Pāvils Silnieks
Literāts
Kāpēc šāds virsraksts? Tāpēc, ka mans labs draugs, kurš, kā tas latviešiem bieži gadās, strādāja angļu virtuvē par kitchen porter, kas nozīmē “virtuves puiku”, un par stupid menu – “stulbo ēdienkarti” – vietējais šefpavārs apzīmēja jebkuru aplamu rīcību, kuras rezultātā, viņaprāt, ēdiens tapa restorāniņa klientiem nebaudāms. Un par šādu stulbu ēdienkarti patlaban nepārspīlējot var nosaukt Latvijā piekoptās politikas vispārējo shēmu un tās saturu.
Par sevi. Kopš valsts atjaunošanas patriotisma uzplūda es, līdzīgi daudziem citiem mūsu valsts pilsoņiem, nospriedu, ka nu jau viss ir kārtībā, un mierīgi darīju to, ko uzskatīju par nepieciešamu darīt kā sabiedrības loceklis. Proti, es, kā jau pēc izglītības biologs un pēc izvēlētās profesijas diezgan plaša diapazona literāts (sākot ar daiļliteratūras tulkojumiem no angļu valodas un beidzot ar specifiskiem rakstiem par okultismu), čakli balsoju par paša izraudzīto Zaļo partiju no 1996. līdz pat 2015. gadam. Un tad, kā teica Rainis, “vecais dzīves riebums atkal pacēlās iz savas migas, viņam līdzi – vecās ligas; visas dzīvas, tās tik snauda.” Es beidzot pamanīju, ka kaut kas šajā valstī, it kā nemanot, bet ir sapuvis, jo visas pārmaiņas, kas te notika, gāja un veda tikai uz sliktu.
Okupanti nevis pielādēja koferus un aizvācās ar tik mantības, cik uz šejieni bija atveduši, bet daudz aktīvāk par latviešiem un pamattautai lojālajiem mazākuma cittautiešiem ņēmās uz nebēdu privatizēt Latvijas zemi un nekustamo īpašumu, kas viņiem noziedzīgā kārtā laipni tika atļauts. Paši latvieši nevis zobiem un nagiem turējās pie savas zemes, bet to izsaimniekoja, noplicinādami, atstādami atmatā aramzemi un pļavas vai izcirzdami savus mežus, lai varētu par iegūto naudu zaļi padzīvot ārzemēs. Cits nekustamais īpašums tika iznomāts uz visiem laikiem vai pārdots, izniekots un izšķiests. Kaut daļēja rūpniecības atjaunošana tika apzināti vilcināta un kavēta. Pamazām, pozīciju pēc pozīcijas, tauta zaudēja savas lemšanas tiesības, atmezdami tās kā nevajadzīgas un uzticēdami, kā izrādās, pērkamiem politiķiem, kas bija nevis, izsakoties maigi, “āži par dārzniekiem”, bet daudz ļaunāk – visīstākie “vilki avju barā”, kur tautai lojālie politiķi izrādījās nevarošs mazākums: agresijai pretoties nespējīgi auni. Un tā – soli pa solim – valstiskuma pazaudēšana, atkal kļūstot tikai par nominālu republiciņu lielākā valstu konglomerētā, mākslīgi radīti parādi finansiāli spēcīgām valstīm, savas lepnās, labās valūtas zaudēšana, pārejot uz žīdiskajiem “jevrikiem”; nevis tautiešu “sanākšana mājās pie Daugavas krastiem”, bet masveida izbraukšana no savas agrāk ilgotās, bet nu jau pašiem netīkamās, okupantu pārņemtās valsts, praktiski jau divvalodības pieļaušana, vismaz pasivitāte un nepretošanās tās pakāpeniskai ieviešanai, līdz beidzot – ne ar ko nepamatota, steidzinoša valstij ne tikvien nelojālu, bet pat naidīgu nepilsoņu laišana pie lemšanas valsts lietās.
Un te nu mēs esam ar savu stulbum stulbo ēdienkarti! Kā pieraduši vēlēt par savām pārnopietni nenopietnajām partijām un varaskārajām jaunpartijām, tā grasāmies to darīt un darīt. Kā vecos laikos čigāni strēba zupu, kad vēders jau pilns, bet katls vēl nav tukšs… Nu kā var nesajēgt, neattapt to, ka nekas vairs nemainīsies! Ka vēlēšanas ir kā iesakņojies ļaunums, jo vēlē, ko gribi, dabū balsu pārsvaru, kādu vien gribi, – viss kļūst sliktāk un virzās uz absurdu, iet uz galu!…
Skat, es pats! Panācu to, ko gribēju – “zaļie” koalīcijā ar “zemniekiem” dabūja virsroku – nu tak man vajadzētu gavilēt! Bet es esmu stāvās šausmās, jo redzu, ko dara Valsts prezidents un ko nedara, esmu spiests paciest, ka nejēga, kurš nemāk pat it kā dzimto valodu, nerunājot par kādu svešvalodu, starptautiskās pieņemšanās izturas kā āksts, nevis diplomāts, parāda pat neprasmi būt džentlmenim pret sievietēm viņam līdzīgā statusā… Un šāds domāt nespējīgs ķēms pauž nedzirdētu patvaļu un vēl grasās izsludināt nepilsoņu bērnus par pilsoņiem! Atliek tikai žēli blēt kā grēcīgam mūkam: Mea culpa, mea maxima culpa![1] – (mana lielā kļūda!) un noraudzīties arī, ka mans bijušais šefs, kas savulaik žāvājās Rīgas domē, ekonomējis savu kabatas naudu uz valsts benzīna rēķina. Maziski, bet tiesa! Un tā uz katra soļa… Un netiks ievēlēti nekādi labākie, jo viņi maitājas kā zivis – no galvas. Un nebūs nekas labāks, par redzamu uzlabošanos, kur nu vēl uzplaukumu, nemaz nerunājot…
Tāpēc es vairs nebalsošu, jo top vēl ļaunāk, Uzskatu, ka vēlēšanas jebkuram patriotam un tautietim ir jāignorē, jāboikotē, nevis jādiedz uz vēlēšanu iecirkņiem stulbā pārliecībā, ka tie ir kādi “labvēlīgu pārmaiņu apcirkņi”. Nevienas vēlēšanas neko nepanāks, ja tās ir fikcija; turklāt mūsu tautas ienaidnieki pat ar vairākumu neko iemantot nespēs, ja viņus ignorēs, – viņu lēmumi būs adekvāti mīnusam, pat ne nullei. Redzēsim, ar ko “saskaņosies” viņu saskaņas, ja unisona vietā saņems graujošu disonansi valstī, kurā nav ne saukti, ne lūgti, bet tikai persona non grata – nevēlami un neieredzēti okupanti!
[1] Mana vaina (kļūda), mana vislielākā vaina (kļūda)! – lat.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.7(429) [2019. gada 12.–25. aprīlis]
Saistītie raksti: