Nikolaja Rēriha glezna “Kristus Zīmes”, 1932
No senatnes līdz mums atnācis teiciens “nāves miegs”. Jā, aizmigdams cilvēks nomirst “mazā nāvē”, bet pēc tās pamozdamies “augšāmceļas”. Miega laikā cilvēks uz dažām stundām atstāj savu ķermeni, taču pēc tam tajā atgriežas. Bet nomirdams viņš to pamet pavisam un uz visiem laikiem, lai kā novalkātu vecu tērpu vairs nekad neuzvilktu. Nomezdams ķermeni, cilvēks zaudē iespēju dzīvot šajā pasaulē, tā viņam vairs neeksistē.
Brīdī, kad cilvēks aiziet no šīs pasaules, viņš gara acīm pārlūko visu savu zemes dzīvi. Šajās sekundēs viņa priekšā izvēršas visas viņa dzīves panorāma. No visiem sen aizmirstajiem stūriem un nostūriem iznirst aina pēc ainas, viens notikums pēc otra. Pēdējos mirkļos, cilvēka nāves brīdī izgaismojas visas viņa dzīves pamatjēga, noskaidrojas tās vadošā doma, galvenā ideja. Klusi un bijīgi jāizturas visiem tiem, kas pulcējas ap aizejošo cilvēku. Svinīgo klusumu nedrīkst pārtraukt, lai aizgājēju nenovērstu no viņa acu priekšā zibošā nodzīvotā mūža pārlūkojuma, lai netraucētu viņa domas rāmo plūdumu. Skaļa raudāšana, gaudas un vaimanas var mirēju satraukt, uzbudināt, atslābināt viņa saspringto uzmanību, bet tas ir ļoti mokoši.
Tīram un augšuptiecīgam cilvēkam, kas aiziet bez naida un ļaunuma sirdī, nāves brīdis nes lielāko svētlaimi, augstāko prieku un sajūsmu, jo atbrīvojusies labestība traucas pretī Gaismas mirdzumam. Toties no ļaunuma smagais gars nevar pacelties – egoistiskam cilvēkam pāriešana no viena ķermeņa otrā ir sāpīga, un viņa aiziešana ir skumju apzīmogota.
Pirmajā nāves brīdī cilvēks atstāj blīvo ķermeni, paliek ēteriskajā ķermenī un aiznes sev līdzi visas mūsu pasaules enerģijas. Tā kā cilvēka ārējais apvalks tagad ir tikai šis ēteriskais ķermenis, viņš kļūst neredzams blīvās pasaules ļaudīm. Taču, ja šis cilvēks stipri vēlas, viņš var pieņemt “rēga” izskatu un parādīties saviem tuviniekiem kā miglains apveids. Ir zināmi daudzi gadījumi, kad nāves brīdī uz dažiem mirkļiem cilvēks ēteriskajā ķermenī parādījies saviem tuviniekiem.
Apmēram 36 stundas pēc nāves cilvēks atstāj arī savu ēterisko ķermeni, kurš kādu laiku lidinās virs mirušā blīvā ķermeņa. Pamestais ēteriskais ķermenis pirmajās dienās pēc blīvā ķermeņa apglabāšanas reizēm var būt redzams kapos kā rēgs. Dažu nedēļu laikā tas izkliedējas. Tās nepatīkamās sajūtas, kādas daudziem mēdz būt kapos, izraisa irstošo ēterisko līķu klātbūtne. Ja ķermeni nevis apglabā, bet sadedzina, ēteriskais ķermenis sairst ļoti ātri, jo tad tas zaudē savu materiālo pievilkšanas centru. Tāpēc labāk līķus sadedzināt nekā apglabāt.
Atbrīvojies no fiziskajiem ķermeņiem – blīvā un ēteriskā ķermeņa –, cilvēks nokļūst Smalkajā (Astrālajā) Pasaulē, kas tagad viņam top redzama, reāla. Šī kosmiskā joma ir vistuvākā fiziskajai, blīvajai jomai atomu uzbūves un vibrāciju ziņā. Tikai Smalkās Pasaules matērija ir daudz smalkāka nekā fiziskās, rupjās pasaules matērija. Tāpēc abas pasaules pastāv līdzās vienā un tajā pašā telpā un savstarpēji cauraužas. Starp fiziskās pasaules atomiem ir daudz tukšas telpas, un tajā atrodas Smalkās Pasaules matērija.
Astrālajā Pasaulē par cilvēka “ārējo” ķermeni kļūst astrālais jeb smalkais ķermenis. Šis ķermenis ar tā uztveres orgāniem cilvēkam uzreiz ļauj piedalīties šīs pasaules un tās iemītnieku dzīvē – paust savas jūtas un vēlmes. Tikai uz zemes viņš varēja šīs jūtas un vēlmes slēpt, turpretī šeit tās kļūst redzamas, tāpat kā uz zemes bija redzams blīvais ķermenis.
Smalkajā Pasaulē cilvēka apziņa paliek tāda pati, kāda tā bijusi blīvajā. Šeit viņš turpina tādu pašu jūtu, vēlmju un emociju dzīvi, kādu bija dzīvojis uz zemes, – bieži vien viņš pat neapzinās, ka pārgājis citā pasaulē. Viņš turpina savu apzināto, pusapzināto vai neapzināto dzīvi atkarībā no savas apziņas attīstības.
Smalkajai Pasaulei ir septiņi apakšplāni jeb sfēras – atbilstoši dažādajām tās iedzīvotāju apziņas attīstības pakāpēm. Šīs sfēras cita no citas atšķiras pēc smalkuma: zemākie apakšplāni ir rupji un tumši, bet jo augstāk – jo tie kļūst smalkāki un gaišāki. Nomirušais cilvēks nonāk tajā sfērā, līdz kurai viņa apziņas attīstība bija aizsniegusies vēl blīvajā pasaulē.
Pēdējās tieksmes jau pie Smalkās Pasaules sliekšņa var izšķirt, kurā sfērā cilvēks tur mitīs. Skaidra un izsvērta doma un spēcīgas jūtas dod ievirzi visai esībai šajā Pasaulē. Tāpēc vajag apzināti gatavoties gaidāmajai Aiziešanai. Izmisums, apmulsums traucē apgūt jaunos apstākļus. Bet, ja apziņa ir skaidra, tad tā nes uz augstākajām sfērām. Strikti jāturas pie sava lēmuma iet pretī Gaismai. Ļoti jārūpējas, lai pēdējie mirkļi uz zemes būtu priecīgi, ar tiecību uz Visskaistāko. Jo spēcīgāka bijusi cilvēka pirmsnāves tieksme – jo augstāk viņš spēj pacelties Smalkajā Pasaulē. Tā iespējams apzināti izvairīties no tās zemākajiem slāņiem.
Zemākajos astrāla slāņos noziedznieki un netikļi, kā arī tie, kas uz zemes ļāvušies dažādām negausībām, jūtas ļoti mokoši, un šo mocību būtība ir neaprakstāma. Kaislīgie, ļaunie un tie, kas dzīvē dzinušies pēc zemām jutekliskām baudām, – visi viņi Smalkajā Pasaulē stipri cieš, jo vairs nespēj izlādēt savu niknumu un apmierināt miesaskāri, šeit viņiem nav šim nolūkam nepieciešamā līdzekļa: fiziskā ķermeņa. Viņi burtiski deg savu neremdināmo kaislību liesmās: zemākajos slāņos liesmas vēl ir fiziski izjūtamas. Smalkās Pasaules pagrabu šausmas ir neaprakstāmas.
Pašnāvnieki parasti atrodas zemei tuvākajos slāņos, jo magnētiskais spēks, kas viņus pievelk pie zemes, vēl nav līdz galam izdzīvots. Un, tā kā tieši šie cilvēki nekad nav domājuši par pārzemes pasaulēm, viņi arī nekādi nespēj saprast, kas ar tiem noticis. Gan skumjas, gan ciešanas turpina pašnāvniekus vajāt, līdz beidzot pienāk viņu dabiskās nāves laiks. Pašnāvība liecina par galēju tumsonību un ir vislielākais noziegums.
Uzturēšanās ilgums Smalkajā Pasaulē mēdz būt dažāds. Šis laikposms var būt tikai dažas nedēļas garš vai arī ieilgt uz daudziem gadsimtiem – tas pilnībā atkarīgs no paša cilvēka. Ikvienam reiz pienāk brīdis, kad šī pasaule jāatstāj.
Arī Smalkajā Pasaulē cilvēkam pienāk laiks “nomirt”, un šeit tas nozīmē nomest jau novalkāto smalko ķermeni un pašam pāriet nākamajā, vēl augstākā pasaulē. Nomestais astrālais ķermenis, kas nu kļuvis par “astrālo līķi”, pēc kāda laika sairst – jo tīrāks ķermenis, jo ātrāk sairst.
Kad smalkais ķermenis ir nomests, cilvēks uz īsu laiku ieslīgst bezsamaņā, bet pēc tam pamostas jaunajā pasaulē, izjuzdams mieru, prieku un svētlaimību, kas pārspēj jebkuru mūsu priekšstatu. Šī jaunā pasaule ir daļa no Mentālās Pasaules – “Domu Pasaule”; tā ir domu, saprāta pasaule. Šeit par cilvēka “ārējo” ķermeni kļūst mentālais ķermenis, kura uztveres orgāni tāpat ir atkarīgi no apziņas.
Domu Pasaules matērija ir daudz smalkāka nekā Smalkās Pasaules matērija. Šajā pasaulē viss, ko cilvēks domā, nekavējoties pārveidojas Formās. Jo tieši no šīs pasaules matērijas ir veidotas mūsu domu formas. Tā ir vide, kurā izpaužas mūsu domāšana. Šī matērija, tiklīdz uz to iedarbojas doma, pārtop noteiktos apveidos.
Domu Pasaulē nav nekādas atšķirtības no tuvajiem. Šajās debesīs mēs pastāvīgi esam kopā ar visiem tiem, kurus mīlējām un cienījām savas zemes dzīves laikā, kuri ir aizgājuši agrāk vai arī vēl joprojām dzīvo uz zemes. Mēs viņus redzam savā tuvumā tādus pašus priecīgus un svētlaimīgus, zemes dzīves formā, turklāt pilnībā apzināmies mūsu zemes dzīves attiecības.
Viss, kas cilvēka pēdējā zemes dzīvē, visos viņa garīgajos un tikumiskajos pārdzīvojumos bijis vērtīgs, šeit tiek iekšēji pārstrādāts un pārvērsts noteiktās garīgās un tikumiskās īpašībās – spēkos, kurus šis cilvēks paņems sev līdzi nākamajā iemiesojumā. Augļi, kas plūcami uzturam un pārstrādei šajā Domu Pasaulē, – tās ir tīras domas un emocijas, garīgie un tikumiskie centieni un pūliņi, tās ir visas atmiņas par nesavtīgu darbu tuvajo labā.
Cilvēka uzturēšanās ilgums Domu Pasaulē ir pilnībā atkarīgs no to garīgo krājumu daudzuma, kurus cilvēks atnesis sev līdzi no savas zemes dzīves. Un, kad visi šie materiāli ir izsmelti, tad viss, kas tika pārstrādāts īpašībās un spējās, tiek iekļauts cilvēka iekšienē. Un viņš nomet arī savu pēdējo pagaidu apvalku – domu ķermeni. Tā cilvēks beidzot sasniedz savu Dzimteni – Ugunīgo Pasauli.
Jā, Ugunīgā Pasaule – tā ir cilvēka īstā Dzimtene, kur viņš ir “mājās”. Šeit viņš atgriežas pēc ceļojuma pa “asaru ieleju”, kurp devās kā uz skolu, lai mācītos, uzkrātu pieredzi. Šeit nemirstīgais Cilvēks, kuru vairs nenomāc nekādi apgrūtinājumi un neierobežo zemākajām pasaulēm piederīgie apvalki, izbauda īsteno cilvēka dzīvi – paša Gara cienīgu esību, dzīvo pats savu dzīvi, kas pilnībā atbilst tai pašapziņai un zinībai, kuru viņš paguvis sasniegt.
Domu Pasaule un Ugunīgā Pasaule būtībā ir viena liela domas pasaule: pirmā – konkrētas, otrā – abstraktas, “ugunīgas” domas pasaule. Domu Pasauli var uzskatīt par Ugunīgās Pasaules zemāko sfēru. Augstākajā sfērā jāīstenojas visai pārpersoniskajai domāšanai – visām tām domām, kas attiecas uz augstāko, filozofisko jomu. Ugunīgās Pasaules augstākā sfēra iedalāma trijos līmeņos, un cilvēks atbilstoši savai attīstībai paliek tajā vai citā līmenī.
Pirmajā, zemākajā līmenī atrodas milzīgais vairākums no tiem vairākiem miljardiem cilvēku, kas veido visu cilvēci. Nākamajā, augstākajā, otrajā Ugunīgās Pasaules joslā uzturas relatīvi neliels skaits augstas evolūcijas dvēseļu, kas zemes dzīves laikā ir izcēlušās ar iedzimtu kulturālumu un dabas dotu izsmalcinātību. Tās ir dvēseles, kuras, dzīvodamas uz zemes, visu savu enerģiju veltījušas augstākajai garīgajai un tikumiskajai dzīvei. Trešajā, visaugstākajā Ugunīgās Pasaules joslā mīt Gudrības Skolotāji – Mahātmas – un Viņu tuvākie skolnieki.
Tātad cilvēks pārdzīvo vairākas “nāves”, ik pēc noteikta laika sprīža trijās pasaulēs citu pēc cita nomezdams visus savus pagaidu apvalkus, visus savus ķermeņus: blīvo un ēterisko ķermeni, pēc tam jūtu ķermeni un visbeidzot domu ķermeni. Un pēc šīm četrām nāvēm Cilvēks paliek pats ar sevi – bez apvalkiem, nu jau nemirstīgs, mūžīgs…
No grāmatas “Ievads Dzīvās Ētikas Mācībā”
Sastādījis Stepons Stuļginskis