Saruna ar Igaunijas partijas “Rahva ühtsuse Erakond” Tartu nodaļas valdes locekli Ārne Ambosu
Ārne Amboss: Viena no iespējām, kā pretoties uzspiestajai masu imigrācijai, ir mums kopīgi savās valstīs – gan latviešiem, gan lietuviešiem, gan igauņiem – iekšienē izdarīt spiedienu uz valdībām. Piemēram, Igaunijas augstāko likumu pašos pirmajos pantos ir ierakstīts, ka valstij ir jāsargā igauņu valoda, kultūra – viss, kas saistās ar nacionalitāti. Tāpēc pieņemt pavisam citas kultūras cilvēku masu ir sarežģīti – diez vai viņi mācīsies igauņu valodu, apgūs kultūru un cels tautsaimniecību Igaunijā. Ir jāapskaidro valdība, ka imigranti ir reāls apdraudējums.
Otra iespēja ir izplatīt attieksmi, domas, tas ir, runāt ar draugiem, kaimiņiem, paziņām par šīm tēmām, lai noskaņojums plešas plašumā. Trešā – atcerēsimies, ka esam Eiropas Savienībā, un mēs varam reāli ar savām domām spiest uz Eiroparlamentu.
DDD: Kādā veidā?
Ā.A.: Katrai valstij ir noteikts deputātu skaits Eiroparlamentā. Piemēram, no Igaunijas ir seši deputāti. Katra valsts ar šo deputātu starpniecību var ierosināt referendumu. Par katru deputātu ir jāsavāc 750 paraksti. Tātad igauņiem ir jāsavāc 4500 paraksti, tas ir 6 reizināts ar 750. Un tad par konkrēto jautājumu šie deputāti var rosināt referendumu. Ja mēs, trīs Baltijas valstis, apvienojamies un dodam Eiropas parlamentāriešiem kādu konkrētu uzdevumu, tad, es domāju, varam kaut ko sasniegt.
DDD: Vai Igaunijā jau var sajust imigrantu klātbūtni?
Ā.A.: Tikko viņi atbrauca, jau tikai daži, notika izvarošanas gadījumi, zādzības. Tā kā esam nomaļa valsts, masu uzplūdu nav, taču ielās un veikalos svešie jau ir redzami. Valsts varas pārstāvji stāsta, ka ir atbraukuši ļoti daudz “studentu” – īpaši Tallinā.
DDD: Jūs domājat, ka šie studenti ir atbraukuši uz palikšanu?
Ā.A.: Jā, tā es domāju, tādēļ vārdu “studenti” lieku pēdiņās. Tagad tiks ievestas veselas ģimenes, par kuru izmetināšanu vienojusies mūsu valdība. Protams, tas būs kaitīgi mūsu valstij. Bet otrs, no kā mums visiem ir jābīstas – šobrīd Somijā, Zviedrijā, Norvēģijā notiek lieli protesti pret imigrāciju pat valstiskā līmenī; spriež, ka tiks aizvērtas robežas un juridiskā līmenī noregulēts: ja cilvēks nav kara upuris, tad netiks pieņemts. Šiem Skandināvijas valstīs nepieņemtajiem migrantiem kaut kur būs jāiet, un plūsma var apdraudēt mūs.
DDD: Kāds ir kopējais noskaņojums igauņiem šīs problēmas sakarā?
Ā.A.: Pēc socioloģisko aptauju datiem 93 procenti cilvēku Igaunijā ir noskaņoti pret masu imigrāciju. Mūsu partija vāca parakstus pret imigrāciju, un nupat valdībai tika iesniegti 90 tūkstoši parakstu. Taču vienīgā iespēja, kā apturēt, ir tad, ja visa tauta iziet ielās. Protesta akcijā mēs savācām pusotra līdz divus tūkstošus cilvēku, taču tas ir par maz. Nav nemaz tik viegli pacelt, iekustināt tautu. Cilvēks negrib izrauties no sava komforta, no savām ērtībām. Esam atvēruši robežas, atteikušies no nacionālās valūtas, cilvēki var braukt, kur grib – it kā viss ir labi, taču patiesībā labā ir ļoti maz…
DDD: Kas organizē šo imigrantu ienākšanu Eiropā?
Ā.A.: NATO, tā es uzskatu. Amerika taču sāka Sīriju bombardēt, tai vajadzēja jaunas naftas rezerves. Mūslaiku karš gluži vienkārši ir bizness. Bizness ar cilvēkiem, ar ieročiem, ar attiecībām… Tikmēr igauņu puiši mirst NATO karaspēka sastāvā kaut kur Āfrikā.
DDD: Droši vien Baltijas valstis neapdraudētu imigrācijas problēma, ja mēs nebūtu iestājušies Eiropas Savienībā?
Ā.A.: Jā, es biju pret iestāšanos Eiropas Savienībā. Kādēļ? Es nespēju saprast, kamdēļ gan cīnījāmies par neatkarīgu valsti, par iziešanu no viena liela kolhoza, lai uzreiz iestātos nākamajā. Pilnībā pietiktu ar Šengenas līgumu.
DDD: Vai Igaunija kādreiz varētu atbrīvoties no Eiropas Savienības?
Ā.A.: Igaunija viena pati, manuprāt, nē. Taču Baltijas valstis kopā – jā. Ar Dieva palīdzību.
Gribētu novēlēt mums visiem – latviešiem, igauņiem, lietuviešiem – vairāk domāt par savu bērnu nākotni. Bērni ir mūsu nākotne. Lai nākotne kļūtu tāda, par kādu esam sapņojuši.
Intervēja Līga Muzikante