Par visa esošā vienotību. 3. daļa

Reliģiju secības nepieciešamība izriet no evolūcijas apstākļiem. Viena un tā pati Mācība nevar pastāvēt mūžīgi, jo cilvēkiem piemīt spēja sagrozīt katru Mācību tiktāl, ka tā šādā sagrozītā veidā kļūst nākamām paaudzēm nepieņemama un neatbilst viņu plašākās apziņas prasībām. No otras puses, cilvēki sāk noliegt visas citas, visas agrākās Mācības, nosaucot tās par melīgām, ķecerīgām, pat sātaniskām. Noliegdami citu Mācību patiesīgumu un saslavēdami savu sagrozīto, cilvēki ievieš savās attiecībās neiecietību, naidu un nošķirtību.

Nonācis līdz tādam stāvoklim, cilvēks un pat visa tauta sāk uzskatīt sevi par izredzēto un savu ticību par vienīgo pareizo ticību. Attīstot domu šajā virzienā tālāk, cilvēki secina, ka viņi ir aicināti patieso ticību un patieso Dieva ziņu mācīt citām tautām, ka visi citticīgie ir viņu un Dieva ienaidnieki un ka tie jāglābj no mūžīgās bojāejas, tādēļ jāpievērš savai ticībai vai arī jāiznīcina. Tā izceļas reliģiskie kari un visu citticīgo vajāšanas.

Atcerēsimies, kā Jahvem par godu ebreji iznīcināja citas tautas, iekarojot Palestīnu; kā Muhameda piekritēji ar uguni un zobenu pārstaigāja visu Dienvideiropu, iznīcinādami “neticīgos” par godu savam pravietim, vai arī kā Kristus piekritēji gadsimtiem ilgi vajāja un visādiem līdzekļiem iznīcināja cits citu.

Ja tagad vairs nav šādu briesmīgu citticīgo vajāšanu kā viduslaikos, tad vienīgi tāpēc, ka tautas un valstis ir atbrīvojušās no baznīcas varas. Bet vajag tikai baznīcai atdot tās agrāko varu, lai atkal liesmotu sārti un sāktu darboties “svētā inkvizīcija”, jo reliģiskās iecietības ziņā cilvēce nav progresējusi un katrs citticīgais ir iznīcināms ienaidnieks. Viss progress izpaužas apstāklī, ka vārds “vajag” ir nomainīts ar vārdu “var”.

Pietiek atcerēties pēdējo slaktiņu – [Pirmo] pasaules karu, kad, lepodamās ar savu augsto kultūru, karojošās Rietumu tautas sadalīja Dievu, ko cilvēki atzīst par Vienīgo, un katra tauta lūdza savu Dievu dāvāt uzvaru pār ienaidnieku. Var jautāt: ar ko atšķiras 20. gadsimta izglītotā kulturālā eiropieša Dieva izpratne no pusmežonīgā klejotāja izpratnes, kuram dievs ir viņa azotē un kuram viņš izsaka līdzīgus lūgumus un, ja tie nepiepildās, tad per savu dievu ar rīkstēm?

[..]

Nekādi citi cilvēku maldi nav izraisījuši tik daudz upuru un izlējuši tik daudz asiņu un asaru kā reliģioza neiecietība, kā sevis atzīšana par izredzētai tautai piederīgu un savas ticības uzskatīšana par vienīgo pareizo.

Šādiem maldiem ir liela vara arī mūsdienās. Pasaule iet bojā nošķiršanās dēļ, bet apvienošanos kavē pastāvošās reliģijas. Pašreizējos apstākļos nav iespējams apvienot, piemēram, kristiešus ar budistiem vai musulmaņiem. Bet arī pati kristietība sadalījusies vairākās nesamierināmās un naidīgās ticībās un tās savukārt – naidīgu sektu simtos. Šādā neiecietībā pret cita cilvēka ticību nevar notikt apvienošanās. Ja ar šādu fanātiķi sāk par to runāt, viņš atbild: “Jā, mēs esam ar mieru, bet nāciet pie mums, jo patiesība ir tikai mums.”

Cilvēka nodalīšanās no visa reālā sākusies ar viņa norobežošanos pašam sevī, savā būtībā. Kad cilvēks neredzamo pasauli noraidīja kā neesošu, viņš izšķīrās pats ar sevi. Viņā beidza funkcionēt augstākā sākotne, viņa sestais princips, kura kopdarbība ar citām sākotnēm jeb principiem rada harmonisku cilvēku.

Cilvēks ir tapis nenoteikts. Viņš sācis attīstīt tikai personiskos principus, kas raksturīgi intelektam ar tā norobežošanos un tieksmi atdalīties. Visa Esošā Vienotības un Vienotās Kosmiskās Dzīvības nedalāmības jēdziens viņā ir atrofējies, jo nedarbojas kosmiskās apziņas vadītājs – sestais princips. Cilvēks ir saslimis ar kosmisku aklumu un iekritis bedrē, kurā nevarīgi ķepurojas, nespēdams tikt ārā.

Tikai no kosmiskā akluma izārstējies, cilvēks no jauna atvērs vārtus, lai pilnīgotu uztveri, saprastu visa esošā Vienotību un uztvertu neredzamās pasaules parādības. Tikai izpratis Dzīvības Vienotību un Avota Vienotību, no Kura viss rodas, cilvēks atbrīvosies no saviem liktenīgajiem maldiem, un bijušais ienaidnieks, kuru vajadzēja pievērst savai ticībai vai iznīcināt, kļūs par brāli.

Vislielākā no nejēdzībām, ko radījuši cilvēces maldu ceļi, ir neiecietība un naids, kas ceļas no dažādu ticību un dažādu vienas ticības sektu antagonisma. Šis naids nevar izbeigties pašreizējos dzīves apstākļos, tas nevar beigties nekad, jo nekad viena puse nespēs pārliecināt otru, ka tās dievs ir augstāks, ka tās ticība labāka, ka tikai mēs, ticīgie, izglābsimies, bet jūs, neticīgie, esat lemti iznīcībai.

Lai šie cilvēki, strīdēdamies par savas ticības pārākumu un pareizību, padomā, cik grūtu situāciju viņi rada savam Dievam! Kuras ticības vai sektas sekotāji jāglābj Kristum? Viņam taču visi cilvēki ir vienādi kā viena tēva bērni savam tēvam, lai arī katrs viņu mīl un godā savā veidā.

Kādēļ Kristum būtu katrā ziņā vieni jāglābj un citi jāpazudina? Ja Viņš tā rīkotos, tad neparādītu visaugstāko Taisnīgumu un dievišķo Gudrību, bet cilvēkam raksturīgu nežēlību un neizpratni. Viņam vai nu visi jāatzīst par taisniem un jāglābj, vai arī visi jāatzīst par netaisniem. Pēc loģikas un taisnības citādi nevar būt, jo kā pirmajā, tā otrajā gadījumā senais naids un nebeidzamie strīdi par vienas vai otras ticības pārākumu ir veltīgi un bez jebkāda pamata. Monopoltiesību uz patiesību nav nevienai ticībai, bet katrai ir Patiesības daļiņa. Naida un ķildu pamatā ir gara tumsība, un tā visa rezultātā – neprātīga un nesaprātīga cenšanās.

Tas izraisa dabisku jautājumu: kur ir izeja no šāda patiesi bezizejas stāvokļa? Pasaule iet bojā nošķirtības dēļ, kategoriska kļūst vajadzība apvienoties, taču tas nav iespējams, jo apvienošanās iespējas, cilvēku neizpratnes dēļ, ir pārvērstas par nesamierināmu nošķiršanās līdzekli.

Bet Vienotais Avots, no kura cilvēcei nāk visa palīdzība, arī šoreiz norāda izeju no bezcerīgā stāvokļa. Šī izeja ir – jaunu ceļu meklēšana.

[..]

Jaunais ceļš un izeja no bezcerīgā stāvokļa ir Jaunā Mācība. Brālība ir tik bagāta un devīga, ka dod Jaunajai Pasaulei visu jaunu un vispirms Jaunu Mācību. Brālība nenodarbojas ar vecu svārku pārtaisīšanu, cilvēku sagrozīto Mācību labošanu, bet dod cilvēcei jaunu, daiļu tērpu – Jauno Mācību.

Katram cilvēkam, kas brīvs no aizspriedumiem, jāsaprot, ka tas ir vienīgais līdzeklis, kas atvieglo iziešanu no vecajām sliedēm, ka vienīgi Jaunā Vienotā Pasaules Mācība var apvienot nošķīrušās tautas un darīt galu mūžīgajiem bezjēdzīgajiem strīdiem par savu dievu un ticību pārākumu.

Turklāt Vienotā Pasaules Mācība apvieno tautas ne tikai ar reliģijas palīdzību. Tai jāapvieno arī tas, kas jau agrāk bijis vienots, bet ko sadalījis cilvēks, kurš sadalījies pats sevī, proti, jāapvieno zinātne, filozofija un reliģija, jo pati Mācība ir gan zinātne, gan filozofija, gan reliģija.

Publicēts laikrakstā “DDD” Nr. 3(425) [2019. gada 8.–21. februāris]