Diskusija sociālajā vietnē “Draugiem.lv”
Līga Muzikante: Mahātma Gandijs ir teicis: “Viegli nostāties kopā ar pūli. Ir vajadzīga drosme nostāties vienam pašam.”
Savukārt Džo Dispenza (Medicīnas zinātņu doktors, neirologs, neirozinātnieks, smadzeņu darbības pētnieks) grāmatā “Atbrīvojies no ieraduma spēka!” uzsver, cik svarīgi cilvēkam ir turēties pie saviem ideāliem, par spīti visam. Mazliet citēšu Džo Dispenzas rakstīto:
“Lai kļūtu varens, cieši jāturas pie sapņa neatkarīgi no vides… Jūs spējat domāt, būdami varenāki par pašreizējo realitāti, un vēstures grāmatas ir pilnas ar tādu cilvēku vārdiem, kuri to ir paveikuši… Ikvienam no šiem cilvēkiem prātā bijis priekšstats par nākotnes realitāti, kas pastāvējusi kā potenciāls kvantu laukā. Šī vīzija dzīvoja iekšējā iespēju pasaulē viņpus maņām, un laika gaitā ikviens no viņiem padarīja šīs idejas par realitāti.
Šos cilvēkus vienoja tas, ka viņiem visiem bija kāds sapnis, vīzija vai mērķis, kas bija daudz lielāks par pašiem. Viņi visi ticēja nākotnes liktenim, kas viņu prātā bija tik reāls, ka viņi sāka dzīvot tā, it kā šis sapnis jau notiktu. Viņi nespēja to saskatīt, sadzirdēt, sagaršot, saost vai sajust, bet sapnis bija viņus tā pārņēmis, ka, pasteigdamies laikam pa priekšu, viņi rīkojās tādā veidā, kas saskanēja ar potenciālo realitāti. Citiem vārdiem sakot, viņi rīkojās tā, it kā vīzija jau būtu kļuvusi par realitāti.
Piemēram, imperiālistu diktāts, kas 1900. gadu sākumā turēja Indiju koloniālisma jūgā, demoralizēja indiešus. Taču Gandijs ticēja realitātei, kas vēl nebija novērojama cilvēku dzīvē.
Lai gan Gandijs apstiprināja brīvību visiem, tā laika realitāte bija pavisam citāda – valdīja tirānija un Lielbritānijas kontrole. Tā laikmeta tradicionālie uzskati bija pretrunā ar viņa cerībām un centieniem. Lai gan sākumā, Gandijam mēģinot mainīt Indiju, brīvības sajūta neatbilda realitātei, viņš neļāva ārējiem apstākļiem, kas liecināja par pretējo, piespiest atteikties no šī ideāla.
Ilgu laiku atgriezeniskā saite no ārējās pasaules lielākoties nerādīja Gandijam, ka no viņa darbībām ir kāda jēga. Bet viņš reti ļāva vides apstākļiem kontrolēt savu esību. Viņš ticēja nākotnei, ko vēl nevarēja redzēt vai sajust ar maņām, bet kas prātā bija tik dzīva, ka viņš nespēja dzīvot citādi. Viņš pieņēma jauno nākotnes dzīvi, fiziski dzīvodams pašreizējo dzīvi. Gandijs saprata, ka tas, kā viņš dzīvo, rīkojas un jūtas, izmainīs pašreizējos vides apstākļus.
Ja rīcība atbilst nolūkiem, ja darbības ir vienlīdzīgas domām, ja prāts un ķermenis darbojas kopā, ja vārdi saskan ar darbiem… tad katrs cilvēks kļūst par milzīgu spēku.
Izcilākie cilvēki vēsturē nelokāmi nodevās nākotnes liktenim bez nepieciešamības ātri saņemt atgriezenisko saiti no vides. Šos cilvēkus nesatrauca tas, ka viņi vēl nav saņēmuši sensoriskas norādes par vēlamo pārmaiņu fizisku iestāšanos. Viņi katru dienu sev atgādināja par to realitāti, uz kuru bija noskaņojušies, viņu prāts bija apsteidzis tā brīža vidi, jo vide vairs nekontrolēja viņu domāšanu. Viņi atradās priekšā savam laikam.
Šiem slavenajiem cilvēkiem piemita vēl kāda svarīga īpašība: proti, viņiem bija skaidrs priekšstats par to, ko tieši viņi vēlas pieredzēt dzīvē.
Daži laikabiedri, iespējams, sauca viņus par nereāli noskaņotiem… Notikums, ko viņi pieņēma savās domās, rīcībā un jūtās… šī realitāte vēl nebija notikusi. Neizglītotie un ciniskie varēja arī teikt, ka viņu vīzija ir nieki… tā pastāvēja realitātē, kas nebija apjaušama ar maņām.
Vēl viens piemērs: Žannu d’Arku [tumsoņi] uzskatīja par pārdrošu un [pat] vājprātīgu. Viņas idejas izaicināja tā laika uzskatus un padarīja sievieti par draudu politiskajai sistēmai. Bet, kad Žannas d’Arkas vīzija bija manifestējusies, viņu uzskatīja par ārkārtīgi tikumīgu.
Ja cilvēkam ir sapnis, kas nav atkarīgs no vides, tad tā ir diženība.
Gandiju neietekmēja ārējās pasaules (vides) norises, un viņš nesatraucās par to, kā jūtas un kas ar viņu (ķermeni) notiks, un viņam bija vienalga, cik ilgi būs jāgaida, lai realizētu sapni par brīvību (laiks). Viņš vienkārši zināja, ka visi šie elementi agrāk vai vēlāk pakļausies viņa nolūkam…
Vēlos atgādināt, ka viss materiālais nāk no neredzamā un nemateriālā lauka, kas atrodas viņpus telpas un laika. Vienkārši runājot, iesējot šajā pasaulē sēklas, jūs redzat, ka pēc laika tās nes augļus. Ja spējat prātā un jūtās pilnībā izdzīvot sapni iekšējā potenciālu pasaulē, tad tas jau ir piepildījies. Tāpēc vienkārši atdodieties: tam ir jāizdīgst ārējā dzīvē. Tāds ir likums….
Ir pienācis laiks atmosties un kļūt par dzīvu patiesības piemēru. Nepietiek ar to, ka pieņemam šos uzskatus; ir pienācis laiks dzīvot saskaņā ar tiem, demonstrēt tos un būt “cēlonim” visās dzīves jomās. Kad “iemiesojam” ideālus kā patiesību un padarām tos par ieradumu, tie dabiski kļūst par daļu no mums.”
“Viegli nostāties kopā ar pūli.
Ir vajadzīga drosme nostāties
vienam pašam.”
Angelina Andrejeva: …Var jau būt, ka tā arī bija! Bet varbūt notika tas, kas būtu noticis arī neatkarīgi no Gandija nolūka! Jo bija visi priekšnoteikumi tam, lai TAS notiktu! Tagad daži “dižpatrioti” apgalvo, ka tas ir vienīgi VVF nopelns, ka Latvija atrodas NATO un ES. Bet – tas būtu noticis jebkurā gadījumā, tāda Vaira būtu vai nebūtu bijusi par LV prezi! Ja izveidosies tādi priekšnoteikumi, tad, bez šaubām, kādu laiku varēs taisīt “etnisko vai šķirisko tīrīšanu”, (kā Hitlers vai Staļins) izsūtot no valsts visus, ko uzskatīs par “ārējiem ienaidniekiem”. Diemžēl – parasti to, ko atļaujas impērijas un lielvalstis, netiek atļauts pundurvalstiņām!
Aivars Garda: Rainis teica līdzīgi raksta autoram. Citēju pēc atmiņas:
“Tas jaunais laiks, kas šalkās trīs,
Tas nekāks, ja ļaudis to nevedīs!”
Rakstnieks Jānis Kalniņš grāmatā “Rainis” par Raiņa ideālu rakstīja:
“Patiesa varoņa ideāls – smalks garīgs spēks, kas iededzies par lielu ideju, un reizē bezbailīga, tēraudcieta griba un pārliecība. Spēks un dvēseles smalkums – vai tāds nebija viņa nākotnes cilvēks?”
Tātad labvēlīgi apstākļi un priekšnoteikumi kaut kam labam iestājas vienīgi tad, ja kāds tos rūpīgi gatavo. Nevis otrādi. Vai tiešām okupantu likumīgu izraidīšanu Angelina Andrejeva uzskata par entnisko tīrīšanu?
Vēl Rainis teica: “Tas, kas ir vecs un vairs lāgā netic savam spēkam, lūko visgudri sadzīvot, piekāpties…”
Angelina Andrejeva: Visu cieņu Aivaram Gardam! Bet Angelina Andrejeva neuzskata “okupantu izraidīšānu par etnisko tīrīšanu”, bet gan par “bezjēdzīgu padarīšanu”!…
Nu tad lūk, Aivar Garda, ja jūs – nabaga latvieši – neesat spējuši 30 gadu laikā panākt pat “okupantu uzvaras” pieminekļa demontāžu, kā jūs domājat panākt “deokupāciju”! Atvainojiet – bet neticu.
Viktors Sakne: Bet kas tad tie “jūs – nabaga latvieši”, kuri “neesat spējuši 30 gadu laikā panākt pat “okupantu uzvaras” pieminekļa demontāžu…” Jūsuprāt, ir? Vai pati sevi viņiem nepieskaitāt? Jūs, gribat to vai ne, arī esat par neveikto deokupāciju atbildīga. Jūs gribat visgudri stāvēt malā (ne mana cūka, ne druva) un vīpsnāt par “muļķiem”, kuri cīnās par ideāliem?!
Līga Muzikante: Tieši par to jau arī raksta zinātnieks un ārsts Džo Dispenza – ir jātic savam ideālam un jādzīvo tā, it kā tas jau būtu realizējies. Tad tas realizējas, par spīti angelinu netīcīgajai vīpsnāšanai.
Publicēts laikrakstā: “DDD” 16(486), 2021. gada 20. augusts–15. septembris