Vilhelms Ļuta
Žurnālists
Uzsākot ministrēšanas gaitas, Marija Golubeva ar skubu ierosināja palielināt sodus par “etniskajiem aizspriedumiem”, kas šķeļot sabiedrību. Būtībā to var uzskatīt par aicinājumu noklusēt šovinistisko okupantu noziegumus un censties mēģināt sadzīvot arī turpmāk. Diemžēl šo pozīciju atbalsta arī pārējie padomiski-okupantiski domājošie varneši.
Latvijā šovinismu ievazāja PSRS iebrucēji. Okupācijas gados krievi mūsu zemītē jutās kā pārcilvēki. Tiem te ārpus rindas piedāvāja dzīvokļus, virzīja augstākos amatos un ļāva ignorēt “suņu valodu”. Iebrucējiem neviens neliedza piesārņot apkārtni un namus apzīmēt ar “iezemiešus” nicinošiem uzrakstiem – tādiem kā, piemēram, “latiši fašisti”, “bejte latišei” utt.
Vārds “krievi” okupācijas laikos bija neaizskarams, svēts. Ziņojumos par likumpārkāpējiem obligāti bija jānorāda šīs personas tautība. Taču vienlaikus bija jāievēro arī cits stingrs izņēmums. Ja noziedznieks bija krievs, tad šo tautību nedrīkstēja uzrādīt. Tajā vietā vajadzēja minēt šī īpatņa izcelsmes vietu, piemēram, rakstot: “urožeņec iz Ivanovo” un tamlīdzīgi.
Latviešu nacionālistus, pretstatā lielkrievu šovinistiem, okupanti nīdēja, cik spēja. Te var minēt gadījumu, ko piedzīvoja Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieks Eduards Berklavs, uzdrošinoties pieprasīt latviešu valodas lietošanu visās iestādēs un ļaut arī latviešiem ieņemt augstus amatus. Šāds “izlēciens” ātri beidzās ar Eduarda Berklava izsūtīšanu trimdā uz Krieviju. Tajā reizē nacionālismu “piešuva” arī Vilim Lācim, Vilim Krūmiņam, Paulam Dzērvem, Aleksandram Ņikonovam un Voldemāram Kalpiņam, kurus steidzīgi atbrīvoja no augstajiem amatiem.
Masveida cīņa par nācijas tiesībām PSRS laikos nebija iespējama, jo ceturtdaļmiljons latviešu – galvenie patriotiskie spēki – tika izkauti frontē, partizānu karā vai iznīdēti Sibīrijas gulagos.
Pēc tā saucamā valstiskuma atjaunošanas, lai izveidotu latvisku Latviju, ar steigu bija jāķeras pie deokupācijas, dekolonizācijas, deboļševizācijas. Taču nekas tamlīdzīgs nenotika, jo mūsu politiķi savā apmātībā uzticējās tikai Briseles vai Kremļa norādījumiem. Atbalsts lielkrievu šovinisma ideoloģijai turpinājās. Savās ieņemtajās mītnēs palika ne tikai civilokupanti, bet arī pensionētie okupantu militāristi. Nekādi šķēršļi netika likti krievu kopienas izveidei un nostiprināšanai. Savā apmātības brīdī valdība paspēja nelikumīgi sadāvināt pilsonību okupantiem, tādējādi pamatīgi aizzāģējot zaru, uz kura pati sēž.
Spilgts lielkrievu šovinisma izpausmes veids ir sasniegts izglītības sfērā. Krievu skolām ik gadu no budžeta tiek atvēlēti 350 miljoni eiro, bet pussimtam pārējo tautību skolām – tikai 15 miljoni. Tādējādi var secināt, ka krievi ir 23 reizes vērtīgāki par citu tautību pārstāvjiem? Turklāt grūti aptvert, kāpēc latviešiem ir jāuztur krievu skolas? Normālās valstīs tādu plānprātību nepieļauj. Tā, piemēram, ASV un Vācijā valsts krievu skolas neuztur, kaut arī tur krievu skaits ir piecreiz lielāks nekā Latvijā.
Vēl jāpiebilst, ka vispārējā attieksme pret migrantiem starp valstīm ir ļoti atšķirīga. Bagātajās zemēs iebraucēju īpatsvars parasti nepārsniedz 10 procentus. Toties Latvijā šis rādītājs ir 37 procenti, un tamdēļ 30 gadu laikā neesam izkļuvuši no nabadzīgāko valstu loka.
Politiķi joprojām pieļauj, ka Latvija stāv vaļā. Kopš 1990. gada te jau sabraukuši vairāk nekā 200 tūkstoši austrumslāvu. Šiem migrantiem ir netīkami mūsu likumi un tikumi. Viņus vilina tikai samērā labais dzīves līmenis un iegūtās prettiesiskās privilēģijas. Iebraucēji nevēlas saprast, ka cieņu un mīlestību pret sevi nevar iemantot, to pieprasot. Tā ir jāiekaro ar labiem darbiem, attiecīgu izturēšanos un citas tautas izpratni.
Vispār svarīgi ir izvērtēt migrantu iespēju iekļauties pamatiedzīvotāju masā. ASV un Lielbritānijā šim nolūkam nosaka cilvēka attīstības indeksu. Latvijā šis indekss ir 86, bet Krievijā zem 80. Rodas jautājums, vai mums vajag pazemināt savu attīstības indeksu uz kaimiņzemes iebraucēju rēķina.
Valdības atbalsts šovinistiskajiem okupantiem un cita veida iebraucējiem apzināti liek šķēršļus latviešu nācijas tiesībām uz brīvību un pašnoteikšanos. Samītas nacionālās jūtas izraisa neticību un naidu pret agresīvajām tautībām.
Patriotiskais nacionālisms ir tautas garīgais spēks, tā pašizpausme, tieksme pēc mūžības.
Neviena nācija nevar pastāvēt bez nacionālisma. Un varnešiem būtu pēdējais laiks pāriet uz nacionālistu atbalstu, nevis turpināt kopošanos ar šovinistiskajiem okupantiem un visāda veida pārējiem migrantiem.
Publicēts laikrakstā: “DDD” 18(488), 2021. gada 30.septembris–14. oktobris