Lai ceļinieks dzied dziesmu, kad kāpj kalnā!
Jo tikai ceļā brīves vējus jūt.
Bet, sēžot peļķē, drebot zemes salnā, –
Uz Jauno Pasauli tā nenokļūt.
Ir dziesma pavadone augšupceļā –
Teikts arī Mācībā – lai tauta dzied!
Bet, ja tā ceļu nemīl, ja slīd lejā –
Vai dziesma pacels to, kas negrib iet?
Bet latvietis par tautas genocīdu
Tik dejo, priecājas un jautri dzied.
Nekas, ka tauta nesagaidīs rītu,
Tam ir vienalga, ka tā bojā iet.
Tad kam gan dziesma, ja nav ceļa vēju –
Vai priecāties par iznīcību drīkst?!
Ja latvju tautai piecelties nav spēju,
Nav gaitas, ja tā dubļos stāv un slīkst?
Lai tauta dzied, kad iet tā augšupceļu,
Tik kalnā kāpjot, lai dzied ceļinieks.
Bet šodien prātus zombē tik daudz meļu:
Tik dejot, dziedāt, okupanti – nieks.
Un tā nu latvieši tik dzied un dejo,
Bet okupanti tikai smīkņā vien.
Lai muzicē, lai dzied un pat lai dzejo,
Bet tikai mūs lai mierā liek, nudien.
Tā dziedi, latvieti, un dej, cik gribi,
Par to tik okupanti priecāsies.
Un nepalīdzēs dziesmas, šovi, klipi –
Vien, ja tu piecelsies un cīnīsies!
Steidzīte
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.15(461) [2020. gada 7.–27. augusts]