastāvošā vara Latvijā organizē pasākumu kopumu gan 2021. gadā, gan šogad, pasludinot šo laika posmu par Gunāra Astras gadu, nozīmē tikai vienu: šī vara vēlas uz visiem laikiem apmuļķot visu latviešu tautu, lai tā beidzot notic, ka 1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas Republika pēc PSRS sagraušanas ir atjaunota Latvijas Satversmes Sapulces 1922. gada 15. februāra kopsēdē pieņemtās Latvijas Satversmes noteiktajā kārtībā. Tā saucamās Latvijas Republikas Tieslietu ministrija ir nosaukusi 2022. gadu par Latvijas Satversmes gadu un paziņojusi, ka Gunārs Astra būtu ierindojams Satversmes tēvu rindā.
Gunārs Astra savā pēdējā vārdā sacīja: “Ja [1940. gada] 17. jūniju un [1940. gada] 21. jūliju apmainītu vietām, t. i., 17. jūnijā, saskaņā ar Latvijas Satversmi paužot tautas brīvu gribu, Latvijā būtu nodibināta padomju republika, bet 21. jūlijā Latvijas padomju valdība lūgtu draudzīgās PSRS karaspēku jebkādu iemeslu dēļ ienākt Padomju Latvijā, es respektētu savas tautas gribu un mani nebūtu par ko vajāt.”
Acīmredzamās okupācijas un sarkanā terora dēļ padomju okupācijas laikā lielākajai daļai latviešu tautas bija skaidrs un tā pilnībā apzinājās, ka Latvija nav brīva, ka svešs karaspēks un civilokupanti ir ienākuši mūsu valstī pret Latvijas Satversmi un tautas gribu. Bet kā ir šodien?
Gunāram Astram bija lemts tikai mazliet piedzīvot latviešu tautas trešo atmodu, bet diemžēl nebija lemts piedzīvot LPSR pārbūves procesus 1989.–1990. gadu sākumā. 13 rupjākos Satversmes pārkāpumus ļoti lakoniski ir apkopojusi Latvijas latviešu biedrība, publicējot tos savā interneta blogā (http://www.latviesubiedriba.lv/). Gunāra Astras cīņu un lēģeru biedrs Gunārs Freimanis piedzīvoja tā saucamo “valsts atjaunošanu”. Savā pēdējā intervijā laikrakstam “Iekurs” Nr.3, 1993. gada novembrī G. Freimanis saka:
“Esam zaudējuši Latvijas valsti. Ja latviešu tauta nestu sevī vēlēšanos dzīvot latviskā Latvijā un svētu turētu devīzi “Latviju latviešiem!”, tad tā nepiedalītos komunistu rīkotajās aptaujās, pasu zīmogošanās, padomju varas rīkotās vēlēšanās. Pašlaik tauta maldina pasauli un pati sevi – atbalstot mākslīgi radīto surogātu, kas ciniski nosaukts par Latvijas republiku. Tie, kas pasniedz svešiniekiem pilsētas (valsts) atslēgas, – nav patrioti. Jo vairāk latviešu nepakļausies padomju varas propagandai, kas diendienā gandē ļaužu prātus, jo tuvāk būs mūsu valsts.”
Vislielākā nelaime, ka, atšķirībā no padomju okupācijas laika, šodien lielākā daļa latviešu tautas nav sapratusi, ka komunisti ne uz brīdi neizlaida varu no rokām, bet tikai pārkrāsojās, pārkārtojās, kā tautā saka, “meta kažoku uz otru pusi”. Pa šiem 30 gadiem ir izaugusi jauna latviešu tautas paaudze, kuras apķērīgākā daļa saprot, ka “valsts nav”. Tā ir viņu interpretācija, jo Latvijas valsts, tāpat kā padomju okupācijas laikos, arī šodien joprojām pastāv de jure, bet nav atjaunota de facto. Ļoti žēl, ka par apkaunojumu pašiem sev un zaimojumu latvju strēlniekiem un Latvijas armijas karavīriem, kas 20. gadsimta sākumā Brīvības cīņās, ziedojot savas dzīvības, izcīnīja latviešu tautai savu valsti Latviju, – šī jaunā latvju paaudze, vīri un sievas spēka gados, ir gatavi norakstīt vēstures mēslainē šo Latvijas valsti. Tikai tādēļ, ka 1990. gadu sākumā komunisti ar viltu paturēja varu savās rokās, neatjaunoja 1918. gada 18. novembra Latviju, bet radīja apstākļus, lai turpinātu 1940. gadā iesākto genocīdu pret latviešu tautu. Viņuprāt, 30 gadi ir pietiekami ilgs laiks, lai iestātos noilgums šim starptautiskajam noziegumam. Vadošie teicieni jauno vidū: “Kā jūs apnikāt… dzīvojiet nevis pagātnē, bet nākotnē!”; “Veidosim jaunu brīvvalsti kopā ar visiem pastāvīgajiem Latvijas iedzīvotājiem!”.
Kā tad bija jānotiek Latvijas valsts atjaunošanai Satversmē paredzētajā kārtībā?
Tiešām brīvu un demokrātisku vēlēšanu obligāti priekšnoteikumi ir šādi:
pirmkārt, pastāvošās varas likvidācija (valdības demisija) pirms vēlēšanu sarīkošanas;
otrkārt, vēlēšanās drīkst piedalīties tikai un vienīgi likumīgie pilsoņi, kuri pilsonību ieguvuši līdz okupācijai, vai viņu pēcnācēji;
treškārt, pagaidu valdības izveidošana no republikā pastāvošiem politiskiem spēkiem, kas būtu brīvi no impērijas, padomju nomenklatūras ietekmes;
ceturtkārt, masu informācijas līdzekļu demonopolizācija, t. i., visu laikrakstu, radio un TV neatkarības nodrošināšana;
piektkārt, visiem pirmsvēlēšanu politiskajiem spēkiem jāgarantē preses un citu informācijas veidu brīva pieejamība – vienādas tiesības un iespējas izmantot ceturto varu;
sestkārt, obligāts demokrātisku un brīvu vēlēšanu priekšnoteikums, protams, ir arī attiecīgās valsts deokupācija un dekolonizācija;
septītkārt, īstenot likumu par profesiju aizliegumu, t. i., komunistiskās nomenklatūras darbinieku atstādināšana (uz zināmu laiku) no darba valsts varas iestādēs.
Un vēl daudzu citu tautas brīvas gribas izpausmes priekšnoteikumu ievērošana pirms tik atbildīga vēsturiska notikuma. Taču šādu demokrātisku vēlēšanu priekšnoteikumu Latvijas 5. Saeimas priekšvēlēšanu un vēlēšanu norises laikā nebija. Nebija arī visu nākamo tā saucamo “saeimu” vēlēšanu laikā.
Kopš latviešu tautas varoņa, pretošanās kustības dalībnieka Gunāra Astras noindēšanas pagājuši 34 gadi. Visus šos gadus pastāvošajai varai nebija nekādas daļas par Gunāru Astru. Nav dzirdēts, ka režīms būtu izrādījis godu Gunāra Astras kapa vietai vai lūdzis izteikties latviešu tēlniekam Raimondam Muzikantam, kurš laikā, kad citi tēlnieki baidījās no represijām, par tautas saziedotiem līdzekļiem uzdrošinājās izveidot un uzstādīt latvisku Latvijas laukakmenī cirstu Gunāra Astras tēlu ar sarautām roku važām. Jau vairāk nekā 30 gadus šis kapa piemineklis stāv vientuļš, apsūnojis un to apmeklē vienīgi kāds nejaušs garāmgājējs vai kāds “dullais”, kuram Gunārs Astra ir ļoti nozīmīgs, kuram tāpat kā viņam “sāp un” kurš “jūtas pazemots”, ka lielākā latviešu tautas daļa ir ļāvusies tikt apmuļķota, nespējot pēc PSRS sagraušanas atjaunot savu 1918. gada 18. novembrī proklamēto Latvijas Republiku tās Satversmē paredzētajā kārtībā.
Apmēram pirms gada tā saucamā “saeima” nolēma piešķirt 100 000 eiro lielus līdzekļus latviešu tautas varoņa Gunāra Astras piemineklim Rīgas centrā. Bez jebkāda konkursa tika izvēlēts krievs tēlnieks Gļebs Panteļejevs. Gļebs par iecerēto pieminekli teicis: “..viņš [Gunārs Astra] simbolizē tādu Dāvidu cīņā pret Goliātu… piemineklis iecerēts kā simbolisks vispārinājums, kas atklās, ka tieši gara spēks ir tas, kas maina arī fizisko pasauli”. Gribas uzreiz jautāt: kāds sakars mums, latviešu tautai, ar izraēlieti Dāvidu, kurš nogalināja filistieti Goliātu? Ir zināms, ka filistieši ir sen iznīcināta ne-semītu tauta, ar kuru izraēlieši karoja. Tagadējās Dienvidizraēlas pilsētā Aškelonā (Ashkelon) ir atklāti seni filistiešu apbedījumi. Pētījumus veic izraēlieši, kuri par varītēm cenšas atrast arheoloģiskus pierādījumus tam, ka viņi ir pirmiedzīvotāji šajās zemēs. Diemžēl līdz šim neveiksmīgi. Kāpēc Gunāra Astras konkrētā cīņa par latviešu valsts Latvijas atgūšanu, cīņa pret okupāciju un okupantiem Gļebam ir jāvispārina, man ir skaidrs. Atbilde ir šī raksta pirmajā rindkopā. Pieminekļa formai Gļebs izvelējies otrādi apgrieztu jūdu-kristiešu krustu, ko, izrādās, izmanto sātanisti savos rituālos. Nav liecību, ka Gunāram Astram būtu bijusi dārga krustnešu atnestā jūdu kristietība. Savā pēdējā vārdā viņš teica: “Man ir skumji, ka latviešu bērniem neiemāca latviešu tautas dziesmu zelta fondu.” (Viņš neteica: “Bībeli.”)
Man ir šausminoši redzēt, ka mūsu tautas varoņa tēls svītrainās cietumnieka drēbēs reālistiski ticis iestrādāts svešā, mūsu tautai naidīgā, otrādi apgrieztā krustnešu simbolā pašā Rīgas centrā. Gluži vai ar zemtekstu: “Redzi, latvieti, kas ar tevi būs, ja darīsi, kā viņš…”
Biju klāt šī objekta atklāšanā. Sastapos ar divām valdošajām pārliecībām: no vienas puses – aiz norobežojuma baltos krēslos sēdošie pastāvošās varas pārstāvji un tās līdzskrējēji, protams, tikai ar QR kodiem; no otras puses – daži apmuļķotās latviešu tautas pārstāvji, kas cīnās par pēdējām cilvēka pamattiesībām, kuras mums valdošā kliķe visiem iespējamajiem līdzekļiem pūlas atņemt kaut kā “cēla un diža” vārdā. Saku “latviešu tautas” apmuļķotā daļa, jo krievu mēli atšķirībā no citiem “antivakseru” pasākumiem es tur nedzirdēju. Šie apmuļķotie, kuru pusē arī es biju, izsvilpa Levita un Bordāna liekulīgās runas. Man tikai sāpīgi, ka manā pusē stāvošie Gunāra Astras cīņu reducē uz “cīņu par indivīda tiesībām būt brīvam savā rīcībā, savos vārdos un savos uzskatos. Viņš stāvēja pret despotisku režīmu, kurš cilvēkiem šādas tiesības liedza…” (Lato Lapsa). Tomēr vēlos iebilst un atgādināt, ka Gunārs Astra necīnījās par kaut kādu abstraktu brīvību un indivīda tiesībām. Gunāra Astras cīņa bija par Latvijas valsts neatkarību, pret okupācijas varu un okupantiem. Joprojām Gunāra Astras cīņa nav izcīnīta.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.2(496), 2022. gada 28. janvāris–10. februāris