Par visa esošā vienotību. 2. daļa

Aleksandrs Klizovskis

Grāmatas “Jaunā Laikmeta pasaules izpratnes pamati” autors

 

 

Turpinājums no “Par visa esošā vienotību. 1. daļa”

 

“Uz Vienotības balstās visa īstenotā Esamība. Darbīgais likums ir tik varens, ka šis princips nosaka visu kosmisko jaunradi. Visās savās izpausmēs šis likums savāc savas daļas, apvienojot radniecīgās. Šis dižais likums ir Kosmosa Vainags.” (Bezrobežība, 449.)

No pamatidejas par Visa Esošā Vienotību un Visa atrašanos visā izriet, ka pēc daļas var spriest par veselo, jo daļai piemīt visas veselā īpašības. Lai izpētītu kāda avota ūdeni, pietiek ar lāsīti; lai izzinātu kāda metāla īpašības, pietiek ar tā daļiņu.

Kā no mākoņa nokritis lietus piliens stāsta par visa mākoņa būtību, kā no liesmas izrāvusies dzirkstele pēc savas dabas ir viendabīga ar liesmu un var pati pārtapt liesmā, ja uzkritīs uz viegli aizdedzināma materiāla, tāpat katra dzīvība, kas mitinās jebkurā no esošajām formām, būdama pēc savas dabas viendabīga ar Vienoto Dzīvību, ar savu potenciālo spēku spēj sasniegt visaugstākās Vienotās Dzīvības Virsotnes. Kosmoss ir tik bagāts un tik izšķērdīgi dala savas veltes, ka visiem dod visu. Tas dod iespēju pat tārpam kļūt par Ercenģeli.

Kosmoss nevienam un nekad neatsaka savu dižāko velti – dzīvību. Viss, kas eksistē Kosmosā, viss esošais dzīvo. Nekas tajā nav nedzīvs un miris. Kā gaiss apņem visu, kas ir gaisā, kā ūdens piesātina visu, kas ir ūdenī, tā Vienotā Dzīvība piesātina visu, kas ir Visumā.

Nav iedomājama dabas vai cilvēka roku radīta forma bez dzīvības. Šķietamais dzīvības trūkums akmenī un minerālā ir mūsu uztveres orgānu nepilnības rezultāts. Tie nespēj saskatīt dzīvību matērijas rupjākajos savienojumos, bet tas, kurš iepazinis Visa Esošā Vienotību, izpratis Dzīvības Vienotību, var “klintī atzīt savu brāli”. (Hierarhija, 495.)

[..]

Lai saprastu, kādā veidā Vienotais Saprāts no Vienotās Matērijas rada bezgalīgu daudzumu Vienotās Dzīvības dažādu izpausmju, jāzina, ka to panāk ar dažāda veida matērijas vibrāciju jeb svārstību dažādību. Jo smalkāka ir matērija, jo lielāks vibrāciju skaits, bet, tā kā bezrobežīgā Visumā nekam nav robežu, tad to nav arī matērijas dalāmībai un dažādām vibrācijām, kuras rada tās pašas Vienotās Matērijas dažādie veidi Vienotās Dzīvības dažādās formās – no visrupjākajām līdz vissmalkākajām.

Šīs matērijas vibrācijas katrā atklātās esamības formā un katrā dabas parādībā ir tas vitālais impulss, kurā izpaužas dzīvība. Ar vibrācijas izbeigšanos kādā formā izbeidzas tās dzīve, un matērija, kas šo formu veidojusi, sadalās un iestājas nāve, kā cilvēki to sauc.

Visa dzīvības evolūcija jeb zemāko formu pāreja augstākās formās pamatojas uz šā principa. Zinātne pazīst vienas enerģijas pāreju citā, piemēram, siltuma enerģijas pārvēršanos gaismā, skaņas – krāsā u. c. Šīs pārejas rada vibrāciju dažādība.

[..]

Vēl ilgi tā būtne, ko zinātne sauc par pirmatnējo jeb alu cilvēku, pēc savas apziņas paliek tikai dzīvnieks, kaut arī pēc savas formas un ķermeņa uzbūves izskatās kā cilvēks.

Gausi viņā attīstās gara dīglis un līdz ar to cilvēka apziņa. Taču tā iekšējais impulss un ierosas no ārpuses dara savu darbu. Bargie dzīves apstākļi, grūtā cīņa par eksistenci, cīņa ar dabu un plēsīgiem dzīvniekiem, no kuriem viņš vēl ļoti maz atšķiras, dod viņam triecienu pēc trieciena, kas modina domu, sasprindzina enerģiju, mudina meklēt līdzekļus un paņēmienus, kā pielāgoties mainīgajiem dzīves apstākļiem, kas attīstās un mainās reizē ar viņu.

Taču tikai tad, kad cilvēks sāk attīstīt savu piekto principu, savu gara dīgli, tādējādi kļūdams par patstāvīgu apziņas centru, Radošais Spēks ir piepildījis savu diženāko uzdevumu, radīdams no inertās matērijas patstāvīgu domājošu būtni, nākamo dievcilvēku, Savu Veidolu un Savu Līdzību.

Šo aspektu ir domājis Mozus, Atklāsmes grāmatā sacīdams, ka, radot cilvēku, “Dievs iepūta viņā dzīvības dvašu, un cilvēks tapa par dzīvu dvēseli”. Tātad cilvēkā ieplūda cilvēciskās dzīvības elpa tikai tad, kad viņš kļuva par patstāvīgu apziņas centru, jo līdz tam laikam viņš dzīvoja nevis cilvēka, bet dzīvnieka dzīvi.

[..]

Ka cilvēks ir Visuma atspulgs, ka pretstatā Makrokosmosam jeb lielajam Visumam viņš ir Mikrokosmoss jeb mazais Visums, tas cilvēces gudrajiem bijis zināms jau sen. Jau sensenis viņi mācījuši, ka Visuma izzināšana atkarīga no paša cilvēka. “Pazīsti pats sevi!” – teica Sokrāts. “Kas pazīst citus, ir zinīgs, kas pazīst pats sevi – gudrs!” – sacīja Laodzi. “Dieva valstība ir iekš jums!” – teica Kristus. Tā cilvēce daudzkārt aicināta izzināt pati sevi, lai izzinātu pasauli, jo nav cita ceļa, kā iegūt augstāko gudrību un saikni ar Visumu.

[..]

“Patiesi, cilvēks ir Kosmosa augstākā izpausme. Patiesi, viņš ir izraudzīts par visu Visuma dārgumu īsto cēlēju un vācēju. Patiesi, ar nosaukumu “cilvēks” nostiprinās jaunrade. Jau sensenis cilvēkiem dota atslēga, bet, kad atausa atklāsme, tad parādījās uguņu dzēsēji.” (Bezrobežība, 25.)

Patiesībai lielu ļaunumu nodarīja kristīgo sludinātāju sprediķotie maldi, ka cilvēks ir tārps, puteklītis, ka viņš ir niecība. Taču cilvēks nav puteklītis un nav tārps, ja eksistē Kristus un citas Dižas Būtnes, Kuras jau sasniegušas dievcilvēka stāvokli, Kuras pavēl dabas spēkiem un Kuras visas bijušas tādi paši cilvēki kā mēs. Par tādām būtnēm mēs visi kļūsim, un mums jākļūst tādiem kā Viņi. Tālab mēs dzīvojam, lai, sevi izzinājuši, sasniegtu tādu pilnību kā Viņi.

Kristīgie teologi māca, ka cilvēks visu sasniedz vienīgi ar Dieva svētību, ka personiskie nopelni un tieksme pilnveidoties ir blakus lieta. Ja tā būtu, tad Dieva svētībai vajadzētu ietekmēt visus cilvēkus – labos un ļaunos – vai arī nevienu. Taču mēs redzam un zinām, ka Dieva svētība nāk tikai pār cilvēkiem, kas ir cienīgi un kas to iemantojuši. Bet ar ko gan šādu svētību var izpelnīties, ja ne ar personisku tiekšanos pēc pilnības un augstākajiem ideāliem? Taču cilvēks, kam šāda tiekšanās ir sveša, kas cer tikai uz Dieva žēlastību, nekad to nesagaidīs – tas jāsaprot katram. Ar lūgšanām un rituālu izpildi vien te nepietiek. Svētības ietekmi jūt tikai tas, kas tālab pūlas, tātad ar cilvēka personīgiem centieniem, nevis tādēļ, ka Dievs ir žēlsirdīgs. “Jo Dieva valstība nepastāv vārdos, bet spēkā” – teica apustulis Pāvils.

Visos gadījumos, kad zināšanu trūkumu aizstāj pārliecīga centība, cieš loģika un rodas aplamības. Šāda aplamība izriet no kristīgo teologu apgalvojuma, ka, no vienas puses, cilvēks ir līdzīgs Dievam, bet no otras – viņš ir niecība un tārps. Pazemojot sevi, cilvēks grib slavināt Radītāju, bet ar to sasniedz tieši pretējo. Radītājs tiek nevis slavināts, bet pazemots.

Ja cilvēks ir niecība, tad Radītājs miljoniem gadu ir veltīgi pūlējies. Nosaukdams sevi, Radītāja veidojumu, par niecību, cilvēks atzīst Radītāja nespēju radīt ko labāku, neņemdams vērā, ka ne Radītājs, bet viņš pats ir vainojams, ja viņš patiešām ir tāda niecība. Un vēl: ja cilvēks, Radītāja attēls un līdzība, vienlaikus ir puteklītis un tārps, tad viņš arī savam Radītājam piešķir šo savu negatīvo tēlu.

Patiešām, līdzīga pazemošanās ir sliktāka par lepnumu. Radītājam nav vajadzīga šāda Viņa slavināšana. Radītāja godināšanai jāizpaužas Viņa atdarināšanā un gatavībā Viņa vadībā kalpot dižajam mērķim, kuram kalpo Viņš, tas ir, visas dzīvības evolūcijai un visa esošā laimei.

“Pazeminājums ir involūcija, bet paaugstinājums – evolūcija. Mēs kalpojam evolūcijai. Var atrast norādes, brīdinājumus, pat sašutumu, bet pazeminājuma nav Mūsu darbā. Pat Mūsu pretinieki nav pazemināti. Divi cilvēku tipi sevišķi atšķiras –vieni pat no maza mājiena iztaisīs kaut ko lielu, otri pat no daiļa redzējuma radīs atbaidošu veidolu. Katrs spriež pēc savas apziņas. Viens ir liels sirdī, bet otram sirds ir kā sakaltusi ķervele: jāizmērcē, pirms tā kam noderēs.” (Hierarhija, 403.)

Bēdīgākais ir tas, ka šāds cilvēks savu viedokli uzskata par pareizu, bet pareizo uzskatu, kāds par cilvēku pastāv Austrumu filozofijā, pasludina par melīgu mācību un maldiem, lepnību un dižošanos sava Radītāja priekšā. [..]

 

Turpmāk vēl…

 

Publicēts lairkakstā “DDD” 1(423) [2019. gada 11.–24. janvāris]


« Atpakaļ

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *