Turpinājums no: “NAIDA RUNA” UN VĀRDA BRĪVĪBA. 2. daļa
Baiba Rudevska
Tiesību zinātņu doktore, juriste
Raksta pirmpublikācija: portāls “Telos.lv”
5. jautājums: vai konservatīvi domājošam cilvēkam tomēr nebūtu jāatbalsta likumi par “naida runas” apkarošanu? Tos taču var izmantot arī labam mērķim – piemēram, lai sodītu pret kristiešiem un konservatīvajiem vērstu vārdisku uzbrukumu autorus.
Atbilde: šādu attieksmi nevaru raksturot citādi kā “naivumu, kas robežojas ar neprātu”.
Ja paraudzīsimies uz dažādu Eiropas valstu tiesu spriedumiem, tad redzēsim, ka par “naida runu” pret kristiešiem un konservatīvajiem nesoda praktiski nekad. Tas ir likumsakarīgi, jo sabiedrībai tiek pastāvīgi skaidrots, ka “naida runa” ir iespējama tikai pret “apspiestajām mazākumgrupām”, bet kristieši un labēju uzskatu cilvēki pie tādiem nepieder. Ja lasītāji man netic, aicinu viņus pašus izlasīt Latvijas Republikas Augstākās tiesas mājas lapā pieejamos tiesu prakses apkopojumus un starptautisko nevalstisko organizāciju sagatavotos analītiskos pārskatus. Ja vienā vai otrā valstī izdodas atrast tiesas spiedumu, ar kuru kāds ir ticis notiesāts par “naida runu” pret kristiešiem un konservatīvajiem, tad tas visas Eiropas mērogā ir ārkārtīgi rets izņēmums. Latvijas tiesu praksē šādu spriedumu nav, un es neredzu nevienu racionālu apsvērumu, kādēļ lai mūsu tiesībsargājošās iestādes šo savu attieksmi pēkšņi mainītu.
6. jautājums: jūs kritizējat “naida runas” likumus, bet kādu konkrētu risinājumu jūs pati piedāvājat? Vai iestājaties par absolūtu un neierobežotu vārda brīvību?
Atbilde: uz šo jautājumu varu sniegt divas atbildes – “ideālistisku” un “reālistisku”.
Ja raugāmies no “ideālistiskā” jeb teorētiskā viedokļa – t. i., kā es lemtu, ja man vienīgajai piederētu lemšanas tiesības un galavārds, – tad mana atbilde ir šāda. Tā kā vārda jeb izteiksmes brīvība ir viena no patiesi brīvas un veselīgas sabiedrības iezīmēm, personīgi man vistuvākā ir Amerikas Savienoto Valstu pieeja. ASV Konstitūcijas Pirmais labojums (pieņemts 1791. gadā) nosaka: “Kongress nedrīkst pieņemt likumus, kas iedibina kādu reliģiju vai aizliedz tās brīvu piekopšanu, vai ierobežo vārda vai preses brīvību, vai cilvēku tiesības mierīgi pulcēties un vērsties pie valdības ar petīcijām par ļaunprātību novēršanu.”
ASV Augstākā tiesa savos spriedumos ir interpretējusi šo normu ļoti liberāli, proti: valsts nedrīkst vajāt vai sodīt nevienu cilvēku vai organizāciju par publisku viedokļa paušanu jebkurā sabiedriski vai politiski nozīmīgā jautājumā, lai cik šis viedoklis būtu aizskarošs vai pat naidpilns. No ASV konstitucionālo tiesību teorijas viedokļa raugoties, tas ir absolūti nepieciešams, lai nodrošinātu brīvas sabiedriskas diskusijas iespēju – jo bez tās īsta demokrātija nevar pastāvēt. Lietā Snyder v. Phelps (2011) Augstākā tiesa noformulēja to šādi:
“Vārdiem ir spēks. Tie var pamudināt cilvēkus uz rīcību, novest viņus līdz prieka vai bēdu asarām vai [..] sagādāt lielas sāpes. [Taču] mēs nevaram reaģēt uz šīm sāpēm, sodot runātāju. Mēs kā nācija esam izvēlējušies citu ceļu: aizsargāt pat aizskarošu runu par sabiedriski nozīmīgiem jautājumiem, nodrošinot to, ka publiskās debates netiek apslāpētas.”
Līdz ar to “naida runas” likumi Eiropā pieņemtajā izpratnē ASV vienkārši nav iespējami, jo tie būtu pretrunā ar Pirmā labojuma burtu un garu. Tomēr nav patiess arī dažkārt dzirdamais apgalvojums, ka “Amerikā vārda brīvība ir neierobežota”.
Vārda brīvība pēc savas būtības nevar būt neierobežota. Piemēram, nevar atsaukties uz vārda brīvību, lai nesodīti izplatītu viltus ziņu par lidostā noslēptu bumbu ar laika degli vai lai nozagtu kādam rakstniekam viņa manuskriptu un izdotu to kā savējo. Tāpat ASV Augstākā tiesa jau labu laiku iepriekš ir nospriedusi, ka Pirmais labojums neaizsargā tiesības uz tukšu un bezsaturīgu lamāšanos, kas traucē sabiedrisko kārtību.
Attiecībā uz rasistiskiem, naidīgiem un tamlīdzīgiem “karstiem” izteikumiem ASV Augstākās tiesas judikatūra pagājušā gadsimta laikā ir nogājusi trīs stadiju ceļu, katrreiz atzīstot cilvēkiem arvien plašāku brīvību izteikties. Vispirms, 20. gadsimta pašā sākumā, Augstākā tiesa atzina valstij tiesības apkarot runas un publikācijas, kas izraisa sabiedrībā “sliktas tendences” (“bad tendency”) (lieta U.S. ex rel. Turner v. Williams, 1904). Nedaudz vēlāk izteiksmes brīvības standarts tika ievērojami paaugstināts: lai valsts varētu ierobežot vārda brīvību, attiecīgajiem vārdiem bija jārada “skaidras un klātesošas briesmas” (“clear and present danger”) – piemēram, ja kāds kliedz “Ugunsgrēks!” pārpildītā teātrī (lieta Schenck v. United States, 1919). Visbeidzot, 1969. gadā Augstākā tiesa deklarēja: valsts nedrīkst sodīt runātāju pat tad, ja viņš atklāti aicina uz vardarbību vai likumpārkāpumiem – izņemot gadījumus, kad šādi aicinājumi ir vērsti uz “nenovēršamu prettiesisku darbību” (“imminent lawless action”) un kad šāda prettiesiska darbība reāli draud notikt (lieta Brandenburg v. Ohio, 1969). Šis pēdējais kritērijs – saukts par “Brandenburga testu” – joprojām ir spēkā un nosaka ASV tiesu attieksmi pret dažāda veida “ekstrēmiem” izteikumiem un manifestācijām. Pielietojot “Brandenburga testu”, ASV tiesas ir atzinušas par antikonstitucionāliem lēmumiem, piemēram, kāškrustus vicinošu neonacistu gājiena aizliegumu un pusaudža notiesāšanu par Kukluksklanam raksturīgo simbolisko darbību – krusta sadedzināšanu.
Vēlreiz jāuzsver šī fundamentālā atšķirība starp Eiropu un Ameriku. ASV tiesiskā regulējuma evolūcija ir notikusi liberalizācijas virzienā, aprobežojot valsts iestāžu tiesības vajāt un sodīt cilvēkus par “nepareizu” viedokļu paušanu un tādējādi atzīstot cilvēkiem arvien plašāku izteiksmes brīvību. Savukārt Eiropā – un Latvijā, kā mēs to diemžēl redzam, – attīstība iet diametrāli pretējā virzienā: arvien vairāk ierobežojot iedzīvotāju vārda brīvību. Pat ja šī brīvība konstitucionālā līmenī joprojām tiek formāli atzīta, izņēmumu klāsts kļūst arvien plašāks, un tiesībsargājošās iestādes arvien vairāk tirda un vajā cilvēkus par viņu paustajiem viedokļiem.
Tagad sniegšu otro atbildi – “reālistisko”. Jā, ASV konstitucionālās garantijas vārda brīvībai visas pasaules mērogā ir unikālas, amerikāņi ar tām pamatoti lepojas un brīvības mīlētāji visā pasaulē viņus par to pamatoti apskauž. Taču mēs dzīvojam Eiropā, un Eiropas valstu konstitucionālās tradīcijās tik plaša vārda brīvība nekad nav bijusi paredzēta. Eiropieši (ieskaitot latviešus) vienmēr ir pieļāvuši plašākas valsts iespējas tiesiski ierobežot naidīgas un sabiedrisko mieru un kārtību traucējošas runas un rakstus. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir daudzreiz atzinusi, ka valstīm ir tiesības sodīt vai aizliegt šāda veida izteiksmi – ar nosacījumu, ka attiecīgais ierobežojums ir noteikts likumā, ir vērsts uz leģitīma mērķa sasniegšanu un ir samērīgs ar šo mērķi.
Tātad, ja esam reālisti, tad mums ir jāatzīst, ka ASV Konstitūcijas Pirmā labojuma ekvivalentu šaipus Atlantijas okeānam pārskatāmā nākotnē diez vai izdosies ieviest. Taču tas nenozīmē, ka mums nav jācīnās par izteiksmes brīvību Eiropā un Latvijā. Mūsu mērķim ir jābūt brīvu un atbildīgu pilsoņu sabiedrībai, kas augstu vērtē diskusiju kultūru un nebaidās atklāti un drosmīgi apspriest dažādus svarīgus jautājumus. Līdz ar to mani konkrētie priekšlikumi ir rezumējami sešos punktos. Tos jau pirms manis ir noformulējusi starptautiskā nevalstiskā organizācija “Alliance Defending Freedom” (ADF); es tos esmu tikai pārfrazējusi un pievienojusi vienu papildu punktu.
Tātad:
(1) Pamatprincipam un atskaites punktam ir jābūt izteiksmes brīvībai. Likuma normām, kas ievieš tiesisko atbildību par naida kurināšanu, pēc savas formas un satura skaidri jāatspoguļo ideja, ka šī atbildība ir tikai izņēmums no pamatprincipa. Līdz ar to šīm normām ir jābūt ļoti skaidri definētām, lai izslēgtu jebkādu iespēju iztulkot tās paplašināti. Likumā noteiktajām sankcijām ir jābūt samērīgām un saprātīgām.
(2) Ja vēlamies apkarot naida kurināšanu, tai ir jābūt sodāmai attiecībā uz jebkuru identificējamu personu grupu. Nav pieļaujams izdalīt kaut kādas privileģētas grupas, turklāt vēl ieviešot to starpā “aizsargātības” hierarhiju – piemēram, kad par vārdisku uzbrukumu krieviem vai ebrejiem soda bargi, par vārdisku uzbrukumu pensionāriem – maigāk, bet par vārdisku uzbrukumu izpletņlēcējiem nesoda nemaz.
(3) Sodāmai ir jābūt nevis “naida runai”, bet gan “naida kurināšanai” jeb “naida celšanai”. Tātad jāsoda ir tikai tādas runas un raksti, kas vai nu sludina vardarbību, vai arī var paredzami radīt fiziskas vardarbības draudus attiecīgās grupas pārstāvjiem vai viņu mantai. Likumā nedrīkstētu būt tādi neskaidri definēti un izplūduši jēdzieni kā, piemēram, “aicinājums uz diskrimināciju”, “nesaticības izraisīšana”, “aizskaršana” u. tml.
(4) Katrs naida kurināšanas gadījums ir izvērtējams objektīvi, raugoties uz lietas objektīvajiem apstākļiem un kontekstu, – nevis balstoties klausītāju subjektīvajās izjūtās un attieksmē.
(5) Nedrīkst sodīt par tādām runām vai rakstiem, kas nekurina naidu, bet ir vienkārši kādai iedzīvotāju grupai aizskaroši un nepatīkami. Šādi izteicieni un viedokļi ir apspriežami un neitralizējami brīvā, demokrātiskā un atklātā diskusijā. Neuztraucieties: pieaugušu un nobriedušu cilvēku sabiedrība ir spējīga tos paciest un “sagremot”.
(6) Visas likuma normas, kas neievēro piecos iepriekšminētajos punktos noteikto augsto vārda brīvības standartu, ir grozāmas vai atceļamas.
7. jautājums: vai ir kādi vispārīgi novērojumi vai piezīmes?
Atbilde: ir jāsaprot, ka nupat piedāvātais likumprojekts par grozījumiem Krimināllikumā [150. pantā] ir tikai simptoms kādai ļoti bīstamai slimībai, proti, valsts centieniem aprobežot cilvēku personīgo brīvību arvien vairāk un vairāk.
Īpaši aicinu tos cilvēkus, kuriem pašlaik ir četrdesmit un vairāk gadu, atcerēties un salīdzināt: kad Latvijas iedzīvotāju ikdienas dzīve bija brīvāka no dažādiem ierobežojumiem – pirms 25 gadiem vai tagad? Un tad godīgi uzdot sev jautājumu: kad šis process apstāsies un vai tas vispār apstāsies? Jo, ja tas neapstāsies, tad ir godīgi jāatzīst, ka mēs virzāmies taisnā ceļā uz Orvela cienīgu totalitārismu. Manuprāt, ir pienācis laiks celt par to trauksmi un rosināt plašu sabiedrības diskusiju par šo ārkārtīgi bīstamo mūsu tautas attīstības vektoru.
Pašās beigās nocitēšu amerikāņu valstsvīra, trešā ASV prezidenta Tomasa Džefersona vārdus: “Malo periculosam libertatem quam quietam servitutem” (“Es labāk vēlos bīstamu brīvību, nekā mierīgu verdzību”).
Saistītie raksti:
“NAIDA RUNA” UN VĀRDA BRĪVĪBA. 1. daļa
“NAIDA RUNA” UN VĀRDA BRĪVĪBA. 2. daļa
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.13(483), 2021. gada 9.–22 jūlijs