CIONAS GUDRIE ŽŅAUDZ PASAULES TAUTAS

NO “DDD” ARHĪVA: JOPROJĀM AKTUĀLI

---

Saruna ar LNF priekšsēdētāju Aivaru Gardu

DDD: Savā laikā ar turpinājumiem publicējām “cionas gudro protokolus”, tādējādi izpelnoties gan atsevišķu lasītāju neapmierinātību, gan valsts drošību sargājošo iestāžu uzmanību. Vai šodienas ekonomiskā krīze ir pamats atkal ieskatīties šajos protokolos, lai pārliecinātos, ka tur rakstītais tiek īstenots arī dzīvē?

Aivars Garda: Jau tad, kad turpinājumos publicējām visus “cionas gudro protokolus”, vairākkārt rakstījām, ka pasaules notikumi attīstās pēc tajos rakstītā scenārija. Laikraksta “Vesķi Segodņa” 2009. gada 13. janvāra numurā sabiedrībā labi pazīstams jaunbagātnieks Aivars Lembergs stāsta, ka Latvija nav spējīga tuvākajā nākotnē Starptautiskajam Valūtas fondam atdot 7,5 miljardus latu. 2008. gada decembra notikumus viņš salīdzina ar 1940. gada 17. jūniju, kad Latvija pārstāja eksistēt kā neatkarīga valsts. Tikai šoreiz tanki nav vajadzīgi. Zīmīgi, bet šis jaunbagātnieks, kurš visus neatkarības gadus piedalījies Latvijas politikas veidošanā un pats ir ļoti atbildīgs par daudzām nelaimēm, nepiekrīt, ka Latvija šo parādu atdos trijos gados. Viņaprāt, tam būs vajadzīgi vismaz divdesmit gadi. “Ja par kredītu jāmaksā pieci procenti gadā, tad tas nozīmē, ka procentos vien mums jāsamaksā 375 miljoni eiro gadā.” Tā ir summa, kas salīdzināma ar gada budžeta deficīta apmēru.

Ieskatoties “cionas gudro protokolos”, jāsecina, ka pašreiz Latvijā notiekošais pilnībā atbilst tur rakstītajam. Lūk, kas par šo situāciju teikts protokolos.

20.13. Ta­ga­dē­jie valsts aiz­ņē­mu­mi

Katrs valsts aiz­ņē­mums ir skaidrs pie­rā­dī­jums tam, ka at­tie­cī­gā valsts tiek slik­ti pār­val­dī­ta un sa­vas su­ve­rē­nas tie­sī­bas ne­prot pa­rei­zi likt lie­tā. Aiz­ņē­mu­mi kā Dā­mok­la zo­bens ka­rājas virs lēt­ti­cī­go val­dnie­ku gal­vām. Tā vie­tā, lai sa­vas va­ja­dzī­bas seg­tu ar sa­viem pa­valstnie­kiem uz­lik­tu pa­gai­du no­dok­li, vi­ņi kā lū­dzē­ji ar augš­up iz­stiep­tām ro­kām uba­go pie mū­su nau­das de­vē­jiem. Ār­ējie aiz­ņē­mu­mi ir kā dē­les pie valsts mie­sas, tās ne­var da­būt nost, ka­mēr pa­šas at­krīt vai ka­mēr valsts ar va­ru tās at­ņem nost. Bet, lai to iz­da­rī­tu, lēt­ti­cī­go val­stīm trūkst va­ja­dzī­gā spē­ka; tās liek ar­vien vai­rāk dē­ļu pie sa­vas sli­mās mie­sas klāt, tā ka bei­gās pa­šām lab­prā­tī­gi iz­rai­sī­tās asins zau­dē­ša­nas dēļ jā­iet bo­jā.

Valsts aiz­ņē­mums, tur­klāt vēl ār­ējs, fak­tis­ki nav ne­kas cits kā lab­prā­tī­ga asins no­lai­ša­na valsts ķer­me­nim. Aiz­ņē­mums ra­da valsts pa­rād­sais­tī­bas, ku­rās tā ap­ņe­mas mak­sāt no­teik­tus pro­cen­tus. Pro­cen­ti svār­stās at­ka­rī­bā no aiz­ņē­mu­ma sum­mas lie­lu­ma. Ja par aiz­ņē­mu­mu jā­mak­sā 5 pro­cen­ti, 20 ga­du lai­kā pro­cen­tu vei­dā val­stij ne­va­ja­dzī­gi jā­iz­tē­rē aiz­ņem­tā sum­ma; 40 ga­dos pro­cen­tos vien tā ir no­mak­sā­ju­si div­kār­šu, bet 60 ga­dos – trīs­kār­šu pa­rā­da sum­mu un vēl ir at­bil­dī­ga par vi­su sā­kot­nē­jo pa­rā­du.

Šis ap­rē­ķins rā­da, ka valsts, ie­ka­sē­jot no kat­ra ie­dzī­vo­tā­ja no­dok­li, sa­gra­bi­not bei­dza­mos na­ba­ga gra­šus, sa­mak­sā ār­val­stu ba­gāt­nie­kiem, no ku­riem tā aiz­ņē­mu­sies nau­du tā vie­tā, lai šos gra­šus sa­vām va­ja­dzī­bām sa­da­bū­tu bez pro­cen­tiem.

Ka­mēr aiz­ņē­mu­mi tiek iz­da­rī­ti ti­kai iekš­ze­mē, lēt­ti­cī­gie ar sa­vu aiz­ņē­mu­mu saim­nie­cī­bu ļauj nau­dai no na­ba­gu ka­ba­tām plūst ba­gā­to ka­ba­tās. Pēc tam, kad mēs bi­jām pie­ku­ku­ļo­ju­ši ie­tek­mī­gās per­so­nas, lai da­bū­tu pie­kri­ša­nu iz­da­rīt ār­ējos aiz­ņē­mu­mus, vi­sas valsts ba­gā­tī­bas pil­nī­gi ie­plū­da mū­su ka­ba­tās. No tā lai­ka lēt­ti­cī­gie mums ir pa­rā­dā pro­cen­tus un pa­šus ka­pi­tā­lus.

Lēt­ti­cī­go val­dnie­ku viegl­prā­tī­ba un tuv­re­dzī­ba vi­sos valsts nau­das un no­dok­ļu saim­nie­cī­bas jau­tā­ju­mos, pēr­ka­mī­ba un augst­āko valsts ie­rēd­ņu ne­va­rī­ba ir ie­grū­du­šas vi­sas lēt­ti­cī­go val­stis at­tie­cī­bā pret mums tā­dā pa­rā­du ver­dzī­bā, ka tās ne­kad no tiem ne­var at­brī­vo­ties. Bet jūs ne­drīk­stat aiz­mirst, cik pū­ļu un nau­das tas mums pra­sī­jis.

20.14. Nā­kot­nes valsts aiz­ņē­mu­mi

Mēs (cionas gudrie, kad nāks pie varas, – red.piez.) ne­cie­tī­sim ne­kā­dus nau­das ap­gro­zī­bas sa­strē­gu­mus un tā­dēļ at­brī­vo­si­mies no vi­siem valsts il­gter­mi­ņa aiz­ņē­mu­miem uz no­teik­tiem pro­cen­tiem. Vie­nī­gā pie­ļau­ja­mā valsts aiz­ņē­mu­mu for­ma būs vien­pro­cen­tī­gās pa­rād­sais­tī­bas (sē­ri­jas). Tik nie­cī­gi pro­cen­ti vairs ne­ļaus valsts spē­kus sa­grābt asins­sū­cē­jiem, tas ir, lie­la­jiem nau­das de­vē­jiem. Vērts­pa­pī­ru iz­lai­ša­nas tie­sī­bas būs vie­nī­gi lie­la­jām rūp­nie­ku sa­bied­rī­bām. Tās var pro­cen­tus vieg­li sa­mak­sāt no peļ­ņas. Tur­pre­tim valsts no nau­das, ku­ru tā aiz­ņē­mu­sies, pa­ras­ti ne­gūst ne­kā­du peļ­ņu, jo iz­tē­rē to ne­pie­cie­ša­miem iz­de­vu­miem, bet ne saim­nie­cis­ku vēr­tī­bu ra­dī­ša­nai.

20.15. In­dus­tri­jas vērts­pa­pī­ri

Kad mēs val­dī­sim, valsts pirks arī in­dus­tri­jas vērts­pa­pī­rus. Tā­dē­jā­di tā pie­da­lī­sies peļ­ņas gū­ša­nā un to vairs ne­no­spie­dīs pa­rād­sais­tī­bu nas­ta kā ag­rāk. Šā­di pa­sā­ku­mi no­vēr­sīs sa­strē­gu­mus nau­das ap­gro­zī­bā, lik­vi­dēs pa­ra­zī­tis­mu un ka­pi­tā­lis­ma slin­ku­mu. Šie ļau­nu­mi mums bi­ja no­de­rī­gi, ka­mēr pie stū­res bi­ja lēt­ti­cī­gie; sa­vas kun­dzī­bas lai­kā mēs tos vairs ne­cie­tī­sim.

20.16. Lēt­ti­cī­go ne­va­rī­ba nau­das un no­dok­ļu saim­nie­cī­bas jo­mā. Lēt­ti­cī­go val­dnie­ku ap­sprie­ša­nās ar Gud­ro uz­ti­cī­bas vī­ru starp­nie­cī­bu

Vai ir vēl la­bāks pie­rā­dī­jums lēt­ti­cī­go tī­ri dzīv­nie­cis­kā sa­prā­ta ne­va­rī­bai kā tas fakts, ka vi­ņi pret augs­tiem pro­cen­tiem iz­da­rī­ju­ši aiz­ņē­mu­mus, ne­pa­do­mā­jot, ka tās pa­šas sum­mas ar augs­tu pro­cen­tu uz­rē­ķi­nu va­ja­dzēs at­dot at­pa­kaļ? Vai ne­bū­tu bi­jis daudz vien­kār­šāk ne­pie­cie­ša­mās sum­mas ņemt tais­ni no pa­šu pa­vals­tnie­kiem un ie­tau­pīt mak­sā­ja­mos pro­cen­tus?

Līdz­īgā kār­tā iz­pau­žas mū­su iz­rau­dzī­tās val­dī­bas iz­ci­lās ga­ra spē­jas: valsts aiz­ņē­mu­ma jau­tā­ju­mu mēs pra­tām lēt­ti­cī­ga­jiem pa­rā­dīt tā­dā gais­mā, ka vi­ņi tā pie­ņem­ša­nā pat sa­ska­tī­ja sev zi­nā­mu la­bu­mu. Kad būs laiks pie­nā­cis, kad mēs pa­ši tai­sī­sim valsts saim­nie­cī­bas bu­dže­tu, mēs va­rē­sim bal­stī­ties uz gad­sim­tiem il­gu pie­re­dzi, ku­ru esam gu­vu­ši no lēt­ti­cī­go val­stīm. Mū­su priekš­li­ku­mi būs skaid­ri un no­teik­ti, un mū­su re­for­mas priekš­ro­cī­bas ne­ra­dīs šau­bas. Tās iz­nī­ci­nās tos ļau­nu­mus, ar ku­ru pa­lī­dzī­bu mēs lēt­ti­cī­gos esam sa­val­dī­ju­ši, bet ku­rus mēs sa­vā ka­raļ­val­stī gan ne­cie­tī­sim.

No­rē­ķi­nā­ša­nos un pār­bau­di mēs or­ga­ni­zē­sim tā, ka ne val­dnieks, ne vis­ze­mā­kais ie­rēd­nis ne­va­rēs ne vis­ma­zā­ko sum­mu no valsts ka­ses iz­lie­tot ci­tiem mēr­ķiem vai no­va­dīt uz ci­tiem ka­nā­liem, ne­kā mēs esam pa­re­dzē­ju­ši sa­vā saim­nie­cī­bas plā­nā. Bez no­teik­ta plā­na ne­var val­dīt. Šā­dos ap­stāk­ļos pat va­ro­ņi iet bo­jā.

Lēt­ti­cī­go val­dnie­kus mēs ar no­lū­ku esam cen­tu­šies ar gal­ma pie­ņem­ša­nas un re­pre­zen­tā­ci­jas pie­nā­ku­miem un spo­žām dzī­rēm no­vērst no no­piet­nā­kas no­dar­bo­ša­nās ar valsts pār­val­dī­ša­nu: vi­ņi bi­ja ti­kai aiz­segs mū­su kun­dzī­bai. Vi­ņu mī­lu­ļi, ku­ru ro­kās bi­ja īs­tā valsts pār­val­de, arī no lie­tas ne­kā ne­sa­pra­ta; sa­vus zi­ņo­ju­mus vi­ņi li­ka sa­ga­ta­vot mums uz­ti­ca­ma­jiem vī­riem. Ša­jos zi­ņo­ju­mos mēs pra­tām lēt­ti­cī­go prā­tu sa­val­dzi­nāt ar so­lī­ju­miem par gai­dā­ma­jiem ie­tau­pī­ju­miem. Kā gan ra­dī­sies šie ie­tau­pī­ju­mi? Vai jaun­u no­dok­ļu re­zul­tā­tā? Tā va­ja­dzē­tu jau­tāt kat­ram, kas la­sī­ja mū­su ap­rē­ķi­nus un uz­me­tu­mus. Bet no lēt­ti­cī­ga­jiem ne­viens ne­nā­ca uz šā­dām do­mām.

Jūs zi­nāt, kur šī bez­rū­pī­ba lēt­ti­cī­gos ir no­ve­du­si; ne­ska­to­ties uz vi­ņu tau­tu ap­brī­no­ja­mo čak­lu­mu, vi­ņu val­stis stāv sa­vas nau­das un no­dok­ļu saim­nie­cī­bas sa­bru­ku­ma priekš­ā.

21.1. Iek­šē­jie aiz­ņē­mu­mi

Sa­vu pē­dē­jo zi­ņo­ju­mu par iek­šē­jiem aiz­ņē­mu­miem es šo­dien gri­bu pa­pil­di­nāt ar sī­kā­kiem pa­skaid­ro­ju­miem. Pie ār­ējo aiz­ņē­mu­mu jau­tā­ju­ma vairs ne­at­grie­zī­šos; tie mūs ir ba­ro­ju­ši ar lēt­ti­cī­go tau­tas ba­gā­tī­bām. Tur­pre­tim mū­su val­stī ne­būs vairs ne­vie­na ār­zem­nie­ka, ne ie­nā­cē­ja.

Līdz šim mēs esam iz­man­to­ju­ši augst­āko ie­rēd­ņu pēr­ka­mī­bu un val­dnie­ku bez­rū­pī­bu, lai uz­spies­tu val­dī­bām nau­du, kas tām ne­bi­ja va­ja­dzī­ga un kas mums div­kār­šo­jās, trīs­kār­šo­jās un daž­reiz pat daudz­kār­šo­jās. Ir iz­slēgts, ka no mums kāds va­rē­tu iz­vilkt kaut ko tam­lī­dzī­gu. Tā­dēļ sa­vos tā­lā­ka­jos pa­skaid­ro­ju­mos es sī­kāk pa­ka­vē­šos pie iek­šē­jiem aiz­ņē­mu­miem.

Iz­slu­di­not šā­dus aiz­ņē­mu­mus, val­stis at­klāj pa­rak­stī­ša­nos uz sa­viem vek­se­ļiem un vērts­pa­pī­riem. Lai tie vi­siem bū­tu pie­eja­mi, to no­mi­nāl­vēr­tī­bu no­teic no 100 līdz 1000. Pir­ma­jiem pa­rak­stī­tā­jiem lie­lā­ko­ties dod ce­nas at­lai­des. Pēc kā­da lai­ka vērts­pa­pī­ru ce­nas tiek māk­slī­gi pa­cel­tas it kā pār­lie­ku lie­lā pie­pra­sī­ju­ma dēļ. Pēc da­žām die­nām ka­ses būs pil­nas un nau­du ne­būs kur likt. Kā­pēc nau­da ti­ka pie­ņem­ta? Pa­rak­stī­ša­nās it kā vai­rāk­kārt pār­sniedz aiz­ņē­mu­ma iz­lai­du­mu. Šis ap­stāk­lis no­sa­ka vi­sus pa­nā­ku­mus. Lūk, kā­da ir uz­ti­cī­ba val­dī­bas vek­se­ļiem!

21.2. Valsts pa­rā­di un no­dok­ļi

Tik­līdz aiz­ņē­mu­ma spē­le ir ga­rām, valsts pa­rāds ir jū­ta­mi pie­audzis. Lai sa­vāk­tu šim pa­rā­dam ne­pie­cie­ša­mos pro­cen­tus, valsts lie­lā­ko­ties iz­eju mek­lē aiz­ņē­mu­mos. Pa­rā­du un arī pro­cen­tu nas­ta līdz ar to aug aiz­vien lie­lā­ka. Ja valsts tai dā­vā­to uz­ti­cī­bu ir līdz ga­lam iz­man­to­ju­si, tai ar jaun­u no­dok­ļu pa­lī­dzī­bu jā­sedz ne­vis pa­rāds, bet pro­cen­ti. Šie no­dok­ļi tā­tad ir pa­rā­di, ar ku­riem tiek sa­mak­sā­ti ci­ti pa­rā­di.

21.3. Valsts aiz­ņē­mu­ma pro­cen­tu sa­ma­zi­nā­ša­na (kon­ver­si­ja)

Šā­dā stā­vok­lī no­nā­ku­si, valsts mēdz sa­va aiz­ņē­mu­ma pro­cen­tus sa­ma­zi­nāt. Bet tā­dē­jā­di tā sa­ma­zi­na ti­kai pro­cen­tu nas­tu, ne­vis pa­rā­du. Tur­klāt šā­dus pa­sā­ku­mus var veikt ti­kai ar valsts kre­di­to­ru pie­kri­ša­nu. Kas nav ar to mie­rā, tam val­stij vi­ņa aiz­de­vu­ma da­ļas no­mi­nā­lā vēr­tī­ba jā­at­mak­sā at­pa­kaļ.

Ja vi­si kre­di­to­ri cel­tu ie­bil­du­mus un pra­sī­tu sa­vu nau­du at­pa­kaļ, tad val­dī­bas bū­tu uz­ķē­ru­šās uz pa­šu mak­šķe­res āķa; tās ne­bū­tu spē­jī­gas pie­pra­sī­tās sum­mas at­mak­sāt. Bet, tā kā lēt­ti­cī­go val­stu lie­lā­kā da­ļa pa­vals­tnie­ku nau­das lie­tās, par lai­mi, ir pil­nī­gi ne­pie­re­dzē­ju­ši, tās pas­tā­vī­gi dod priekš­ro­ku kur­sa pa­ze­mi­nā­ju­mam un pro­cen­tu sa­ma­zi­nā­ju­mam ne­vis jaun­a ie­gul­dī­ju­ma ris­kam. Tā­dē­jā­di val­dī­bai tiek do­ta ie­spē­ja gads­kār­tē­jo pa­rā­du sum­mu at­vieg­lot par vai­rā­kiem mil­jo­niem.

Pas­tā­vot ta­ga­dē­jiem lie­la­jiem val­stu pa­rā­diem, kas gal­ve­no­kārt ra­du­šies ār­ējo aiz­ņē­mu­mu dēļ, lēt­ti­cī­go val­dī­bas šā­du ris­kan­tu so­li vairs ne­var spert: tās ļo­ti la­bi zi­na, ka pro­cen­tu pa­ze­mi­nā­ša­nas ga­dī­ju­mā mēs vi­su nau­du pie­pra­sī­sim at­pa­kaļ.

21.4. Val­stu mak­sāt­ne­spē­ja

Mak­sāt­ne­spē­jas pa­slu­di­nā­ša­na vi­sās val­stīs būs vis­la­bā­kais pie­rā­dī­jums tam, ka starp val­dī­bām un tau­tām pas­tāv dziļš bez­di­be­nis.

Latvijas valdība piedalās velnišķā plānā

DDD: Vai valdības vadītāji, deputāti, atbildīgās amatpersonas, jūsuprāt, zina “cionas gudro stratēģiju” un apzināti tajā piedalās, vai valsts vešana uz iznīcību notiek tikai viņu muļķības dēļ?

Aivars Garda: Ir teiciens: “Likuma nezināšana, neatbrīvo no atbildības”. Kāds var pateikt, ka viņš nav lasījis “cionas gudro protokolus”, bet, kad sākām publicēt šos protokolus, brīdinājām, ka visiem, kuri iet politikā, jāzina, ko saka “cionas gudrie”. Paragrāfos, kurus šoreiz nocitējām, viņi atklāj savu gudrību, savu valstu krāpšanas plānu un to, kā viņi rīkosies, kad pēc valstu izputināšanas pilnībā būs pārņēmuši varu savās rokās. Ja Godmanis to nezina, tad viņš nav cienīgs būt par Ministru prezidentu. Ja viņš zina un tā rīkojās, tad viņš ir noziedznieks.

Pasauli var glābt kooperācija

DDD: Kā apturēt šīs velnišķās stratēģijas realizāciju dzīvē? Vai mums vispār ir kādi ieroči, kā sevi aizstāvēt?

Aivars Garda: Vienīgi sekojot Dzīvās Ētikas Mācības trim postulātiem. Pirmais – kooperatīvās sabiedrības veidošana. Taču tam jānotiek pasaules mērogā. Jāsaprot, ka Godmanis pie Starptautiskā Valūtas fonda brauc kā pie bandītiem, kas aizdod naudu. Ir, protams, bandīti – augļotāji, kas aizdod naudu tikai tādēļ, lai gūtu procentus. Taču “cionas gudrie”, kuru plānu pilnībā izpilda Starptautiskais Valūtas fonds, grib ietekmēt arī politiku.

Godmanim kā naudas lūdzējam bandīti izvirza noteikumus: vai nu tu darīsi, kā mēs gribam, vai arī naudu nesaņemsi. Patiešām, viņi ir spējīgi izputināt valstis, jo pārstāv pārvalstiskās jeb ārpus valstīm stāvošas organizācijas, kam pieskaitāmi: Bilderbergas klubs, Trīs pušu komisija, Romas klubs, kuros apvienojas pasaules bagātnieki. To visu zinot, gribu vēlreiz uzsvērt, ka pārmaiņas ir iespējamas tikai pasaules mērogā. Šo saku tāpēc, ka tas izriet no Dzīvās Ētikas Mācības, jo slimība ir izplatījusies jau pārāk plaši. Latvijā vien šo visu cilvēci aptverošo problēmu nav iespējams atrisināt. Tātad visā pasaulē cilvēkiem jādomā par kooperatīvās sabiedrības ieviešanu – par to, ko Markss jau rakstīja pirms 150 gadiem.

DDD: Starp citu, Marksa darbi atkal gūst popularitāti visā pasaulē.

A.G.: Ļoti labi, jo jau toreiz Markss rakstīja par kapitālisma galu. Kā pierādīja vēsture, kapitālisms kādu laiku vēl eksistē. Taču šobrīd mēs varam redzēt tā bojāeju. Bagātniekiem jāsaprot, ka, ja viņi grib saglabāt savas bagātības, viņiem jāmainās un jāsāk kalpot nevis personiskam, bet vispārības labumam. Tā kā ir tagad, vairs nebūs. Par to parūpēsies Augstākie Spēki, kuriem ir nesalīdzināmi lielākas iespējas nekā visiem bagātniekiem kopā. Viss tiks mainīts vienā mirklī – vecā pasaule tiks iznīcināta, un tās vietā nāks Jaunā.

Tātad pirmais no postulātiem, kas nepieciešams, lai glābtu pasauli, ir kooperatīvās sabiedrības veidošana. Mūsu zemnieki, apvienojoties kooperatīvos, saimnieciski jau sāk veidot nākotnes sabiedrību. Tas ir apsveicami. Otrais ir psihiskās enerģijas apgūšana.

Cilvēkiem jāaug tikumiski

DDD: Kā to saprast – psihiskās enerģijas apgūšana?

Aivars Garda: Psihiskā enerģija ir ļoti spēcīga, smalka enerģija, kuru pārvalda Augstākie, Dievišķie Spēki. Loģisks būtu jautājums, kādēļ tad šī enerģija netiek dota. Bet, tā kā šī enerģija ir daudz spēcīgāka pat par atomenerģiju, tad tās pārvaldīšanas noslēpumu nevar dot, kamēr neesam tikumiski izauguši. Dzīvās Ētikas Mācība teic, ka psihisko enerģiju var apgūt, attīstot jūtziņu. Taču jūtziņa, kas patiesībā ir sestais prāts, iegūstama tikai tad, ja cilvēks atzīst Kosmisko Hierarhiju. Atzīt Kosmisko Hierarhiju nozīmē izpratni, ka Kosmosu pārvalda dažādu apziņas lieluma cilvēciskas Būtnes un, cildenā godbijībā noliecot tās priekšā galvu, sākt garīgo pilnveidošanos.

Dzīvās Ētikas grāmatas “Hierarhija” 7. paragrāfā lasām: “Ir pareizs sensenais ticējums, ka Maitreijas atnākšana radīs gara augšāmcelšanos. Mēs piebildīsim – gara augšāmcelšanās var iestāties pirms Atnākšanas kā Valdoņa Maitreijas Mācības apzināta pieņemšana. Patiesi – augšāmcelšanās!”  Maitreijas Mācība ir Dzīvā Ētika.

Mums, cilvēkiem, Augstākie Spēki šo enerģiju pārvaldīt ļaus tikai tad, kad būsim tikumiski mainījušies. Tad nebūs tādu “cionas gudro”, jo pēc planētas mēroga kataklizmas tie tiks aizvākti no Zemes. Iedomājieties, kas notiktu, ja tagad tiktu iedota visspēcīgākā, vissmalkākā enerģija – “cionas gudrie” to momentāni pārņemtu savā pārvaldījumā. Augstākie Spēki tādēļ nedod psihisko enerģiju, kaut gan laiks tās došanai ir pienācis. Taču šī augstākā enerģija arī ienāk mūsu dzīvēs. Ja tā netiek pieņemta, tā sagrauj vecos un pieņemt nespējīgos (dažādu slimību ietekmē), saglabājot tikai tos, kuri ir gatavi to pieņemt un pareizi pielietot. Tātad psihiskās enerģijas apgūšana ir obligāti nepieciešama, lai glābtu gan sevi, gan visu pasauli.

Sievietes pienākums glābt pasauli

DDD: Jūs teicāt, ka ir trīs postulāti, kas nepieciešami, lai pasaule un cilvēce neaizietu bojā. Divus jau pieminējāt, kāds ir trešais?

Aivars Garda: Trešais ir sieviešu kustība. Protams, tas nav jāsaprot kā feminisma kustības attīstību. Sieviešu kustības veidošanās ir ļoti saistīta ar iepriekšminēto nepieciešamo psihiskās enerģijas apgūšanu. Ar to Augstākie Spēki – Dzīvās Ētikas Mācības Autors – uzsver, ka sieviete ir tā, kuras organisms ir vairāk piemērots tieši sestā prāta jeb jūtziņas apguvei, gluži tāpat kā vīrieša organisms ir piemērotāks intelekta jeb piektā prāta attīstībai. Izceļot jūtziņu, tiek norādīts, ka intelekts ir aizgājis pārāk tālu, tādēļ tas jālīdzsvaro ar garīgumu, tātad – jūtziņu. Tas, ka šo īpašību vieglāk var apgūt sieviete, nenozīmē, ka vīrietim tā ir nesasniedzama. Intelektu, kas pieejamāks vīrietim, taču apgūst arī sievietes.

Valstu vadītājiem jāpilda Augstākā Griba

Aivars Garda: Tātad kooperatīvā sabiedriskā iekārta, psihiskās enerģijas apgūšana un sieviešu kustība ir trīs pamatakmeņi, kas jāapgūst visas pasaules mērogā. Tādēļ 2001.gadā mēs rakstījām vēstules Džordžam Bušam un Vladimiram Putinam, lai darītu viņiem zināmu, kas, saskaņā ar Dzīvās Ētikas Mācību, būtu jādara. Tā rīkojāmies, jo vērts uzrunāt tādus, kas nosaka pasaules politiku. Diemžēl nebija neviena, kas Dzīvo Ētiku sadzirdētu, un tieši tādēļ, piemēram, Buša politika izveidojās tik nepareiza, atstājot traģisku iespaidu gan uz valstu, gan cilvēku likteņiem. Arī Putinam, kā redzam, neiet.

1999. gadā kā apgāda “Vieda” vadītājs toreizējai prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai es uzdāvināju Dzīvās Ētikas Mācības komplektu, katrā grāmatā ierakstot veltījumu, ko veidoja citāti no Agni Jogas Mācības par to, kādam jābūt valsts vadītājam. Vairas Vīķes-Freibergas rīcība, ļaunā izturēšanās pret latviešu tautu pierāda, ka viņa neko no Dzīvās Ētikas grāmatās rakstītā nav sapratusi. Ceru, ka šīs grāmatas nav pazudušas un atrodas Valsts prezidenta pils plauktos. Tagadējam prezidentam Valdim Zatleram būtu ļoti vērtīgi tajās ieskatīties un sākt rīkoties, kā Augstākie Spēki ir vēlējuši.

DDD: Ko Valdis Zatlers tagad varētu darīt, lai glābtu ne tikai Latviju, bet, iespējams, pat visu pasauli no iznīcības?

A.G.: Viņš varētu vērsties pie pasaules sabiedrības. Tas, protams, ir ļoti drosmīgs solis, bet kādam tas ir jādara. Ja prezidents Zatlers to nedarīs vai darīs, bet netiks uzklausīts, tad viss ies uz galu. “Cionas gudrie” savos protokolos skaidri atklāj, ko viņi vēlas izdarīt. Viņi grib sagraut valstis, lai pēc tam nāktu ar savu kārtību. Kad viņi atnāks, tiks sagrauts viss, ko viņi ir ļāvuši izveidot un attīstīt. Viņi sagraus biržas, spekulācijas ar naudu, kas tagad zeļ un plaukst. Patiesībā tieši biržu spekulācijas ir pamatā krīzei, kuru izjūtam. Manā rīcībā nav jaunākas informācijas, bet 1996. gadā no 80 triljoniem dolāru gada apgrozījuma tikai trīs triljoni bija ar reālu preču segumu. Pārējie 77 triljoni ir biržu spekulācijas un virtuāla pirkšana un pārdošana. Ar to izskaidrojams arī naftas cenas kāpums 2008. gadā.

DDD: Jūs teicāt, ka Vaira Vīķe-Freiberga nav bijusi laba prezidente, ka viņas darbi bijuši ļauni un nesuši tikai postu latviešu tautai un Latvijai. Nosaucot trīs pamatpostulātus, kas nepieciešami, lai notiktu pārmaiņas uz labu, jūs minējāt sieviešu kustību. Vaira Vīķe-Freiberga taču ir sieviete. Viņai taču vajadzēja būt labai prezidentei, jo kā sievietei viņai ir iespēja apgūt psihisko enerģiju.

A.G.: Paskatīsimies uz mediju telpā atpazīstamākajām sievietēm: Vairu Vīķi-Freibergu, Sandru Kalnieti, Ilgu Kreitusi, Ilzi Ostrovsku, Solvitu Āboltiņu, Maiju Kūli, Māru Zālīti, Marinu Kostaņecku un vēl dažām citām – it kā sievietes, kurām būtu jābūt gudrām un patiesību mīlošām. Diemžēl skaidri redzams, ka garīguma viņās nav. Pļāpā tāpat kā vīrieši. Jūtziņa vispirms uztver taisnīgumu, ko Sokrāts nosauca par visskaistāko īpašību. Ja Vairai Vīķei-Freibergai un pārējām politiķēm būtu kaut kripatiņa jūtziņas, tad viņas saprastu, ka latviešu tauta joprojām ir okupēta un kolonizēta – gan fiziski, gan, kā to pierāda “cionas gudrie”, arī ekonomiski.

Pie varas esošie neko nedara, lai situāciju mainītu. Neviens nevēlas apgūt Augstākās zināšanas, par kurām runājam katrā laikraksta “DDD” numurā. Žēl, ka arī jaunieši no “Visu Latvijai!” negrib mācīties. Viņiem galvenais ir tikt pie varas, bet īstas zināšanas nemeklē. Taču, kas notiks, kad viņi tiks pie varas? Ko viņi darīs, ja viņiem nav nekādu nopietnu zināšanu?!

Intervēja Liene Apine

Pirmpublikācija: “DDD” Nr.3(181), 2009. gada 30. janvāris–12. februāris

---

Publicēts laikrakstā: “DDD” 18(488), 2021. gada 30.septembris–14. oktobris