Izšķiras zemes civilizācijas liktenis. 1. daļa

 VĒSTURES PROFESORA VIEDOKLIS

 


Izšķiras zemes civilizācijas liktenis

 

Andrejs Fursovs

 

Mūsu acu priekšā mirst politika

 

Jebkurā gadījumā homo politikus izveidojas vienlaicīgi ar homo ekonomikus. Tad, lūk, šodien balsošana vēlēšanās nemaina sociāli ekonomisko situāciju, bet sekojoši politika pārstāj būt par sociāli ekonomisko procesu kaujas lauka regulatoru. Politika atmirst vēl arī tāpēc, ka aiziet pagātnē valstis un pilsoniskā sabiedrība, un Rietumu virsslāņi ir labi izpratuši – lai noturētos pie varas, ir jāizbeidz kapitālisms. Ir jānotiek tā demontāžai. Interesanti, ka, tieši šos Rietumu procesus sajūtot, pēkšņi ir ierunājušies par vēstures beigām, par civilizāciju sadursmi. Bet es uzskatu, ka tēze par civilizāciju sadursmi ir meli. Civilizācijas nevar sadurties.

Nacionālās valstis kļūst vājas. Zinātniski tehniskās revolūcijas globalizācija ir radījusi tādu situāciju, ka tu nospied pogu – un kapitāls elektroniskā signāla veidā lido cauri visam izplatījumam.

Valstis vairs nekontrolē kapitālu tirgu. Zināmā mērā Hantingtona shēma ir mēģinājums noslēpt reālus laikmeta konfliktus vai gluži vienkārši tos nomaskēt. Patiesībā konflikti noris pilnīgi citi, skarot globālo pasauli.

Runa ir par fenomenu, kad, teiksim, trīs pilsētas dažādās valstīs – Penanga Malaizijā, Medana Indonēzijā un Puketa Taizemē – ir saistītas savā starpā. Tirdzniecības straumes plūst starp tām, un tā ir sava veida uzplaukuma sala. Ekonomikas reģionā ir jābūt ne mazāk kā pieciem miljoniem iedzīvotāju, citādi tās efektivitāte nevar nodrošināt. Bet ne vairāk kā 30 miljoniem, jo tad būs daudz nabadzīgo.

Globalizācija – tie ir 200–300 ļoti attīstītu mezglu, kuros koncentrējas mūsdienu informatīvā tehnoloģija un kapitāls. Šie mezgli saistīti viens ar otru materiāli un virtuāli, viss pārējais ir izslēgts, aizplūdis.

Globalizācija – tas ir tāds ražošanas un apmaiņas process, kurā, pateicoties informācijas, tas ir, nemateriālā faktora, kundzībai pār priekšmetiskajiem, materiālajiem faktoriem, kapitāls, kurš pārvērties elektroniskajā signālā, kļūst brīvs praktiski no visiem vietējā un valstiskā līmeņa ierobežojumiem – telpiskajiem, materiālajiem un sociālajiem. Tā ir laika uzvara pār telpu – un, dabiski, to, kas kontrolē laiku un kapitālu, pār tiem, kas kontrolē telpu un valsts varu.

Globalizācija – tas ir vēl 80 procentu pasaules iedzīvotāju izslēgšanas process no ekonomiskajiem procesiem. Globāla, jau puantiliska, tas ir, punktuāla pasaule. Šī sistēma ir saistīta ar 20 procentiem planētas iedzīvotāju. Lai izskaidrotu šo parādību, poļu sociologs Zigmunds Baumanis arī paņēma divus terminus: “globālie” un “lokālie”.

Lokalizācija kļūst par globalizācijas pretējo, melno pusi. Lokāls cilvēks paliks lokāls uz visiem laikiem.

Vēl viens jaunā laika secinājums – pelēkās zonas. Šis termins izgājis no radioelektronikas terminoloģijas un apzīmē to daļu telpas, kuru nevar pārskatīt ar radiolokatoriem. Valsts zonas serveris gandrīz pilnībā ir zaudējis kontroli. Vara mums ir vai nu cilšu, vai klanu privatizēta. Piemēram, milzīgi plašumi Āfrikā – vai nu ar noziedzīgām savienībām, visbiežāk ar narkokarteļiem. Zelta trijstūris, kur saskaras Birma, Taizeme un Laosa. Tāpat Afganistāna, Kolumbija, separātiskās  partizānu kustības, labējās pašaizsardzības vienības utt.

Par pelēkajām zonām var kļūt atsevišķu pilsētu rajoni. Piemēram, Riodežaneiro, Dienvidu Bronksa Ņujorkā. Tas viss padara globalizēto pasauli vēl mazāku par vienu paaudzi. Tā nav tā vienveidīgā un racionāli liberālā pasaule, kuru attēlo Žaks Atalī grāmatā “Viņš atnāks” un Frensiss Fukujama “Vēstures beigās”.

 

 

Turpmāk vēl…

 

Avots: https://www.youtube.com/watch?v=2di_zb3I_tw&t=870s

 

Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.15(461) [2020. gada 7.–27. augusts]


« Atpakaļ