Gangrēna, cērmes un lenteņi

Aivars Garda

 

 

Katrai tautai sevi jāaizsargā!

 

Mūsu dienās latvieši pieļauj formālas valsts eksistenci, kura neaizsargā latviešu tautas intereses. Tātad mūsu valstī demokrātija neeksistē. Atjaunot demokrātiju nozīmē atjaunot latviešu tautas suverēno varu Latvijas teritorijā.

Neoficiālie dati vēsta, ka Latvijā 90 procenti īpašumu un uzņēmumu pieder ārzemniekiem, tas ir, cittautiešiem. Demokrātijas atjaunošana paredz visu īpašumu atdošanu latviešu tautai. Andis Koknesis grāmatā “Tautu Tiesības” raksta, ka stratēģiski galvenajiem īpašumiem – zemei, jūrai, mežiem, citiem lieliem īpašumiem – obligāti ir jāpieder tikai latviešu tautai. Mēs varam to izīrēt, bet nekādā gadījumā pārdot svešajiem.

Latvijā ir jāaizliedz viss, kas kaitē latviešu tautas interesēm. Latvijai kā valstij ir jāpastāv ikviena latvieša un visas latviešu tautas attīstībai. Gluži tāpat rožu dobē “demokrātija” nozīmētu visa pakļaušanu rožu interesēm. Nevarētu būt ne runas par kaut kādu “demokrātiju” ne tikai nezālēm, bet arī citām labām puķēm, jo  tām savukārt “demokrātija” būtu savās dobē; bet nezālēm (okupantiem pēc dabas) “demokrātija” nav nevienā dobē.

Gluži tāpat kā puķu dobi mēs sargājam arī savas ģimenes. Tik daudz vēl spējam saprast, ka demokrātija ģimenē nozīmē vislabāko apstākļu radīšanu tikai ģimenes locekļiem. Tauta un nācija ir lielāka ģimene. Kāpēc mēs, latvieši, negribam saprast, ka jāsargā arī lielā ģimene? Tikai tad labi jutīsies arī mazā ģimene. Un galvenais – šo kārtību ir iedibinājis Pats Dievs. Viņš Grib, lai katra tauta sevi aizsargātu. Dieva Griba ir svēta un ir jāpilda. Kas ir spējīgs, lai atspēko, ka tā tas nav. Ja  nav spējīgs, tad lai godīgi atzīst Patiesību, lai godīgi atzīst, ka viss, kas notiek Latvijā, neatbilst Taisnīgumam, bet galvenais – lai sāk aktīvu cīņu pret netaisnīgumu!

Tikai tad, kad latviešu tauta un katrs latvietis ir apmierināts ar savu kā latvieša attīstību, visa tauta un valsts kopumā var pievērst uzmanību citām tautībām, kas šeit dzīvo. Bet, kamēr saimniektauta – latvieši šeit labi nejūtas, ir jāsaprot, ka Latvijā demokrātijas nav, un tā ir steidzami jāatjauno.

 

 

Ko nozīmē demokrātijas atjaunošana Latvijā?

 

Drošības policijā es teicu, ka ir nepieciešams slēgt visas okupantu avīzes Latvijā, piemēram, Čas, Vesķi Segodņa, Telegraf un citas, un, ja tas būtu atkarīgs no manis, es to nekavējoties izdarītu. Drošības policisti man pārsteigti jautāja: “Kur tad paliks demokrātija?” Bet, tieši aizliedzot klaju ienaidnieku avīzes, tiktu atjaunota demokrātija jeb latviešu suverēnā vara. Demokrātiskā valstī nedrīkst būt visatļautība ienaidniekiem, kad katrs no viņiem dara un runā, ko grib. Tas, ka pat drošības iestādēs nav izpratnes, kas ir patiesa demokrātija, liecina, cik totāli apstrādāta tiek latviešu tauta. Protams, arī citas pasaules tautas. Nedomājiet, ka ASV, Vācijā, Francijā izpratne par demokrātiju ir labāka. Vismaz vienā jautājumā mēs esam vienisprātis ar mūsu dzimto Drošības policiju: nekādu diskusiju par demokrātiju ar nacionālboļševikiem, “bitēm” utt. Demokrātija attiecībā pret viņiem nozīmē izolēt viņus no latviešu tautas.

Preses brīvība Latvijā attiecas uz latviešu presi. Saimniektauta savā zemē drīkst izteikties, kā to pati vēlas, nepārkāpjot likumus. Nedrīkst presē aicināt tautu uz netaisnīgu, agresīvu iebrukuma karu pret citu valsti; jāaizliedz arī homoseksuālisma propaganda, jo tā ir kaitīga. Tātad ir jāaizliedz ar likumu viss, kas ir kaitīgs tautai un katram indivīdam. Homoseksuālisti nesaprot (vai arī izliekas), ka viņu perversija ir kaitīga. Mēs viņiem piedāvājam palīdzību ārstēties, bet viņi negrib to pieņemt. Ja homoseksuālisti izvēlas iet bojā nevis izveseļoties, tā ir viņu darīšana. Bet mēs nedrīkstam pieļaut, ka viņi rauj līdzi šobrīd vēl veselos! Tāpēc šādas perversijas propaganda ir jāaizliedz ar likumu! Tas ir vēl neatklāts psihes graušanas vīruss. Ja neticat, pavērojiet pederastus un viņu aizstāvju uzvedību – viņi jau sen ir “nojūgušies”, bet paši to nemana. Stāsta, ka tādi “nojūgušies” salīduši augstos amatos. Ko tad mēs no viņiem gribam sagaidīt? Vai kaut ko normālu? Bet vai viņi uz to vispār ir spējīgi?

Preses brīvība un demokrātija paredz arī aizliegt “integrācijas” jeb tautu sajaukšanas propagandu. Tas ir smags kriminālnoziegums, kas jāaizliedz nekavējoties! Jau tagad vainīgajiem jāizsaka brīdinājums. Bet, ja viņi šo noziegumu vēl turpinās, tiks pieņemts stingrs likums, lai visus “integrētājus” nosēdinātu uz apsūdzēto sola.

Demokrātijas atjaunošana ir latviešu tautas un valsts atbrīvošana no okupantiem jeb visu okupantu repatriācija un “integrācijas” nekavējoša pārtraukšana.

 

 

Okupanti novājina latviešu nāciju

 

Latviešu tauta un valsts, kuru tā izveidojusi, ir vienots, dzīvs organisms. Pašlaik šis organisms ir smagi slims. Pastāv slimības, kas nāk no ārienes un kas veidojas iekšienē. Okupanti Latvijā ir pielīdzināmi cērmēm un lenteņiem cilvēka ķermenī, kuri mūsos ir ienākuši kā parazīti. Lai kā mēs barotu organismu, reizē tiek baroti arī tā ienaidnieki, parazīti – cērmes un lenteņi. Šis salīdzinājums noder, lai raksturotu ekonomisko situāciju Latvijā. Ir ziņas, ka latvieši okupantu dēļ dienā zaudē vismaz 2 miljonus latu; okupantu pensionāru dēļ vien – 500 000 latu dienā. Gadā – 730 miljoni latu jeb vairāk nekā 1,2 miljardi ASV dolāru!!! Iznāk, ka latvieši okupantiem maksā par parazitēšanu. Vai tā nav mūsu dumjības pazīme?

Jebkurš kārtīgs ārsts teiktu, ka ir jādzer cērmju zāles, lai parazītus dabūtu ārā no ķermeņa. Protams, lietojot stipras zāles, var būt nepatīkami blakus efekti, piemēram, vēdergraizes. Bet mēs zinām, ka jāpaciešas. Jāiziet caur šīm zāļu izraisītajām sāpēm, lai dabūtu parazītus ārā. Turklāt cērmes ir jādabū ārā visas. Dīvaini būtu, ja kāds slimnieks ārstam teiktu, ka mazie cērmju un lenteņu bērniņi un mazbērniņi jau nav vainīgi pie viņa slimībām, vainīgas ir tikai tās pirmās cērmes un lenteņi, kuri okupēja viņa ķermeni un kuri drīz tāpat no vecuma nobeigsies, bet mazie cērmulēni – lai dzīvo. Ārsts, to izdzirdējis, pieliktu slapju pirkstu pie slimnieka deniņiem, lai pataustītu, vai tie nečūkst. Tādi paši slimnieki ar “čūkstošiem deniņiem” ir tie latvieši, kuri grib okupantus jeb “cērmes” un “lenteņus” integrēt. Lai ārsti (it īpaši Valdis Zatlers un Gundars Daudze) atbild, vai veselā organismā var integrēt cērmes un lenteņus, kuri organismu sagrauj?!

Jebkurš ekonomisks uzlabojums Latvijā stiprina okupantu pozīcijas tāpat, kā cērmju un lenteņu dzīvi uzlabo organismam piegādātā labā barība. Tāpēc ir tik svarīgi vispirms repatriēt okupantus, mūsu tautas parazītus! Tikai tad varēsim attīstīt ekonomiku. Tagad ekonomika jāattīsta tā, lai dzīvais organisms, latviešu tauta un Latvijas pavalstnieki, cittautieši, kas par tādiem ir bijuši līdz 1940.gada 17.jūnijam, pēc iespējas mazāk ciestu no “cērmju zāļu” lietošanas.

Ņemsim piemēru no krievu tautas, kura cīnījās pret mongoļiem-tatāriem, frančiem, vāciešiem. Partizāni cīņā pret fašistiem spridzināja savus tiltus, grāva savu infrastruktūru, lai tikai dabūtu ārā svešķermeņus – šīs krievu tautu apsēdušās “cērmes” un “lenteņus”. Kad ienaidnieki bija uzvarēti, organisms ļoti ātri atjaunojās. Viss atkal tika no jauna sakārtots un uzcelts. Gluži tāpat būs ar Latviju, tikai jāatbrīvojas no parazītiem.

Latviešu tauta nav viendabīga. Tās organismā ir veselās šūnas jeb trešās grupas cilvēki, kuri spēj domāt par savu tautu. Tie ir veselie jeb zelta graudi. Šeit vietā būtu pajautāt: “Vai tad pirmās un otrās grupas cilvēki nevar piederēt pie veselajiem graudiem?” Jā, var piederēt, un pieder tie, kuriem ir veselais saprāts atšķirt labu no ļaunā un sekot labajam, šajā gadījumā – uzticēties trešās grupas cilvēkiem. Organismā ir arī pa pusei slimas šūnas, kurām ir iespēja gan izveseļoties, gan izveseļoties, gan ielaist slimību vēl dziļāk. Tomēr jāteic, ka latviešu tautas organismā ir daudz “vēža” vai “gangrēnas” skartas šūnas jeb apziņas. Tie ir mūsu nodevēji, kangari, “integrētāji” jeb “integrācijas” programmas izveidotāji un realizētāji, valsts vadītāji, kuri, redzot Eiropas Savienības morālo un tikumisko degradāciju, vienalga ir veduši savu tautu uz to.

 

 

Parazītiem piepalīdz “vēža šūnas”

 

Eiropas Savienība pieprasa, piemēram, legalizēt homoseksuālas attiecības, homoseksuāļu laulības un bērnu adopciju, un valsts vadītāji, dzejnieki, rakstnieki, ārsti, zinātnieki, mākslinieki ir tik morālētiski samaitāti, ka turpina ceļu uz šo bedri. Vai tos vispār var saukt par dzejniekiem un rakstniekiem? Tie patiesībā ir rīmju kalēji un skribenti. Eiropas Savienība pieprasa sajaukt latviešu tautu ar okupantiem, un mūsu vadītāji steidzas to īstenot. Viņu slimie prāti nesaprot, ka šādas aktivitātes ved uz tautas organisma bojāeju.

Iedomāsimies situāciju. Slimniekam sāp vēders, un ārsts atklāj, ka viņa organismu ir okupējušas cērmes un lenteņi. Ārsts sāk dot nevis zāles, bet gan barot parazītus, rūpējoties, lai viņi justos pēc iespējas ērtāk. Lai tikai cērmītēm un lentenīšiem būtu labāk! Protams, šādu ārstu mēs nosauktu par slepkavu un briesmoni. Tieši tādi paši briesmoņi ir arī mūsu vadītāji, rīmju kalēji un skribenti. Kā lai nenosauc par briesmoņiem tos mūsu politiķus, kuri rada visādus atvieglojumus mūsu tautas parazītiem un “vēža” šūnām, piemēram, samazina prasības un maksu par Latvijas pilsonību. Mūsu tautas iekšējie grāvēji, “vēža” šūnas, ir arī pederasti, kas laiž savas metastāzes visā sabiedrībā.

Varam iztēloties ainu cilvēka organismā. Pēc cērmju zāļu ieņemšanas cērmes un lenteņi, to bērneļi, mazbērneļi un pat oliņas brēc: “Naših bjut! Kur ir demokrātija!? Cērmēm un lenteņiem vienlīdzīgas tiesības ar visu veselo organismu!” No cērmju un lenteņu midzeņa ārpus veselā organisma brēc: “Ņe daģim naših v obidu! Buģem zaščiščaķ!” No dažādiem eiromidzeņiem brauc komisāri un saka: “Cērmes un lenteņi arī ir dzīvas radības, tos vajag mīlēt, cērmju zāļu devas jāsamazina vai jāpārtrauc dot vispār!” Organisma “vēža” jeb “gangrēnas” skartās šūnas – kangari, pat “neieziepējoties”, sagaida un pavada cērmju un lenteņu aizstāvjus un mēģina pārliecināt veselās šūnas par absurdu – parazīti ir jāintegrē, citādi mūs eiroparazīti un citi pasaules parazīti nesapratīs un neuzņems savā kompānijā…

Latviešiem jāņem piemērs no kazahu tautas – tā veiksmīgi pielieto “cērmju zāles” lielās devās, bet viņiem ir viena liela privilēģija – savu tautu mīlošs, pret okupantiem noskaņots prezidents, kurš pasaules parazītu vaimanas neuzklausa.

Tomēr jāuzsver, ka okupanti sabiedrībā ir pielīdzināmi cērmēm un lenteņiem cilvēka ķermenī tikai tik ilgi, kamēr viņi atrodas Latvijā un grauj svešu organismu, mitinoties latviešu tautas dzīves telpā pret mūsu gribu. Analoģija starp okupantiem, cērmēm un lenteņiem beigsies ar to brīdi, kad okupanti atgriezīsies savā etniskajā dzimtenē, kur tie vairs nebūs parazīti, bet gan savas zemes cēlāji. Tāpēc katram okupantam vajadzētu apzināties šo pazemojošo stāvokli, kādu viņš pats šobrīd ir izvēlējies. Mēs okupantus uzskatīsim par “cērmēm” un “lenteņiem” tik ilgi, kamēr viņi neaizvāksies. Organisms parazītiem nevar piedot, ja viņi vēl parazitē. Sieviete nevar piedot izvarotājam, kamēr tas turpina savu melno darbu, turklāt vēl iestāstīdams, ka dara viņai visnotaļ labu. Tieši tā rīkojas okupanti. Latvieši nevar piedot un nepiedos okupantiem mocīšanu un dzīvības sulas izsūkšanu tik ilgi, kamēr viņi te vēl aizvien atrodas. Lai brauc mājās vai uz visām četrām debespusēm! Tad arī piedosim!

Jautā: “Vai tiešām jāaizbrauc visiem okupantiem? Vai var būt izņēmumi?” Vienīgie izņēmumi varētu būt tie, kuri ir apprecējušies ar latviešiem un cittautiešiem LR likumīgajiem pavalstniekiem līdz 1940.gada 17.jūnijam, pieņem latviešu tautas kultūru kā savu, nodod zvērestu Latvijai, ka Krievijas uzbrukuma gadījuma karos Latvijas pusē, tas ir, šaus uz Krievijas armijas karavīriem nevis latviešu karavīriem mugurā, aktīvi piedalās okupantu, tas ir, savu tautiešu repatriācijā utt. Tas varētu attiekties arī uz tiem (protams, ja to nolemj Saeima), kuri nav precējušies ar latviešiem, bet izpilda visus iepriekš minētos noteikumus: galvenais – lai pierāda savu uzticību latviešu tautai, piedaloties savu tautiešu repatriācijā.

Nevienas tautas, arī okupētājtautas piederīgie, kuri pamet savu zemi un kļūst par “cērmēm” un “lenteņiem” okupētās tautas zemē, nepieder pie trešās grupas. Tie ir pirmās vai otrās grupas indivīdi, kam sveša katras tautas vēlme netraucēti dzīvot savā teritorijā.

Tomēr arī iebrucējtautā var parādīties taisnīgi cilvēki, kuri iestājas par citas tautas atbrīvošanu. Piemēram, anglis Hjūms palīdzēja Gandijam atbrīvot Indiju no angļu okupantiem, “cērmēm” un “lenteņiem”. Mēs, latvieši, gaidām, ka krievu tautā radīsies šādi augsti attīstīti indivīdi, kas aicinās savus tautiešus aiziet no okupētajām teritorijām un nekad vairs neiekarot citas zemes.

 

 

Pretīgums – pareizas jūtas pret okupantiem

 

Daudzi jautā, kā lai mēs izturamies pret okupantiem? Atbilde – taisnīgi. Tas nozīmē – jānogādā tie atpakaļ savā etniskajā dzimtenē. Bet ko mums just pret viņiem, ja viņi atsakās braukt prom un ir pat naidīgi un agresīvi pret saimniekiem – latviešiem? “Augstākā pilotāža” ir nejust naidu. Gandijs, piemēram, teica, ka labāk ir pieļaut naidu un likt okupantiem aizvākties, nekā gļēvi samierināties ar šādu pazemojošu stāvokli, atļaujot tiem parazitēt indiešu tautas dzīvajā organismā.* Naidu nevajag pieļaut tāpēc, ka šī īpašība ir abpusēji graujoša: grauj ienaidnieku un arī pašu, radot nākotnē nelabvēlīgas stipras sekas. Bet vēl nelabvēlīgākas, graujošākas sekas rada gļēvums, tāpēc Gandijs ieteica savai tautai mazāko ļaunumu no diviem pieminētajiem – varmācību.

Atcerēsimies, ka mēs esam atbildīgi par savām jūtām. Ja latvieši, nejūtot naidu, rīkojas taisnīgi un pareizi, bet tas rada okupantos naidu, tad tieši viņi ir naida kurinātāji. Okupanti ir naida kurinātāji ar to vien, ka šeit atrodas. Mēs nedrīkstam baidīties no viņu naida. Gluži otrādi, okupantu naids pret mums nozīmē, ka latviešiem ir jāstāv kā klintij, jāstāv stiprāk par klinti un nav jāvairās no cīņas ar viņiem. Viņu naids nozīmē, ka okupanti paši baidās no saimniekiem – latviešiem. Bet, ja mēs baidāmies, tad nekam neesam derīgi. Ja latvieši zinātu, cik ļoti okupanti mūs nīst un nicina, tad visi saceltos garā! Nīst ne jau par mūsu drosmi, bet gan nicina par mūsu gļēvumu un pielīšanu tiem. Bēdīgi, bet jāatzīst, ka viņiem ir liela daļa taisnības. Daudzi latvieši tik tiešām ir nodevēji un gļēvuļi.

Krietni mazākas karmiskas sekas par naidu rada nicinājums pret ienaidnieku, vēl mazākas – pretīgums. Tā kā latvieši pašreiz ir tik ļoti “apstrādāti” psiholoģiski, ka nolēmuši mīlēt jeb uzņemt kā savu orgānu savā vienotā tautas organismā okupantus – šīs pretīgās “cērmes” un “lenteņus” –, derīgi un pat tautas izdzīvošanai nepieciešami ir saprast, ka just pretīgumu pret ienaidnieku – okupantu*** – ir katra latvieša pienākums. Gluži tāpat kā uzlūkojot dzīvu cērmi vai lenteni. Lai tās tad arī būtu pirmās “cērmju zāles” – pretīgums. Protams, ir tādi perversi tipi, kuriem cērmes, lenteņi, citi tārpi šķiet mīļi, bet tādus neņemsim vērā, jo tās ir tautas organisma “vēža šūnas”.

Ja man jautā, ko es jūtu pret okupantiem, atbildu, ka nejūtu naidu, nicinājumu, kā arī pretīgumu iepriekš aprakstītajā nozīmē. Pretīgumam ir nianses. Es gluži vienkārši zinu, esmu stingri pārliecināts, ka okupantu atrašanās Latvijā ir pret taisnīgumu, pret mīlestību, pret skaistumu, pret visu latvisko, un tāpēc aktīvi cīnos pret viņiem. Tāpēc arī citiem aktīviem cīnītājiem nav jājūt pretīgums tā riebuma izpratnē, kā rezultātā paliek slikta dūša un gribas vemt. Bet latviešiem-gļēvuļiem tāds riebums būtu labas zāles pret gļēvulību, mazdūšību, bailēm un rosinātu viņus aktīvai cīņai.

Atcerēsimies arī pašu galveno: Dievs grib, lai pret visu pretīgo mēs nejustu tīksmi, tieksmi, sajūsmu – šīs skaistās jūtas pataupīsim visam Daiļajam, Varonīgajam, Labajam, Pareizajam, Mīļajam utt. Savukārt Dievs negrib, lai pret visu Labo, Skaisto utt. mēs justu pretīgumu. Bet Dievs grib, un tā Viņš ir iekārtojis pasauli, lai pret visu pretīgo mēs justu pretīgumu, tas ir, pareizas jūtas pret pretīgo jeb nepareizo ir pretīgums; pret skaisto – mīlestība, sajūsma, apbrīns utt. Tikai pareizi jūtot, mēs varam pareizi attīstīties.

 

 

Dekolonizācija ir neizbēgama!

 

Mums jāmācās pareizi novērtēt arī trimdas latviešus un pašmāju pārkrievojušos latviešus, tas ir, kā kosmopolītus, tā internacionālistus. Ļeņins vēstulē Staļinam esot teicis, ka “pārkrievoti “nacionāļi” savā naivajā šovinismā ir bīstamāki par cara lielkrieviskajiem ģeržimordām (krieviski burtiski: “turi žaunas bļāvēji”), kālab lielkrievu sociāldemokrāti nedrīkst pieļaut jebkādu mākslīgu vai vardarbīgu tautu apvienošanu jeb pārkrievošanu.” (“Latvietis Latvijā”, Nr.29). Mēs redzam, ka mūsdienu Latvijā visbīstamākie latviešu tautai ir kosmopolitizētie trimdas latvieši un internacionalizētie pašmāju kangari, jeb Ļeņina terminoloģijā – pārkrievoti, pāramerikanizēti, pārkanādēti utt. nacionāļi. Mēs pārāk uzticamies trimdas latviešiem, bet neko labu latviešu tautai tie nav darījuši. Atvērsim acis! Rietumu degradētā sabiedrība ir samaitājusi arī viņu prātus un dvēseles. Tieši viņi ir ievazājuši Latvijā tādu perversiju kā homoseksuālisms. Mēs redzam, ka Vaira Vīķe-Freiberga nav attaisnojusi tautas cerības, gluži otrādi, viņa ir kļuvusi par latviešu tautas veselā organisma “parazītu” – okupantu īpaši mīlēta un cienīta. Tie pat ir devuši viņai mīļvārdiņu “Veročka”. Man personīgi ir kauns, ka mums ir tik nederīgi prezidenti, Saeima un valdība. Cerams, ka VV-F tiks pienācīgi atmaskota ne tikai Lato Lapsas grāmatā.

Neviena partija nekur nav deklarējusi, ka grib atbrīvoties no latviešu tautas “cērmēm”, “lenteņiem” un “vēža” šūnām. Gluži otrādi, šīs partijas ir par smaga kriminālnozieguma – “integrācijas” turpināšanu. Jāsaprot, ka “integrācija” jeb latviešu krimināla sajaukšana ar okupantiem patiesībā ir latviešu tautas dezintegrācija, atšķaidīšana. Latvijas augstos valsts amatos drīkst atrasties tikai patiesi nacionālisti, kuriem pirmajā vietā ir latviešu tautas intereses!

Līdz šim praktizētā “integrācija” ir izgāzusies kā veca sēta. Tās rezultātā ir izveidotas divas nesamierināmas naidīgas puses – latviešu nācija, kas dziļi nīst otro sadarbības pusi – Latvijas valsts un nācijas ienaidniekus, piekto kolonnu, šos “parazītus”, “cērmes” un “lenteņus”, kuri savukārt vēl vairāk nīst latviešu nāciju kā viņu nepārtraukto noziegumu dzīvie liecinieci.

Šķiršanās ir neizbēgama, tātad arī dekolonizācija.

Dekolonizācija nav politiska, tā ir starptautiski tiesiska lieta. Tas vispirms ir jāsaprot latviešu nācijas tiesnešiem, prokuroriem, advokātiem un citiem juristiem, kuri tēlo, ka to neizprot. Šie augsti stāvošie juristi savā naivumā, bet varbūt nodevīgumā un gļēvumā, dzīvo cerībā, ka latviešu nācija to nesaprot un arī nesapratīs?

 

* Sk. grāmatas – Romēns Rolāns “Mahātma Gandijs” – ievadu.

*** Starp citu, gluži tāpat kā pret savas tautas organisma “vēža” un “gangrēnas” skartu šūnu. – A.G.piez.

 

Raksts pirmo reizi publicēts laikrakstā “DDD” Nr.4(208) [2010. gada 19. februāris – 4. marts]


« Atpakaļ

One thought on “Gangrēna, cērmes un lenteņi

  1. Pingback: Deokupācija nav kaprīze, bet pienākums! - Latvijas Nacionālā fronte - Laikraksts "DDD"

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *