Saruna ar Pilsoņu Kongresa delegātu un Latvijas Komitejas pārstāvi Aivaru Andersonu
Dzīvojam otrajā Republikā
DDD: Īsi pirms 1990. gada 4. maija notika Pilsoņa Kongresa vēlēšanas, kurās piedalījās ap 700 000 likumīgo Latvijas pilsoņu – tie, kas pilsonību ieguvuši līdz 1940. gada 17. jūnijam, un viņu pēcnācēji, kuri pilsonību ir mantojuši. Ievēlētais Pilsoņu Kongress izveidoja Latvijas Komiteju kā pastāvīgu izpildinstitūciju Kongresa sasaukšanas starplaikos, tajā ietilpa 50 dalībnieki. Tu esi viens no Latvijas Komitejas locekļiem.
Aivars Andersons: Jā, un kā likumīgo Latvijas pilsoņu ievēlētais Pilsoņu Kongresa delegāts un Latvijas Komitejas pārstāvis esmu devis zvērestu veltīt visu spēkus Latvijas Republikas atjaunošanai de facto.
DDD: Kurš vēl kopā ar tevi deva šādu zvērestu?
A.A.: Piemēram, nelaiķis Māris Grīnblats, nelaiķis Aigars Jirgens, bijušais Saeimas priekšsēdētājs (1998–2002) Jānis Straume, Andris Pauls-Pāvuls, bijušais Rīgas domes priekšsēdētājs (2000–2001) Andris Ārgalis…
DDD: Vai šie cilvēki ar saviem darbiem ir pildījuši doto zvērestu?
A.A.: Uzskatu, ka tie, kas iegāja politikā, ne tikai nepildīja, bet lauza. Par to liecina viņu darbi jeb, pareizāk sakot, darbu trūkums.
DDD: Tuvojas 4. maijs – datums, kad Latvijā oficiāli tiek svinēta neatkarības atjaunošana. Lūdzu, izskaidro tiem, kas svin 4. maiju, – ko nozīmē Latvijas Republikas atjaunošana de facto. Vai mūsu valsts ir atjaunota?
A.A.: Protams, ka nav. Atjaunošana de facto nozīmē darbību, kas atbilst Satversmei. Pirmkārt, deboļševizāciju jeb lustrāciju. Tāda nav notikusi. Atjaunošana de facto nozīmē arī starptautiskā nozieguma, kas ir Abrenes nolaupīšana, novēršanu, – tātad Abrenes atdošanu Latvijai jeb deokupāciju. Tāpat 1918. gada 18. novembrī dibinātās Latvijas Republikas atjaunošana de facto nozīmē dekolonizācijas realizāciju jeb nozieguma pret cilvēci novēršanu un kompensēšanu. Ne deboļševizācija, ne deokupācija, ne dekolonizācija nav notikušas. Bet jebkura veida kolonizācija ir genocīds pret cietušo tautu. Gluži pretēji, klāt nākusi neokolonizācija – investīcijas no Eiropas ar genocīda pazīmēm. Protams, lai gūtu peļņu, nevis lai attīstītu latviešu tautas kultūru, tautsaimniecību, izdzīvošanu. Lielākā daļa peļņas paliek investoriem – neokolonizatoriem. Tāds, lūk, ir patiesais stāvoklis. Nav iemesla svinēt 4. maiju.
DDD: Tātad Latvijas Republika faktiski nav atjaunota?
A.A.: Nē, nav. To savulaik atzina jau VDK aģentu sastāvā esošais Ivars Godmanis, kurš 1990. gadā kļuva par Ministru padomes priekšsēdētāju. Viņš bez aplinkiem pateica, ka tiek veidota jauna valsts un tas neesot nekas briesmīgs – Francijā arī bijušas vairākas republikas. Šie fakti ir zināmi. Arī Valdis Birkavs izpļāpājās “Panorāmā”. Ļoti labi atceros šo atbildi uz žurnālista jautājumu: “Kāpēc mums tik grūti veicas ar likumdošanu?” – “Tāpēc, ka veidojam jaunu valsti!” Tātad skaidri un gaiši pateica – veidojam jaunu valsti, kopā ar kolonistiem un okupantiem. Elementāri un acīm redzami.
Ja tiek atjaunots 1918. gada 18. novembra Republikas statuss, tad stājas spēkā tiesību normas, uz kurām savulaik norādīja starptautisko tiesību speciālists, juridisko zinātņu doktors Andrejs Dītrihs Lēbers: “Jums ir tiesības uz dekolonizāciju, neapšaubāmas, neapstrīdamas tiesības uz savu valsti!” Šis izcilais jurists mūs aizstāvēja un deva mums padomus. Bet, ja tiek veidota jauna valsts jeb otrā Republika, tad zūd visas tiesības uz okupācijas seku novēršanu – tā viņš arī teica.
Varam apšaubīt likumu tiesiskumu
Aivars Andersons: Par likumdošanas varas neleģitimitāti liecina arī notiekošās vēlēšanas.
DDD: Likumīgie Latvijas pilsoņi balso kopā ar naturalizētajiem okupantiem?
A.A.: Jā, neiedomājami! Bet šim jautājumam ir arī cits aspekts. 5. Saeima tika ievēlēta saskaņā ar 1992. gada 20. oktobra likumu “Par 5. Saeimas vēlēšanām”, kuru izdeva Augstākā Padome. Ar minēto likumu tā grozīja Latvijas 1922. gada 9. jūnija “Likuma par Saeimas vēlēšanām” redakciju. Grozījumi vairākos principiālos jautājumos vairs neatbilda Satversmei. Augstākā Padome, nebūdama 1918. gada 18. novembrī dibinātās Latvijas Republikas likumdevēja institūcija, nedrīkstēja grozīt Latvijas Republikas likumu. Vēl jo vairāk tai nebija tiesību pieņemt tiesību normas, kas bija pretrunā ar Satversmi.
DDD: Kādas ir šīs pretrunas?
A.A.: To ļoti precīzi paskaidro tiesību zinātņu doktors Jānis Rozenbergs: “Augstākajai Padomei grozīt 1922. gada 9. jūnija Saeimas vēlēšanu likumu aizliedza arī 1990. gada 4. maija “Deklarācija par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”, jo ar “Deklarāciju” tika atjaunota Satversmes 1., 2., 3. un 6. panta darbība, bet šos pantus, saskaņā ar Satversmes 77. pantu, var grozīt tikai ar tautas nobalsošanu. Par spīti tam, Augstākā Padome ar likumu “Par 5. Saeimas vēlēšanām” faktiski grozīja Satversmes 6. pantu, kas noteic, ka Saeima jaievēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās aizklātās un proporcionālās vēlēšanās. Pretēji tam likums “Par 5. Saeimas vēlēšanām” noteica, ka deputātu kandidātu saraksti, par kuriem balsojuši mazāk nekā 4 procenti vēlētāju, Saeimā proporcionālu pārstāvību neiegūst. Tādējādi [jau] 5. Saeimas vēlēšanas ne tikai nebija proporcionālas, bet nebija arī vispārīgas un vienlīdzīgas, kā to pieprasa Satversmes 6. pants. [..] 5. Saeima, pārkāpjot savu kompetenci, pieņēma 1995. gada 25. maijā jaunu Saeimas vēlēšanu likumu, ar kuru pacēla barjeru iekļūšanai Saeimā no 4 procentiem uz 5 procentiem. [..] 5. Saeima faktiski netieši grozīja Satversmes 6. pantu, uz ko tai nebija tiesību. [..] Būtiskās sekas – latviešu tautas tiesības apšaubīt to likumdošanas aktu tiesiskumu, ko izdevusi 5., 6., 7. [utt.] Saeima, un atcelt tos.”
DDD: Kā bija iespējams, ka vairums latviešu nesaprot to, par ko šobrīd runājam, un domā, ka dzīvojam mūsu senču izcīnītajā valstī?
A.A.: Notikusi mērķtiecīga smadzeņu skalošana, lai tautai aizmiglotu acis uz nodevību. Pēc 1990. gada 4. maija balsojuma latviešos valdīja eiforija. Piemirsās pašu ievēlētais Pilsoņu Kongress un tā mērķi veikt deokupāciju, dekolonizāciju, deboļševizāciju. Augstākā Padome bija pasludinājusi kaut kādu pārejas periodu, un cilvēki to gaidīja. Viss tika iemidzināts uz nezināmu pārejas laiku, līdz “aizmirsās” pavisam. Manuprāt, šis scenārijs jau bija izstrādāts iepriekš. Ne jau velti “mūsu” cilvēki ciemojās Maskavā, arī Vašingtonā.
DDD: Vai bija sadarbība starp Vašingtonu un Maskavu?
A.A.: Joprojām ir, tēlojot pozīciju un opozīciju.
DDD: Viens tēlo labo policistu, otrs slikto?
A.A.: Protams. Tā ir sistēma. Šis nav nekāds noslēpums, taču vairums par to neinteresējas – negrib zināt. Un šāda sadarbība bija arī tolaik. Lielvalstu vienošanās.
Spēks nerada tiesības
DDD: Vai Pilsoņu Kongress atbalstīja 1990. gada 4. maija deklarāciju?
Aivars Andersons: Cik atceros, atbalstīja. Tomēr tikai tādā līmenī, ka ir jāatjauno 1918. gada 18. novembra Republika ar visām no tā izrietošajām tiesiskajām sekām. Šim pārejas periodam bija jābeidzas 1991. gada 21. augustā, kad būtu jānotiek deokupācijai, dekolonizācijai, deboļševizācijai. Diemžēl “pārejas periods”, kas bija domāts Latvijas valsts – pirmās Republikas – atjaunošanai, turpinās vēl līdz šai dienai, kā jau runājām iepriekš.
DDD: Tāpēc, ka nav novērstas okupācijas un kolonizācijas sekas?
A.A.: Jā, tieši tā. Mums mēģina iestāstīt, ka deokupācija ir notikusi – PSRS regulārās armijas nav, nometņu armijniekiem nav, bet ir taču palikuši pensionētie un atvaļinātie armijnieki ar visām ģimenēm, kas, pēc manām aplēsēm, kopā ir pat 300 000 cilvēku. 1989. gadā tautas skaitīšanā tika konstatētas 80 000 militārpersonu (pensionētie, atvaļinātie)… Tagad jau viņu pēcnācēji ir ieguvuši pilsonību.
Atceros, Universitātes aulā Rolands Rikards no tribīnes teica, lai pareizina šos 80 tūkstošus ar trīs, jo gandrīz katram ir sieva un vismaz viens bērns, tad sanāk 240 tūkstoši.
DDD: Tagad nākuši klāt vēl mazbērni, mazmazbērni…
A.A.: Jā, šis skaits aug progresijā. Ģimenēs jaunā paaudze netiek audzināta par latviešu tautas draugiem.
DDD: Ir kāda vienkārša patiesība: “Lai kā vilku baro, tas tik un tā uz mežu skatās!” 9. maijā šī tautas gudrība lieliski redzama. Arī ikdienā, piemēram, Rīgā, publiskās vietās dzirdot vairumā krievu valodu, latvietim būtu jāsaprot, ka ne jau par tādu valsti savas asinis lēja mūsu strēlnieki un Brīvības cīņu dalībnieki, arī nacionālie partizāni.
A.A.: Bet negrib saprast, jo smadzeņu skalošana ir paveikusi savu. Žurnālisti un politiķi par to tikai runā, ka nav jāskatās atpakaļ, esot jāskatās uz priekšu… Taču mēs labi zinām, kāda ir patiesība, gadu simtiem izlolota. Nevar būt veiksmīga nākotne, ja turpinās pagātnes noziegumi. Kas pagātni pētī, nākotni svētī. Brīvdabas muzejā akmenī tas ir iekalts. Jāsaprot taču kaut vai tas, kāda okupantam un kolonistam ir izcelsme un domāšana!
DDD: Tomēr vairums latviešu uzskata, ka valsts, kurā dzīvojam, ir atjaunotā 1918. gada Latvijas Republika. Ko tu viņiem atbildētu?
A.A.: 1991. gada 21. augusta likums “Par Latvijas Republikas valstisko statusu” valsti kā juridisku personu neatjauno. Šajā dokumentā tiek runāts par Latvijas Republikas valstiskās, nevis valsts neatkarības atjaunošanu. Tolaik žurnālisti sacēla lielu troksni. Rolands Rikards Augstākajā Padomē kāpa tribīnē un teica, ka ir jāveido komisija, lai izmeklētu, kurš naktī ir labojis konstitucionālo likumu un termina “valsts statuss” vietā ierakstījis “valstiskais statuss”. Pirms likuma pieņemšanas esot bijusi vesela rindkopa par Abreni, ka tā pieder Latvijai, bet arī tā pa nakti tikusi izdzēsta.
Zīmīgi, ka 1990. gada 4. maija deklarācijā kā pamatojums ir atsauce uz Augstākās Padomes 1990. gada 17. februārī pieņemto “Deklarāciju jautājumā par Latvijas valstisko neatkarību”, kuras 2. pantā ir noteikts, ka “jāveic pasākumi, lai Latvijas PSR pārveidotu par brīvu un neatkarīgu Latvijas valsti tādu valstu savienībā, kas iet humānu demokrātiska sociālisma ceļu un savas attiecības ar citām valstīm veido uz līguma pamatiem.” Turklāt šajā 4. maija deklarācijā nav atsauces uz Latvijas Republikas pilsoņiem, bet uz to, ka dokuments pieņemts, “ievērojot Latvijas iedzīvotāju gribu, kas nepārprotami izpausta, ievēlot vairākumā tos deputātus, kuri savā priekšvēlēšanu programmā izteikuši apņēmību atjaunot Latvijas Republikas valstisko neatkarību”.
DDD: 4. maija deklarācijā ir minēti nevis pilsoņi, kuri jau tobrīd bija ievēlējuši Pilsoņu Kongresu un šādi pauduši gribu atjaunot 1918. gada 18. novembrī dibinātās valsts neatkarību, bet kaut kādi iedzīvotāji.
A.A.: Tieši tā. Spēks nerada tiesības. Arī tas ir spēks, ka cilvēkiem tiek skalotas smadzenes. Tas ir psiholoģiskais spiediens. Ar juristiem runājot, viņi man atbild: “Tev jau taisnība, Aivar, bet mums tā maizīte ir vajadzīga…”
Latviešu apstulbums ir ļoti liels!
DDD: Kam tas ir izdevīgi – veidot jaunu valsti, bet paziņot, ka tiek atjaunota 1918. gada 18. novembra Republika?
Aivars Andersons: Man liekas, ka man tas tev nav jāskaidro. Notika Padomju Savienības pārbūve, un izdevīgi bija tieši tiem “jaunajiem komunistiem”. Tā bija vieglāk apkrāpt tautu, iemidzināt to.
DDD: Viņiem gluži vienkārši gribējās pārsēsties no volgām uz mersedesiem?
A.A.: Jā, šis ir labs teiciens – viņi pārsēdās no volgām uz mersedesiem. Tautas fronte īstenoja “komunistu” varas saglabāšanu Latvijā – protams, jaunā veidolā. Un mēs redzam kā Komunistiskās partijas un komjaunatnes funkcionāri, sekretāri, aktīvisti īsā laikā kļuva par miljonāriem. Fantastiski, bet mūsu tauta par to pat neaizdomājas. Kā tas iespējams, ka no nabadzīgās Latvijas, kurā bija kartiņas, taloni, lai nopirktu sāli, ziepes un sērkociņus, pēkšņi radās ap 100 miljonāriem gadā? Ar privatizācijas palīdzību.
Es jau redzēju, kā šis process tika veidots. 1988. gada 10. jūlijā Arkādija dārzā sapulcējās ap 2500 cilvēku, lai dibinātu Latvijas Nacionālās neatkarības kustību jeb LNNK, kuras mērķis bija atjaunot 1918. gada 18. novembra Latvijas Republiku. LNNK biedru skaits strauji pieauga. Un, kad kļuva skaidri redzams, ka tā arvien vairāk izpletīsies, tad rudenī tika dibināta Tautas fronte. To nodibināt bija ļoti vienkārši, jo katrā pagastā, katrā uzņēmumā, katrā ciemā un pilsētā bija partijas izpildkomitejas ar sekretāriem. Viņi rīkoja sapulces. Es pats biju klāt atklātā partijas sapulcē Jaunpiebalgā un redzēju mehānismu, kā tas notiek. Salasījās komunisti un nosprieda, kā taisīt Tautas fronti – būtībā, kā to vadīt, jo tā jau bija nodibināta agrāk. Šīs struktūras bija visā Latvijā, LNNK – atsevišķās vietās. Tautas frontes struktūras no “augšas” tika dibinātas katrā pagastā, jo, kā jau teicu, process ritēja ar Komunistiskās partijas funkcionāru palīdzību. Kad notika tā saucamā Atmoda un mūsu žiperīgie zēni no “Labvakar” zīmēja skaistu rītdienu, tad TV risinājās arī diskusijas par valsts atjaunošanu un tautas saglabāšanu. Lai saglabātu savu tautu un kultūru, mums ir vajadzīga sava nacionālā valsts, tas ir neizbēgams priekšnoteikums. Un tad Ivars Ķezbers patrauca šīs diskusijas, sakot, ka savu valsti mēs panāksim tikai caur otro republiku. Lūk, diskusijas beidzās. 1990. gada 4. maijs iedibināja ceļu otrajai Republikai, un 1991. gada 21. augusta likums to nostiprināja – jaunu valsti.
DDD: Bet retais to saprot, kāpēc?
A.A.: Jau teicu, notikusi smadzeņu skalošana, melošana, iemidzināšana. Tagad vairums latviešu ir apstulboti šajos visbūtiskākajos jautājumos. Tomēr pārejas periods no otrās Republikas uz pirmo Republiku gaida savu dienu.
DDD: Vēl joprojām ir pārejas periods?
A.A.: Jā. Šim pārejas periodam bija jābeidzas 1991. gada 21. augustā, kad būtu jānotiek deokupācijai, dekolonizācijai, deboļševizācijai. Uz to mums kā tautai ir neapstrīdamas, neapšaubāmas un saprotamas tiesības. Bet “pārejas periods”, kas bija domāts Latvijas valsts – pirmās Republikas – atjaunošanai, turpinās vēl līdz šai dienai. Pirmā Republika joprojām nav atjaunota, mēs dzīvojam, kā jau teicu, otrajā Republikā, kurā valda latviešu tautu un kultūru iznīcinošs režīms. Arī Abrenes atdošana nav leģitīma. Tās nolaupīšana ir starptautisks noziegums. Dekolonizācijas neveikšana, tātad latviešu tautas pazudināšana, ir noziegums pret cilvēci.
Tev taisnība, diemžēl maz ir to, kas saprot šīs lietas. Vēl mazāk to, kas uzdrošinās runāt un protestēt. Visi lielākoties ir atkarīgi no varas. Neatkarīgie runā, bet trūkst pilnvērtīgu diskusiju, jo apkārtējo cilvēku stulbums ir ļoti liels. Visu izlemj maza saujiņa cilvēku, kas ir pie varas, turklāt slēgtās kabineta sēdēs. Kāpēc? Tāpēc, ka noslēpumā notiek netīras lietas, kas tautai nav jāzina. Tātad pret tautu vērsti plāni tautai nav jāzina.
Likteņdārzs: kapakmens latviešu tautai?
DDD: Šajā avīzes numurā ir publicēts raksts par Likteņdārzu. Kādas ir tavas domas par šādas vietas nepieciešamību?
Aivars Andersons: Es nepavisam nejūsmoju par Likteņdārzu, kurš patiesībā simbolizē, ka mūsu tautas liktenis tiek apraksts akmeņkaudzē. Tas ir pārāk nopietni! Saprotu, ja tur būtu skaists ābeļdārzs, ja katrs tur iestādītu ābelīti, apkārt zaļa zālīte ar pienenēm un citām puķēm… Bet Likteņdārzā ir cita doma ielikta. Tas ir kapakmens, piemiņas vieta latviešu tautai. Tā tas ir jāuztver.
DDD: Bēdīgākais, ka cilvēki ir gatavi ziedot šādam Likteņdārzam, bet ieguldīt savus garīgos un materiālos resursus, lai atbrīvotu Latviju no okupācijas un kolonizācijas sekām, – to negrib. Labāk aiznesīs akmeni, pieminot latviešu tautas sūro likteni, kas virzās uz iznīcību pašu latviešu dēļ…
A.A.: Mēs jau runājām, ka cilvēki līdz galam neizprot šīs lietas. Viņi pat neaizdomājas, ka par mūsu likteni nelemj Likteņdārza akmeņi, ko tur kraujam, bet gan tie, kam šobrīd ir vara – pērkama vara. Vairums kā kaujamas aitiņas samierinās ar to un jūsmo par Likteņdārzu…
Turpmāk vēl…
Intervēja Līga Muzikante
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.8(478), 2021. gada 23. aprīlis–9. maijs