Linards Muciņš: informācija – tā ir vara…

Jau vairāk nekā 26 gadus Latvijā nav notikusi LPSR VDK kartotēkas jeb “čekas maisu” atvēršana. Gadiem ilgi dažādu valdību vadītāji, prezidenti, tā saucamā radošā inteliģence ir pretojusies arhīvu atvēršanai un informācijas atklāšanai. Jo ilgāk informācija par pagātnes notikumiem būs nepieejama, jo ilgāk varēsim tikai minēt, kādēļ Latvijā joprojām nav likvidētas okupācijas sekas, kādēļ ārējos ienaidniekus par visām varītēm cenšas integrēt, un kādēļ latvieši nav saimnieki savā zemē…

1.augustā Ukrainas ziņu aģentūra “Ukrinform” publicēja interviju ar Latvijas juristu un tā saucamo “čekas maisu” izpētes komisijas zinātnisko asistentu Linardu Muciņu. Viņa teiktais sniedz atbildes uz daudziem neizprotamiem procesiem, tādēļ piedāvājam ieskatu šajā intervijā.

 

Kurš sēž uz “čekas maisiem”?

 

Šodien Ukrainā diezgan bieži runā par problēmām, kas radušās un joprojām rodas no manipulācijām ar Ukrainas PSR VDK arhīviem. Bieži tiek runāts par neatklāto “ietekmes aģentu” negatīvo iespaidu uz notikumiem valstī.

Latvijā ir vienkāršāk. Tā ir vienīgā bijušās Savienības valsts, kurai izdevās čekas kartotēku iegūt kopā ar “atslēgu”, lai to varētu precīzi atšifrēt. Par to mums ekskluzīvā intervijā piekrita pastāstīt 1991. gada notikumu dalībnieks, latviešu jurists Linards Muciņš. Viņš divas reizes bija parlamenta deputāts, bet tagad – VDK zinātniskās izpētes komisijas konsultants.

 

VDK arhīvu struktūra

 

Ukrinform: Esam lasījuši, ka PSRS sabrukuma laikā Latvijai izdevās iegūt un saglabāt vispilnīgākos VDK arhīvus. Vai tā ir?

Linards Muciņš: Pilnīgu vietējo VDK arhīvu mums arī nav. Bet svarīgākais un vērtīgākais – mums ir šo arhīvu “atslēga”. Kas tā ir, un kādēļ tā nepieciešama? Piemēram, operatīvajā lietā rakstīts: “Aģents “Ērglis” ziņo…” Pēc konteksta, protams, var nojaust, kurš patiesībā slēpjas zem šī segvārda. Bet, ja ir “atslēga, tad varam pilnīgi precīzi uzzināt, kas viņš ir. Tā ir VDK aģentu vārdu kartotēka.

Ukrinform: Lūdzu, pastāstiet par “KGB-ešņiku” kartotēkas struktūru.

Linards Muciņš: Kādreiz tā bija trīs daļās. Viena daļa – segvārdu alfabētisks uzskaitījums. Otra daļa – aģentu uzvārdu alfabētisks uzskaitījums. Katrai aģenta kartītei ir numurs. Bija arī speciāls žurnāls, kurā tika ierakstītas ziņas par aģentu (tikai segvārds, nenorādot īsto vārdu, un dažāda veida informācija, arī ziņas par to, kas un kad savervēja). Trešā daļa – tā saucamā “statistiskā” kartotēka, kas tika sakārtota pēc iestādēm un nodaļām. Reizi mēnesī, dažreiz pat biežāk, kuratoriem bija jāatskaitās, cik aģentu ir savervēts, cik cilvēku dažādu iemeslu dēļ tika nogalināts, cik “nosūdzēts” utt. Vēlāk vienu no kartotēkām, pamatojoties uz Maskavas rīkojumu, likvidēja. Palika divas kartotēkas. Mums izdevās iegūt tās abas. Lai gan daudzi neslēpj šaubas, ka kaut kas varēja izkrist, kaut ko varēja izzagt, tā tas nav. Inventarizācijas laikā visas kartiņas bija savā vietā…

Tātad – katram aģentam bija divas lietas. Personīgā lieta – ziņas par savervēšanu, ziņas par aģentu: kas viņš ir, kur dzīvo. Otra – “darba lieta”, kurā apkopoti viņa darba ziņojumi. Tajā norādīts tikai segvārds bez vārda. Lai gan īpaši svarīgi aģentu ziņojumi tika ievietoti arī personīgajā lietā. Šajā gadījumā ir kāds ļoti būtisks aspekts.

Ukrinform: Kāds?

Linards Muciņš: Sabiedrībā zināmi cilvēki, zinātnieki, rakstnieki, mākslinieki, kuri bija VDK aģenti, bieži vien cenšas to noliegt. Viņi saka: “Es tikai par dienas notikumiem rakstīju atskaiti Zinātņu akadēmijai vai Ministru padomei, vai rajona padomei.” Ja tas būtu tā, tad viņi neparakstītos kā “Ērglis”, bet norādītu savu īsto vārdu. Sabiedrībā pazīstamu cilvēku segvārdu parakstītu ziņojumu ir daudz. Gandrīz vienmēr ziņojumi tika sagatavoti kopā ar kuratoru, VDK virsnieku, tad tika nosūtīti uz dažādām nodaļām. Ziņojumu kopijas saglabājās gan darba, gan personīgajā lietā.

 

Kartotēka-atslēga – VDK “sirds”

 

Ukrinform: Kā notikumi attīstījās perestroikas laikā?

Linards Muciņš: 1988. gadā centrālā vara Maskavā saprata, ka zaudē Baltijas valstis jeb Pribaļtiku – kā mūs impēristi dēvēja un joprojām dēvē. Viņi aizveda uz Maskavu visas aģentu personiskās un darba lietas. Tomēr saglabājās nepieciešamība turpināt operatīvo darbību, tādēļ aģentu kartotēka un viņu ziņojumu kopijas atrodas šeit. Tika aizvestas arī krimināllietas, īpaši pirms un pēckara lietas pret partizāniem. Vēlāk mums gan izdevās lielāko to daļu atgūt. Veda ar lidmašīnām, kad bija vēl demokrātiskā Krievija.

Ukrinform: Kad tad tas bija?

Linards Muciņš: 1991. gadā, pēc puča izgāšanās, rudenī.

Ukrinform: Vai varat ko vairāk pastāstīt par 1991. gada augusta notikumiem? Tieši tad taču izšķīrās VDK arhīvu liktenis Latvijā.

Linards Muciņš: Par puču uzzināju, kad biju Liepājā. Mēs tur operatīvi izdevām laikrakstu par puča notikumiem. To mēģināja atņemt tieši tipogrāfijā, bija jāpretojas. Rīgā ierados tikai trešajā puča dienā. Parlamentā (toreiz Latvijas Augstākajā Padomē) mēģināja pieņemt lēmumu par specdienestiem. Bet kaut kā neveicās. Ar to nodarbojās Juris Bojārs, bijušais VDK virsnieks, un viņam īpaši neuzticējās. Atbraucu un nakts laikā visu pārrakstīju – uzrakstīju jaunu likumu par VDK, precīzāk par VDK likvidāciju. Tajā pašā dienā to arī pieņēma. Pēc tam mēs ķērāmies pie Latvijas VDK. Atslēdzām viņiem elektrību, ūdeni un devāmies pie viņiem. Bet arī viņi rīkojās gudri, par apsardzi sev pieaicināja uzticamos robežsargus. Robežsargi nekādās spēlītēs nepiedalījās, viņi tikai izpildīja pavēli – ja jāsargā, tad jāsargā.

Apmēram 28. augustā mums pateica priekšā, ka vissvarīgāk ir iegūt VDK “sirdi” – kartotēku-atslēgu. Tāpat vērsa mūsu uzmanību uz to, ka ir arī “objektu” kartotēka (novērojamo personu sistematizētas lietas), kuru arī vajag savākt. Tā bija ļoti liela kartotēka, jo arhīvā atradās lietas vēl no 1940. gadiem (partizānu un leģionāru lietas). Mēs to izvedām ar smago mašīnu reizē ar mēbelēm.

Ukrinform: Vai VDK vadība Rīgā jums aktīvi pretojās?

Linards Muciņš: Toreizējais VDK vadītājs Johansons lika arhīva priekšniekam ieslēgt kabinetā vissvarīgāko arhīva daļu – kartotēku-atslēgu. Statistiskā kartotēka bija salikta divās somās, kas vienmēr bija gatavībā, ja nu radīsies nepieciešamība ātri pārcelties. Bet uzvārdu kartotēku sabēra divos maisos. Vēlāk mums stāstīja, ka puča laikā arhīvā ieradās divi VDK virsnieki, piemēram, no 1. nodaļas, un paziņoja, ka daži aģenti ir jānoņem no uzskaites, jo viņi it kā pārceļas uz citu “padomju republiku”, kādu armijas daļu utt. Taču tajā laikā to bija grūti izdarīt, jo kartiņas – 4 tūkstoši lietas – tika sabērtas maisos. Bet Latvijas VDK 1. nodaļa pakļāvās Pirmajai galvenajai VDK pārvaldei Maskavā, kas bija atbildīga par ārējo izlūkošanu.

 

Divvaldība valsts drošībnieku “stūra mājā”

 

Ukrinform: Kādēļ izlūkdienests prasīja veikt izmaiņas kartotēkā?

Linards Muciņš: Acīmredzot kaut ko vajadzēja izņemt no kopējā aģentu saraksta. Tā notika vairākās VDK nodaļās – ne tikai pirmajā un otrajā (iekšējā drošība un pretizlūkošana – red.piez.), trešajā (pārraudzīja miličus, ugunsdzēsējus, brīvprātīgie armijas, aviācijas un flotes palīgi (ДОСААФ) – red.piez.), piektajā (“Pjatka”, cīņa ar ideoloģiskajām diversijām, antisovjetisiem un reliģiski sektantiskiem elementiem – red.piez.). Bija visādi. Vairākām kartiņām ar gumiju bija piestiprināts uzraksts “Iznīcināt”. Pēc padomju likumiem, šos cilvēkus pēc nokļūšanas “nomenklatūrā” vairs nevarēja izmantot kā aģentus.

Tomēr pēc 1990. gada 4. maija mūsu republikas nomenklatūru jau uztvēra kā padomju varas ienaidniekus. Izveidojās sarežģīta situācija. No vienas puses, instrukcija paredzēja noņemt no uzskaites un iznīcināt tādu lietu, bet no otras – gribējās saglabāt kompromātu pret naidīgas nomenklatūras pārstāvjiem. Tādēļ kartiņas savā laikā netika iznīcinātas. Tā tas bija ar mūsu premjeru Godmani.

Ukrinforms: Viņš bija novērojamais objekts?

Linards Muciņš: Nē, viņš bija aģents.

Aizgāja uz Tautas fronti, pēc tam kļuva par Latvijas Ministru padomes priekšsēdētāju. Tajā laikā tas bija izplatīti. Lietuvas premjerministre Kazimira Prunskiene arī bija aģente. Čekisti daudzus savējos iesaistīja spēlē. Tāpat bija jūsu Ruhē (Народний Рух України Ukrainas nacionālā kustība – red.piez.). Daudz viltus personību, lai kaut kādā mērā varētu manipulēt ar kustību, tās sapulcēm, kongresiem. No malas daudzi tādi cilvēki šķiet dīvaini, nenormāli. Bet viņi speciāli tā uzvedās – lai dezorganizētu procesus. Vai arī viņus tādus speciāli izvēlējās. Viņus vadīja čekas kuratori.

Ukrinform: Ļoti interesanta tēma.

Linards Muciņš: Jā, pēc puča bija īpaši interesanti lasīt VDK rīkojumus par viņu aģentu rīcības koordināciju dažādos starprepublikāniskos kongresos, PSRS demokrātisko kustību kongresos. Ir taču ļoti grūti tādos apstākļos saskaņoti organizēt aģentus, piemēram, no Latvijas, Ukrainas un Igaunijas. Grūts uzdevums.

Ukrinform: Jā, atgriezīsimies pie notikumiem ap VDK kartotēku 1991. gada augustā.

Linards Muciņš: Arhīva priekšnieka kabinetā mēs izskatījām tur noglabāto kartotēku. Mūsu konsultants no VDK apliecināja, ka ir arī vissvarīgākā kartotēka, kurā norādīti aģentu vārdi. Mēs apzīmogojām un aizslēdzām seifu. Paņēmu atslēgu pie sevis. Atzīstos, ka toreiz tā bija spontāna rīcība. Bet ļoti labi, ka toreiz tā rīkojos. Seifu un maisus apzīmogojām ar savu zīmogu, čekisti ar savu. Tomēr noņemt zīmogus un atvērt maisus nebija nekādu problēmu. Tādēļ mēs atstājām tur savu apsardzi, viņi – savu. Pēc tādas rīcības bija grūti gan kartotēkā, gan žurnālos vienlaikus izdarīt kādas izmaiņas. Bet līdz tam toreizējais arhīva priekšnieks principā varēja iznest visu kartotēku no sava kabineta.

 

Slepenā pārcelšanās uz parlamentu

 

Ukrinform: Kādā veidā?

Linards Muciņš: Par tādu iespēju mēs uzzinājām tikai vēlāk. Izrādās, ka no VDK ēkas bija iespējams nokļūt divos blakus esošās ēkas dzīvokļos, bet tur bija izeja uz kāpņu telpu, citu pagalmu. Manuprāt, to viņi bija apguvuši pēc 1956. gada Budapeštas notikumiem. Lai arī pašiem, vajadzības gadījumā, būtu iespēja aizbēgt…

Bet mums izdevās visu pārņemt vēl pirms jebkādiem mēģinājumiem kaut ko aiznest. Tādēļ mums pieejamā kartotēka ir pilnīga. Mēs, piemēram, zinām par aģentu pārreģistrāciju 1953. gadā. Tas tika izdarīts pēc Berija novākšanas.

Ukrinform: Kādēļ?

Linards Muciņš: Pēckara periodā bija pārāk daudz aģentu. Bagātīgs apjoms, kas nedeva lielu labumu. Viņi to pārreģistrēja, samazināja štatus. No tā brīža, no 1953. gada, sākās jauna, nepārtraukta uzskaite līdz pat 1991. gadam. Latvijā žurnālos reģistrēti apmēram 25 tūkstoši aģentu.

Ukrinform: Tātad aizzīmogotas kartotēkas, apsardze. Kas notika pēc tam?

Linards Muciņš: Rīgā visiem zināmo VDK “stūra māju” savām vajadzībām pārņēma Latvijas Iekšlietu ministrija. Mūsu komisija pieņēma lēmumu arhīvu pārvest uz parlamentu. Lai nebūtu nekādu nepatīkamu pārsteigumu, par to zināja ļoti šaurs cilvēku loks. Ātri visu savācām un pārvedām. Kad par to paziņojām Gorbunovam, viņš teica: “Jau zvanīja Johansons.” Es atbildēju: “Jā, jā. Lūk, mūsu komisijas lēmums par kartotēkas pārvietošanu. Viss ir likumīgi…” Tā tas bija ar Rīgas centrālo arhīvu. Cits stāsts ir par citu VDK nodaļu, tajā skaitā arī rajonu arhīviem.

Ukrinform: Vai tad tur arī bija kādas vērtīgas lietas?

Linards Muciņš: Jā. Izlūkdienesta arhīvā mēs atradām Latvijas armijas ģenerāļa Roberta Kļaviņa (1885–1941, – red.piez.) lietu. Vēl pirms kara krievu (padomju) izlūkdienests bija viņu savervējis. 1940. gadā viņu padarīja par deputātu “tautas” (mēs to saucam par “leļļu”) Saeimā, kas pieņēma lēmumu iekļauties PSRS sastāvā. Tagad mēs zinām, ka šīs “saeimas” komisijā, kas pieņēma lēmumu pievienoties Padomju Savienībai, bija tikai aģenti, tādēļ runāt par “tautas gribas izpausmi 1940. gadā” ir vienkārši smieklīgi. Vēlāk Kļaviņu iecēla par Sarkanās Armijas 24. strēlnieku korpusa priekšnieku. Tā sastāvā iekļāva bijušās Latvijas armijas pārformētās divīzijas. Neilgi pirms vāciešu iebrukuma 1941. gadā Kļaviņu kopā ar citiem latviešu virsniekiem izsauca uz “kursiem” Maskavā, lai it kā mācītos. Tur gandrīz visus arestēja un pēc dažiem mēnešiem nošāva.

Ukrinform: Perestroikas laikā, cīnoties par neatkarības atjaunošanu, visu trīs Baltijas valstu starpā bija cieša saikne. Vai jums ir zināms, kas notika ar VDK arhīviem kaimiņvalstīs?

Linards Muciņš: Lietuvā un Igaunijā notikumi risinājās līdzīgi. Bet tur diemžēl neizdevās iegūt kartotēku-atslēgu. Tur aģentu vārdi jānoskaidro, balstoties uz netiešiem pierādījumiem. Tas var radīt juridiskus sarežģījumus, ja bijušais aģents visu noliedz. Kaut gan pat šeit – lai gan mums ir atslēga – ir bijuši tādi gadījumi, arī mēģina visādi izlocīties. Apgalvo: to rakstīja, mums nezinot, mūsu vietā, lai mūs nomelnotu… bet mēs neko nezinājām… Bija arī pilnīgi pretējas situācijas. 90. gadu vidū Krievijā sāka izgatavot kartiņas ar mūsu politiķu vārdiem, lai rastos iespaids, ka arī viņi bija savervēti. Taču Latvijas PSR VDK apakšpulkvedis, kurš veidoja kartotēku-atslēgu nomira. Bija jāvilto viņa rokraksts. Tas ļāva atklāt falsifikāciju.

 

VDK valsts plāna skaitļošanas centrs

 

Ukrinform: Kā iegūt informāciju no arhīva par sevi?

Linards Muciņš: Pie mums (tāpat kā Lietuvā un Igaunijā) iespējams aiziet uz Totalitāro noziegumu izmeklēšanas komisiju un iesniegt pieprasījumu par sevi. Iespējams uzzināt, pirmkārt, vai neesi bijis VDK aģents; otrkārt, vai neesi bijis cietušais – novērošanas objekts. Atbilde ir obligāti jāsniedz… Jā, starp citu, ir vēl kāds svarīgs fakts. Mēs Rīgā pārņēmām valsts drošības “skaitļošanas centru”.

Ukrinform: Kas tas tāds?

Linards Muciņš: Ēkā, kur šobrīd atrodas Uzņēmumu reģistrs, kādreiz bija Latvijas PSR Valsts plāna Ekonomikas institūts. Viņu vajadzībām tika iegādāti toreiz vismodernākie Rietumvācijas datori. Bet slepeni tika pievienoti papildus elementi. Ēkas pagrabā atradās VDK dators (iespējams, ka naktīs čekisti savām vajadzībām izmantoja arī augšējos stāvos esošos datorus).

Ukrinform: Kādēļ tas bija nepieciešams?

Linards Muciņš: Viņiem bija speciāls klasifikators, kas ļāva viegli atrast viņiem nepieciešamo informāciju visdažādākajās lietās. Tika šķiroti ziņojumi pēc kaut kādiem atslēgas vārdiem. Piemēram, pēc uzvārdiem… Tajā laikā datori strādāja ar lielām lentām. Aizejot čekisti domāja, ka ir tās atmagnetizējuši. Tur bija speciāli lieli magnēti – līdzīgi elektriskajai plītij. Bet tagad esam gudri, mēs zinām, ka pat no tādām “atmagnetizētām” spolēm var iegūt visu informāciju. Tā mēs atjaunojām ļoti daudz aģentu ziņojumu, kas katrs bija trešdaļa no lapas. Ziņojumi bija apmēram šādi: “Aģents “Ērglis” ziņo. Trīs darbinieki iedzēra pēc “PSKP vēstures” eksāmena. Studenti Ivanovs, Petrovs, Sidarovs, būdami iereibuši, kopīgi sadedzināja PSKP vēstures grāmatas.” Vai arī: “Devos ekskursijā uz Budapeštu. No turienes piezvanīju uz Stokholmu latviešu emigrantam tādam un tādam.” Pateicoties “atslēgai”, visi šie ziņojumi ir atšifrēti. Ja “atslēgas” nebūtu, aģentu vārdi būtu jānoskaidro pēc citiem parametriem. Otrajā piemērā ir ļoti skaidrs, ka no Budapeštas emigrantam zvanīja kāds cilvēks, kurš arī ir aģents. Bet pirmajā piemērā ir daudz grūtāk saprast, kurš tieši stučīja. Kurš no trijiem – “Ivanovs, Petrovs, Sidarovs”? Varbūt viņus vēroja kāds no malas?

Ukrinform: Kā juridiski noteikt, cik detalizētu informāciju par sevi iespējams iegūt no VDK arhīviem?

Linards Muciņš: Par šo gan pie mums, gan pie jums Ukrainā ir strīdi. Vai cilvēkam jāsniedz ziņas, ka par viņu ziņoja “Ērglis”? Vai arī jāatklāj “Ērgļa” vārds un uzvārds? Pie mums Latvijā notiek cīņa ar Satversmes aizsardzības biroja vadītāju. Aiz argumentiem par “Eiropas prasībām” personas datu aizsardzībā viņi vēlas slēpt pēc iespējas vairāk informācijas. Un to var saprast. Viņi paši sēž uz šīs informācijas. Bet informācija – tā ir vara… Kaut gan viņi dara arī kaut ko svarīgu. Nesen parlaments piešķīra 30 tūkstošus eiro, lai pārrakstītu informāciju no vecajām lentām, lai nekas nepazustu… Starp citu, nesen viesojos Ukrainā. Atvedu grāmatu, kurā aprakstīti tādi paši strīdi par šo tematu: cik tālu varam atslepenot informāciju un kāda personiska informācija tomēr ir jāpasargā. Tas katrai valstij ir ļoti būtisks jautājums.

 

Intervēja Oļegs Kudrins

 

Tulkots no: www.ukrinform.ru/rubric-society/2276944-linard-mucins-latvijskij-urist-eksdeputat-parlamenta.html

 

Publicēta laikrakstā “DDD” Nr.16(390) [2017. gada 25. augusts–7. septembris]


« Atpakaļ

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *