Saruna par demokrātiju. 1. daļa

“Demokrātija – tā ir pretdabiska parādība, un kā viss pretdabiskais, tā nolemta straujai bojāejai” – no Altaja raksta publicists Dmitrijs Ņičipurovičs.

 

Dmitrijs Ņičipurovičs

Saruna ar altajiešu publicistu Dmitriju Ņičipuroviču

 

 

– Vārds “demokrātija” tulkojumā no grieķu valodas nozīmē “tautas vara”.

– Jā, bet patiesībā tā nav nekāda “tautas vara”. Kāpēc? Kaut vai tikai tāpēc, ka “tiešās vispārējās brīvās gribas izpaušana”, ar kuru mēs tagad ievēlam valsts vadītāju (kā arī virkni mazāku ierēdņu, piemēram, pilsētu un reģionu administrāciju vadītājus (mērus) utt.), nebūt nav garantija tam, ka tiks ievēlēts patiešām tautas valdnieks. Drīzāk gluži pretēji. Helēna Rēriha, runājot par šāda veida “demokrātiju”, definēja to tikai kā “pūļa līderismu” un piebilda, ka “pašreizējā demokrātija ir cietusi neveiksmi visos pārbaudījumos”. “Patiesi tautas vadoņi,” sacīja viņa, “nekad nav bijuši pūļa izvēlēti.”

 

– Bet vai tad tauta ir pūlis?

– Tāda, kas mūsu valstī (arī Latvijā – “DDD” piez.) ir šodien, tas ir, kas zaudējusi garīgo vienotību, – jā, pūlis. Kad tauta ir sašķelta daudzskaitlīgās grupās un grupiņās, kad, kā teica kāds publicists, “daudzi cilvēki izsisti no sliedēm, nespēj saprast, kurp virzās dzīve un kur viņus velk “reformatori” (tagad modernisti) un ar ko beigsies visas šīs bakhanālijas”, kad nekas neko nemaksā, ja ar kontrolei pakļautu plašsaziņas līdzekļu palīdzību manipulē ar sabiedrisko domu un noskaņojumu, – tas ir pūlis. Tāda tauta tikpat kā nedzird savu “veselā saprāta balsi, dabisko instinktu un – dabisku pretīgumu pret viltu un puvekļiem”. Un tai var uzticēt jebko, tikai ne tik smalka un atbildīga jautājuma, kāds ir valsts vadītāja iecelšana (ievēlēšana), risinājumu. Jo šis ir tas pats, kas uz ielas pamestam bērnu pūlim dot brīvību izvēlēties sev vadītāju – skaidrs, ka viņi augstāk par gudru un stingru, tātad īstenu pedagogu vērtēs kaut kādu “pašu tēvoci”, kurš drīzāk caur pirkstiem skatīsies uz viņu netikumiem, nevis centīsies panākt viņu morālo uzlabošanos. Tieši tā arī ir valstī.

 

– Bet valstī nevis bērni, bet pieaugušie ievēl pieaugušos.

– Ārēji tā ir, bet būtībā tas neko nemaina. Pastāv izaugsme fiziskā un izaugsme garīgā. Kad cilvēkam aprit, teiksim, 16 gadi un viņš saņem savas valsts pilsoņa pasi, tas vēl nenozīmē, ka viņš ir kļuvis pieaudzis, tas ir, garīgi nobriedis cilvēks. Nē, vairumā gadījumu tā ir tikai ārēja “pieauguša cilvēka” ilūzija. Un pat tad, kad viņam jau ir pāri 30, pāri 40 un pat pāri 60, – tā ir tikai izlūzija. Sajēgu taču par patiesu izaugsmi – gara izaugsmi – var izprast, pieņemot zināšanas, ka uz zemes mēs dzīvojām, dzīvojam un vēl dzīvosim nevis vienu, bet daudz daudz reižu. Tāpēc mūsu patiesais vecums tiek aprēķināts nevis ar gadu desmitiem, kā esam pieraduši domāt, bet ar ilgu zemes “dzīvju” (iemiesojumu) virkni. Un it īpaši ar to dzīves bagāžu, ko katrs no mums ir savācis savā apziņas krātuvē šo iemiesojumu gaitā. Tā, lūk, cik šie laika rāmji ir milzīgi, tādēļ noteikt, vai cilvēks pieaudzis tikai pēc fiziskā brieduma vai pat pēc visu viņa dzīves pieredzes šajā iemiesojumā, patiesībā gandrīz vienmēr ir kļūdīgi.

 

– Izrādās, ka patiesībā cilvēki savā būtībā garīgajā attīstībā ļoti atšķiras cits no cita?

– Tieši tā. Cilvēki nav līdzīgi cits citam – un tajā ir visa jēga. Tāpēc arī pati demokrātisko vēlēšanu ideja (vienādas balsstiesības, tas ir, “viens cilvēks – viena balss”) ir absurda. Katrs cilvēks stāv uz sava “Jēkaba kāpņu” – garīgās izaugsmes kāpņu – pakāpiena. Un tie, kas stāv augstāk, – tiem arī ir jābūt vairāk brīvībai, tas ir, lielākām tiesībām ietekmēt notikumu gaitu valstī, arī vēlēšanas. Tātad saprātīgi. Tātad taisnīgi. Bet demokrātija – tā būtībā ir tiesību (vai garīguma) nonivelēšana.

 

– Un tomēr nav pilnīgi skaidrs: kāpēc vieni cilvēki ir it kā labāki par citiem?

– Cilvēki līdzīgi cits citam ir tikai sākotnēji – saskaņā ar “Dieva dzirksti” (monādi), kas ir katra cilvēka pamats. Šīs “dzirkstis” mums visiem ir absolūti identiskas – katrā monādē potenciāli ir ietvertas visas iespējas, kādas vien var būt saprātīgai, garīgai būtnei Visumā. Bet… Bet papildus tam katram cilvēkam ir brīvā griba. Un, pilnīgi patstāvīgi rīkojoties ar šo savu brīvo gribu, katrs sevi attīsta atšķirīgā pakāpē: viens ātri un daudzpusīgi, otrs – lēni un vienpusīgi… No dzīves uz dzīvi, no iemiesojuma uz iemiesojumu viss uzkrājas. Lūk, arī rezultātā rodas dziļa atšķirība, it kā “nevienlīdzība”.

 

– To ir tik nepierasti dzirdēt, ka gribētos dzirdēt plašāku skaidrojumu.

– Lūdzu. Daži apgalvo, ka cilvēkiem, tas ir, cilvēku sabiedrībai, vajadzētu būt līdzīgai kā putnu saimei vai zivju baram – tie, kā saka, nav katrs atsevišķi, bet visi kopā un kā viens organisms. Tiek aizmirsts, ka viņiem – putniem un zivīm – ir tikai “grupas ego”, bet ikvienam cilvēkam ir individuāls ego. Tas ir, viena un tā paša izskata visi vienas sugas putni vai zivis praktiski neatšķiras cits no cita ar savu apziņu (viņiem tā, kā zināms, ir grupas instinkta līmenī), tajā pašā laikā cilvēki – ļoti atšķiras. Cilvēki jau ir individuāli hierarhiski. Konkrētāk sakot, cik cilvēku, tik apziņas līmeņu.

 

– Skaidrs. Un tālāk?

– Tālāk – šādi: jebkurai personai vienmēr atradīsies kāds, kurš ir augstāks par viņa apziņu; līdzīgi arī kāds, kurš ir zemāks. Lai arī atšķirība dažreiz ir neliela, bet tā pastāv. Un nevienam tajā nav nekā pazemojoša.

 

– Jūs tā domājat?

– Redziet, Visums – tā ir skola, gara skola. Uzzīmēsim analoģiju. Mūsu skolās ir divpadsmit klases, tas ir, divpadsmit apziņas līmeņi. Un pat pašās klasēs skolēni tiek sadalīti apakšlīmeņos – izcili audzēkņi; labi audzēkņi; tie, kas mācās uz trijniekiem un tādi, kas mācās uz divniekiem. Bet neviens mazo klašu skolnieks neapvainojas uz vecāko klašu audzēkni, ka tas ir “gudrāks par viņu”. Tieši tāpat ir arī Dzīves skolā. Tas viss ir dabiski. Un tikai mūsu maldīgais lepnums liek mums dažreiz pievērt uz to acis, līdzinoties strausam, kurš dod priekšroku galvas slēpšanai smiltīs, nevis tieši ieskatīties acīs realitātei.

 

– Citiem vārdiem, ja katrs cilvēks bez īpašiem “apziņas ekscesiem” mācētu mierīgi dzīvot tajā attīstības līmenī, kādu viņš ir pelnījis, un “nelīstu svešās ragutiņās” vai “nebāztos ar saviem cūkas šņukuriem saldumu veikalā”, tad nekādu problēmu nebūtu?

– Tieši tā! Bet diemžēl dzīvē bieži vien viss ir ne tā. No vienas puses, cilvēkos valda iedomība, augstprātība, nekaunība, alkatība un citi netikumi; no otras puses – kautrīgums, bailes, maldīga pieticība. Rezultātā nekaunīgs, bet nezinošs cilvēks vada, taču zinošais, bet ne nelietīgais sēž un pieticīgi “šņukst mutautiņā”, lai gan, viņš varēja, un viņam ar savām zināšanām arī vajadzēja, vadīt darbus. Lūk, jums arī “hierarhija” (pēdiņās)!

 

– Tātad no garīgi hierarhiskajām problēmām nekur neaiziet?

– Protams. Tiesa, tās var atrisināties pašas par sevi: kārtīgi cilvēki parasti intuitīvi izjūt, kuram vajadzētu būt līderim, un ar savu sirdi piesaistās šādam cilvēkam. Tad dabiskā veidā rodas patiesi garīga hierarhija jeb, citiem vārdiem sakot, hierarhiska ķēde.

 

– Ja tikai kāds psihiski spēcīga rakstura cilvēks nemēģina visus pabāzt zem sevis!

– Jā, arī tas ir iespējams. Vārdu sakot, ir vērts iepriekš atbrīvoties no psiholoģiskām ilūzijām, ka dzīvē varētu iztikt tikai ar vienām “horizontālēm”. Nē! No ārēji skaistās idejas, ka cilvēkiem jāapvienojas “ap vienlīdzības un brālības principiem”, gluži vienkārši nekas neiznāks un pat nevar iznākt.

 

– Kā?! Vienlīdzība, brālība – tas taču ir tik skaisti. Vai tiešām tas nekad nebūs uz Zemes?

– Patiesībā – būs, kaut arī vēl ne tik drīz.

Bet lieta tāda, ka tas, ko jūs, iespējams, saprotat ar vienlīdzību, patiesībā ir tikai garīguma nonivelēšana, jo tikai gara graudu līmenī visi cilvēki ir patiešām vienlīdzīgi, bet tālāk jau nāk nevienlīdzība, tas ir, atkal jau hierarhiskums. Šajā sakarā arī patiesā brālība, jādomā, nozīmē to, lai katrs dzīvē atzīstu un godātu savu attiecīgajā dzīves momentā sasniegto attīstības jeb hierarhijas pakāpi. Jo brālībā ir gan jaunāki, gan vecāki brāļi. Starp citu, paši Mahātmas (Lielie Skolotāji) ir cilvēces Vecākie Brāļi. Bet “līdztiesīgu organizāciju viendabīga struktūra” sabiedrībā, domāju, ne pie kādas brālības mūs nekad nenovedīs.

 

– Kāpēc?

– Tāpēc, ka cilvēku apziņas izsmalcināšanas un padziļināšanas vietā, tas galu galā novedīs pie tieši pretēja rezultāta. Atkal es atsaucos uz H. Rērihas gudrību, kura apgalvoja, ka “jebkura nonivelēšana neizbēgami izšķīdina talantu niecībā, kas noved pie kultūras zaudēšanas un civilizācijas līmeņa lejupslīdes, tas ir, pie pārejas uz pieticīgu dzīvesveidu un, ak vai, uz nākamo pieticības stadiju, proti, uz rupjību”.

Starp citu, viena no lielā padomju zinātniskās fantastikas rakstnieka I. Jefremova, kurš visai tuvu pietuvojies Dzīvajai Ētikai, kļūdām ir tā, ka viņš savos romānos par cilvēces gaišo nākotni (“Andromedas miglājs” un “Buļļa stunda”) noliedza (nesaprata) Hierarhijas Likumu: Kosmosa saprātīgo civilizāciju Lielais Gredzens viņam ir tieši “līdztiesīgu organizāciju viendabīga struktūra”. Bet Kosmoss, kā teikts Dzīvajā Ētikā, nav kopmītne, kur ir kopīgi koridori, kuros ir daudzums “līdztiesīgu” istabu; Kosmoss ir tieši Skola ar tās daudzlīmeņu “klašu” sistēmu, tas ir, apziņas pakāpēm. Tādējādi nav vērts atkārtot šo kļūdu.

 

– Tomēr mūsdienu sabiedrība to par kļūdu, šķiet, neuzskata. Kāds, jūsuprāt, ir iemesls?

– Pirmkārt, “daudzo dzīvju Likuma”, tas ir, Pārmiesošanās Likuma noliegšana, pareizāk sakot, izpratnes zaudēšana. Ir ļoti loģiski iedomāties cilvēkus, aptuveni līdzīgus citu citam, ja uzskatītu, ka katrs cilvēks uz zemes dzīvo tikai vienu reizi un turklāt vēl dažu nožēlojamu 30–50 gadu robežās (apzināta dzīve). Bet tā tas nav. Atkārtošos: ikviena cilvēka sasniegtais garīgais līmenis ir viņa pūļu rezultāts nevis vienā īsā zemes dzīvē, bet daudzu gadu tūkstošu laikā – daudzos, daudzos iemiesojumos. Lūk, kāpēc palaikam atklājas milzīgas atšķirības starp cilvēkiem viņu apziņas līmeņu dēļ. Zemes cilvēces apziņu diapazons mūsdienās ir ļoti plašs: no visrupjākā mežoņa līdz izsmalcinātā un garā augstā Agni joga – viena no Lielo Mahātmu (citādi runājot, patiesi svēta cilvēka) skolnieka – apziņas līmenim.

Piemēram, ja mēs iedomātos un savā starpā salīdzinātu garo distanču un sprintu skrējējus, tad apziņā viss kļūtu uzskatāmi skaidrs. Un proti: visas īsās distances sacensības atšķiras ar to, ka pie finiša sportisti vienmēr ierodas kopā, “barā”. Tomēr jo garāka ir distance, jo garāka stiepjas arī skrējiena “aste”. Bet īpaši lielos attālumos plaisa starp “avangardu” un “arjergardu” var sasniegt pat veselu apli. Lūk, tā arī dzīvē, kas ir īsts supermaratons, un pat vairāk. Lūk, kāpēc mēs visi jau sen esam plaši izstiepušies distancē, vēl jo vairāk tāpēc, ka “Finišs” (sacīkšu maiņa) – Rasu nomaiņa – jau ir pavisam tuvu.

 

– Vārdu sakot, “varas piramīda” vai anarhija – trešais nav dots?

– Tieši tā. Paskatieties apkārt – visur ir Hierarhija: vai tā būtu armija, baznīca, universitāte, uzņēmums, visbeidzot, valsts. Tāpēc, ka tas nav “savu laikmetu nodzīvojis”, bet gan mūžīgais princips, kas attiecīgi izsaka sevī mūžīgo Hierarhijas Likumu. Bet tas, ka šis princips nereti neattaisno sevi dzīvē, domājams, ir nevis pašas “piramīdās” dēļ, bet gan tādēļ, ka visbiežāk tās tiek būvētas ar netīrām rokām un nešķīstām sirdīm. Tāpat nevar attaisnot atkāpi no “piramīdām” ar to, ka sabiedrība, iespējams, vēl nav tām nobriedusi. Kā zināms, absolūta pilnība neeksistē, bet Kosmoss no augšas līdz apakšai un no lejas uz augšu turas un ir būvēts no dažāda līmeņa Hierarhijas “piramīdām”. Turklāt tādas “piramīdas” arī ir “dzīvas struktūras”, kas pašas attīstās un pilnveidojas. Tāpēc, uzskatu, nav pamata domāt, ka, ja valstij ar savu organizatorisko kodolu ir šāda veida “varas piramīda”, tad tā nebūs “dzīvs organisms”. Kāpēc? Arī “piramīdās” cilvēki var “brīvi un labprātīgi pārvietoties no vietas uz vietu, meklēt līdzīgi domājošos, iekrāt pieredzi un zināšanas”, svarīgi taču nepārvērst šādu struktūru mirušā dogmā.

Jāsaprot, ka hierarhija ir sastopama it visur – vajag tikai uzmanīgāk pavērot un apzināties. Un tas ir pilnīgi dabiski, jo Hierarhija, kā atklāj mums Dzīves Mācība – Jaunākā Derība, ir viens no Visuma Augstākajiem Pamatlikumiem.

 

Turpmāk vēl…

 

Avots: http://zavtra.ru/blogs/razgovor-o-demokratii

 

Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.19(441) [2019. gada 11.–24. oktobris]


« Atpakaļ