Kāpēc uzņēmējiem nemāca spēlēt klavieres?

Saruna ar vokālo pedagogu Edgaru Kramiņu 

 

Pārraudzībā jābūt profesionāļiem

 

DDD: Spriežot par cilvēkiem, kuri būtu jāizvirza kādas nozares ministra amatam, izskan apgalvojumi, ka kandidātam ir jābūt nozares profesionālim – Veselības ministrijā jābūt ārstam, Izglītības ministrijā jābūt pedagogam u.tml. Vai, jūsuprāt, tas ir svarīgi – vai tas nodrošinātu kārtību attiecīgajā nozarē?

Edgars Kramiņš: Jā, protams! Turklāt izvirzītajam cilvēkam ir nepieciešama ne vien ļoti laba izglītība un darba pieredze attiecīgajā nozarē, bet arī izpratne par šo nozari kopumā. Ja ministra amatā sēdēs, piemēram, darbmācības skolotājs, kurš varbūt brīnišķīgi strādā ar koku un var iemācīt bērniem grebt karotes, gatavot putnu būrīšus u.tml. lietas, bet viņam nebūs vadītāja talanta un amatam atbilstošu zināšanu, tad nekas labs nebūs. Ne katrs aktieris var būt teātra direktors, kultūras ministrs, deputāts, – nē. Es katrā ziņā uzskatu, ka attiecīgo nozari ir jāvada profesionālim – slimnīca ir jāvada ārstam, muzejs, šķiet, mākslas zinātniekam (vēsturniekam) – tātad cilvēkam, kuram ir attiecīgā pieredze. Opera būtu jāvada speciālistam mūzikā, precīzāk, zinošam speciālistam tieši operas mūzikā. Tas varētu būt kāds muzikologs vai diriģents, kas specializējies muzikālā teātra jomā, iespējams arī kāds apsviedīgs dziedātājs, kuram ir organizatora dotības. To nedrīkstam aizmirst. Diemžēl Latvijas neatkarības gados mums nav paveicies ar Operas vadītājiem, jo uzskatu, ka ne teātra aktieris vai restorāna īpašnieks, ne spilgts popmūzikas pārstāvis nav īstenais Operas vadītājs.

Izglītība un kultūra ir tikai viena no tautsaimniecības jomām, ja runājam par to, kas notiek Latvijā, – un tur tāpat kā medicīnā un citās jomās, protams, jābūt zinošam vadītājam. Diemžēl vārdu tautsaimniecība mēs vispār vairs faktiski nelietojam.

Padomju laikā ikvienam ministram vienmēr bija vietnieks, kurš ilgus gadus bija darbojies konkrētajā nozarē. Tas nodrošināja pēctecību pieņemtajiem lēmumiem un cilvēkus ar zināšanām. Mūsdienās pēctecības nav – katrs, kurš atnāk, sāk haotiski visu no jauna. Tā tas ir arī šobrīd ar izglītības ministru Šadurski. Tas, ka viņš ir bijis augstskolas mācību spēks, kurš Tehniskā universitātē pasniedzis savu priekšmetu, nenozīmē, ka viņš dziļi izprot izglītību kā tautsaimniecības nozari un tur esošos procesus. Man šķiet, ka tur ir vajadzīgas citas zināšanas.

DDD: Ne jau pirmo gadu ir problēmas izglītības sistēmā. Kas, jūsuprāt, ir to pamatā?

E.K.: Manuprāt, liela problēma ir tā, ka izglītības iestāžu vadītāji, sākot jau no bērnudārziem līdz augstskolām, ir politizēti. Jā, tā ir ļoti liela problēma.

DDD: Vai pareizi saprotu, ka ar vārdu “politizēti” raksturojat situāciju, kad dažāda līmeņa mācību iestāžu vadītāji ir atkarīgi no tiem, kas ir pie varas?

E.K.: Jā. Arī slimnīcu galvenie ārsti ir politizēti. Tādēļ viņi nevar iestāties kā sava aroda speciālisti par to, kas tajā jomā ir lietderīgi, bet viņiem ir jāpūš stabulē kaut kādas stulbības, kas vējo no augšas, jo pretējā gadījumā viņi no darba lido. Un viņi ir atkarīgi ne tikai politiski ideoloģiskā ziņā, bet arī politiski finansiālā ziņā, jo caur šīm mācību un ārstniecības iestādēm ar renovācijām (remontiem), ar aparatūru iepirkumiem utt., tiek pārpumpēta liela nauda partiju kasēs. Un šāds Misters Tventī (“Misters Divdesmit” jeb 20 procentu “nodeva” – red.piez.) ir jebkurā partijā, kas konkrētajā brīdī un vietā ir pie teikšanas. Ļoti daudzi iestāžu vadītāji būtībā ir sava mazā pagasta, novada, pilsētas patrioti, un viņi domā, lai tā partija ņem – ka tikai skolai jumts un slimnīcai laba aparatūra. Faktiski ļoti šauri domājoši cilvēki.

 

Zem kura galda esi uzaudzis?

 

DDD: Tad jāteic, ka padomju laikos šajā ziņā bija labāk, jo tad bija tikai viena partija – nodevas ņēma tikai viena partija…

Edgars Kramiņš: Padomju laikā gan de jure gan de facto bija viena partija, līdz ar to bija skaidrs, ka šai partijai ir jāuzņemas atbildība. Tāpēc partijas rindās ļoti bieži tika aicināti talantīgākie cilvēki. To īpaši varēja pamanīt mākslā un zinātnē. Ja tu biji netalantīgs aktieris vai vājš zinātnieks, nevienam tevi par partijas biedru nevajadzēja. Šobrīd faktiski arī ir viena partija – tā pati Komunistiskā partija, kas ir sadalījusies dažādos apakšuzņēmumos. Un te nu ir šis moments, ka de jure mums it kā ir daudz partiju, bet principā tikai viena, jo visām tā saucamajām partijām ir gandrīz vienāda ideoloģiskā bāze.

DDD: Vai varam teikt, ka politika ir teātris, kurā politiskie aktieri spēlē demokrātiju?

E.K.: Politiķi spēlē šo demokrātiju, un viņiem nav vairs atbildības. Agrāk bija jāatbild – bija jāiet uz partijas komiteju un jāatbild, kāpēc tam tur ir piešķirts dzīvoklis vai kapa vieta u.tml.

Šodien nevienam deputātam atbildība nav jāuzņemas, jo amorālajā veidojumā, kuru sauc par koalīciju, viens uz otru rāda ar pirkstu, bet vainīgo nav. Ja skatāmies uz politikā esošo partiju ideoloģiskajiem vadītājiem un uz finansiālo pieslēgumu, kaut vai uz informatīvo atbalstu, tad ļoti viegli varam izsekot šai partijas pēctecībai, čekas pēctecībai, un īpaši pierādījumi nav vajadzīgi.

DDD: Jūs pieminējāt čeku un tās pēctecību mūsdienu politikā.

E.K.: Ir dažādi piemēri. Man nāk prātā Raivis Dzintars. Viņa patēvs bija čekists, patēva draugs – Gorbunovs. Ja, piemēram, Džemma Skulme uzauga zem galda, pie kura sēdēja Rainis un Aspazija, tad Raivis Dzintars ir uzaudzis zem galda, pie kura sēdēja partijas nomenklatūra. Tas veido šo cilvēku morāli un vērtībsistēmu. Raivis Dzintars bija noformēts pie Krustiņa “Latvijas Avīzē” kā žurnālists, bet paskatīsimies, ko viņš, saņemdams algu, ir rakstījis? Šodien ļoti vienkārši var saskaitīt zīmēs – cik autorzīmes viņš pa tiem gadiem ir uzrakstījis? Viens otrs teiks – tā nav valsts avīze, un privātais dara, ko grib. Privātais šādā veidā lobē savu politiku un ideoloģiju. Arī Ināra Mūrniece tika pēdējā brīdī izcelta no “Latvijas Avīzes” žurnālistu pulciņa…

 

Nebeidzamais “pamazām”

 

DDD: Droši vien daudziem neatkarības laika politiķiem ir kādas biogrāfiskas astes. Iespējams, tas izskaidro faktu, ka joprojām nav atvērti tā saucamie čekas maisi, nav notikusi deboļševizācija. Runas par latvisku Latviju ir tukšu salmu kulšana, jo reāli nekas nenotiek – joprojām izglītība ir divās valodās, bet 9. maijā Rīgas centrā ik gadu pulcējas tūkstošiem okupantu un kolonistu. Nerimstošais meldiņš – visu vajag darīt pamazām – pārvēršas mūžīgā, nebeidzamā dziesmā… Kas, jūsuprāt, ir pamazām – vai 26 gadi nav pārlieku izstiepts “pamazām”?

Edgars Kramiņš: Ja kaut kas tiktu darīts vismaz pamazām, tad šodien jau viss būtu atrisināts. Ja pirms 20 gadiem visos Latvijas bērnudārzos, bet pirms 16 gadiem visās Latvijas skolās tiktu ieviesta izglītība tikai latviešu valodā, tad šodien ne augstskolā, ne sabiedrībā kopumā problēmu nebūtu.

DDD: Vai šāda novilcināšana notiek speciāli?

E.K.: Protams.

DDD: Vai piekrītat, ja būtu veikta dekolonizācija, repatriējot okupācijas laikā iebraukušos kolonistus un viņu pēctečus, daudzas no tām problēmām, ar kurām šodien neveiksmīgi cīnāmies, vispār nebūtu?

E.K.: Protams! Tas atrisinātu ne tikai etniskās, bet arī ekonomiskās problēmas. Bet tas apzināti netika darīts. Politika joprojām balstās uz tukšas retorikas. No vienas puses skan: “Krievi nāk!”; no otras – “Latvieši mūs izmetīs no Latvijas!”. Tā tiek uzturēta pie varas esošās kompartijas “saikne ar vēlētāju”.

 

“Kur nu tik augstu šaujat?!”

 

DDD: Es vēlētos atgriezties pie izglītības sistēmas. Nesen bija tracis ap reformu skolotāju atalgojuma aprēķināšanas kārtībā. Tagad skandālu izraisīja Izglītības ministrijas vēlme likvidēt Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmiju, pievienojot to Latvijas Universitātei. Vai, jūsuprāt, RPIVA ir jālikvidē un kādēļ?

Edgars Kramiņš: Lai cik sāpīgi man nebūtu atzīt – ir jālikvidē! Tajā sniegto profesionālo zināšanu līmenis 20 gadu laikā ir katastrofāli krities un vadošā profesūra ir bez reālas pieredzes skolās. Bet pievienošana LU, kur vadošā profesūra ir partijas nomenklatūras ideoloģiskie darbinieki vai viņu pēcteči, arī ir visai absurda ideja!

Faktiski Latvijas Universitātes Pedagoģijas katedrai ir jāapkalpo citas fakultātes, kurās mācās fiziķi, ķīmiķi, biologi, angļu filologi, lai šie cilvēki iegūtu tiesības strādāt par skolotājiem. Mūzikas skolotāji jāgatavo Mūzikas akadēmijai, bet zīmēšanas skolotāji – Mākslas akadēmijai. Pedagoģijas augstskolu pārziņā būtu jāatstāj bērnudārzu audzinātāju un sākumskolas skolotāju sagatavošana. Jāatgriežas pie vecās sistēmas, kāda reiz Latvijā jau pastāvēja.

DDD: No dažādu nozaru pārstāvjiem izskan apgalvojumi, ka Latvijas augstākās izglītības sistēma ir degradēta, tā nespējot sagatavot augstvērtīgus un gudrus speciālistus. Vai patiešām tā ir?

E.K.: Diemžēl, jā! Un degradācija sākās no brīža, kad atcēla obligāto vidējo izglītību, kad skolās ieviesa izvēles priekšmetus, kad augstskolu profesionālā izglītība (diemžēl arī citur Eiropā) pārgāja uz amerikānisko modeli “3 + 2” (“bakalaurs + maģistrs”). Tagad padomju laiku nepabeigtā augstākā izglītība (šādu izziņu varēja saņemt pēc trešā kursa) tiek saukta par bakalaura izglītību. Un cik smieklīgs, manā skatījumā, ir tāds “pusizcepts cālis”, kurš, lepni izriesis krūtis, saņem šādu diplomu!

Degradācija sākās arī ar brīdi, kad augstskolām piešķīra autonomas tiesības un visatļautību, kad rektorus nevis iecēla amatā, bet pēc principa “jo dumjāks, jo mazāk prasīs” ievelēja pats augstskolu kolektīvs. Vienlaikus notika augstskolu akreditācijas pārvēršana par biznesu, kurā neviens eksperts nevar garantēt kvalitāti, jo viņu algo pati augstskola. Šodien Latvijas izglītības sistēmā nav pēctecības, un visi nodarbojas ar visu. Nav izpratnes par zinātņu nozarēm, izglītības veidu un pakāpju nosaukumiem. Līdz ar to nav izpratnes par to, ko kur māca.

Taču kā pati galvenā problēma jāmin tā, ka skolās un augstskolās iegūtās zināšanas ir absolūti atrautas no dzīves un prakses. Vokālajam pedagogam RPIVA māca ekonomikas pamatus, bet pianistam Mūzikas akadēmijas maģistratūrā māca uzņēmējdarbību. Absurds, kura rezultātā pedagogam nav iemācīta metodika, bet pianistam spēja pavadīt dziedātāju. Turklāt man nav skaidrs, kāpēc tad ekonomistiem nemāca dziedāt, bet uzņēmējiem spēlēt klavieres?! Turklāt no tā noteikti būtu lielāka jēga…

DDD: Skolas uzdevums ir ne tikai iemācīt sausus faktus, sniegt zināšanas visdažādākajās dzīves sfērās, bet arī dot un nostiprināt cilvēkā nacionālo pašapziņu, piederību latviešu tautai. Kāpēc skolās neko tādu nemāca?

E.K.: Kur nu tik augstu šaujat?! Taču, ja nopietni – tas ir galvenais uzdevums, jo kas gan cits nosaka to, ka Latvija gatavo skolotājus, ārstus, ekonomistus u.c. profesiju pārstāvjus darbam dzimtenē, nevis Eiropas Savienībā. Un paradokss, ka man Padomju Latvijā to iemācīja, un tāpēc es aizvien esmu Latvijā. Taču brīvajā Latvijā mums šo nostāju nemāca, jo nav paredzēts to mācīt. Vai vispār kāds māca to, kas ir latvietis, kāda ir latviešu esība un dzīvesziņa, kāds ir mūsu tautas pasaules redzējums? Nē! Patiesās vērtības nemāca. Tā vietā skola mūsu bērniem iepotē ar liberālo šļuru daudz negatīvā, kas man nav pieņemami. Un ģimenes pret to diemžēl ir bezspēcīgas.

DDD: Man ir iespaids, ka tiek kultivēts plakātisks patriotisms – ārišķības bez dziļākas latviešu tautas likteņa izpratnes. Varam jau spraust karodziņu pie apģērba, bet vai tas paglābs latviešu tautas no fiziskas un morālas degradācijas? Vai lēkšana pār Jāņu ugunskuru un tautasdziesmu ķērkšana panāks to, ka no Latvijas aizbrauks krievvalodīgkie okupanti un kolonisti?

E.K.: Jā, šis plakātisks patriotisms, bez dziļākas jēgas, ir kaut kas stulbs. Manuprāt, deokupācija un dekolonizācija nenozīmē, ka no Latvijas jāaizbrauc visiem, kuri nav Latvijas pavalstnieki, ka pilnīgi visi – bez izņēmumiem – jāsapako vilcienā uz Krieviju. Var taču palikt tie, kas pieņem mūsu noteikumus, kuri samierinās, ka ne viņi, ne viņu bērni nevar noteikt lietu kārtību Latvijā, kamēr viņi nav ieauguši šīs zemes kultūrā. Austrijā iebraukušie turki uz to nepretendē, bet viņu tur dzimušie bērni brīvi pārvalda vācu valodu, ir ieauguši tās kultūrā un pretendē arī uz vadošiem amatiem valsts pārvaldē.

Bet uzbursim ainu, kas notiek Latvijā, ja rīt notiek dekolonizācija, krievvalodīgie aizbrauc un mēs pieņemam pavalstniecības likumu? Vai Solvita Āboltiņa, Sandra Kalniete nebūtu Latvijas pavalstnieces? Viņas taču nekur nepazustu, jo ir daļa no mūsu tautas. Lūk, tad varētu teikt to, ko esmu teicis ne reizi vien: “Visu mūsu nelaimju cēlonis esam mēs paši – materializētie latviešu bāleliņi.”

 

Okupācija – garīgās imunitātes trūkuma sekas?

 

Edgars Kramiņš: Lielākā latviešu problēma ir materiālisms, kas nāk jau no senatnes. Krāt kapeiku pie kapeikas, skolot bērnus u.tml. Tas, protams, ir pozitīvi, bet nesamērīgi centieni uzlabot tikai materiālo dzīvi nav nekas pozitīvs. Materiālisms nes līdzi morālu degradāciju. Tāpēc Ziemeļvalstu sociāldemokrātiskās idejas man ir tuvākas par Amerikas un Anglijas kapitālismu.

Manuprāt, zeme pieder tautai un valstij, nevis atsevišķiem indivīdiem. Zinu, ka neviens politiķis neatbalstītu manus uzskatus, ka pavalstnieks zemi no valsts var nomāt, bet ne pārņemt savā privātīpašumā. Ja kāds politiskais spēks ar šādu priekšlikumu piedalītos vēlēšanās, šķiet, neviens par to nebalsotu – arī tad ne, ja visi krievi būtu aizbraukuši un Latvijā paliktu tikai likumīgie pavalstnieki. Taču patiesība ir tāda, ka tieši zemes privatizācija sašķēla tautu, sarīdot cilvēkus savā starpā.

DDD: Vai atceraties, cik dedzīgi prezidente Vaira Vīķe-Freiberga aizstāvēja ideju, ka Latvijas zemi var pirkt ārzemnieki, jo zemi, lūk, nevarot nekur aizvest?!

E.K.: Protams, ka zemi nevar aiznest. Tad ta atklājums! Bet valsts pamatus veido tieši zeme, valoda un nauda. Diemžēl arī savu nacionālo naudu esam pazaudējuši – mums nav savas naudas!

DDD: Diemžēl nav arī tautas…. ir kaut kāds cilvēku kopums, kas runā latviešu valodā.

E.K.: Sliktā, krieviskotā un tagad arī amerikanizētā latviešu valodā. Varbūt mums tas ir nolemts? Varbūt okupācija bija tādēļ, ka latviešiem bija zema garīgā imunitāte? Cilvēkus bija pārņēmis ekonomiskās izaugsmes gars, aizmirstot par aizsardzību…

DDD: Tautsaimnieks bija valsts vadībā. Retais domāja par aizsardzību. Vairums saimniekoja – kūla sviestu, audzēja cūkas, ara zemi un dziedāja dziesmas…

E.K.: Mums ir nostādne – mēs, latvieši, esam zemnieku tauta. Labi, pieņemsim, ka arī mūsu vērtību sistēma ir kā zemnieku tautai, bet mēs to zemi pazaudējām. Kur tad ir tā zemniecība? Es kaut kā neredzu arī to izslavēto latviešu darba tikumu. Par kādu darba tikumu varam runāt, skatoties uz 100 deputātiem Saeimā? Vai kāds tur vispār strādā? Vai viņi ir nopelnījuši to naudu, kuru mēs viņiem maksājam? Var pamanīt, ka tikai viens – Artuss Kaimiņš – tur cītīgi rosās, filmējot, pēc tam to visu montējot un publicējot sociālajos tīklos…

DDD: Jautājums tikai, vai cilvēki balsoja, lai Saeimā būtu savs kinooperators vai likumu rakstītājs?

E.K.: (ar ironiju) …bet viņš vismaz kaut ko dara. Mums ir deputāti, kuri burtisku guļ, saņem algu un nedara neko – un negrib darīt.

Un ko dara mūsu inteliģence? Vai tāda, ar atsevišķiem izņēmumiem, vispār pastāv? Vai mums šodien ir Raiņi, Brigaderes, Skalbes? Nē, vien cilvēki, kas gatavi klaji piesmiet šo dižgaru atstāto mantojumu.

 

Par Latvijas sārtajiem saulvežiem…

 

DDD: Latvija lepojas ar Dziesmoto revolūciju, kas bez asins izliešanas devusi Latvijai brīvību, sagraujot PSRS. Uz barikādēm stāvējušie neslēpj, ka ir vīlušies – ka ne par tādu Latviju, kur latvieši nav saimnieki, toreiz cīnījās. Kam šāda “dziesmota revolūcija” tolaik bija izdevīga?

Edgars Kramiņš: Tai pašai Komunistiskai partijai, kura pēc Atmodas sadalījās dažādos atzarojumos.

DDD: Acīmredzot tamdēļ nav tikusi veikta deboļševizācija, nav notikusi lustrācija…

E.K.: Gribu teikt, ka padomju laikā partiju sistēma, kuras ideoloģijas vārdā strādājām, amatpersonai neļāva zagt un iedzīvoties. Kamēr biji amatā, partija piešķīra mašīnu, šoferi un vasarnīcu, bet, zaudējot amatu, privilēģijas tika atņemtas. Tas pats Anatolijs Gorbunovs vēl šodien dzīvo savā Mārupes baltajā ķieģeļu mājiņā un nav iedzīvojies uz partijas rēķina. Bet, kad kļuvām neatkarīgi un it kā brīvi, iesākās šī visatļautība, kuru izmanto vēl šobaltdien. Tā kā latvietis ir ļoti materializēts, tad arī sākās vājprāts – katram vajag vasarnīcu, katram vajag mašīnu un šoferi u.tml. Tieši mantkārība ir pazudinājusi Latviju.

DDD: Jūs intervijā TV24 teicāt, ka Atmodas laikā vēlākie TB/LNNK biedri darbojās čekas interesēs. Vai varat nosaukt šo cilvēku vārdus, jo, manuprāt, tautai būtu jāzina savi “varoņi”? Kā jūs zinājāt, ka viņi patiesībā ir no pretējās nometnes?

E.K.: Jā, protams, es varu nosaukt veselu virkni cilvēku, jo biju LNNK priekšgalā, strādāju Nacionālajā operā zem stingras čekistu uzraudzības. Nevienam nebija noslēpums, ka, piemēram, ilggadējs operas direktora vietnieks Miervaldis Dābols un baletdejotājas Zitas Ersas vīrs bija čekisti. Un tieši šis fakts ļoti sekmēja viņas karjeru, iespējas saņemt galvenās lomas un doties ārzemju viesizrādēs. Visu lielo uzņēmumu direktoru vietnieki un kadru daļas vadītāji bija cieši saistīti ar solījumiem čekai.

TB grupējumu, paralēli Tautas frontei un LNKK, izveidoja čekas organizācija. Kad pēc aktieru piketa un milicijas izdarībām pie Centrālās Komitejas 1989. gada 6. martā izjaucu Komunistiskās partijas organizēto Sieviešu dienas svinīgo pasākumu operā, mani vajāja čekisti, kas bija arī TB rindās. Tieši tāpēc es pametu LNKK, jo šie cilvēki pārņēma varu, TB pievienojot LNKK. Taču konkrētas personālijas nesaukšu, jo diemžēl nedzīvoju brīvā, demokrātiskā valstī, un tiesu sistēma aizvien atrodas tieši šī politiskā spēka pārraudzībā.

Pavisam nesen es saskāros ar Nacionālās apvienības lobēto tiesu sistēmu un likumiem, kas pieņemti Zvērināto tiesu izpildītāju labā. Politiķi radījuši izcilu shēmu, kā caur tiesu un to izpildītāju darbībām pamatīgi iedzīvoties un pazemot savas valsts pilsoņus. Varu droši teikt, ka Latvijas Zvērināto tiesu izpildītāju padome ir izveidota augļošanai – peļņas gūšanai bez darba, un tā savas pastāvēšanas laikā ir iegrūdusi nelaimē tūkstošiem mūsu tautiešu, no kuriem daudzi tāpēc bijuši spiesti bēgt uz ārzemēm.

Pirms vairāk nekā gada nolēmu iesniegt tiesā prasību (bez mantiskas piedziņas!!!) par Lemberga kunga lobētās dzeltenās preses visatļautību pret manu profesionālo darbību. Saskāros ar tiesnešu slinkumu, kuri spriedumus taisa ar taustiņu Copy un Paste palīdzību, un tiesu izpildītāju visatļautību. Jā, cilvēkam, kurš šajā valstī vēl uzdrošinās aizstāvēt savu cieņu, ir jārēķinās šķirties vismaz no 2500 eiro. Tāpēc pašlaik neesmu gatavs ne tiesāties, ne maksāt tiesas izdevumus, ne arī doties svešumā. Es šodien gribu godprātīgi darīt savu darbu un tādā veidā palīdzēt saviem tautiešiem.

 

Kultūras izvarošana – mūsu bērnu apzagšana

 

DDD: Jūs daudz braukājat pa pasauli, strādājat Austrijā, tādēļ droši vien varat salīdzināt, kā cilvēki dzīvo Latvijā un citur.

Edgars Kramiņš: Varu salīdzināt, kā dzīvo mani kolēģi Austrijā. Man ir jāatzīst, ka viņi dzīvo daudz pieticīgāk nekā latvieši, lai gan algas viņiem ir četras reizes lielākas. Viņi ir pieticīgāki tēriņos sadzīviskām lietām, jo naudu izdod grāmatām, teātra izrādēm, mākslas un mūzikas festivāliem – vārdu sakot, piepilda savu dzīvi, citādi skatoties uz lietām.

Piemēram, minimālā pensija Austrijā ir 800 eiro. Papildus tam transports un visi muzeji ir par brīvu. Siltā laikā arī operu izrādes, jo pie Vīnes Valsts operas ir izlikts lielais ekrāns un krēsli mākslas baudīšanai. Reizi nedēļā viņiem ir iespēja uz taloniem saņemt produktus 50 eiro vērtībā. Zināma naudas summa tiek samaksāta dzīvokļu apsaimniekotājam kā atvieglinājums komunālajiem maksājumiem. Skaisti. Bet vai viņi tāpēc dzenas pēc jaunām mašīnām? Nē! Viņi apmeklē Ziemassvētku tirdziņus, ēd svētku pusdienas restorānā, ceļo gan pa Austriju, gan uz ārzemēm.

Tiekoties ar Krievijas inteliģenci, secinu, ka arī viņi aizvien draudzējas, ejot cits pie cita ciemos, runā par dzeju, notiek intensīva grāmatu lasīšana un apspriešana. Tā ir pavisam citas kvalitātes kultūra.

Man jāatzīst, ka Latvijā es gandrīz vairs neapmeklēju kultūras apsākumus. Tas nav izdevīgi. Biļete uz operas “Norma” koncertizpildījumu ar Marinu Rebeku Latvijas operas beletāžas 10. ložas otrajā rindā maksā 200 eiro, bet pilnvērtīgs Karmenas iestudējums ar šo pašu dziedātāju tās pašas ložas tai pašā vietā Vīnē – 11 eiro. Tātad es labāk izvēlos par šo pašu naudu noskatīties 15 izrādes ar visdažādākajiem pasaules slavenajiem dziedātājiem Vīnē.

DDD: Es arī neeju, bet ne jau tāpēc, ka man negribētos, bet gan tāpēc, ka man nepatīk tas, ko tur rāda. Kāda jēga maksāt iespaidīgu naudas summu, lai pēc pirmā cēliena aizietu, jūtot mieles par redzēto. Protams, nevis mūziķu sniegums, bet režija ir nebaudāma.

E.K.: Jā, tieši tā. Tas ir otrs aspekts un domāts cilvēkiem, kuri vēl nav pārstājuši apmeklēt teātrus.

Ļoti labi atceros, kādēļ pārstāju iet uz Latvijas operu. Jaunākais dēls bija pusaudžu gados, un mēs aizgājām uz Andreja Žagara laikā iestudēto operu “Burvju flauta”, kur skaista vīru kora dziedājuma pavadījumā veči dejoja pa pārīšiem, iebāžot rokas viens otra kājstarpē. Tajā brīdī mans dēls paziņoja, ka viņš vēlētos iet mājās. Un mēs aizgājām. Kopš tā laika operā vairs neesam bijuši. Bet ir jautājums – kurš būs vainīgs pie tā, ka mans bērns nav iemīlējis operu? Es kā tēvs vai sabiedrība, kura vienaldzīgi noskatās, kā viens perverss cilvēks mākslu padara perversu?

Uz Nacionālo teātri atturos iet gandrīz 10 gadus – kopš Indras Rogas iestudētās izrādes “Karalis Līrs”. Sieviete, kura tikko laidusi pasaulē bērnu, bija radījusi atbaidoši naturālu izrādi. Mani pārņēma šausmas. Neizteikšos par režisori, bet es savu dvēseli nevēlos pakļaut izvarošanai. Es savā laikā Latvijā šo un to esmu redzējis un tāpēc nejūtos apzagts, bet augošā paaudze ir apzagta.

DDD: Tomēr arguments ir spēkā – visa pasaulē tā dara, tas ir moderni!

E.K.: Tā nav!!!

DDD: Man liekas, ka speciāli tiek darīts viss, lai cilvēkiem grautu skaistuma izjūtu.

E.K.: Jā. Tiek radīti garīgi kropļi. Galvenais uzdevums – nokaut garīgumu, lai paliktu tikai sauss intelekts. Arī vecāki ar bērniem vairs nerunā. Vecāki iedod bērniem mobilos telefonus, datorspēles, lai viņi būtu nodarbināti un liktu vecākus mierā. Tas ir traģiski!

DDD: Un tomēr mums – mūsu tautai – kopīgiem spēkiem ir jāatrod izeja!…

 

Vai skolotājs prot skolot?…

 

DDD: Jāatgriežas atkal pie skolas un nerimstošajiem apgalvojumiem, ka bērni ir pārslogoti, ka mācīšanas metodes un līdzekļi ir novecojuši. Vai tiešām tā ir un, ja ir, tad kāpēc?

Edgars Kramiņš: Jā, bērni ir pārslogoti. Manuprāt, problēma nav stundās, bet faktā, ka mūsdienu bērniem ir grūtāk noturēt uzmanību, jo viņi nav pieraduši koncentrēties. Tie, kuri iet mūzikas skolā, ir vismaz kaut kā spiesti trenēt uzmanību. Apjoms, kas viņiem skolā jādara, ir nepadarāms – un nevajadzīgs. Un tāpēc visās skolās tagad ir konsultācijas, kas notiek pēc stundām. Bērni nevis iet mājās, bet izmisumā skrien vēl uz konsultācijām, kur viņi pabeidz stundās neuzspēto. Manuprāt, vainīgs ir pedagogs, kurš nezina, kas ir metodoloģija. Pašos pamatos izglītība šodien ir degradējoša, un pedagogs sen vairs nezina vārdu “metode”, “metodika”, “metodoloģija” jēgu un nozīmi.

DDD: Vai varat paskaidrot, kas ir “metodika”? Kas un kā šobrīd tiek mācīts ‒ un kā tas būtu jādara? Vai varat minēt kādu konkrētu piemēru, lai mūsu lasītāji, kuri nav saistīti ar darbu skolā, saprastu situāciju?

E.K.: Centīšos, jo šīs lietas ne vienu vien reizi nācies skaidrot pedagoģijas augstskolu absolventiem.

Par metodi pedagoģijā un dzīvē vispār mēs sākam domāt tad, kad ir nepieciešams sasniegt izvirzītajam mērķim un uzdevumiem atbilstošus rezultātus. Ir nepieciešams zināt noteiktus paņēmienus un didaktiskos līdzekļus. Piemēram, lai apmierinātu izsalkumu, sev par uzdevumu izvirzām pagatavot mājās esošos kartupeļus. Paņēmieni jeb darbības principi te ir visdažādākie: vārīti, cepti, vārīti-cepti, krāsnī vai ugunskurā cepti, arī zaļi… Kontekstā ar didaktiskajiem līdzekļiem (vai es protu šai darbībai izmantot esošo vai neesošo eļļu, gāzi, ūdeni, pienu u.c.) tie veido konkrēto kartupeļu pagatavošanas metodi. Savukārt spēja kāda darba (arī mācīšanas un mācīšanās) īstenošanai likt lietā vairākas metodes veido jau kartupeļu pagatavošanas metodiku, kura vienmēr ir pamatota ar paša iekšējo loģiku, vecumposma īpatnībām un atbilstību vajadzībām un vēlmēm.

Turpretim metodoloģija saistās ar metožu pētīšanas ceļu un darbības organizēšanas pieredzi, veidojot sistēmu, kas spēj nodrošināt noteiktas nozares nepārtrauktu attīstību ‒ piemēram, kartupeļu salmiņu ražošanu.

 

Kad zemiskums cīnās ar apdāvinātību

 

DDD: Dažus gadus paralēli studijām Kultūras akadēmijā es mācījos iepriekš pieminētajā RPIVA, kas sagatavo pedagogus. Studēju mūzikas pedagoģiju. Vērojot studiju biedrus, uzdevu sev jautājumu, kuri, manuprāt, būtu labi skolotāji, kuriem es labprāt uzticētu bērnu skološanu. Ar nožēlu jāatzīst, ka tur nebija gandrīz neviena tāda studenta. Daudzi studēja pedagoģiju tikai tādēļ, ka citā augstskolā nebija izturējuši uzņemšanas konkursu.

Edgars Kramiņš: Jā, tas tā ir. Kā augstskolu pedagogs savos 17 prakses gados es varēju nosaukt labi ja 10 skolotājus, kuriem labprātīgi uzticēt savu bērnu izglītošanu. Lielākā daļa Latvijas pedagogu ir kompleksu mākti cilvēki.

Vai varat minēt cilvēku, kuram nevis vienkārši nosvinam 80 gadu jubileju, bet cildinām viņu ‒ un ne tikai jubilejā, bet godājam visu gadu, ar lielu pompu un tagad ar tādu pašu pompu piesakām arī 81. dzimšanas dienu?!

DDD: ?!…

E.K.: Jā, tas ir Raimonds Pauls. Un to viņš ir panācis, es uzskatu, ar saviem mazvērtības kompleksiem. Paulam mazvērtības komplekss radās tad, kad viņu pilnīgi pamatoti neuzņēma Latvijas Komponistu savienībā. Raimonds Pauls ir labs pianists (par to viņam ir jāpateicas Hermanim Braunam, kurš viņu noturēja uz ceļa un ļāva saņemt diplomu). Jā, Pauls raksta ļoti labas un lipīgas melodijas, kuras aranžē citi (daudzi no viņiem jau ir Aizsaulē) un kuriem pateicoties šīs dziesmas vēl šodien ir tik populāras.

Cilvēki ar kompleksiem dzīvē var paveikt ļoti daudz. Komplekss ir labs dzinulis, taču tas ievirza personības struktūru negatīvismā. Cilvēki droši vien ir aizmirsuši, ka tieši Raimondam Paulam kā kultūras ministram būtu jāpateicas, ka mums nav Rīgas Operetes teātra. Manuprāt, tas bija ārkārtīgi aplami, jo caur opereti un dziesmu spēli tautai bija dots tilts uz augstāku mākslu, tāpēc ka ne visi uzreiz spēj uztvert operu. Bet, ja likvidē operetes teātri, tad taču tā vietā var piedāvāt savus šlāgerus un šovus, kas tautu viennozīmīgi degradē! Paula ministrēšanas laikā tika aizvērts arī Jaunatnes teātris, un vesela jauniešu paaudze izauga bez sava teātra, bez saviem iemīļotajiem tēliem un mākslas brīnuma vispār.

Paulam ar to nepietika – viņš nolikvidēja divus orķestrus. Viņš cīnījās arī ar Imantu Kokaru. Tieši Raimonds Pauls, kamēr Kokars bija ārzemēs, par Mūzikas akadēmijas (tolaik vēl Latvijas Konservatorijas) rektoru viņa vietā iecēla Juri Karlsonu. Kādēļ? Tādēļ, ka Kokars bija zinošs mūzikā un uzstāja, ka Mūzikas akadēmijai ir jāgatavo mūzikas pedagogi. Bet Pauls teica – izņemt no Konservatorijas visu, kas nav saistīts ar izpildītājmākslu! Šādi no pedagoģijas aiziet vērtīgākie cilvēki visās augstskolās un visās skolās. Bet mēs turpinām pielūgt Paulu kā “Indijas svēto govi”. Par kādu garīgumu tautā šeit var runāt?

Jā, arī par šādu mākslinieciskas personības degradāciju ir jārunā. Turklāt atklāti, vienlaikus atzīstot gan šī cilvēka apdāvinātību, gan morālo zemiskumu – faktiski dzīves traģēdiju, kurai pateicoties mūs uzrunā ar viņa pirkstiem izvilinātās melodijas. Tikai atklātās sarunās par un ap mākslu mēs iemācīsim jauno paaudzi novērtēt patiesas latviešu kultūras vērtības, ne tikai krievu estrādi, vācu šlāgeri vai amerikāņu holivudiski lipīgās meldijas.

Cilvēki, kuri sasnieguši briedumu ar nosacījumu, ka personības pamatos ir izpratne par klasisko kultūru, pēc tam var atļauties jokot, parodēt, savienot dažādas, it kā pirmajā brīdī šķietami nesavienojamas idejas, brīvi interpretēt popmūziku un klasisko mūziku, džezu un roku un darīt daudz dažādas dīvainības. Viss būs attaisnojams, un nekas neliksies smieklīgi.

Tāpēc kā pedagogs varu teikt, ka mums ir jādara viss, lai Mocarts un Purvītis pie sabiedrības atnāktu pirms Paula un Zariņas. Pretējā gadījumā cilvēki vairs nesadzirdēs un nesaredzēs to oriģinālo, brīnišķīgo izjūtu un pārdzīvojumu gammu, kuru mums sniedz Jansons, Nelsons un Krēmers. Tad nebūs Rihtera un Šimkusa, būs tikai Klaidermans un Krutoijs.

Bet vai to saprot Kultūras ministrija, kura, pieņemsim, nejaušības pēc ilgstoši atrodas Nacionālās apvienības pārziņā? Vai māksla Latvijā ir domāta tautai? Vai tauta progresē vai tomēr regresē?

DDD: Šķiet, skolas, augstskolas rada aizvien jaunus kompleksu pārņemtus cilvēkus, kuri vēlāk kļūst par skolotājiem, ministriem un nosaka lietu kārtību…

E.K.: Mani neizbrīna augstskolās notiekošais, jo atliek tikai paskatīties, kas ir pasniedzēji, lai viss uzreiz kļūtu skaidrs. Pedagoģijas profesūrā ir cilvēki, kas nav reāli bijuši skolā, strādājuši kā pedagogi. Piemēram, kādreizējā izglītības ministre Tatjana Koķe, tagad RSU mācību prorektore, ir tīrā nomenklatūra. Aīda Krūze bija Centrālās komitejas Kongresa nama direktore, bet Irēna Žogla – darbone Jelgavas partijas komitejā. Par pedagoģijas profesoriem ir kļuvuši padomju laika nomenklatūras darbinieki, kas bija daļa no pelēkās masas, kas nekur neiejaucās – viņi sēdēja partijas komitejās un ideoloģiski pārraudzīja procesus, bet šodien viņi ir atbildīgi par jauno pedagogu sagatavošanu.

DDD: Vai nav tā, ka tieši skolai vajadzētu ielikt pamatus – iemācīt mazajam cilvēkbērnam spēju atšķirt labu no ļauna, lietderīgo no nelietderīgā?

E.K.: Protams, bet, lai to izdarītu, nedrīkst bērnus pirmajās četrās klasēs izraut ārpus pagasta. Cilvēku, kurš strādātu ar bērniem pagastā, var mierīgi atrast. Pagasta robežās vienmēr cits citu pazīst, zina, kuram kādas problēmas. Pagastā bērniem var iemācīt, ka klasesbiedrs nav vainīgs, ka viņa tēvs dzer. Esot savā vidē, bērns nejutīsies atstumts – kā tas ir tad, ja viņu aizved uz lielu pilsētu, kur valda neiecietība. Atrodoties starp savējiem, kuri izprot katra bērna individuālās vajadzības, var iemācīt pamatvērtības, kas dzīvē ir galvenās. To pierāda, piemēram, Krišjānis Barons, kura mamma taču bija analfabēte, bet kura spēja iemācīt savam dēlam pamatvērtības.

 

Jo “citādāk” – jo vairāk naudas

 

DDD: Jūs pārzināt Latvijas un pasaules mūzikas kultūras aizkulises. Vai varat atklāt, kādēļ no reizes uz reizi Dziesmusvētki – kultūras vērtība, ar kuru latvieši lepojas, – kļūst aizvien nebaudāmāki? Kādēļ klausītāji un arī dalībnieki zaudē prieku piedalīties šajos svētkos? Kas veido Dziesmusvētku repertuāra politiku?

Edgars Kramiņš: Nacionālās apvienības pārziņā esošā Kultūras ministrija visus šos gadus realizē no ASV ievazāto neoliberālismu, kura pamatā ir Starptautiskā Valūtas fonda nodarbe ar banku glābšanu un cilvēku iznīcināšanu. Kā simulējošais princips tiek minēts – “valsts neiejaukšanās ekonomiskajās attiecībās”. Lai gan tieši ar Valsts kultūras kapitāla fonda un tur iecelto ministrijas pārstāvju klātbūtni tas notiek visstingrākajā kontrolē, sekmīgi veicot latviešu tautas garīgo pamatvērtību (arī profesionālās un tautas mākslas) un Dziesmusvētku degradāciju. Un te nedrīkst aizmirst, ka neoliberālisms maskējas aiz retorikas par individuālo brīvību, personīgo atbildību, brīvo tirgu un privatizāciju ‒ arī Dziesmusvētku repertuāra privatizāciju no atsevišķu virsvadītāju puses.

Degradācija notiek tāpēc, ka Dziesmusvētki ir kļuvuši par biznesa projektu šaurai, elitārai ļaužu grupai – partijas funkcionāriem. To vidū ir arī tā saucamais inteliģences zieds – svētku virsvadītāji, kuri veido repertuāru, bet kuru domas un rīcība ir pakļautas nevis tautas izjūtām, bet sava maka saturam un honorāra apjomam. To apliecina Dziesmu un deju svētku organizatoru augstprātība un nihilisms saziņā ar sabiedrību, kas faktiski neatpaliek no politiķu un valdības saziņas stila. Kultūras ministre Dace Melnbārde kā UNESCO aģente Latvijā imitē sabiedrībā diskusiju, bet ar reāliem darbiem paliek aizkrāsnē, jo attieksmes jautājums pret tautu ir greizs.

Kultūras procesu privatizētājiem ir pavēstīts, ka naudu viņi saņems tikai tad, ja nepiedāvās neko akadēmisku, laika gaitā pārbaudītu un patriotismu veicinošu, bet gan kaut ko jaunu, nebijušu, citādu… Jo īpaši dāsni tiek atalgoti tie, kas šo citādumu (perversitāti) veltī bērniem un jauniešiem. Nav jau svarīgi, ka teātra izrādes nosaukumā minētā “melnā sperma” nav sastopama pat nēģeriem. Galvenais, ka vārds “sperma” ir izkliegts. Tāpēc arī Dziesmusvētku repertuārs ir sabiedrību neuzrunājošs, jo tas ir mākslīgs – intelektuāli veidots, latviešu dzīves izjūtai un laika ritējumam attālināts, bez emocionāli garīgā pienesuma. Šādā veidā mēs kā tauta smokam. Tāpēc arī tāda reakcija.

Par Dziesmusvētku aizkulisēm cilvēkiem tāpat nekļūs skaidrs, jo nevar vienā intervijā atspoguļot, kā virsvadītāju starpā notiek nežēlīga cīņa par to, cik kuram dos diriģēt dziesmas vai veidot dejas. Visu izsaka tūkstoši un spēja par tiem pēc tam nopirkt džipu vai māju. Šie fakti ir pieejami. Tam, kurš spēj izveidot ko “citādāk”, ‒ jo vairāk viņam dziesmu un vairāk naudas.

DDD: Ko jūs ieteiktu cilvēkam, kurš izlasa šo interviju un domā – ko tad man darīt?

E.K.: Lai viņš ieklausās savā sirdsbalsī, lai saprot, ka visu pasaules naudu nenopelnīs, ka manta ir aizejoša. Lai padomā par brīdi, kad viņam būs jādodas Aizsaulē – kāds viņš tur aizies. Dzīves galā mēs līdzīgi kā restorānā saņemam rēķinu par patērēto. Lai cilvēki padomā, kāds izskatīsies rēķins, kuru viņiem noliks priekšā dzīves beigās. Un vēl – ļoti būtiski cilvēkam ir iemantot mieru, iekšēju līdzsvaru un pašpaļāvību. Bez tā mēs neko nevar izdarīt. Ja cilvēks būs nervozs un saraustīts, tad pār viņu valdīs citi.

 

Intervēja Liene Apine

Intervija publicēta laikrakstā “DDD” Nr.2(376) (2017. gada 27. janvāris–9. februāris), Nr.3(377) (2017. gada 10.–23. februāris) un Nr.4(378) (2017. gada 24. februāris–9. marts)


« Atpakaļ

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *