Iepriekšējos laikraksta “DDD” numuros jau ir tikusi aizsākta tēma par Latvijas dekolonizācijas tiesisko pamatojumu un par to, vai Eiropas Savienība ir tiesisku valstu apvienība, ja tā savā sastāvā ir uzņēmusi Latviju, kas vēl joprojām nav veikusi dekolonizāciju, tātad faktiski ir kolonizēta valsts. Šoreiz publicējam Latvijas Nacionālās frontes priekšsēdētāja Aivara Gardas vēstuli Eiropas Savienības vēstniekiem Latvijā, kas 2002. gada jūlijā tika iesniegta katrā vēstniecībā, adresējot konkrētās valsts vēstniekam personīgi. Tajā minētās problēmas un tiesiskais pamatojums ir aktuāls vēl joprojām.
Atklāta vēstule Eiropas Savienības valstu vēstniekiem Latvijā
Augsti godātais vēstnieka kungs!
2001. gada 20. jūlijā Eiropas Savienības komisāram paplašināšanās jautājumos Ginteram Ferhoigenam tika iesniegta Latvijas Saeimas deputāta Jāņa Lejas, Līgas Muzikantes, Ilzes Liepas, Līgas Krieviņas, Lienes Apines un Aivara Gardas parakstīta vēstule, kurā uz starptautisku dokumentu un elementāra taisnīguma principa pamata tika pieprasīta pilnīga Latvijas deokupācija un dekolonizācija.
1983. gadā Eiropas Parlaments ar milzīgu balsu vairākumu atsevišķā rezolūcijā par Baltijas valstīm atzina, ka tās ir okupētas, kolonizētas, rusificētas. Norādot, ka 1940. gadā saskaņā ar Molotova–Rībentropa paktu ir notikusi savulaik neatkarīgo un neitrālo Latvijas, Lietuvas un Igaunijas valstu okupācija un ka šī okupācija vēl joprojām turpinās, “parlamenta politiskā apakškomisija izvirza priekšlikumu Baltijas valstu jautājumu nodot ANO Dekolonizācijas apakškomitejai [..] Sevišķa uzmanība jāpievērš padomju mēģinājumiem ilgākā laika posmā izdzēst Baltijas tautu nacionālo identitāti, sistemātiski pārkrievojot tās, lai tādējādi nodrošinātu šo valstu piederību Krievijai. Šādu politiku neapšaubāmi var nosaukt par auksto genocīdu.” Ar nepārprotamu skaidrību dažādo frakciju pārstāvji kvalificēja šo valstu pārkrievošanu kā koloniālismu. “Krievija līdz šim brīdim noraida pašnoteikšanās tiesības savām kolonijām [..] PSRS režīms, kuru trijām Baltijas valstīm ir uzspiedušas Hitlera–Staļina pakta sekas [..] ietver koloniālisma jēdzienu [..] ar pilnām tiesībām var runāt par pakāpenisku, plānotu auksto genocīdu, kas ir absolūtā pretrunā ar ANO hartu [..] Šobrīd ir ļoti maz koloniju aizjūras zemēs. Toties Eiropā mums ir koloniālisma problēmas kā Padomju Savienības hegemonālās politikas sekas. Klasisks piemērs tam ir Baltijas valstis… pret kurām tiek turpināta brutāla koloniāla iznīdēšanas politika, sistemātiski veicot rusifikāciju.”
1987. gadā Eiropas Parlaments ar rezolūciju Nr. 872 no jauna apstiprināja jau 1983. gadā pausto patiesību, norādot uz latviešu tautai draudošo asimilāciju un nacionālās identitātes zaudēšanu krievu masveida imigrācijas rezultātā.
1965. gada 21. jūnijā ASV pārstāvju palāta vienbalsīgi ar visu klātesošo 298 deputātu balsīm pieņēma rezolūciju, kuru 1966. gada 22. oktobrī tikpat lielā vienprātībā apstiprināja ASV Senāts: “Padomju Savienības valdība, īstenojot deportācijas un cilvēku pārvietošanas programmu, turpina savus centienus izmainīt Baltijas valstu iedzīvotāju etnisko sastāvu”. ANO Ģenerālā Asambleja 1967. gada 19. decembrī un atkārtoti 1977. gadā ir pieņēmusi rezolūcijas, kurās nosodīta apzināta etniskās struktūras maiņa citu, svešzemnieku varai pakļautajās teritorijās.
Mūsu vēstulē tika uzsvērts, kamēr Latvija nav pilnībā dekolonizēta, var uzskatīt, ka latviešu tauta savā Dieva dotajā zemē nacionālo neatkarību vēl nav atguvusi, kā arī to, ka Eiropas Savienības Statūti neatļauj uzņemt tajā okupētas un kolonizētas valstis un tautas.
Ginters Ferhoigens savā atbildes vēstulē faktiski ieteica latviešu tautai samierināties ar kolonizētas valsts statusu, ar to noniecinot un pazemojot latviešu tautu. 2001.gada 19.septembrī G.Ferhoigenam tika nosūtīta otra vēstule, kurā starp visu citu tika stāstīts arī par to, kā Latvijas okupanti ņirgājas par saimniektautu – latviešiem, sacerot un atskaņojot latviešus aizvainojošas dziesmas. Uz šo otro vēstuli G.Ferhoigens neuzskatīja pat par vajadzību atbildēt. Ar to viņš izrādīja necieņu un uzskatāmi pierādīja, ka Eiropas Savienība ir organizācija, kas nepilda pati savas izdotās iepriekšminētās rezolūcijas un kam latviešu tauta nevar un nedrīkst uzticēties.
Ņemot vērā iepriekšminēto, kā arī to, ka Eiropas Parlamenta rezolūcija “Par vienlīdzīgām tiesībām homoseksuālistiem un lesbietēm Eiropas Kopienā (A3–0028/94)” un citas, pieprasa no kandidātvalstīm atzīt pretdabiskās nenormālās homoseksuālās attiecības, homoseksuālistu “laulības”, bērnu adopciju šādās “ģimenēs” par normālu lietu un ar valsts likumdošanu šīs pretīgās parādības atļaut, Latvijas Nacionālā fronte un to atbalstoša liela latviešu tautas daļa uzskata, ka Eiropas Savienība nav tā cienīga, lai normāla sevi cienoša tauta un valsts, kāda ir Latvija, tajā vēlētos iestāties. Neiestāšanās Eiropas Savienībā pasargās latviešu tautu no morālās, tikumiskās un cita veida degradācijas.
Latvijā, saskaņā ar Satversmes 2. pantu, Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai, tas ir, saimniektautai latviešiem, lībiešiem un citu tautību pavalstniekiem, kuri par tādiem ir kļuvuši līdz Latvijas okupācijai, tas ir, līdz 1940. gada 16. jūnijam ieskaitot, un to pēcnācējiem. Latvijas valsts vadītāji, kas risina sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā, dara to bez Latvijas pavalstnieku mandāta, jo nav noticis referendums.
Eiropas Savienība līdz ar vienotas valūtas eiro ieviešanu veidojas par vienotu valstisku veidojumu. Latvijas Republikas Krimināllikuma 82. pants (2): “Par organizatorisku darbību, kas vērsta uz Latvijas Republikas valstiskās neatkarības likvidēšanu nolūkā iekļaut Latviju vienotā valstiskā veidojumā ar kādu citu valsti vai likvidēt citādā veidā” paredz sodu ar brīvības atņemšanu līdz sešiem gadiem. Tas ir kvalificēts kā smags noziegums, jo Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā ar vienotu valūtu eiro un viena no galvenajiem Latvijas valstiskās neatkarības atribūtiem – naudas vienības lata – likvidēšana automātiski nozīmē Latvijas neatkarības zaudēšanu. Līdz ar to Latvijas Satversme neparedz, bet Krimināllikums aizliedz tautas nobalsošanu par stāšanos vienotā valstiskā veidojumā, kāda ir Eiropas Savienība.
Tāpēc aicinām Jūs, augsti godātais vēstnieka kungs, darīt zināmu Jūsu valsts valdībai un tās pārstāvim Eiropas Savienībā, ka Latvijas Nacionālā fronte aicina Jūsu valsti balsot pret Latvijas uzņemšanu Eiropas Savienībā tik ilgi, kamēr netiks atjaunots vēsturiskais taisnīgums. Tas nozīmē, ka Krievijai ir pienākums atdot Latvijai tās teritoriju – Abrenes apriņķi un izvest no Latvijas visus no 1940. gada 17. jūnija līdz 1991. gada 21. augustam iesūtītos, pārkāpjot 1949. gada Ženēvas konvenciju, PSRS pilsoņus un to pēcnācējus, pret kuriem latviešu tauta ir izturējusies, izturas un izturēsies kā pret okupantiem tikmēr, kamēr viņi neatstās Latvijas teritoriju. Aicinām Jūsu valsti palīdzēt Latvijai šī jautājuma risināšanā.
Bez daudziem citiem iebildumiem, kurus šeit neminēsim, Latvijas Nacionālajai frontei nav pieņemamas tādas tā saucamās “demokrātiskās civilizētās pasaules vērtības” kā bezdarbs, noziedzība, azartspēles, narkomānija, AIDS, homoseksuālisms un citas, kuras tiek uzmācīgi piedāvātas. Šīs “vērtības” jau ir nesušas daudz ļauna latviešu tautai un citām tautām. Īpaši mūs uztrauc fakts, ka homoseksuālisms un no tā izrietošās bezjēdzības – “laulības” starp viena dzimuma pārstāvjiem un bērnu audzināšana tādās “ģimenēs” – tiek izplatīts Eiropas valstīs un uzspiests Latvijai kā kaut kas ļoti labs un visādā ziņā normāls. Pret homoseksuālisma izplatību Latvijā viennozīmīgi iestājas Katoļu baznīcas kardināls Jānis Pujats, Luterāņu baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags un lielākā latviešu tautas daļa. Tas liecina par Eiropas Savienības morālo un tikumisko degradāciju. Tāpēc tik ilgi, kamēr Eiropas Savienība neatcels savas absurdās prasības dažādu ar homoseksuālismu saistītu bezjēdzību legalizāciju pret kandidātvalsti Latviju, Latvijas Nacionālā fronte un to atbalstošā lielā latviešu tautas daļa uzskata, ka labāk dzīvos izolācijā no iepriekšminētajām absurdajām “vērtībām”, neiestājoties ES.
Tā kā Latvija vēlas palikt tīra un nesaindēties ar Eiropas Savienības piedāvātajām “vērtībām”, aicinām Jūsu valsti balsot pret Latvijas uzņemšanu Eiropas Savienībā arī šī iemesla dēļ.
Ņemot vērā to, ka, spriežot pēc parādītā entuziasma, gandrīz vienīgie, kas vēlas iestāties Eiropas Savienībā, ir mūsu valsts vadītāji, Latvijas Nacionālā fronte un to atbalstošā liela latviešu tautas daļa atzīst par iespējamu un neiebilst, ja Latvijas Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, Ministru prezidentu Andri Bērziņu, ārlietu ministru Induli Bērziņu, ministrus un deputātus Eiropas Savienībā uzņemtu individuāli uz personisku iesniegumu pamata.
Latvijas Nacionālā fronte uzskata, ka attiecībām Eiropas un pasaules valstu starpā jābalstās uz taisnīguma pamatiem, tāpēc mēs esam izstrādājuši pirmo reizi vēsturē Tautu tiesības, kas balstās uz šī principa. Aicinām Jūsu valsti pieņemt šīs Tautu tiesības savā valstī un ar savu starptautisko autoritāti ietekmēt to pieņemšanu visā pasaulē.
Aicinām Jūs darīt mums zināmu Jūsu valdības nostāju šajos jautājumos.
Novēlu Jums, augsti godātais vēstnieka kungs, un Jūsu tautai un valstij, lai piepildās tās viscildenākie centieni.
Pielikumā:
- Grāmata “Tautu tiesības”
- Grāmata “Par Latvijas dekolonizāciju”
- Grāmata “Latvija bez homoseksuālisma”
- Grāmata “Homoseksuālisms – cilvēces negods un posts”
- Grāmata “Nevienam mēs Latviju nedodam”
- Latvijas parlamenta pieņemtais konstitucionālais tiesību akts “Deklarācija par Latvijas okupāciju”
- Latvijas Nacionālās frontes un citu dokumentu kopijas
Cieņā
Aivars Garda
Latvijas Nacionālās frontes priekšsēdētājs
Rīgā, 2002. gada 2. jūlijā
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.5(451) [2020. gada 6.–19. marts]