“Es lepojos ar to, ka esmu okupants!”

Inas draudzene Iveta 9. maijā, protestējot pret okupantu dzīrēm Uzvaras laukumā.

 

Ina ar savu draudzeni 9. maijā pie tā saucamā Uzvars pieminekļa.

Ina, Latviešu tautas patriote

 

Gaišs, burvīgs saules apspīdēts 9. maija rīts, ir darba diena.

Cilvēki plūst platā nebeidzamā straumē uz Uzvaras laukumu (kuru okupanti pārdēvēja par [viņu] Uzvaras parku) – gan veci, gan vidējā paaudze, jaunieši un bērni. Mēs ar draudzeni stāvam norādītajā vietā tramvaja sliežu pusē ar diviem plakātiem, kurus pārņēmām no Aiņa Sproģa. Uz plakātiem ir teksts latviešu valodā: “Kaunies svinēt Latvijas okupāciju! Atbrīvotāji = izvarotāji, slepkavas, čekisti” un “Nezināt tās valsts valodu, kurā dzīvo, var ciemiņš, idiots vai okupants, kurš uzspiež  savu valodu”. Tas ir arī mūsu viedoklis, un mēs stāvam gandrīz trīs stundas, draudzene vēl arī vakarā līdz pulksten desmitiem.

Dārd častuškas un viņu pretīgās dziesmas. Uzrunas saka izļurušā pūļa līderi. No glaunas mašīnas izveļas Krievijas vēstnieks Latvijā un sāk ļuļķēt publiskā vietā.

Mums garām iet lenteņi un mūs kaunina, lamā, špļauj uz mūsu pusi. Streipuļo piedzēruši un ne tik piedzēruši. Mums māca “pareizo” vēsturi, smejas sejā ar nievīgu smīnu kā par niecībām. Mēs gandrīz viņus netraucējam – viņuprāt, esam tikai uz brīdi, it kā uz viņu platā ceļa kāda skudra sadomājusi pacelt kāju. Okupanti ir lieli un vareni un var visu atļauties, jo tiek svinēta lielā uzvara pār mums, un, ja vajadzēs, viņi vēlreiz to atkārtos!!! Biedri staļinisti augstprātīgi atgādina, lai mācāmies krievu valodu, jo tādas Latvijas drīz nebūšot! Izskan draudi mūs sist, un, kā mēs pēc tam redzējām, tie nebija tikai draudi, jo mūs izsekoja, kad devāmies prom.

Šo sajūtu vajadzētu piedzīvot katram latviešu krievmīlim: sajust sejā šo neslēpto naidu, rupjību, nicinājumu un atriebību!

Kāds krievu rašists atklāti pateica, ka viņš ir okupants un ar to lepojas!!!

Pagāja garām arī kāda jauna sieviete ar septiņgadīgu meiteni un histēriskā balsī kliedza, ka mēs esam fašistes un ka tādi kā mēs nogalināja mazus bērnus. Viņa burtiski ķērca, lai meita visiem skolā un uz ielas stāsta, cik mēs esam necilvēciski ļauni! Iespējams, tāda reakcija radās, ne tikai izlasot plakātus, bet arī redzot, ka mums abām mugurā bija krekliņi ar uzrakstu “Latviešu leģions”.

Pienāca arī tāds dīvainis kā Juris Kaža, apmierināts un smaidīgs ar rietumiecisku smaida krampi sejā. Runājām par to, ka ir nepieļaujami, ka okupanti bradā, klaigā, rij, dejo, tā zaimojot šo vietu, kas ir izveidota latviešu tautas Brīvības cīņu piemiņai. Konkrētais žurnālists uz mūsu sašutuma pilnām replikām, ka Rīgā dzird un redz tikai krievisko mentalitāti, naivi jautāja: “Kurā rajonā tas tā ir?”… Te mēs varam salīdzināt Rietumu liberastisko attieksmi, kas ar Kariņa muti runā: “Mēs imigrāciju atrisināsim ar integrāciju.” Toties Vējoņa kungs savā nodevībā ir bijis vēl tālejošāks, rosinot piešķirt pilsonību piespiedu kārtā, par ko arī Saeimas lielākā daļa kangaru nobalso.

Tā ir klaja nodevība, kas var  novest pie Latvijas iznīcināšanas.

Mēs nekad ar okupantiem nebijām vienoti  un nebūsim, kamēr pastāvēsim. Vienīgā izeja ir  tā, ka viņiem jādodas uz mājām, uz Krieviju. Jā, bet tur diez vai viņi varēs iegūt tādu kulmināciju no pārākuma izrādīšanas 9. maijā kā šeit, okupētajā Latvijā.

9. maijā katrs latvietis var atnākt pie uzvarekļa un paskatīties, kādas ir mūsu “integrācijas” sekas, kad atklāti krievs paziņo, ka viņš ir okupants un ar to lepojas!!!

Mosties, latvieti, no liberastu viltus saukļiem! Celies un  pieprasi likumīgo un taisnīgo dekolonizācijas realizāciju!

 

“DDD” redakcijas komentārs. Inas kundzes un viņas draudzenes uzdrošināšanās 9. maijā ar plakātiem stāvēt naidīgo okupantu vidū ir pelnījusi cieņu. Tā vajadzētu rīkoties ikvienam latvietim, kurš apzinās (un pat neapzinās), ka okupantu klātbūtne Latvijā ir noziegums.

Arī laikraksta “DDD” veidotāji vairākus gadus regulāri 9. maijā devās uz tā saucamo Uzvaras pieminekli, lai atklāti paustu savu riebumu un nepatiku pret nelikvidētajām okupācijas sekām. Diemžēl pūļa latviešiem pietrūka saprāta un drosmes sekot mūsu piemēram. Tādēļ īpašs prieks par Inas kundzi un viņas draudzeni, kuras šogad uzdrošinājās atklāti parādīt savu attieksmi. Lai pārējie latvieši seko viņu piemēram, nevis fanātiski reizi četros gados skrien uz vēlēšanām, lai atkal un atkal ievēlētu, ja ne tos pašus, tad tikpat nodevīgus deputātus. Piedalīšanās vēlēšanās, fanātiska balsošana par nodevējiem ir nevis varonīgums, bet totāls stulbums, kas dzen postā ne tikai pašu “varonīgo vēlētāju”, bet visu latviešu tautu. Daudz lietderīgāk būtu apvienoties un masveidā doties 9. maijā uz Uzvaras laukumu, lai iespļautu sejā okupantiem un kolonistiem, kuri, ņirgājoties par latviešu tautas ciešanām, ik gadu svin Latvijas okupāciju. Lūk, tā būtu īstena varonība!

 

Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.11(433) [2019. gada 7.–20. jūnijs]


« Atpakaļ

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *