Masu histērijas trigera punkti
Turpinājums no: COVID-19 UN MASU HISTĒRIJAS POLITISKĀ EKONOMIKA. 2. daļa
Vēl kāds faktors, kas padara modernās sabiedrības vairāk uzņēmīgas pret masu histēriju ir tāds, ka sabiedrībā tiek pazemināta reliģijas loma. Demokrātija ir paceltas gandrīz līdz reliģijas augstumiem. Valsts parādās kā alternatīva Dievam, tikai bez pēcnāves dzīves solījumiem. Kad cilvēki novēršas no reliģijas, viņi sāk vairāk baidīties no nāves, bet spēcīgas bailes no nāves ir vēl viens paniku un masu histēriju veicinošs faktors.
Ēriks fon Kvehnelts-Ledins (Erik von Knehnelt-Leddihn) to formulējis šādi: “Ir grūti baidīties no nāves, ja kāds ir ļoti dievbijīgs. Ir grūti nepielūgt veselību, ja cilvēks baidās no nāves. Ir grūti realizēt dzīvē vispārēju veselību bez plaša mēroga valsts piedalīšanās, un ir tikpat grūti iedomāties apjomīgu valsts iejaukšanos, nezaudējot personisko brīvību.”
Tas nenozīmē, ka spēcīgas valstis nekad nebalstās uz reliģiju. Starpkaru periodā autoritārie režīmi, tādi kā Austrijā, Polijā vai Spānijā, balstījās uz reliģiju, un šīm valstīm piemita labklājības valsts iezīmes. Empīriskā izpēte uzrādīja, ka valstīs ar lielākiem izdevumiem sociālās labklājības veicināšanai, cilvēki ir mazāk reliģiozi. Reliģiskā ticība spēcina psiholoģisko veselību. Bez reliģiozitātes un ticības pēcnāves dzīvei ir tendence pieaugt bailēm no nāves, kā rezultātā iedzīvotāji ir vairāk pakļauti psiholoģiskām problēmām un masu histērijai.
Piektais.[1] Valsts var ar nolūku velēties iesēt bailes, tādējādi veicinot masu histērijas veidošanos. Šo uzskatu ilustrē Vācijas Iekšlietu departamenta iekšējā dokumenta noplūde pirmajās COVID-19 nedēļās. Tur rakstīts, ka valsts eksperti iesaka valdībai radīt Vācijas iedzīvotājos bailes. Lai izplatītu bailes, dokumentā ir apstiprinātas trīs stratēģijas:
1. Valsts autoritātēm ir jāuzsver COVID-19 slimnieku elpošanas problēmas, jo cilvēkam piemīt arhaiskas (pirmatnējas) bailes no nosmakšanas, kas viegli var izraisīt paniku.
2. Eksperti uzsvēra, ka bailes ir jāieaudzina arī bērnos, kaut gan gandrīz nekas neapdraud pašu bērnu veselību. Saskaņā ar ziņojumu, bērniem ir jāstāsta, ka tad, kad viņi inficēs savus vecākus un vecvecākus, viņi var palikt vieni paši un piedzīvot mokošu nāvi mājās. Šāds komunikācijas veids paredzēts, lai izsauktu bērnos trauksmi un vainas sajūtu. Vainas sajūtas iesēšana ir vēl viens valdības izmantotais instruments, lai pakļautu sabiedrību. Ietvertais vēstījums iesēj bailes par atbildības sajūtu saistībā ar citu cilvēku inficēšanu ar vīrusu, kādēļ cits cilvēks varētu pat nomirt mokošā nāvē.
3. Vācijas valdībai tika ieteikts pieminēt iespējamos un nelabojamos veselības traucējumus, kurus var nodarīt organismam SARS-CoV-2 infekcija, un ka ir iespējama inficēto cilvēku negaidīta un pēkšņa nāve.
Visas šīs komunikācijas rekomendācijas bija paredzētas, lai iedzīvotājos vairotu bailes. Bailes galu galā ir svarīgs valdības spēka balsts.
Henrijs Menkens (Henry H. Menchen) to ir formulējis šādi: “Praktiskās politikas galējais mērķis ir saglabāt iedzīvotājos satraukumu (tādā veidā neliešiem tiek nodrošināta drošība) ar nebeidzamiem bubuļiem, no kuriem lielākā daļa ir neīsti.” Valdības pārspīlētā reakcija uz varbūtējiem draudiem tādā veidā briedina trauksmi.
Tas ir valdību interesēs – uzsvērt iedzīvotāju neaizsargātību pret iekšējiem un ārējiem draudiem, jo valsts leģitimitāte un spēks balstīts stāstā par to, ka tā aizsargā pilsoņus pret šādiem draudiem. Kamēr baiļu stratēģija būtiskākajos punktos ir valdībai izdevīga, bailes ir abpusgriezīgs zobens. Bailes var arī pavērsties pret valsti. Panika un masu histērija var pat novest pie pilnīgas režīma destabilizācijas. Anekdotiska liecība tam ir Franču revolūcijas Grande Peur – Lielās Bailes, kad baumas par to, ka aristokrāti plāno iedzīvotājus badināt, noveda pie vispārējas panikas un sacelšanās pret režīmu.
Bailēm un trauksmei ir bijusi svarīga vieta cilvēces evolūcijā un tām ir svarīgs uzdevums. Ar baiļu evolucionāro uzdevumu var manipulēt līdz drošai pārvaldei un kontrolei. Bailes piešķir varu pār to, kas iedzīts bailēs. Attiecības starp politiku un bailēm ir plaši pētītas.
Sengrieķu vēsturnieks Polībijs (Polybius) vēstīja, ka valdniekiem, lai kontrolētu masas, ir jāiedzen tajās bailes un jāizmanto šausmas uzdzenošas ainas. Senās Romas rakstnieks Sallusts Krisps (Sallustus Crispus) uzsvēra, ka tam, kurš vēlas izmantot varu, ir jāizvēlas starp baiļu radīšanu vai ciešanām no bailēm. Mūsdienās karš pret teroru tiek panākts ar dažu autoru palīdzību kā lielu baiļu iedibināšanas piemēru cilvēkos, lai palielinātu valdības varu. Zbigņevs Brežinskis (Zbignew Brzezinski) atzīmē: “Nepārtrauktas atsauces uz “karu un teroru” ir panākušas vienu svarīgu mērķi: tas stimulēja baiļu kultūras attīstību. Bailes nomāc veselo saprātu, saasina emocijas un demagoģiskajiem politiķiem atvieglo darbu mobilizēto publiku nosliekties par labu tai politikai, kuru viņi vēlas īstenot.”
Baiļu kultūra ir valdības baiļu ieaudzināšanas publikā rezultāts, lai sasniegtu savus politiskos mērķus, izmantojot cilvēka smadzenēs mītošos negatīvos aizspriedumus. Parasti valdībām viņu draudu stāstus palīdz izplatīt mediji.
Kā Roberts Higs (Robert Higgs) atzīmē: “Plašsaziņas līdzekļi sev nodrošina aizsardzību pret valdības sodu, ja piedalās un iesaistās vienalga kādā baiļu tirgošanas programmā, ko šobrīd diriģē valdība.”
Sensāciju mediji arī atbalsta valdības baiļu stratēģiju, jo tā palīdz piesaistīt publikas uzmanību. Kombinācija no valsts, kas vēlas pielietot baiļu stratēģiju, un atbalstošiem masu medijiem veido auglīgu augsni, lai attīstītos masu histērija, kas negatīvi atsauksies uz sabiedrības veselību.
Sestais. Politiķiem ir tendence pāršaut pār strīpu viņu atbildes reakcijā uz draudiem. Tas ir tāpēc, ka politiķi lielākoties ir atbrīvoti no riska par iespējamiem nepareiziem lēmumiem un atmaksas par tiem. Personas, kas pieņem politiskos lēmumus, lielā mērā var izvairīties no zaudējumiem, ko viņi citiem nodara ar savu rīcību. Jo lielāka un centralizētāka ir valsts, jo labāk un plašāk atbildību var novelt uz citiem. Savtīgiem politiķiem nākas maksāt asimetriski. Pareizi nenovērtēti draudi un bezdarbība politiskā ziņā var maksāt dārgi, jo no politiķiem tiks prasīta atbildība par katastrofu, ko izraisījusi no viņu puses nepareiza draudu novērtēšana. Kā kontrasts – pārspīlēšana vai pat draudu ieviešana un pārgalvīga valsts iejaukšanās ir politiski atraktīvāka.
Ja reālie draudi, kuru valdība daudzinājusi, patiešām izvēršas par lielām briesmām, politiķi spēj pārvērsties par varoņiem, jo viņi ir veikuši drosmīgus pasākumus. Ja šo pasākumu izmaksas rezultātā izrādās pārāk lielas, salīdzinājumā ar reālajām briesmām, tad politiķiem nav jāmaksā par nepareizi pieņemtajiem lēmumiem ‒ viņi atbildību var pārlikt uz iedzīvotāju pleciem. Politiķiem, kuriem ir pastāvīgi un garantēti ienākumi, piemīt motivācija pārspīlēt briesmas un ieviest pārspīlēti stingrus pasākumus, kuri tiek saukti par politisko pārspīlēšanu, kas, savukārt, veicina masu histērijas rašanos un saasināšanos.
Politizēti masu mediji un negatīvas ziņas no oficiālajām valsts aģentūrām var turpināt palielināt psiholoģisko spiedienu. Visbeidzot, valsts var ar nolūku gribēt palielināt trauksmi, jo politiķiem tad ir stimuls pieņemt pārdrošus lēmumus un pārspīlēt draudus.
Nobeigums
Masu histērija var dārgi izmaksāt sabiedrības veselībai ‒ ar psiholoģisko stresu, trauksmi, pat fiziskiem simptomiem. Šim sarakstam var pieskaitīt tādas blakusparādības kā alkoholisms, pašnāvības, atliktas ārstēšanas un novēlotas slimību atklāšanas. Politikas kļūdas masu histērijas laikā var novest pie ekonomikas krituma un nabadzības, kas savukārt negatīvi ietekmē sabiedrības veselību un dzīves ilgumu.
Masu histērijas pētījumi lielākoties ir aprobežojušies ar tās uzliesmojumiem lokālā mērogā – skolā, kādā uzņēmumā, pilsētā. Bet digitālā laikmetā, kad darbojas globāli masu mediji, sociālie mediji, pastāv globālas masu histērijas iespējas, kas ir līdz šim vēl neizpētīts fenomens. Šis pētījums par masu histērijas politisko ekonomiku balstīts uz psiholoģiskajām zināšanās par masu histēriju kā fenomenu un apskata to jaunā, novatorā gaismā kā globālu parādību, ko līdz šim vēl nav darījis neviens un par ko nav pieejami nekādi avoti. Šajā pētījumā zinātnieki analizēja, kā politiskā sistēma var ietekmēt iespējamu masu histērijas izplatīšanos digitalizētajā un globalizētajā pasaulē, kas balstīta uz ekonomikas principiem. Te apspriests, kā valsts un tās lielums palielina masu histērijas iespējamo izcelšanos, salīdzinot ideālu minimālo valsti un ideālu labklājības valsti, izvirzot līdz šim vēl neuzdotu pētījuma jautājumu. Šeit izdarītie secinājumi ir ļoti aktuāli un svarīgi, jo politiskās kļūdas, kuras izsauc masu histēriju, potenciāli var beigties ar katastrofu sabiedrības veselības aprūpē.
Lokāli ierobežoti, nelieli masu histērijas uzliesmojumi valsts ietekmē var pāraugt globālā masu histērijā uz ilgu laiku. Pēdējos gados notikusī informācijas tehnoloģiju attīstība, sociālo mediju lietošana, reliģiju noliegšana ir padarījusi sabiedrību daudz pakļāvīgāku masu histērijai. Par nožēlu jāatzīst, tiklīdz masu histērija pārņem valdību, posta apjoms, ko histērija var nodarīt dzīvībai un tiesībām, pieaug proporcionāli tam, kā valsts ierobežo cieņu pret privāttiesībām un cilvēktiesībām.
Cilvēka pamattiesību pārkāpšana komandantstundu, lokdaunu un uzņēmumu piespiedu apstādināšanas veidā tikusi spilgti ilustrēta COVID-19 krīzes laikā. Protams, COVID-19 piemērs drīzāk ir kā faktisks piemērs, nevis paraugs, un tā sniegtās mācības nedrīkst vispārināt. COVID-19 laikā daudzi zinātnieki diskutē, ka no sabiedrības veselības viedokļa šī invazīvā iejaukšanās, tāda kā lokdauns, ir bijusi nevajadzīga un atstāja postošu iespaidu uz iedzīvotāju veselību kopumā. Faktiski iepriekšējie zinātniskie pētījumi par pasākumiem, kā mīkstināt slimības sekas gripas pandēmijas laikā, brīdināja pret tādu invazīvu iejaukšanos un ieteica saglabāt normālu sabiedrības dzīvesveidu.
Atsaucoties uz pandēmijām pasaules vēsturē, piemēram, Āzijas gripu (1957.–1958. gadā), tolaik nebija nekādu lokdaunu. Arī pētījumi, kas tika veikti līdz 2020. gadam, iestājas pret lokdauniem pandēmiju un epidēmiju laikā. No šī viedokļa raugoties, lokdauni ir bijušas politiskas kļūdas. Šī raksta autori atklāj, ka šīs politiskās kļūdas var radīt masu histēriju.
Cik liela būs bijusi COVID-19 masu histērija, šis paliek atvērts pētījumu lauks zinātniekiem nākotnē. Lai novērstu politisko kļūdu atkārtošanos, līdzīgu kā COVID-19 krīzes laikā, cilvēkiem ir jāņem vērā masu histērijas politiskā ekonomika, par ko tiek runāts šajā rakstā, un valdības loma masu histērijas kurināšanā. Politiskās kļūdas ir iedragājušas sabiedrības veselību.
P.S. Svarīgi atzīmēt, ka šis pētījums nav saņēmis nekādu finansējumu no malas un nepārstāv kāda intereses.
Avots: https://www.mdpi.com/1660-4601/18/4/1376/htm
No angļu valodas tulkoja Vita Ņikitina
[1] 1.‒4. masu histērijas trigera punktu aprakstu lasiet iepriekšējā “DDD” numurā.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr. 10(480) (2021. gada 21. maijs–3. jūnijs)