Īstens nacionālisms un patiesa kultūra

Saruna ar LNF priekšsēdētāju Aivaru Gardu

 

 

DDD: Bieži mūsu avīzē mēs rakstām, ka latviešiem ir jābūt nacionāliem. Kas tad ir īstens nacionālisms? Kā to atšķirt no šovinisma un šaura nacionālisma?

Aivars Garda

Aivars Garda: Nacionālismam ir daudzas definīcijas, piemēram, Visvaldis Lācis skaidro, ka “nacionālisms ir katras tautas tieksme pēc mūžīgas pastāvēšanas”. Šovinisms, savukārt, ir lielu nāciju pārstāvju tieksme sevi uzskatīt par pārākiem pār citām nācijām, vēlēšanās citas nācijas iekarot un apspiest.

Parasti skaita ziņā lielākas nācijas uzbrūk un cenšas apspiest mazākās, taču gadās arī citādi, piemēram, Japāna uzdrošinājās karot ar Ķīnu un Krieviju. Tāpat Vācija karoja ar PSRS, kaut gan teritoriāli un pēc iedzīvotāju skaita ir daudz mazāka valsts. Taču abas – gan Vācija, gan PSRS – bija šovinisma pārņemtas valstis. Padomju Savienībā valdīja lielkrievu šovinistu ideoloģija, bet Vācijā – vācu šovinisms, kuru vieni sauc par nacismu, citi par fašismu.

DDD: Mums, latviešiem, pārmet, ka esam šauri nacionālisti.

A.G.: Padomju laikos lielkrievu šovinisti latviešiem piedēvēja un pārmeta šauru nacionālismu, to nodēvējot arī par buržuāzisko nacionālismu. Šādi pārmetumi no mūsdienu Krievijas puses vēl joprojām turpina izskanēt. Arī šeit dzīvojošie PSRS kolonisti uzskata, ka esam noskaņoti šauri nacionāli, jo negribam, ka krievu valoda ir otrā valsts valoda, utt.

Manuprāt, latviešiem varētu pārmest šauru nacionālismu tikai tad, ja mēs pilnībā norobežotos no citām nācijām – piemēram, cenšoties saglabāt savu latviskumu, mēs tikai staigātu tautastērpos, dziedātu tautasdziesmas, dancotu, bet nacionālo kultūru neattīstītu. Tas patiešām būtu šaurs nacionālisms.

Uzdrošināšos teikt, ka īstenu nacionālismu un patiesu kultūru šobrīd pārstāv un arī realizē dzīvē Latvijas Nacionālās frontes Stratēģijas padome un laikraksts “DDD”. Mēs esam atvērti sadarbībai ar visām tautām: arī krievu, amerikāņu, vācu un citām tautām. Tikai iestājamies pret kolonistu klātbūtni šeit, Latvijā, stingri pastāvot uz taisnīguma atjaunošanu – uz to, ka kolonistiem no šejienes ir jāaizbrauc, jo viņi atšķaida mūsu tautu, padarot to gļēvu.

 

Tautai drosmīgi jāparāda sava griba!

 

Aivars Garda: Kad uzbruka Padomju Savienība, mūsu tautai vajadzēja sacelties. Parasti, kad nāk ienaidnieks, tauta vienojas nacionālā idejā cīņai pret ārējo ienaidnieku. Bet mums, latviešiem, Kārlis Ulmanis sacīja: “Es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās!” Faktiski viņš deva pavēli nekarot. Tāpēc tagad latviešiem ir jāapvienojas cēlā nacionālā idejā – Latvijas atbrīvošanā no kolonistiem.

DDD: Atmiņā nāk filma par Liteni, kurā pirmskara Latvijas armijas virsnieks teica: “Mēs visi bijām gatavi, ka nāks pavēle karot, bet Ulmaņa teiktais bija pārsteigums, ko neviens negaidīja.”

A.G.: Jā, mēs jau tagad nezinām, kas īsti notika, bet no virspavēlnieka, kāds bija Kārlis Ulmanis, visi gaidīja pavēli karot – un kārtīgam virspavēlniekam tāda pavēle bija arī jādod. Upuri varbūt būtu līdzīgi kā tad, kad mūs izsūtīja, bet mēs vismaz būtu cīnījušies, parādījuši drosmi, apņēmību. Cīņas vietā latviešus pa vienam apšāva un tūkstošus nomērdēja badā Sibīrijas nometnēs. Īstenībā latviešus kā tautu apspļaudīja un samīdīja. Un mīda joprojām!

Latviešu tautu mīda mūsu varneši un arī krievu civilokupanti ar saviem zābakiem. Lai paceltu tautas garu, mēs aicinām parādīt drosmi un atbrīvoties no okupantiem. Šī ir latviešu tautas atbrīvošanās cīņa. Mūsu tautai ir sava valsts, sava zeme, bet īstens nacionālisms un patiesa kultūra ir parādīt varonību cīņā par savu valsti, savu zemi un, galvenais, – par savu tautu.

Ja latviešu tauta apvienotos un piespiestu okupantus aizbraukt, kā to izdarīja kazahi, tadžiki, azerbaidžāņi, padzenot krievu okupantus no savām zemēm, tad izpaustos īstens mūsu tautas nacionālisms. Pieminētās tautas parādīja īstenu nacionālismu, piespiežot aizbraukt krievu okupantus. Mūsu laikrakstā bija publicēta intervija ar kādu azerbaidžāni, kurš stāstīja, kā viņi brīdinājuši okupantus par to, kas ar tiem notiks, ja tie neaizvāksies. Un okupanti aiztinās, atstājot visas mēbeles. Es pat neaicinu uz kaut ko tik traku – dosim viņiem visas mantas līdzi, varam pat palīdzēt aiznest čemodānus līdz stacijai, lai tikai tinas prom! Taču pašiem latviešiem drosmīgi ir jāparāda sava griba.

Ja tauta būs drosmīga, neviens Valsts prezidents – ne Guntis Ulmanis, ne Vaira Vīķe-Freiberga, ne Valdis Zatlers, ne Andris Bērziņš, ne Raimonds Vējonis, ne Egils Levits – nevarēs pretoties šādai gribai. Kazahijas prezidents Nazarbajevs un Azerbaidžānas prezidents Alijevs nemēģināja pretoties tautas gribai. Un Krievijas prezidenti labprāt pieņēma no Kazahijas un Azerbaidžānas bēgošos krievus (vispirms Jeļcinam un pēc tam arī Putinam pret to nebija nekādu pretenziju), turpinot draudzību ar šo valstu prezidentiem. Tieši tauta padzina krievu okupantus. Šādas drosmes parādīšana vairo varonību un tautu kvalitatīvi paceļ. Kvalitātes paaugstināšana ir kultūra. Mums ir jāpaaugstina savas tautas kultūra, jo latviešu tautas kvalitāte ir ļoti zema: pārāk daudz latviešu ir gļēvi pielīdēji.

Līvs Dāvis Stalts kādā intervijā mūsu laikrakstam teica apmēram tā: “Ko tad mēs, latvieši, varam…” Viņš runāja par latviešiem, nevis līviem. Bet mēs varam! Ja savu tautu, savu valsti aizsargāsim, tad Pats Dievs, Augstākie spēki mums nāks palīgā, taču mums ir jāparāda vēlme būt patiesi brīviem. Diemžēl latvieši to neparāda. Lūk, līviem, piemēram, Dāvim Staltam ar saviem draugiem un domubiedriem ģērbšanās līvu tautastērpos, līvu dziesmu dziedāšana, valodas mācīšanās – tas nav šaurs nacionālisms. Līviem tas ir īstens nacionālisms, jo viņi grib saglabāt un pacelt savas tautas kultūru. Līviem nav savas valsts, viņi mūsu Latvijas valstī ir vienīgā mazākumtautība, kurai citur nav savas etniskās dzimtenes un valsts. Viņiem vajag saglabāties! Latviešiem viņi ir jāatbalsta. Kopā ar latviešiem līviem vajag cīnīties par dekolonizāciju, saprotot, ka bez tās gan vieniem, gan otriem būs beigas – līviem agrāk, latviešiem vēlāk.

 

Neļausim okupantiem ņirgāties!

 

DDD: Vai varam uzskatīt, ka tie cilvēki, kuri mudina latviešus tikai dziedāt, dejot, staigāt tautastērpos un būt tautiskiem, būtībā ir šauri nacionālisti, kas rosina būt gļēviem?

Aivars Garda: Jā, viņi veicina gļēvumu. No šī tautiskuma sludinātāju teiktā saprotu, ka viņi ir nobijušies no cīņas un aicina no visa norobežoties. Tagad, kad esam izveidojuši savu valsti, tāda uzvedība ir gļēva! Kas par to, ka Amerika un Krievija ir lielas valstis?! Mums ir jāparāda savs teritoriāli mazās valsts lepnums. Pat bērnam jāparāda pašcieņa attiecībās ar pieaugušo. Sievietei, kas ir fiziski vājāka par vīrieti, jāparāda pašcieņa, lai vīrietis viņu cienītu. Arī mūsu tautai ir jāparāda pašcieņa, ko mēs vēl joprojām nedarām.

Kad okupanti saka: “Jūs, latvieši, neko citu vairāk neprotat kā tikai dejot un dziedāt.” – viņiem ir taisnība, ja to attiecina uz gļēvo pūļa cilvēku. Par to viņi pelnīti ņirdz par gļēvajiem, tikai uzdziedāt un uzdancot spējīgiem letiņiem. Pareizi būtu okupantiem, tēlaini izsakoties, ar dūri pa zobiem, ar kāju pa pēcpusi, pēc tam uzdziedāt, vai otrādi.

DDD: Neviens, kurš ir par dekolonizāciju, nevar būt šaurs nacionālists – vai tā?

A.G.: Ikviens, kurš iestājas par dekolonizāciju, ir īstens nacionālists, jo cīnās par savas tautas kultūru, parādot drosmi. Padzīt okupantus – tā ir kultūra. Tieši, kad nāk ārējais ienaidnieks, kā jau iepriekš teicu, tauta vienojas nacionālā idejā un pretojas. Jāsaprot, ka ārējais ienaidnieks nāk tad, kad valsts iekšienē kaut kas nav kārtībā. Mēs vēl īsti labi nezinām patiesos vēstures notikumus, bet 1940. gadā kaut kas mūsu valstī nebija kārtībā – vai nu varas struktūrās bija daudz nodevēju, vai varbūt bija kādi citi apstākļi. Taču to, ka latviešu valstī nebija viss kārtībā, pierāda fakts, ka nāca ārējais ienaidnieks.

DDD: Varbūt mūsu tautai nebija pietiekami augsts kultūras līmenis?

A.G.: Droši vien. Kultūras jēdziens attiecas uz vispārcilvēcisko jēdzienu, bet izpaužas caur nacionālo. Tātad varonība latvietim, krievam un citu tautību pārstāvjiem ir vienāda, bet katrs, aizstāvot savas tautas vērtības, to izpaudīs nedaudz atšķirīgi. Japāņiem, piemēram, ir samuraji, mums – Lāčplēsis, igauņiem – Kalevipoegs, bet somiem – Kalevala…

Mums ir pieņemts jēdzienu “kultūra” attiecināt uz mākslu. Arī māksla pieder pie kultūras – ar noteikumu, ka tā kvalitatīvi pilnveidojas, nevis degradējas. Mūsdienās mēs vērojam mākslas degradāciju visās jomās. Ar kultūru plašākā nozīmē saprot cilvēka un tautas garīgo pilnveidošanos, citiem vārdiem sakot, cildeno īpašību izkopšanu sevī, tautā, valstī un pasaulē kopumā. Īstens nacionālisms ir arī vispārcilvēcisks – tas ir, kalpojot savai tautai, cilvēks reizē kalpo visai cilvēcei, Dievam. Cilvēki, kuri nekalpo savai tautai, aizbildinoties, ka kalpo visai cilvēcei, ir meļi, liekuļi un nodevēji.

 

Lembergs – nacionālburžujs vai kompradorburžujs?

 

DDD: Atceros, kā Aivars Lembergs savulaik LNT teica, ka viņš piederot pie Latvijas nacionālās buržuāzijas, tāpēc viņu vajā liberāļi.

Aivars Garda: Svešvārdu vārdnīca terminu “buržuā” skaidro kā kapitālistu šķiras pārstāvi, savukārt vārds “nacionāls” attiecas uz nāciju, tautu, valsti.

Manuprāt, ja jau Lembergs ir izvēlējies sevi dēvēt par buržuju, tad viņam piemērotāks būtu cits apzīmējums – kompradorburžujs, nevis nacionālburžujs. Kompradors ir ārvalsts atbalstītājs, tās aģents savā zemē, citiem vārdiem sakot, kangars.

Ja godīgi, tad es Latvijā nezinu nevienu bagātnieku, kurš būtu nacionāls buržujs. Visi Saeimā pārstāvētie politisko partiju pārstāvji tādā vai citādā mērā ir kompradorburžuji. Iespējams, Lembergs ir ietekmīgākais un bagātākais no viņiem.

Nacionālā buržuāzija vienmēr stāv un krīt par savas tautas un tās veidotās valsts interesēm. Latvijas gadījumā – latviešu tautas, tas ir, par latviešu un tikai pēc tam tautai lojālo cittautiešu interesēm. Ja Lembergs un citi bagātnieki būtu latviešu buržuji, tad nebūtu nepieciešamība izdot laikrakstu “DDD”, jo deokupāciju, dekolonizāciju un deboļševizāciju paveiktu nacionālā buržuāzija. Tādus buržujus latvieši cienītu un godātu, tiem nebūtu jābaidās revolūcijas laikā tikt pieliktiem pie sienas.

Manuprāt, bijušie prezidenti – G.Ulmanis, V.Vīķe-Freiberga, V.Zatlers, A.Bērziņš, R.Vējonis – pieder pie kompradoriem. Cienījamie lasītāji jautājiet E.Levitam, kāpēc viņš ir kangarburžujs, nevis nacionālais buržujs?

 

Intervēja Liene Apine

 

Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.19(441) [2019. gada 11.–24. oktobris]


« Atpakaļ

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *