PA KANGARTACIŅU LAIPOJOT

Vilhelms Ļuta

Žurnālists

“Staigāsim pastalās, bet būsim brīvi!”

“Kļūsim par saimniekiem savā zemītē!”

Ar šiem saukļiem latvieši pirms valstiskuma atgūšanas izteica savas sensenās ilgas. Tauta labi apzinājās, ka nācijas suverenitāte, augstākā vara savā teritorijā ir vispāratzīta pasaules norma. Tikai valsts un tās pamatnācija spēj garantēt citām šai zemē dzīvojošām tautībām tās tiesību realizāciju, bet ne otrādi. Kas attiecas uz okupantiem, tad galva tur nav jālauza. Patvērums tiem ir jāmeklē savā “roģinā”. Okupāciju var uzskatīt par noslēgušos tikai tad, ja okupanti aizvācas prom.

Latviskas Latvijas atjaunošanai galvenais ir valsts deokupācija un dekolonizācija. Par to savulaik iestājās pilsoniska savienība, visi patriotiskie spēki. Taču pārsvars nosliecās padomiski domājošā pūļa pusē. Šo stāvokli naski izmantoja izbijušie komunisti, čekisti, visādi krievmīļi un iesēdās varas krēslos.

Varnešiem bija tikai divas iespējas: vai nu gādāt par pamatnācijas tiesībām un labklājību, vai turpināt auklēšanos ar okupantiem. Diemžēl izvēle krita uz otro versiju, kuru sparīgi atbalstīja arī lielvaru “eksperti” no Briseles, Vašingtonas un Maskavas.

Laipojot pa kangartaciņu, politiķi sagādāja latviešiem daudz zemisku pārsteigumu.  Piemēram, premjerministra V. Birkava laikā valdība pilnībā pakļāvās Kremļa diktātam un ļāva Latvijā apmesties 25 tūkstošiem krievu militārpersonu kopā ar ģimenēm. Faktiski tā bija atteikšanās no valsts drošības, jo tolaik mums vēl nebija savas armijas. Turklāt zīmīgi, ka birkavieši sociālo aizsardzību garantēja nevis pamatnācijai, bet tieši “sarkanarmiešiem”.

Nākamā politiski graujošā akcija notika, atjaunojot agrāko Latvijas pilsonību. Bija paredzēts Latvijas pases piešķirt tikai tiem, kam viens vai abi vecāki pirms kara bijuši Latvijas Republikas pilsoņi. Taču šis plāns jauši vai nejauši tika pārpildīts ar krietnu uzviju. 162 tūkstošiem iebraucēju Latvijas pilsonību iedeva bez jebkādiem nosacījumiem, pa “blatu”.

Tādējādi latvju pilsoņu kopums tika pamatīgi atšķaidīts. Vēlāk šo atšķaidīšanas procesu politiski turpināja, 150 tūkstošiem krievvalodīgo pilsonību piešķirot naturalizācijas kārtībā, ar pārlieku atvieglotiem noteikumiem.

Cenšoties sadzīvot ar okupantiem, varneši panāk sev tīkamu politisko stabilitāti. Gan Saeimas vēlēšanās, gan valodas referendumā 25% balsotāju faktiski iestājās par Krievijas guberņu. Jāpiebilst, ka arī 1991. gada marta aptaujā 25% iedzīvotāju nobalsoja pret Latvijas neatkarību. Tātad politisko spēku pretstāve 30 gadu laikā nav mainījusies. Citādāki bija tikai spēku nosaukumi. Toreiz Tautas fronte un interfronte, tagad latviskās partijas pret promaskaviskajiem grupējumiem.

Centīgi noņemoties ar politiku, varneši pilnīgā novārtā atstājuši saimniecisko dzīvi – ekonomiku. Valsti, kura pirms kara pārticības jomā ieņēma pirmās vietas pasaulē, lepojās ar augstu izglītības un kultūras līmeni, tagad ir iestigusi nabadzības muklājā. Iekšzemes kopprodukts, rēķinot uz katru iedzīvotāju, mums ir divreiz zemāks nekā attīstītajās Eiropas valstīs. Kopš valstiskuma atjaunošanas ražošanas apjoms gan rūpniecībā, gan lauksaimniecībā ir samazinājies uz pusi. Trešdaļa Latvijas iedzīvotāju ir pakļauta riskam un sociālajai atstumtībai. Ļaudis masveidīgi pamet dzimteni, lai dotos laimes meklējumos uz bagātākajām zemēm. 30 gadu laikā latviešu skaits valstī ir samazinājies par 15%.

Latvijā turpinās paradoksāla situācija – valstiskums ir atjaunots, bet labklājība latviešiem nav uzlabojusies. Okupācijas sekas netiek likvidētas. Dzīvojot nabadzībā, pamatnācijai ik gadu simtiem miljonu eiro ir jātērē okupantu uzturēšanai. Dīvaini, bet atkal atskan senais jautājums: kad atkal atnāks latviešiem tie laiki, ko citas tautas tagad redz? Taču šie laiki var arī nekad neatnākt, ja netiks pieņemta un īstenota Aivara Gardas vadītās Latvijas Nacionālās frontes izvirzītā deokupācijas un dekolonizācijas programma.


Publicēts laikrakstā: “DDD” 16(486), 2021. gada 20. augusts–15. septembris


« Atpakaļ