Saruna ar rakstnieku, publicistu Jāni Miezīti
Latviešu tautas dzīvotspēja
DDD: Cik spējīga dzīvot un attīstīties, jūsuprāt, šobrīd ir latviešu tauta? Kas ir galvenie apdraudējumi mūsu tautas pastāvēšanai?
Jānis Miezītis: Domāju, ka ar latviešiem ir izdarīts viss iespējamais, lai mēs nebūtu spējīgi dzīvot un attīstīties kā vienota tauta. Latviešu inteliģence, kas tik spēcīgi uzplauka un attīstījās pirmajos divdesmit Latvijas valsts pastāvēšanas gados, tika karā izkauta, Gulaga lēģeros bendēta un bēgļu gaitās pa visu pasauli izklīdināta. Lai nepieļautu vienotas nacionālas kopības veidošanos PSRS pastāvēšanas gados, Latvijā tika iepludināts liels skaits militāro un civilokupantu no visas plašās Padomju Savienības. Paralēli tam tika organizēta tā sauktā negatīvā atlase, kad labāku izglītību iegūt un vadošos amatos iekļūt varēja tikai tie, kuri bija nodemonstrējuši savu padevību okupācijas režīmam un uzticību komunisma idejām. Veiksmīgas karjeras iespējas bija atkarīgas nevis no talanta un zināšanām, bet kompartijas biedra kartes. Ņemot vērā arī masīvo psiholoģisko un informatīvo apstrādi, ko PSRS propaganda vērsa pret latviešu tautu, īstenībā ir jābrīnās, ka šodien latviešu vidū vēl ir palikuši cilvēki, kam tuvas nacionālisma idejas, kas mīl savu Tēvzemi un spēj novērtēt savas, patiesi suverēnas, nacionālas valsts priekšrocības. Tas liecina, ka latviešu tautā ir slēpts milzīgs izdzīvošanas un attīstības potenciāls.
Cita lieta, ka šodien Latvijā valdošā vara dara visu, lai šis potenciāls nespētu realizēties un latvieši kā tauta nevarētu kļūt par saimniekiem savā zemē. Pamats tam visam, protams, ir Latvijas atteikšanās no starptautiski reglamentētās deokupācijas un dekolonizācijas procedūras. Šeit pat lustrācija nenotika, un rezultātā faktiskas varas nomaiņas pēc PSRS sabrukuma Latvijā nemaz nav bijis. Notika kompartijas varas transformācija kapitālismā. Komunisma ideoloģija tika atmesta, bet kompartijas funkcionāri varu un ietekmi saglabāja. Lai radītu demokrātijas ilūziju, viņi izveidoja formālu daudzpartiju sistēmu, kur, sastāvot dažādās “partijās”, bet kopīgi sadarbojoties, panāca, ka no iespējām iekļūt un kaut ko ietekmēt valsts pārvaldē tika atbīdīti visi tie, kas patiešām vēlējās atjaunot Latvijas valsti tādu, kāda tā bija pirmsokupācijas periodā. Šī sistēma pastāv līdz šai dienai un ir galvenais šķērslis un apdraudējums mūsu tautas pastāvēšanai nākotnē.
Dekolonizācija ir arī ekonomikas jautājums
DDD: Vai jautājums par nepieciešamību veikt dekolonizāciju ir tikai juridisks un tehnisks (kā labāk šo procesu veikt), vai tomēr saistīts ar latviešu morālo līmeni? Jautāju šo tādēļ, ka nesaprotu, kādēļ cilvēki saprot, piemēram, nepieciešamību cīnīties pret piespiedu vakcināciju, migrantiem no Sīrijas, Irākas vai vēl nezin kurienes, bet par nepieciešamību atjaunot vēsturisko taisnīgumu Latvijā, neviens neuztraucas.
Jānis Miezītis: Es domāju, ka jautājums par dekolonizācijas nepieciešamību ir ne vien juridisks, tehnisks un ar latviešu morālo līmeni saistīts, bet arī ekonomisks. Un tieši to daudzi cilvēki nesaprot un nespēj novērtēt. To nesaprot ne vien latvieši, bet arī šeit dzīvojošie, Latvijas valstij lojālie cittautieši. Viņiem ir iestāstīts, ka deokupācija un dekolonizācija nozīmē, ka viņi visi nekavējoties tiks salikti lopu vagonos un izsūtīti uz Krieviju. Taču deokupācijas un dekolonizācijas galvenais mērķis ir attīrīt Latviju no valstij un latviešu tautai nelojāliem cilvēkiem*. Vispirms jau no šādiem cilvēkiem valsts pārvaldē un valsts varas struktūrās. Nu, nevar valsts sekmīgi attīstīties, ja tās ekonomikā un politikā jaucas cilvēki, kuriem šī valsts nav nekas vairāk kā dzīvošanas telpa un iztikas avots jeb barošanās sile, bet šeit dzīvojošā pamattauta bieži vien tikai tāds traucējošs faktors viņu ambīcijām un varas kārei!
Publiski daudz tiek spriests par to, ka vajadzētu visiem Latvijas iedzīvotājiem apvienoties kopējam darbam savas valsts labā, un gudroti dažādi utopiski modeļi šādas vienotības radīšanai. Mums pat ir partijas ar tādiem nosaukumiem kā “Saskaņa” un “Vienotība”. Tikai nav ne saskaņas, ne vienotības, jo nevar būt saskaņa un vienotība starp pamattautu un cilvēkiem, kas šeit ieradušies kā uzvarētāji ar vēlmi ieviest savu kārtību un realizēt savas privilēģijas. Manuprāt, tieši deokupācijas un dekolonizācijas procedūra ir tā, kas īstenībā šeit var radīt visu iedzīvotāju vienotību un saskaņu, jo tādā veidā stingri tiktu noteikta katra šeit dzīvojošā statuss, tiesības un pienākumi. Katram šeit dzīvojošam cittautietim tiktu dotas izvēles iespējas: atzīt un respektēt latviešu tautas pašnoteikšanās tiesības, iekļauties valsts dzīvē un kopā ar latviešu tautu strādāt latviešu valsts labā, vai doties projām uz savu etnisko dzimteni, kur viņam būs pietiekami nodrošināta gan dzimtā valoda, gan iespējas veidot valsts politiku atbilstoši savām vēlmēm un uzskatiem.
Neveicot deokupāciju un dekolonizāciju, nav iespējams likvidēt okupācijas sekas un izveidot nacionālu valsti. Bet tieši nacionālai valstij ir milzīgs ekonomiskās attīstības potenciāls. To pierādīja arī Latvijas Republikas pirmie divdesmit pastāvēšanas gadi, kad Latvija no karā izpostītas un izlaupītas teritorijas īsā laikā kļuva par ekonomiski attīstītu Eiropas līmeņa valsti, kurai bankās glabājās zelta tonnas, kura varēja laist apgrozībā sudraba naudu un spēja sasniegt tam laikam grandiozus panākumus lauksaimnieciskajā un rūpnieciskajā ražošanā. Šāda valsts attīstība ir ne tikai šeit dzīvojošo latviešu, bet arī katra šeit dzīvojoša sveštautieša interesēs. Tātad arī deokupācija un dekolonizācija īstenībā ir jebkura šeit dzīvojoša Latvijai un latviešu tautai lojāla cilvēka interesēs.
Savukārt, cik graujoša, kaut vai pavisam ekonomiski, ir šīs procedūras neveikšana, to mēs labi varam redzēt, ja salīdzinām Latvijas sasniegumus un ekonomisko izaugsmi pirmajos divdesmit pastāvēšanas gados ar pēdējiem trīsdesmit formālās neatkarības gadiem.
Globalizācija pārvērš tautu par pūli
DDD: Vai varam teikt, ka latvieši, neapjēdzot, cik ļoti nepieciešama dekolonizācija, no tautas ir pārvērtusies vienkārši par cilvēku grupu, kas savā starpā sazinās latviešu valodā?
Jānis Miezītis: Tā vēl īsti nav noticis. Taču tieši par tādiem visi globalizācijas ideju nesēji latviešus grib pārveidot. Un nevar teikt, ka viņiem šajā jomā nebūtu panākumu. Ja cilvēku ar savām saknēm saista tikai valodas prasme, tad viņš vienkārši vairs nespēj novērtēt savas nacionālās piederības nozīmīgumu. Tāds ātri atklāj, ka plašākas iespējas dzīvē viņam dod lielo tautu valodas prasme un pāriet uz kādu no tām. Tā veidojas pasaules globalizētajiem vajadzīgais, ar naudas palīdzību viegli vadāmais darba vergu bars bez savas tautības un kopības ideāliem.
DDD: Vai vecākajai paaudzei ir jāuzņemas atbildība par to, ka trīsdesmitgadnieki un viņu bērni vairs pat nedomā, ka krievvalodīgo okupantu, kolonistu klātbūtne Latvijā vispār ir problēma?
J.M.: Lai uzņemtos atbildību, sava vaina vispirms ir jāapzinās. Diemžēl tie, kurus mēs šodien saucam par vecāko paaudzi, paši ir auguši padomju propagandas iespaidā un bieži vien nespēj pienācīgi novērtēt nacionālās kopības nozīmīgumu. Un ne jau tikai vecāki vien audzina savus bērnus. Komunistiskos pasaules globalizatorus šodien ir nomainījuši kapitālistiskie pasaules globalizatori, un kosmopolītisms jaunatnes prātos tiek dēstīts ar jaunu sparu caur presi, TV seriāliem, filmām un pat skolu mācību programmām. Tā ir īsta smadzeņu skalošana.
DDD: Kam būtu jānotiek, lai latvieši aptvertu, ka cīņa pret kovidu, piespiedu vakcinēšanos vai pat akūti nepieciešamā homoseksuālisma propagandas aizliegšana nepasargās latviešu tautu no bojāejas: ka vienīgais, kas var glābt ir apjēgsme, cik nepieciešama ir deokupācija un dekolonizācija?
J.M.: Manuprāt, tas, kam ir jānotiek, jau notiek. Tikai cilvēki vēl to pietiekami skaudri nav sapratuši. Mūsu valsts ir iedzīta neatmaksājamu parādu jūgā, valdošā vara arvien ciniskāk un bezkaunīgāk ignorē tautai vitāli svarīgas lietas un pieņem tautai kaitējošus likumus un lēmumus. Valsts līdzekļi tiek nelietderīgi izšķērdēti un izzagti. Lai to kompensētu, pieaug jau tā lielais nodokļu slogs, tiek palielināti naudas sodu apmēri, ieviesti arvien jauni aizliegumi un ierobežojumi, kas kaitē gan uzņēmējdarbībai, gan cilvēkiem. Te vēl varētu gari un plaši runāt par notiekošajām nejēdzībām, bet visas tās nenovēršami tuvina brīdi, kad cilvēkiem vairs nebūs ko zaudēt un viņi pārstās baidīties, pārstās stāvēt malā, nogaidīt un cerēt, ka kāds viņu vietā, viņu labā kaut ko izcīnīs vai panāks.
Protesti pret piespiedu dalību medicīniskajā eksperimentā ar tā saucamajām vakcīnām un protesti pret homoseksuālisma propagandu, manuprāt, ir tikai pirmie mēģinājumi aizstāvēt savas tiesības. Arvien vairāk cilvēku ne vien nosoda valdības pieņemtos prettautiskos lēmumus, bet cenšas arī izprast cēloņus: kā un kāpēc šādi lēmumi varēja tikt pieņemti un kāpēc mums ir tāda valdība, kāda tā ir.
Ir tāds teiciens: “Ja zēnam saprašana nenāk caur galvu, tad tai būs jānāk caur otru galu.” Un šeit nav domāts tikai tēva pēriens par pastrādātajām muļķībām vai palaidnībām, bet arī tās rīkstes, ko šādam vieglprātīgam cilvēkbērnam par pastrādātajām aplamībām nākotnē var sniegt pati dzīve. Ja atsevišķam cilvēkam šāda dzīves mācība var būt ļoti sāpīga, tad tautai kopumā sekas par savu nespēju saprast var būt ļoti traģiskas.
DDD: Kāpēc tik daudzi cilvēki tomēr nespēj saprast un pienācīgi novērtēt notiekošo Latvijā un pasaulē? Kāpēc tik daudzi politiķi darbojas pret savu tautu?
J.M.: Diemžēl cilvēks ir tā iekārtots, ka ļoti labi spēj redzēt visu to, kas atrodas viņa tiešā tuvumā, bet viss tālumā esošais viņam šķiet izplūdis, mazsvarīgs, zilganā dūmakā tīts. Līdzīgi ir ar domāšanu un spriestspēju par politiskiem jautājumiem. Tādas brilles, kas politikā dod iespēju redzēt, vērtēt un analizēt notikumus sistēmiski – visā to kopumā un plašumā, ir nacionālisma ideoloģija. Ja cilvēkam nav šādas ideoloģijas, viņš spēj saskatīt tikai to, kas viņam ir tuvs. Tās ir viņa personīgās vajadzības un intereses, viņa radu un draugu personīgā labklājība un viņa darba devēja, priekšnieka vai politiskās partijas bosa prasības un rīkojumi, no kuru izpildes ir atkarīga viņa labklājība, ieņemamais stāvoklis un karjeras iespējas. Visas tautas labklājība, patriotisms, darbs valsts un tautas labā viņam ir kaut kas tāls, izplūdis, mazsvarīgs, zilganā dūmakā tīts. Tā rodas kolaboranti – cilvēki, kas gatavi pašlabuma dēļ, kaitējot savai tautai, sadarboties ar jebkurām varām un pildīt to rīkojumus. Pasaules globalizatoriem tas ir labi zināms, un tāpēc viņi ar visiem iespējamiem līdzekļiem cenšas slāpēt un apkarot tautu nacionālismu.
Kultūra: patiess nacionālisms
DDD: Vai, jūsuprāt, cilvēku, kurš drosmīgi iestājas pret kovidafēru un homoseksuālisma propagandu, bet nesaprot un necīnās par okupācijas seku likvidēšanu, var uzskatīt par patiesi drosmīgu un pašaizliedzīgu?
Jānis Miezītis: Kaut kāda drosme un pašaizliedzība jau tur ir vajadzīga. Sevišķi, ja protests draud radīt nepatīkamas sekas šī cilvēka darbā vai karjerā. Taču tā ir tikai vēršanās pret sekām, nevis cēloņiem, kas šīs sekas radījuši.
DDD: Nikolajs Rērihs rakstīja, ka īstens nacionālisms un patiesa kultūra ir savstarpēji nesaraujami jēdzieni. Vai piekrītat tam? Kā latvietim kļūt kulturālam?
J.M.: Pilnīgi piekrītu Nikolajam Rēriham. Var teikt arī, ka jebkurai kultūrai ir nacionāla izcelsme, vienīgi nekulturālisms ir internacionāls. Mūsu tautai ir ļoti bagāts, unikāls kultūras mantojums, kas tai palīdzējis izdzīvot cauri gadsimtiem. Gan nacionālisma ideoloģija, gan nacionālā kultūra sevī iemieso cilvēku mīlestību pret savu tautu un Tēvzemi. Tie viens otru papildina, bagātina un ir nesaraujami saistīti. Cilvēks, kurš iepazinis savas tautas kultūru, nevar nebūt nacionālists, un otrādi – neviens nevar būt īsts nacionālists, ja viņam nav tuva savas tautas kultūra.
Intervēja Liene Apine
* Atgādināsim, ka lojalitāte pret Latviju un latviešu tautu nav mērāma tajā, cik ļoti okupantiem un kolonistiem patīk šeit dzīvot, cik ērti viņi jūtas un cik labi prot latviešu valodu. Lojalitāti latviešu tautai ikviens sveštautietis var pierādīt tikai darbos, cīnoties par latviešu tautas tiesībām veikt Latvijas deokupāciju un dekolonizāciju. Mācītājs Kārlis Zuika savā laikā teica, ka lojalitāte ir gatavība ar ieročiem rokās aizstāvēt latviešu tautu no iebrucējiem. Krievs savu lojalitāti latviešu tautai var pierādīt, apliecinot gatavību šaut uz saviem tautiešiem, ja Krievija veiks militāru uzbrukumu. Runas par to, cik ļoti kādam patīk dzīvot Latvijā, kā viņi mīl šo zemi, ir tikai lirika, kas latviešu tautai nepalīdz atjaunot vēsturisko taisnīgumu! – Red. piez.
Publicēts laikrakstā: “DDD” 16(486), 2021. gada 20. augusts–15. septembris