Zili baloni un ES karogs…

Jānis Strūģis

Latvijas Aizsargu organizācijas priekšnieks

 

Jēkabpils Aizsargu nams

 

10. septembrī Jēkabpilī tika atzīmēta Jēkabpils Tautas nama 80 gadu jubileja.

Jēkabpils Aizsargu nams bija viens no pirmās Latvijas brīvvalsts celtajiem un vecākajiem aizsargu namiem. Šādi speciāli būvēti nami bijuši arī Madonā, Vandzenē, Valkā, Maltā un Talsu novadā, visā Latvijā. Jēkabpils aizsargu namu varmācīgi piesavinājās PSRS okupācijas vara 1940. gadā. Tāds pats liktenis piemeklēja arī citus okupantu sevišķi nīstās Latvijas Aizsargu organizācijas namus.

Jēkabpils Aizsargu nama celtne, kas atrodas Vecpilsētas laukumā, ir saglabājusies līdz mūsdienām – pašlaik tajā atrodas Jēkabpils Tautas nams.

Nams pildīja organizācijas aktivitāšu vietas un patvēruma funkcijas, kā arī bijis nacionālās kultūras idejas uzturēšanas un kopšanas centrs.

Sākotnēji, lai nosargātu jauno neatkarīgo Latviju, tiek dibināti aizsargi kā pašaizsardzības vienības. Liepājā, 1919. gada 20. martā Ministru prezidents Kārlis Ulmanis un finanšu ministrs izdod noteikumus, kuri paredz, ka katrā pagastā dibināma aizsargu nodaļa.

Vēlākos gados aizsargu nodaļas pārveidojās karaspēkam līdzīgās vienībās, un organizācijai bija centralizēta vadība. Aizsargi bija pakļauti iekšlietu un kara ministram. Valstī izveidojās 19 aizsargu pulki, no kuriem viens bija Jēkabpilī ‒ 4. aizsargu pulks, kura komandieris bija Mārtiņš Kadašs. Pulka aktivitātes ieņēma ļoti nozīmīgu vietu pilsētas dzīvē.

1927. gadā tiek nodibināts pulka klubs bijušā sieviešu klostera ēkā ‒ vienstāva mūra celtnē, kuru pulks īrē no Pokrova draudzes. Vēlāk šis nams tiek iegūts savā īpašumā. 1936. gadā šī ēka tiek pamatīgi pārbūvēta un nosaukta par Aizsargu namu. Bijušajam klostera namam klāt tiek piebūvēta divstāvu ēka ar plašām sarīkojuma telpām un modernu skatuvi. Aizsargu nams ticis uzbūvēts par tautas ziedojumiem ar mērķi kopt nacionālo ideju un kultūru.

Pēc pārbūves un nama atklāšanas šeit notiek daudzi kultūras pasākumi ‒ priekšlasījumi un kursi, teātra izrādes, orķestru un koru priekšnesumi. Aizsargu namā darbojies savs aizsargu pūtēju orķestris un teātris. Bieži Aizsargu namā viesojušies profesionāli mākslinieki, arī no Latvijas Nacionālās operas.

1940. gada 8. jūlijā ar okupācijas varas Latvijas Tautas valdības (Kirhenšteina) lēmumu Aizsargu organizācija visā valstī tiek likvidēta un Jēkabpils Aizsargu nams beidz eksistēt. Tā vietā ēkā izvietojas Jēkabpils kultūras nams, kas 1948. gadā tiek pārdēvēts par Oškalna kultūras namu, bet kopš 1990. gada tur ir Tautas nams.

 

Aināra Locika lekcija

 

10. septembra pasākuma laikā īsu ieskatu sabiedrībai mazzināmajā Latvijas Aizsargu organizācijas vēsturē sniedza vēsturnieks, Latvijas Kara muzeja speciālists Ainārs Lociks. Tikmēr pie nama notika fotogrāfiju izstāde, kas organizēta par godu Eiropas kultūras mantojuma dienām un šī gada 4. novembrī gaidāmajai konferencei “Jēkabpils Aizsargu namam – 80”. Izstāde sniedza ieskatu un kliedēja stereotipus par aizsargu organizāciju un šī nama darbības kultūrvēsturisko nozīmi Jēkabpilī, tās apkārtnē ‒ un Latvijas valstī.

Lociks uzsvēra, ka Jēkabpils Tautas nams sākotnēji bija celts kā Aizsargu nams par vietējo iedzīvotāju (lielākoties aizsargu) ziedojumiem, pēc arhitekta Makša Luca projekta. 1936. gadā vēl nepabeigtais Aizsargu nams 18. novembrī tika atklāts, tajā sāka organizēt pasākumus, un 1937. gada 8. augustā tika svinīgi iesvētīts. 2017. gadā aprit 80 gadi kopš šī notikuma.

Lekcijas turpinājumā A.Lociks paziņoja, ka aizsargu organizācija brīvvalsts laikā darbojusies nelegāli un no 1939. gada “apsargājusi PSRS kara bāzes no vietējiem iedzīvotājiem”, un tās trūkums esot bijusi divvaldība.

Man, šīs publikācijas autoram, jāpiebilst, ka 1939.–1940.gadā aizsargi tiešām stāvēja posteņos pie PSRS kara bāzēm, bet viņu uzdevums bija cits ‒ vērot, ko ieved un ko izved no šīm bāzēm. Tālāk lekcijā minēta aizsargu piedalīšanās Ulmaņa “pučā”. Sen zināms, ka aizsargu darbība “pučā” bija stipri minimāla, tikai kopā ar policijas darbiniekiem. K.Ulmaņa galvenais atbalsts bija policija un Latvijas armija. Aizsargi bija galvenie sarkano bandītu apkarotāji Brīvības kara laikā un vēl ilgi pēc tam, par ko liecina garais kritušo un apbalvoto saraksts šajās cīņās.

PSRS iestādēm 1940. gadā aizsargi nodeva vecos un bojātos ieročus. Lietojamos noglabāja, un tie lieti noderēja 1941. gadā partizānu cīņās. Arī pēc Otrā pasaules kara lielāko daļu no nacionālajiem partizāniem veidoja aizsargi. Tāpat lekcijā ne ar vienu vārdu netika pieminēti aizsargu sportisti, Eiropas, pasaules un olimpiskie medaļnieki, kā arī ieguldījums latviskas dzīves ziņas un patriotiskajā audzināšanā.

Toties A. Lociks paziņoja, ka 1994. gadā atjaunotajai Latvijas Aizsargu organizācijai nav nekāda sakara ar Latvijas brīvvalsts organizāciju. Kaut gan pastāv 1994. gada Latvijas Republikas Tiesas lēmums, kurš šādu pārmantojamību atzīst ar spriedumu, un organizācija ir tikusi ierakstīta LR Uzņēmumu reģistrā.

 

Bet kas patiesībā bija aizsargi?

 

Aizsargi bija paramilitāra organizācija Latvijas Republikā 1919.‒1940. gadā, kas policijas vadībā gādāja par miera, drošības un kārtības uzturēšanu savā apkārtnē. Dibināta 1919. gada 20. martā ar iekšlietu ministra M.Valtera rīkojumu Nr. 838 “Noteikumi par aizsargu nodaļām pagastos”. To daļēji (vidēji 1/3 no budžeta) finansēja valsts. Dibināšanas un darbības pirmsākumos aizsargi bija administratīvās varas palīgspēks: uzdevums bija palīdzības sniegšana policijai noziegumu apkarošanā, patruļdienesta pildīšana uz satiksmes ceļiem, šaubīgu personu aizturēšana un to nogādāšana uz policiju personības noskaidrošanai, kārtības un drošības uzturēšana savu pagastu robežās. Savu dienesta pienākumu pildīšanas laikā aizsargi tika pielīdzināti policijas dienesta personām. Aizsargu zīmotne bija zeltīta ozola lapa un nacionālo krāsu lenta.

Organizācijas augstākā lēmējinstitūcija bija Latvijas aizsargu kongress. 1923. gada 26. augustā Latvijas aizsargu kongresa apstiprinātais aizsargu Satversmes projekts noteica, ka caur savu padomi aizsargi policejiskā un kulturāli nacionālā ziņā ir padoti Iekšlietu ministrijai, bet militārajā ziņā ‒ Kara ministrijai. Pie Iekšlietu ministrijas pastāvēja Aizsargu nodaļu padome, kas komplektēta no organizācijas lielāko vienību priekšniekiem.

1921. gadā aizsargi kļuva par sabiedrisku organizāciju, kuras vadību īstenoja Aizsargu valde. Līdz 1936. gadam nebija pieņemts likums, kas noteiktu Aizsargu organizācijas juridisko statusu. Organizācijas darbību regulēja Iekšlietu ministrijas instrukcijas. Aizsargu organizācijas juridisko pamatu veidoja:

  • Noteikumi par aizsargu nodaļām pagastos (1919);
  • Likums par Aizsargu organizāciju (1936);
  • Sabiedrisko lietu ministrijas iekārtas pirmās daļas 3. punkts par Aizsargu organizācijas statusu (1937);
  • Noteikumi par Aizsargu organizācijas iekārtu un aizsargu pienākumiem, tiesībām un apmācībām (1938);
  • Tieslietu ministra 1937. gada raksts sabiedrisko lietu ministram par Aizsargu organizācijas juridisko statusu.

Sākotnēji dienestam aizsargos bija pakļauti visi 18‒60 gadus veci vīrieši, kas dzīvoja saimniecībās ārpus pilsētām. Ja nebija brīvprātīgo, aizsargus obligātā kārtā ievēlēja pagasta saimnieku sapulcē. Tika formēti pēc teritoriālā principa. Apriņķis veidoja pulka teritoriju, pagasts – nodaļas teritoriju. Kopumā bija 19 teritoriālie aizsargu pulki un 2 specializētie (dzelzceļa un aviācijas) pulki (aizsargu pulki būtībā bija administratīvi, nevis kaujas formējumi): 1. Talsu aizsargu pulks, 2. Ventspils aizsargu pulks, 3. Ludzas aizsargu pulks, 4. Jēkabpils aizsargu pulks, 5. Rīgas aizsargu pulks, 6. Aizputes aizsargu pulks, 7. Valkas aizsargu pulks, 8. Valmieras aizsargu pulks, 9. Madonas aizsargu pulks, 10. Cēsu aizsargu pulks, 11. Tukuma aizsargu pulks, 13. Bauskas aizsargu pulks, 14. Kuldīgas aizsargu pulks, 15. Liepājas aizsargu pulks, 16. Jelgavas aizsargu pulks, 17.Rēzeknes aizsargu pulks, 18. Daugavpils aizsargu pulks, 19. Abrenes aizsargu pulks, Dzelzceļu aizsargu pulks, Aizsargu aviācijas pulks.

Pulkus sīkāk sadalīja rotās, eskadronos un riteņbraucēju komandās. Katrs pulks darbojās viena apriņķa robežās, un pulka komandieris bija apriņķa policijas priekšnieks. Arī daudzas citas pulka amatpersonas bija algoti policijas darbinieki. 1923. gadā tika apstiprināts pilns formas tērps. 1925. gadā tika izveidots aizsargu priekšnieka amats un Aizsargu štābs. Aktīvās armijas virsnieki bija aizsargu priekšnieks, aizsargu štāba priekšnieks un apmācību vadītājs. Tā kā pulku komandieri faktiski bija policijas darbinieki, tad tika izveidoti pulku priekšnieku palīgu amati, kuros arī iecēla aktīvās armijas virsniekus. Lielākā daļa bataljonu un rotu komandieru bija tajā vietā dzīvojošie atvaļinātie virsnieki. Militāri operatīvo vadību veidoja 150 armijas virsnieki ar profesionālo izglītību, kuri bija piekomandēti Aizsargu organizācijai. 1921. gada jūlijā organizāciju reorganizēja: dienests vairs nebija obligāts, bet gan brīvprātīgs, aktīvo aizsargu skaitu ierobežoja līdz 50 personām katrā pagastā. Bruņoti bija ar vieglajiem strēlnieku ieročiem: Ross-Enfield M.14 britu šautenēm, ložmetējiem. 1930. gadā Jelgavas pulks iegādājās britu tanketi Carden Loyd Mark VI. Aizsargu aviācijas rīcībā bija 31 lidmašīna (no tām 4 vietējā ražojuma VEF I-12).

1920. gados Aizsargu organizācija bija apolitiska ‒ valsts politiskajā dzīvē nepiedalījās. Kā lielākā masu organizācija ārpus pilsētām aktīvi organizēja sporta un kultūras dzīvi laukos. Kā suborganizācija tika izveidota organizācija sievietēm (aizsardzes) un 16‒21 gadu veciem jauniešiem (jaunsargi). 30. gadu sākumā tās vadība nonāca

ietekmē, politizējās, iesaistoties valsts politiskajā dzīvē un sākot atbalstīt tikai šīs partijas politisko platformu un vēlāk kļuva par vienu no t.s. Ulmaņa režīma balstiem.

1920. gadā par augstāko aizsargu vadoni tika pasludināts valsts un ministru prezidents K. Ulmanis. 1937. gadā Aizsargu organizācija tika pakļauta sabiedrisko lietu ministram. 1940. gada 1. janvārī Aizsargu organizācijā bija 31 874 aizsargi, 14 810 aizsardzes un 14 000 jaunsargu. Organizācija tika likvidēta 23. jūnijā, kad Latviju bija okupējis PSRS karaspēks. Oficiālā versija bija, ka jaunajos apstākļos aizsargi esot zaudējuši nozīmi un nepieciešams “visas militārās organizācijas sakļaut ar Latvijas armiju”. Aizsargus, kas pēc vecuma bija derīgi karadienestam, ieskaitīja armijas rezervē, bet pārējos – zemessargos. Visa organizācijas manta un ieroči formāli pārgāja Sabiedrisko lietu un Kara ministriju rīcībā.

Aizsargu atbruņošana sākās 1940. gada 25. jūnijā, kad ar sabiedrisko lietu ministra Blaua un aizsargu priekšnieka ģenerāļa Praula rīkojumu trīs dienu laikā aizsargiem pienācās nodot ieročus, jo ar valsts aizsardzību turpmāk nodarbošoties “Latvijas armija ciešā sadraudzībā ar mums draudzīgās Padomju Savienības karaspēku”. Gandrīz visa bijusī organizācijas vadība 1940.‒1941. gados (daži 1946. gadā un vēlāk) tika arestēti un nošauti vai kopā ar ģimenēm deportēti.

 

Raksts publicēts laikrakstā “DDD” Nr. 20(394) (2017. gada 27. oktobris–9. novembris)


« Atpakaļ

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *