Turpinājums no: Saruna par demokrātiju. 1. daļa
Dmitrijs Ņičipurovičs
Saruna ar altajiešu publicistu Dmitriju Ņičipuroviču
– Saskaņā ar Dzīvo Ētiku – vai cilvēkiem vajadzētu rīkot vēlēšanas?
– Vismaz ne tādas, kādas tās ir tagad – ne jau vispārējas, tiešas balsošanas veidā. Ideja par tiešām vēlēšanām ir galēji slikta, šāda metode ir visnetikumīgākā, jo tā dod ļoti rupjus rezultātus. Tāpēc, ja jau nav cita ceļa, kā ievēlēt, tad vismaz tā, kā tas bija agrāk PSRS laikos. Godīgi sakot, toreizējā vēlēšanu sistēmā bija daudz vairāk, ja ne “īstas tautas pašpārvaldes”, tad vismaz vienkārši veselā saprāta.
– Kāpēc?
– Tāpēc, ka būtiski samazinājās “pūļa vadonības” ietekme. Jo vēlēšanas bija netaisnas un kandidāti tika izvirzīti “no augšas” – no vienas valdošās partijas. Ar to būtībā tika nodrošināta kaut vai kaut kāda vēlēšanu tiesību harmonija cilvēkiem ar atšķirīgu kultūras līmeni – no rupjiem nejēgām un egoistiem līdz augsti kulturāliem un pašaizliedzīgiem Kopējā Labuma kalpotājiem.
– Varbūt vēlēšanas nemaz nav vajadzīgas?
– Jūs trāpījāt tieši “desmitniekā”. Tiešām – ideālā gadījumā tās ir pilnīgi nevajadzīgas. Demokrātiskām vēlēšanām faktiski nav nākotnes.
– Kā tad tādā gadījumā noteiks, kam pārvaldīt valsti, sabiedrību?
– Lai atbildētu uz šo jautājumu, no jauna nocitēšu H. Rērihu: “Vadoņi vienmēr būs,” viņa saka. “Bet nākotnes vadoņus iecels nevis bezatbildīga masa, bet, patiesi, Gaismas un Zināšanu Hierarhija.” Citiem vārdiem sakot, kad no jauna atjaunosies mūsu (zemes) cilvēces tiešā saikne ar Dievu, t.i., ar mūsu planētas Kosmisko Vadību. Tad mūsu Augstākie Skolotāji (Viņi jau ir Dievs) iecels mums Vadītājus. Bet pati cilvēce nevienu neievēlēs.
– Nebūs arī republiku?
– Jā, lai arī cik paradoksāli tas šodien skan, bet tieši monarhija, precīzāk – autokrātija (pretstatā “demokrātijai”) arī ir vissaprātīgākā valsts varas un sociālās iekārtas forma. Tāpēc, ka tieši tā atbilst garīgajam Kosmiskajam likumam un vairāk par visu – Hierarhijas Likumam (“zemākais pakļaujas Augstākajam”). Tā apgalvo cilvēces Lielie Skolotāji.
– Un tiešām, mūsu laikā šādiem vārdiem gūti noticēt.
– Visas sabiedrības struktūrai jābūt līdzīgai skolas struktūrai: direktors, pedagoģiskais kolektīvs un dažādu klašu skolēnieki. Direktors – tas ir Vadonis vai vadītājs; pedagogu kolektīvs – tā ir Tautas partija; bet skolnieki – pati tauta. Tauta patiesībā ir “pieauguši bērni”, kas ir jātur stingrībā un jāaudzina mīlestībā. Lūk, tā arī būtībā ir garīgā autokrātija un hierarhija. Ja sabiedrība būs šādi organizēta, tad nekādu strupceļu tai nebūs.
– Interesanta ideja.
– Bet gribu uzsvērt, ka tai jābūt tieši garīgai Hierarhijai. Šodien mūsu sabiedrībā šis Likums ir nostādīts ar kājām gaisā – Gara Hierarhija ir aizstāta ar naudas maisu hierarhiju: materiālistisku “apgriezto hierarhiju”, sātanisku hierarhiju. Ar šādu “hierarhiju” mēs, protams, ne pie kā laba nenonāksim.
– “Gars pirms matērijas?”
– Obligāti. Starp citu, šo varas formu Viņi, Austrumu Mahātmas (Šambalas Skolotāji), sauc arī par patriarhālo. Un saistībā ar to netīši nāk atmiņā krievu pareizticīgās tautas gudrā ticība “Dieva svaidītajam” cara tētiņam – ticība, kas ir šīs lielās Kosmiskās Patiesības atspoguļojums (kaut arī šobrīd ļoti izkropļots).
– Bet vēsture liecina, ka bija galēji nežēlīgi karaļi, cari.
– Ja atnāk nežēlīgs karalis, tad tauta, kā saka, “ir noziegusies Dieva priekšā”. Un, starp citu, krievu cilvēki senatnē to ļoti labi saprata. Izlasiet, piemēram, A. Tolstoja darbu “Sudraba Princis”: daudzas nevainīgas galvas no krievu bajāru un zemnieku pleciem nolidoja uz bluķa Ivana Briesmīgā laikā… – bet uz nāvi šie cilvēki gāja pazemīgi, nevis nolādējot nežēlīgo caru.
– Tas ir, tauta, kā to tagad ierasts teikt, izdzīvoja pati savu personīgo “negatīvo karmu”?
– Jā. Uz to, ka cars ir karmiska parādība, Skolotājs Illarions, viens no Lielajiem Mahātmām, ir norādījis “Tempļa Mācībā”: “Ideālā patriarhālā vadības formā (vai monarhijā) tēvs (vai monarhs) atrodas vadošā stāvoklī, jo viņu tur nostādīja karmiskais likums. Katra meita vai katrs dēls, kas ir tiešie mantinieki, vai cita persona, kurai uzliktas atšķirības zīmes, ieņem savu dabisko stāvokli arī tāpēc, ka viņus tur ielicis karmiskais likums.”
– Izrādās, ka carus uz zemi sūta Kosmoss. Kāda tad ir viņu kosmiskā funkcija?
– Ja tas ir Cars-cīnītājs, tas ir, patiess tautas vadonis, tad viņš ir tas “fokuss, uz kuru virza plūsmu” ar Kosmiskās Gaismas Hierarhijas, ko vienkāršajā tautā sauc par Dievu, svētību. Dzīvās Ētikas Mācībā – mūsdienu Bībelē – par to ir atrodami šādi vārdi: “Tautu labklājība veidojas ap vienu cilvēku – vēsturē ir daudzums piemēru par to visdažādākās nozarēs. Daudzi šo neapšaubāmo parādību piedēvē personai kā tādai. Tā rīkojas tuvredzīgie. Bet tālredzīgie saprot, ka šādi pulcinātāji nav nekas cits kā Hierarhijas varenais spēks.”
– Tātad 1917. gadā, gāžot cara varu, krievu tauta tādējādi pārkāpa Kosmosa likumu?
– Nekādā gadījumā. Ja lieta būtu aprobežojusies tikai ar 1917. gada februāri, tas ir, ar buržuāziskas demokrātijas nodibināšanu, tad zināmā nozīmē – jā. Bet bija arī vēl oktobris, Lielais Oktobris. Visa rezultātā notika vienas, jau izdzīvojušas monarhijas formas nomaiņa ar jaunu, augstāka līmeņa. Jo PSRS pēc būtības bija autokrātiska, nevis demokrātiska valsts: “karaļa”-ģenerālsekretāra (“cara”-genseka) vara bija tuva absolūtam (kas mūsdienās ir devis iemeslu “demokrātiem” spriedelēt par it kā padomju “totalitārismu”). Muižniecības lomu spēlēja Komunistu partija. Un tauta bija tieši tauta, nevis bēdīgi slavenais “elektorāts”, kā tas ir tagad.
– Tas ir?
– Tauta bija pilnīgi vienota, kaut arī ārēji “bezdievīga”, taču kopumā visai augsti garīga ar Marksa-Ļeņina mācību. Un tāpēc bija spēks. Ja tas tā nebūtu, mēs nebūtu uzvarējuši vācu fašismu Lielajā Tēvijas karā…
– Bet, ja PSRS bija tik spēcīga lielvalsts, tad kāpēc tā sabruka?
– Augstu ēku nevar būvēt šķībi. Pat ja būs tikai neliela novirze no vertikāles, ēka sabruks. Tas notika ar PSRS. Liktenīgo lomu nospēlēja detaļas, tas, ka mūsu komunisti diemžēl ieņēma kaujnieciska lielkrievu šovinisma un ateisma pozīciju. Viņi neticēja, ka var eksistēt Dzīve Mūžīgā un Augstākā Pasaule. Viņi atmeta ideju par Dievu. Tā bija vislielākā kļūda.
– Visas baznīcas slēdza, iznīcināja. Mācītājus izgaiņāja…
– Nē, es ne par to. Pēc būtības baznīcai ar to nav nekā kopīga.
– Vai tad jūs nerunājat par baznīcu iznīcināšanu?
– Es tagad vispār nerunāju par vajāšanām, ko vērsa pret Pareizticīgo baznīcu – nē. Šī baznīca jau sen daudzējādā ziņā ir zaudējusi Kristus Patiesību… par ko, starp citu, arī revolūcijā, bet īpaši pēc tās saņēma pelnīto. Bet, es atkārtoju, lieta nav tajā.
– Par ko tad runājat?
– 1926. gadā PSRS vadība noraidīja “Vadošo Roku” – tā nepiešķīra nekādu nozīmi “Mahātmu Vēstījumam Padomju tautai”, kuru Rērihi tad no Himalajiem atveda uz Maskavu.
– Vai tad tas bija tik svarīgi?
– Reizi simtgadē saskaņā ar Augstāko Kosmisko likumu svētās Šambalas Lielajiem Skolotājiem ir tiesības mēģināt tieši iesaistīties kādas planētas vadošās valsts vadībā, lai to ar savu tiešu Vadību noliktu visas cilvēces avangardā. Bet šādai valstij ir jāsniedz sava piekrišana. 1926. gadā Rērihi ieradās Maskavā kā Šambalas Sūtņi tieši ar šādu misiju. Un viņus tur nesadzirdēja. Vēl vairāk – pēc tam viņi pat tika pakļauti vajāšanai. Rezultātā valsts bija nolemta iznīcībai, pēc būtības aklā lomai bez pavadoņa. Lūk, no kurienes ir mūsu, arī mūsdienu, ciešanu lielākā daļa.
– Un pārējās likstas?
– Ja runājam par Kosmiskiem cēloņiem, tad nevar neredzēt, ka dzīvojam īpašā laikā. Kuru katru brīdi planēta piedzīvos ugunīgo “Bargo Tiesu”. Visbeidzot, notiks “graudu” atdalīšanās no “pelavām”. Bet, lai šī “Tiesa” varētu notikt, ir nepieciešams, lai katrs cilvēks brīvi “atklātu savu seju” – izdarītu galīgo izvēli starp Gaismu un Tumsu. Lūk, kāpēc pat Krievijā, vadošajā pasaules valstī, uz laiku tagad ir valdījusi “demokrātija”.
– Patiešām, tagad katrs “rada”, saskaņā ar savas izlaidības mēru.
– Vispār, “kad demokrātiskās varaskāre skārusi kādu tautu,” rakstīts “Tempļa Mācībā” saskaņā ar Mahātmas Illariona vārdiem, “tas nozīmē, ka šī nācija vai vesela rase tuvojas savas attīstības apogejai, kuru tā varēja sasniegt kā kopīgs veselums. Un tiek gatavots ceļš, lai šī cikla “āžus atdalītu no aitām”, kā to noteica pravietis. “Aitas” aizies, lai atgrieztos kā augstākas civilizācijas būtnes (iespējams, uz citas planētas) – tēlaini izsakoties, lai ieņemtu vietu “pie Dieva labās rokas”. Savukārt “āži”, kas nokļuvuši kaislību un rupjības varā – pie zināšanām nonāks pa “Dieva kreisās rokas” ceļu, t.i, pa ciešanu ceļu. Daudzas pasaules tautas piedzīvo šādas sagatavošanās ciešanas – ar to skaidrojams, kādēļ vērojama vispārēja aizraušanās ar demokrātiskās pārvaldības formām.”
– Vārdu sakot, “demokrātija” Krievijā ir vēl viena pazīme par tuvojošo “Pasaules galu”?
– Tieši tā. Vēl vairāk, Krievija ir nākotnes valsts. Daudzas valstis var iet bojā kataklizmās, bet Krievijai ir lemts noturēties. Un dot sākumu jaunai – sestajai cilvēces rasei.
– Kas tā būs par rasi?
– “Graudu” rase – garīgu, cildenu cilvēku rase. Rase, kurā viss balstīsies nevis uz materiālo kā pašreizējā “melnajā laikmetā”, bet uz garīgo. Rase, kurā par Valdniekiem no jauna kļūs Gudrības Skolotāji, tas ir, tiks atjaunota saikne ar Dievu – Gaismas Spēku Kosmisko Hierarhiju.
– Tāpēc tad arī atkritīs vajadzība ievēlēt vadītājus?
– Ne tikai atkritīs, bet pat doma par to būs smieklīga.
– Tātad demokrātija ir ilūzija…
– “Savas gara tumsības, patvaļas un garīgā vērīguma trūkuma dēļ,” norāda Mahātma Illarions, “cilvēks cenšas mainīt Dieva un Dabas noteiktos likumus.” Lūk, kas tā tāda demokrātija. Šī ir pretdabiska parādība, un kā viss pretdabiskais tā ir nolemta drīzai atmiršanai.
Avots:
http://zavtra.ru/blogs/razgovor-o-demokratii
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.20(442) [2019. gada 25. oktobris–7. novembris]