Andrejs Fursovs
Mūsu acu priekšā mirst politika
Turpinājums no: Izšķiras zemes civilizācijas liktenis. 1. daļa
Globalizācijas darba spēks virzās pavisam citos tempos.
Kapitālisms savulaik ir atrisinājis problēmas un pārpalikumu savā kodolā, izstumjot visu lieko perifērijas malā. Pievērsiet uzmanību: kapitālisma attīstībā koloniālās ekspansijas viļņi parādījās nevis pastāvīgi, bet pēc nopietnām iekšējām krīzēm kapitālisma iekšienē. Kapitālisms atvēra jaunus tirgus, kur tiktu realizētas preces.
Kur gan slēpjas Pirmā un Otrā pasaules kara savdabīgums? Šie ir kari, kuros pirmo reizi pilnīgi un apzināti tika iznīcināta infrastruktūra, lai to pēc tam atjaunotu un šādi “taisītu” naudu. Ja industrializācija prasīja skaitliski vidējo strādājošo klasi, tad zinātniski apjomīgā industriālā rūpniecība to neprasa.
1990. gadu sākumā firmai “Microsoft” bija 49 filiāles, un kopumā strādāja 16 400 cilvēku – vairāk nebija vajadzīgs. Kapitālisms šodien ir kļuvis planetārs. Un krīzi gluži vienkārši nav kur “izspiest”. Tādējādi problēmas tam nāksies risināt no iekšienes. Pilnīgi skaidrs, kurš būs pirmais upuris. Tā ir vidējā šķira un strādnieku šķiras augšējā daļa, tas ir, tās sociālās grupas, kuras bija galvenās no 1945. līdz 1975. gadam.
Situācija ir sarežģīta – tā apgalvo konservatīvais ASV politiķis Patriks Bjūkenens (Patrick Bjukenen). Pastāv arī pašas Rietumu civilizācijas iekšējās cīņas starp Rietumiem un Post-rietumiem. Runa ir par to, ka pašā Rietumu pasaulē formējas anklāvi. ASV – tas ir meksikāņu anklāvs; Centrāleiropā – turki; Francijā – arābi un afrikāņi, kas tur dzīvo jau vairākās paaudzēs. Par to rakstīja arī vēsturnieks, sociologs Arnolds Toinbijs (Arnold Toynbee). Par viņu smējās liberāļi un marksisti 1960. un 1970. gados. Viņš runāja par tā saucamo iekšējo proletariātu, kurš iedragā, uzspridzina, satricina sistēmu. Lūk, šis iekšējais proletariāts tagad ir visas Rietumu pasaules kodolā. Tie ir izceļotāji no Āzijas, Āfrikas un Latīņamerikas. Šim proletariātam nav to tiesību, kas ir baltajiem iedzīvotājiem. Tam ir sava organizācijas forma reliģijas veidā, piemēram, Islāms. Pēc 50 gadiem šis jautājums kļūs ļoti skaudrs. Būs veco balto iedzīvotāju masa no vienas puses, bet no otras – jauno eks-meksikāņu, eks-āfrikāņu, eks-arābu iedzīvotāju masa, kas kļūs par nabagiem vai mazapmaksātiem darbiniekiem. Kā šādā situācijā anglosakšu, franču vai vācu virsotnes saglabās savas pozīcijas?
Ar migrāciju darīt taču neko nevarot? Ja to tagad apturētu – arī ekonomiskās sekas būs katastrofālas. Un tur izveidojas vissliktākās situācijas. Sociāli ekonomiskajai polarizācijai klāt pienāk nevis vienkārši etniskās, bet rasu etniskās pretrunas. Šis jau ir dinamīts!
Kāpēc 1640. gados eksplodēja Ukraina? Tāpēc, ka tur ekonomiskajai “šļakai” pievienojās katoļu reliģiskais jūgs. Šajā ziņā Eiropa jau ir pārgājusi atgriešanās punktu. Tur vairs neko nepadarīsi. Baltā elite ir valdījusi pasaulē divus gadsimtus, un arī tās laiks aiziet. Procesus, kuri bija virzoši tolaik, daudzi ir nosaukuši par Lielo evolūcijas lūzumu.
Taču 20. gadsimtā sākās pavisam pārsteidzošs laiks, kurš visus ieveda maldos. Šis ir periods no 1945. līdz 1975. gadam, kad bija labvēlīgs ekonomiskais stāvoklis un Rietumiem vajadzēja izmērīt savu strādnieku vidējo klasi, lai viņi, nedod Dievs, nebalsotu par sociālistiem un komunistiem. Vajadzēja atpirkties no viņiem…
Blakus rēgojās Padomju Savienība un par sociālās pakāpes rezultātu kļuva t.s. Welfare State. To var iztulkot kā vispārējas sociālās nodrošināšanas valsts. 30–50 procenti ienākumu tika izņemti nodokļu veidā un sadalīti. Rezultātā uzradās slānis, kuru es saucu par sociālistisko buržuāziju – vidējās klases kodols (skelets) paplašinājās uz to cilvēku rēķina, kas pēc ienākumu avota nebija buržuāzija, bet varēja atļauties buržuāzisku patēriņu. Bet 1970. gadu sakumā viss salūza – nogranda naftas krīze. ASV atteicās no zelta standarta devalvācijas ceļā, un sākās zinātniski tehniskā revolūcija.
1975. gadā Padomju Savienība guva satriecošu uzvaru pār ASV – Aukstā kara fāzē. Amerika zaudēja karu Vjetnamā. Notika Helsinku sanāksme, kurā Rietumi juridiski atzina to, kas notika Eiropā 1945. gadā. Jau tad sabruka arī tradicionāli vadošais slānis ASV, kurš bija formējies Austrumu piekrastē un valdījis 170 gadus.
Pēc 1975. gada visi ASV prezidenti bija izceļotāji – vai nu no valsts rietumiem, vai no dienvidiem. Bet ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka pie varas nāca grupas, kas bija cieši saistītas ar globālo sistēmu. Austrumu piekraste – tā ir Amerikas kā valsts tradicionāli vadošā klase, bet Amerika pēc 1975. gada kļuva par globālo Ameriku.
Izmantojot revolūcijas zinātniski tehniskos sasniegumus, Rietumi atšķetināja globalizācijas procesus, kuru viens no upuriem kļuva Padomju Savienība. Ir pierasts runāt, ka PSRS cieta sakāvi Aukstajā karā, bet Amerika uzvarēja. Tomēr, stingri sakot, uzvarēja ne jau Savienotās Valstis, bet, pirmkārt, Japāna un Vācija. Jā, Amerika arī uzvarēja, bet rodas jautājums – kāda Amerika? Tā jau bija cita valsts, kultūras revolūcija aizmainīja tās seju līdz nepazīšanai.
20.gadsimta kultūrmarksists Antonio Gramši (Antonio Gramsci) 1930. gados saprata, ka Rietumus nevar sagraut ar politiskiem paņēmieniem, un izvirzīja kultūras hegemonu koncepciju. Viņš pierādīja, ka buržuāzija ieņem savas pozīcijas nevis tāpēc, ka tai sejā ir valsts steks, bet ar kultūras palīdzību, kas spēj uzspiest kultūras stereotipus arī citiem. Tāpēc Gramši runāja par to, ka uzvara pār buržuāziju ir jārealizē kultūras sfērā. Viņa ideju pēc tam izvērsa Frankfurtes skola – Herberts Markūze (Herbert Marcuse) un viņiem līdzīgie. Pēc Hitlera nākšanas pie varas, daudzi kultūrmarksisti pārcēlās uz Ameriku.
50 gadu tecējumā amerikāņu jaunatnei tika dzīts galvā, ka Rietumu kultūra – tas ir slikti, valsts – tas ir slikti. Individuālisms – tas ir labi. Bet vajadzīga ir kontrkultūra. Un 1968. gadā viss sametās, radās kultūra, kurā tika kritizēta vecā, kreisā kustība, valdības loma un apgalvots, ka strādnieku šķira savu ir izdzīvojusi. Tiem notikumiem ļoti vajadzīgi bija individuālo ienākumu motīvi. Tas realizējās šovbiznesā, zālītes pārdošanā, narkotikās. Un šis ienākums bija vajadzīgs tamdēļ, lai vairāk tiktu patērēts. Tas bija revolucionārs, radikāls ceļš patērētāju sabiedrības jaunatnei. Pēc 10 gadiem nāca Reigans ar neoliberālisma idejām, un visi kopīgi nobalsoja par viņu.
Šī jaunā paaudze, kreisās kultūras apvienota, ieņēma politiskas virsotnes. Rezultātā guva uzvaru pār Padomju Savienību, bet ne klasiskajā Aukstajā karā. Uzvarēja Amerika, Taču ne kā valsts, bet kā globāls monstrs. Tas ir kā vislabākais malacis, kurš ienira katlā ar vārošu ūdeni un pēkšņi iznira vēl labāks. Padomju Savienība Mihaila Gorbačova veidolā nolēma nirt tajā pašā katlā – un tajā izvārījās. Mums ir darīšana ar Ameriku kā visattīstītāko globālās pasaules daļu, kur kristīgās vērtības vispār nedominē, kur valda multikulturālisms, kur liberālas vērtības ir novestas līdz galējībai, līdz pašnoliegsmei.
Kas tad tā par brīvību, ja tu nevari izteikt savu viedokli – par homoseksuālismu, par sieviešu kustību, par rasu problēmām? Ar visāda veida minoritāšu palīdzību tika salauzta tradicionālā morāle. Tas pats notiek ar tirgus fundamentālismu. Šis noved tirgu līdz situācijai, ka tas pārvēršas monopolā, tas ir, savā pretmetā.
Turpmāk vēl…
Avots: https://www.youtube.com/watch?v=2di_zb3I_tw&t=870s
Tulkoja Steidzīte Freiberga
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.16(462) [2020. gada 28. augusts–10. septembris]