Saruna ar bijušo “Hipotēku un zemes bankas” vadītāju, biedrības “Krājaizdevu apvienība” biedru Inesi Feiferi
Kam nauda – tam vara
DDD: Jūs pārstāvat biedrību “Krājaizdevu apvienība”, kas apvieno Latvijas krājaizdevu sabiedrības (KKS). Kas ir krājaizdevu sabiedrība, kādi ir tās darbības principi? Vai ir taisnība tiem, kuri apgalvo, ka šis ir ceļš atpakaļ uz komunismu, utopiskas idejas, kas nav piemērotas šim laikmetam?
Inesis Feiferis: Tā nav nekāda utopija – ideja ir ļoti vienkārša. Mēs taču zinām, ka tas, kas apsaimnieko mūsu naudu, lielā mērā ietekmē mūsu likteni. Tad kāpēc mums neapsaimniekot pašiem savu naudu un līdz ar to noteikt arī savu likteni? Krājaizdevu sabiedrība ir finanšu kooperatīvs, kurā apvienojas noteikts skaits cilvēku, kuriem ir jāsalasa likumā noteiktais sākotnējais kapitāls – un pēc tam var sākt darboties. Pozitīvā puse, kas man šajā shēmā patīk, ir tā, ka paši vācam naudu un paši arī nosakām, kur un ar kādām likmēm to izlietot, palīdzot paši sev. Vienalga, vai tā ir palīdzība, piemēram, ģimenei, kurai nepieciešama nauda, lai bērnu rudenī palaistu uz skolu, vai arī aizdevums kāda biznesa uzsākšanai.
Vienkārši runājot, krājaizdevu sabiedrība ir kooperatīvs, kurš apkalpo tikai savus biedrus, izdodot viņiem kredītus, vai arī pieņemot viņu noguldījumus. Tie, kuri nav kooperatīva biedri, nevar saņemt finanšu palīdzību.
DDD: Droši vien dažiem ienāks prātā apgalvot, ka šāds kooperatīvs ir slēgta biedrība, kas visus darījumus kārto zem galda. Vai tā tas ir?
I.F.: Tā tas nav – pasaulē šī kustība ir ļoti populāra un plaša. Saskaņā ar Latvijas likumu, lai nodibinātu krājaizdevu sabiedrību, ir jāapvienojas vismaz divdesmit fiziskām personām un ir jāsavāc minimums 2,5 tūkstoši eiro liels pamatkapitāls. Mana pieredze liecina, ka, lai krājaizdevu sabiedrība varētu veiksmīgi darboties, nepieciešami vismaz desmit tūkstoši eiro pamatkapitāla. Kad visas formalitātes ir nokārtotas, sabiedrība reģistrēta, ir jāstrādā ar saviem cilvēkiem – izvēloties, kam aizdot, uz kādiem procentiem utt.
DDD: Vai krājaizdevu sabiedrībās var iesaistīties tikai fiziskas personas?
I.F.: Nē, krājaizdevu sabiedrības dibināšanā var iesaistīties arī uzņēmumi, taču nosacījums, ka obligāti jābūt divdesmit fiziskām personām, ir jāievēro.
DDD: Principā krājaizdevu sabiedrība ir neliela banka. Lai tā veiksmīgi darbotos, ir jābūt tomēr kaut kādām zināšanām finanšu jomā.
I.F.: Bez šaubām. Nav jau nekas briesmīgi sarežģīts, bet kaut mazliet ir jāsaprot. Saskaņā ar to, ka darbības licences izsniedz Finanšu un kapitāla tirgus uzraudzības komisija, krājaizdevu sabiedrības valdes locekļiem ir noteiktas prasības – vismaz trijiem ir jāsaprot, kas ir depozīts, kas kredīts, kas ir procentu likme utt. Tāpēc nekā briesmīgi sarežģīta nav.
Protams, lai nodibinātu finanšu kooperatīvu, ir jāiziet diezgan sarežģīts juridiskais process – vienreiz skaitījām, ka ir jāsagatavo sešpadsmit dažādi dokumenti, lai sabiedrība tiktu reģistrēta. Sarežģītākais, manuprāt, ir biznesa projekts – attīstības plāns jeb darbības stratēģija trim gadiem, kurā ir jāizklāsta, kā strādās, kā tiks nodrošināti ienākumi, kā tiks vadīti procesi, lai nauda netiktu vienkārši notrallināta.
Cilvēkiem tikai jāiedrošinās
DDD: Vai Latvijā ir kāds pozitīvs krājaizdevu sabiedrības piemērs?
Inesis Feiferis: Šobrīd Latvijā ir trīsdesmit viena krājaizdevu sabiedrība. Principi, pēc kuriem veido krājaizdevu sabiedrības, ir trīs.
Viens – teritoriālais princips. Šādās sabiedrībās apvienojas cilvēki, kuri dzīvo vienā teritorijā – apriņķī vai pagastā, kam tur ir īpašumi, vai arī viņi tur strādā.
Otrs – interešu kopība, piemēram, skolotāju vai jūrnieku krājaizdevu sabiedrība.
Trešais variants – krājaizdevu sabiedrība tiek izveidota liela uzņēmuma ietvaros, apvienojoties tā darbiniekiem. Kā piemēru varu minēt krājaizdevu sabiedrību “Dzelzceļnieks”, kas izveidojies uzņēmuma “Latvijas dzelzceļš” paspārnē. Krājaizdevu sabiedrība bija arī “Liepājas metalurgā”, bet diemžēl uzņēmums ir aizgājis pa skuju taku un līdz ar to arī krājaizdevu sabiedrība, jo cilvēkiem vairs nav naudas – viņi nevar apmaksāt savus paņemtos kredītus.
Visracionālākais veids, bez šaubām, ir veidot teritoriālo krājaizdevu sabiedrību, jo tad ir diversifikācija – teritorijā ir dažādi uzņēmumi, dažādi cilvēki – ja kaut kur vienā sektorā neveicas, tad citā būs labāk. Saprotu, ka “Latvijas dzelzceļš” nevar bankrotēt, jo tad ir jābankrotē valstij, bet, ja valsts bankrotē, tad viss aiziet pa burbuli. Ļoti spēcīga interešu kopība ir jūrnieki, kuriem ir daudz naudas – viņi ir bagāti, un lietas labi attīstās.
Kopumā kopš pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem, kad pēc neatkarības atjaunošanas sāka atkal veidoties krājaizdevu sabiedrības, kopumā savu darbību pārtraukušas četras piektdaļas no reģistrētajām sabiedrībām. Arī šobrīd dažas ir ļoti sarežģītā stāvoklī. Ietekme ir gan ekonomiskajai situācijai kopumā, gan arī cilvēciskajam faktoram – pat zinošam cilvēkam gadās nepareizi novadīt finanšu aktīvus, bet, ja cilvēks ir negodīgs, tad tur neko nevar līdzēt.
Jebkurā gadījumā visveiksmīgāk darbojas teritoriālās krājaizdevu sabiedrības, jo tajās var piedalīties arī pašvaldības, kuras ir ieinteresētas uzlabot iedzīvotāju un strādājošo dzīves apstākļus.
Šobrīd diemžēl nav vērojams liels entuziasms radīt jaunas krājaizdevu sabiedrības, jo cilvēki domā, ka tas ir sarežģīti, ka vieglāk ir aiziet uz kādu lielu skandināvu banku un kļūt par tās klientu. Es tomēr ceru, ka tas mainīsies, jo tā saucamās lielās bankas ir koncentrējušās pilsētās, un lauku cilvēkiem ne vienmēr ir viegli pieejami to pakalpojumi.
DDD: Kādi aspekti visvairāk biedē cilvēkus veidot krājaizdevu sabiedrības?
I.F.: Cilvēki domā, ka tas ir ļoti sarežģīti, ka kvalificētu cilvēku trūkums radīs risku viņu naudai. Lielākās problēmas rodas tad, kad ir jāatmaksā aizdevumā saņemtā nauda, taču, ņemot vērā, ka krājaizdevu sabiedrības ir naudas noguldītāji vai investori, ja tā varētu teikt, tātad paši cilvēki (paši biedri), kuri paši arī aizņemas šo naudu, tad, manuprāt, riski pirms naudas aizdošanas tiek izvērtēti rūpīgāk nekā bankā. Krājaizdevu sabiedrībā ikviens ir ieinteresēts atdot saņemtos kredītus, jo tā ir arī viņa paša nauda un peļņa, kas zudīs, ja parāds netiks atdots.
Piemēram, esmu noguldījis krājaizdevu sabiedrībā simts eiro. Tiek izsniegti kredīti, arī man. Pienāk brīdis, kad kredīts ir jāatdod. Lai arī to ir grūti izdarīt, es to daru, jo saprotu, ka man ir depozīts, kuru, ja neatdošu parādu, neatgūšu. Zaudēšu arī procentus. Papildus tam saņemšu vēl apkārtējo nosodījumu, jo krājaizdevu sabiedrībās, kas veidotas pēc teritoriālā principa, cilvēki cits citu tomēr vairāk vai mazāk pazīst. Es justos ļoti slikti, ja, piemēram, Liene Apine nāks un man pārmetīs – klausies, vecīt, ko tu izdarīji, kā tev nav kauna, vispār tu esi baigais švabraks. Tad jālien no kauna zemē iekšā un jāmēģina darīt visu, ko vien var!
Ir vēl otra lieta – tas ir pozitīvi, ka cilvēki cits citu pazīst, jo tad ir vieglāk vadīt procesu, tāpēc ka ir zināms, vai var, vai nevar aizdot. Protams, ir jau arī formālā puse – ķīlas un viss pārējais, kas vajadzības gadījumā tiek realizēts, ja runa ir par lielākiem kredītiem. Normatīvi krājaizdevu sabiedrībām principā ir tādi paši kā bankām.
Krājaizdevu sabiedrības – glābiņš no sveša kapitāla
DDD: Atšķirībā no bankāmkrājaizdevu sabiedrībās kapitāls pieder tās biedriem, un viņi paši ir no sevis atkarīgi, nav nekāda ārēja spēka, kas var pēkšņi mainīt spēles noteikumus.
Inesis Feiferis: Jā, kaut kādi akcionāri, kuri sēž, pieņemsim, Stokholmā, Berlīnē, Vašingtonā vai Maskavā – vienalga kaut kur, un mēs neko nezinām par viņiem – man vajag procentus uz manu ieguldīto kapitālu, pārējo jūs varat darīt, kā gribat. Krājaizdevu sabiedrībās cilvēki ir savstarpēji atbildīgi, jo paši iegulda savu naudu, ievēl valdi, revīzijas komisiju, kredītkomisiju utt.
Ir vēl viens pozitīvs moments, ko es saredzu krājaizdevu sabiedrībās. Diezgan daudz mums ir izplatīti tie, t.s., ātrie (fiksie) kredīti ar šausmīgām procentu likmēm un metodēm, kā no tevis piedzen tos parādus. Ir jau, protams, daļa cilvēku, kuriem vajag to naudu un kuri to arī spēj pēc tam atdot. Bet ir arī tādi, kas paņem naudiņu uz vecmāmiņas rēķina, lai uztaisītu foršu tusiņu klasesbiedriem, bet parādu ar procentiem pēc tam piedzen no vecmāmiņas. Ātro kredītu dēvēji daudz tur nerēķina – nu, ienāk, teiksim, Liene Apine – nu, Dievs ar viņu, iedosim – pase ir, viss ir. Krājaizdevu sabiedrībā tomēr, zinot, kas ir Liene Apine, pajautās – klausies, varbūt tev to nevajag, padomā, ko dari, iekritīsi problēmās, jo tev taču nav tādi ienākumi, no kurienes tu to atmaksāsi. Tas taču ir jāanalizē!
Otrkārt, kredītlikmes ir pavisam atšķirīgas, krājaizdevu sabiedrībās ir līdzīgi kā bankās. Šur tur gan tās ir augstākas, jo naudas apjomi, ar kuriem darbojas krājaizdevu sabiedrības, ir mazi. Lai gūtu kaut minimālus ienākumus, ar kuriem samaksāt grāmatvedim un citiem, vēl par telpu īri, par elektrību, par kontiem u.tml., procentu likmes īstermiņa kredītiem sasniedz līdz pat 18–20 procentus, taču tie nav četrsimts piecsimts vai pat septiņsimts procenti gadā, kādi ir ātro kredītu firmām. Krājaizdevu sabiedrībā pret cilvēkiem attiecas cilvēcīgāk. Ja tiešām cilvēkam rodas problēmas (protams, dzīvē visādi var gadīties – piemēram, nomirst vīrs, sieva paliek viena un nevar visu to saimniecību savākt, atmaksāt uzreiz nevar, vajag laiku u.tml.) un, cits citu pazīstot, redzam, ka cilvēks ir centies, godīgi darījis, ko varējis, tad viņa situācijā tā krājaizdevu sabiedrība var mēģināt viņam kaut kā palīdzēt. Tas jau ir šis kooperācijas princips.
Protams, ir jau arī situācijas, kad skaidri jāpasaka – tu nevarēsi to atmaksāt, labāk tagad realizējam ieķīlāto māju vai mašīnu, nemaldināsim viens otru un iesim uz priekšu. Ir vajadzīga individuāla pieeja un to var iegūt tikai krājaizdevu sabiedrībā. Līdz ar to cilvēkam nav jāskrien uz kaut kādu SMS kredītu un vēl kur.
DDD: Kuri pēc tam atņem visu.
I.F.: Pārdod tavu dzīvokli, lai atmaksātu 500 eiro kredītu.
Privātais kapitāls necieš kooperāciju
DDD: Kādēļ banku pārstāvji tik ļoti skeptiski attiecas pret krājaizdevu sabiedrībām?
Inesis Feiferis: Banku industrija ir ļoti bezpersoniska un vērsta tikai un vienīgi uz peļņas gūšanu tās īpašniekiem. Bankās ir daudz tehnoloģiju, inovāciju, aizvien jaunu finanšu produktu. Turpretī, krājaizdevu sabiedrība ir kooperatīvs, kurā apvienojas neliela cilvēku grupiņa, lai cits citam palīdzētu. Bankas uztraucas, ka cilvēki aizvien vairāk varētu izvēlēties krājaizdevu sabiedrības, jo, ja krājaizdevu sabiedrības attīstīsies, it īpaši, ja runājam par teritoriālajām, tā rezultātā izveidosies kooperatīvā banka, kas piederēs krājaizdevu sabiedrībai – tātad pašiem cilvēkiem. Un tā noteikti izkonkurēs vienu otru banku, kura, maigi izsakoties, uzvedas nesolīdi. Kooperatīvās bankas noteikti atņems daļu klientu privātajām krājbankām.
Otra lieta – krājaizdevu sabiedrības bieži vien veidojas tādās vietās, kur nav citu banku, kur ir problemātiski tikt pie naudas. Finanšu pakalpojumu nepieejamība arī ir viens no iemesliem, kādēļ cilvēki pamet laukus un dodas prom. Krājaizdevu sabiedrība, manuprāt, ir reģionālās attīstības elements, jo ir ieinteresēts stimulēt reģiona attīstību. Lietuvā stipra, īpaši spēcīga krājaizdevu sabiedrību kustība attīstījās krīzes laikā, kad bankas gāja ārā no laukiem, un daudzās vietās cilvēkiem nebija citas iespējas, kur aizņemties. Cilvēkiem nekas cits neatlika, kā nākt kopā un dibināt krājaizdevu sabiedrības, lai kaut kā paši sev varētu palīdzēt.
Tā taču ir elementāra lieta – ja ir krīze un aktīvu, kurus esi ieķīlājis par labu bankai, vērtība krītas, saskaņā ar kredītlīgumu, princips ir tāds: ja vērtība krītas, dod papildus ķīlu, lai visu laiku noturētu attiecību. Ja cilvēks jau visu ir ieķīlājis, kas viņam atliek – visu pārdot. Ja ar to pietiks, lai nosegtu kredītu, labi, bet, ja ne – būsi mūžīgais parādnieks. Bankas neinteresē cilvēks – tām galvenais ir peļņa. Ja peļņu garantē uzņēmuma pārdošana, tad tās to arī dara, nerēķinoties ar to, ka uzņēmumā strādājošie cilvēki zaudēs darbu. Krājaizdevu sabiedrības tomēr ir tuvāk cilvēkiem, tuvāk viņu dzīves izpratnei un vajadzībām – gatavāki palīdzēt risināt šīs problēmas. Un Lietuvā tieši tas arī notika, tāpēc Lietuvā daudzi cilvēki no laukiem neaizbrauca, jo bija kaut kāda cerība, ka viņiem reāli palīdzēs atrisināt attiecīgās problēmas.
Bez šaubām, ka krājaizdevu sabiedrības sāka radīt konkurenci komercbankām, jo, kad krīze sāka pamazām samazināties, bankas saprata, ka viena daļa lauku klientu pārgājuši uz krājaizdevu sabiedrības sistēmu, ko Lietuvā jau izveidoja kā banku, kur var saņemt tos pašus pakalpojumus kā bankā, ieskaitot kartes, internetbanku, starptautiskos maksājumus. Latvijā pagaidām krājaizdevu sabiedrības atver kontus bankās un caur bankām arī apkalpo savus biedrus.
Latvijas neizmantotā iespēja
Inesis Feiferis: Kad mēs atjaunojām savu neatkarību, daudzas valstis nāca mums palīgā. Kanādā ir spēcīga kooperatīva finanšu grupa “Desjardin”, kas pēc būtības ir krājaizdevu sabiedrību banka (tās aktīvu vērtība 2012. gada beigās bija 197 miljardi Kanādas dolāru), kas ir viena no lielākajām pasaulē, ar milzīgu pieredzi. Pārstāvji atbrauca uz Latviju un Lietuvu ar mērķi sniegt mums tehnisko palīdzību, kuras apmērs bija aptuveni viens miljons Kanādas dolāru. Kanādiešu speciālisti mēģināja mums piedāvāt modeli, kas pie viņiem jau bija labi nostrādājis.
Piedāvātais modelis bija ļoti vienkāršs – ir jāveido krājaizdevu sabiedrības pa visu valsti, un šīm krājaizdevu sabiedrībām kopā jāizveido otrā līmeņa finanšu kooperatīvs, kas būtu kā nodrošinājums katram biedram – krājaizdevu sabiedrībām. Šī otrā līmeņa institūcija palīdz saviem biedriem, bet biedri var būt tikai krājaizdevu sabiedrības. Turklāt visi ir vienlīdzīgi – neatkarīgi no tā, cik iemaksājuši fondā, jo kooperatīvu būtība ir šāda: tev ir viena balss, neatkarīgi no tā, cik esi iemaksājis. Tas nav kā akciju sabiedrībā, kur iegūst balsis proporcionāli iemaksātajam kapitālam. Tas ir svarīgi, lai neviens nepārņemtu kontroli pār šiem procesiem un nepadarītu to ļoti nedemokrātisku.
Atšķirībā no Latvijas Lietuva šo palīdzību izmantoja savā labā, un lietuvieši šobrīd, ja atmiņa mani neviļ, kooperatīvajā bankā kontrolē ap 480 miljoniem eiro. Nav jau, protams, nekāda lielā summa, ja salīdzina ar visādām Swed un Seb bankām, un tomēr, tas ir daudz vairāk, nekā pieder Latvijas krājaizdevu sabiedrībām. Varu, protams, kļūdīties, taču, ja pareizi atceros, pagājušā gada beigās Latvijas krājaizdevu sabiedrības pārvaldīja, apmēram, 20 miljonus eiro. Milzīga starpība, ja salīdzinām ar Lietuvu!
DDD: Kāpēc Latvija neizmantoja tik lielisku iespēju iegūt finansiālu neatkarību?
I.F.: Varu jums pateikt, kāpēc tas bija tā. Tas bija tāpēc, ka sākotnēji šo kustību pārņēma “Latvijas dzelzceļš” (Latvijas Dzelzceļnieku un satiksmes nozares arodbiedrība (LDzSA) – red.piez.), kur arodbiedrību vadīja un joprojām vada Savelijs Semjonovs. Viņu neinteresēja lauki un mazās krājaizdevu sabiedrības. Viņam bija liela interese uz krājaizdevu sabiedrības “Dzelzceļnieks” bāzes izveidot jaunu banku. Kāpēc viņam būtu vajadzīgas kaut kādas sīkas krājaizdevu sabiedrības kaut kādos tur novados?! Kamēr “Desjardin” deva naudu, Semjonovs strādāja, bet, kad finansējums no ārpuses vairs nenāca, neviena jauna krājaizdevu sabiedrība praktiski vairs nav izveidojusies.
Ar mūsu biedrības iniciatīvu un palīdzību jauna krājaizdevu sabiedrība pagājušajā gadā izveidojās Ķekavā, iespējams, ka tuvākajā laikā radīsies vēl kāda, taču, lai process būtu straujāks un plašāks, nepieciešams padarīt likumu draudzīgāku.
Viena no būtiskākajām lietām krājaizdevu sabiedrību attīstības virzienā ir nepieciešamība ar likumu izveidot, ja tā var izteikties, jumtu. Tas ir vajadzīgs, lai sniegtu krājaizdevu sabiedrībām, kuras ir šī jumta īpašnieces, tāda veida pakalpojumus, ko katrai atsevišķi ir grūti (dārgi) sev nodrošināt. Piemēram, kļūt par starptautisko maksājumu dalībnieku ir ļoti dārgi. Arī iestāšanās MasterCard sistēmā prasa lielus līdzekļus. Vajadzētu atļaut krājaizdevu sabiedrībām veidot vienotu internetbanku, jo katra atsevišķi to vienkārši nevar nodrošināt. Interneta banka ir nepieciešama, jo cilvēki ir pieraduši pie šāda pakalpojuma. Tāpēc ir vajadzīga jumta organizācija jeb centrālā krājaizdevu sabiedrība, kas pēc savas būtības ir otrā līmeņa krājaizdevu sabiedrība. Likums diemžēl šobrīd neļauj sanākt kopā, piemēram, trīsdesmit krājaizdevu sabiedrības un nodibināt citu krājaizdevu sabiedrību-banku.
Arī vergi dzīvo…
DDD: Vai var teikt, ka krājaizdevu sabiedrība, to tīkls ir finanšu kooperācija – līdzīgi kā lauksaimnieku kooperācija?
Inesis Feiferis: Bez šaubām. Kāpēc nevar sanākt kopā dāmas un kungi un izlemt – mums būs viens labs jurists, kas mums visiem palīdzēs risināt juridiskās problēmas, ieskaitot grāmatvedības lietas, kartes, norēķinus utt., lai vairs nav nepieciešams norēķinus taisīt caur bankām, kas nav Latvijai draudzīgas, kas nepieder nacionālajam kapitālam un nav nacionāli domājošas? Ko tad mums darīt? Ir jāveido sava nacionāli orientēta banka uz krājaizdevu sabiedrību bāzes. Vai to var izdarīt? Pretestība ir milzīga.
DDD: Tāpēc, ka tas ir pareizi. Visām pareizām lietām un ar tām saistītajam ir pretestība. Īstenībā šāda nacionāli orientēta banka uz krājaizdevu sabiedrības bāzes – tas ir nācijas pašcieņas, neatkarības jautājums.
I.F.: Bez šaubām – kas kontrolē mūsu naudu, tas kontrolē mūsu dzīvi.
DDD: Diemžēl viss, kas saistīts ar tautas – nācijas pašcieņu, speciāli tiek bremzēts it visās sfērās, jo īpaši finanšu.
I.F.: Es patiešām nezinu, vai tas tiek darīts speciāli, vai arī cilvēkiem domāšana nav uz to fokusēta – tā teikt, kāda tur nācija?! Ir taču Eiropa, jātaisa nauda, nospļauties uz tiem latviešiem, tik un tā viņi iznīks pēc zināma laika…
DDD: Domāju, ka tā ir ļoti mērķtiecīga politika.
I.F.: Mēs vienkārši nevērtējam šo nacionālo izjūtu, bieži vien nogurstam cīnīties. Un, ja neiedziļinās nācijas būtībā, tad ir sarežģīti pieņemt taisnīgus lēmumus.
Dzīvot jau var visādi – nospļauties man uz to Latviju, aizbraukšu uz Maroku: silta zeme, kažoks, zābaki nav jāpērk utt. Baigi feini – ar manu pensiju tur varēs izdzīvot. Bet tas ir tiktāl, cik nedomāju par to, ka esmu latvietis, ka mani bērni ir latvieši, un gribētos, lai latviešu valoda saglabātos. Bet, ja par to nedomā, tad visādi var dzīvot.
Doma aizvien mums ir bijusi un vēl vēl joprojām ir, kā uz krājaizdevu sabiedrību bāzes veidot kooperatīvo bāzi. Šobrīd vairāk runājām par centrālo krājaizdevu sabiedrību, kura palīdz pirmajam līmenim, par ko jau runājām. Bet ir milzīga pretestība – starp citu, ne tikai no politiķu vai oficiālo iestāžu puses, kuriem, jo mazāk problēmu, jo labāk. Diemžēl arī pašu krājaizdevu sabiedrību vidū nav vienotības par šo jautājumu. Lielās, kas jau ir attīstījušās, negrib izmaiņas dzīvē – izdomās, papildinās likumus, būs sarežģītāka dzīve utt.
DDD: Tā ir tāda verga domāšana…
I.F.: Jā, bet tā labi strādā. Vienas daļas krājaizdevu sabiedrību vadībai šis darbiņš šķiet tikai piepelnīšanās. Un viņi domā: ja tagad izmainīs šo sistēmu, tad varbūt vairs nevarēšu piepelnīties pie savas pensijas, tātad neko nevajag mainīt.
Apvienošanās spēks un nozīme
DDD: Kooperācijai ir nepieciešams apziņas līmenis.
Inesis Feiferis: Ir kāda ļoti interesanta lieta. Mūsu kolēģiem pētīja vēstures materiālus un atrada ļoti interesantus faktus. 1918. gada 18. novembrī Latvijas Republiku proklamēja Tautas padome, kura tika dibināta 17. novembrī Rīgas amatnieku krājaizdevu sabiedrības telpās. Kad Latvijas Republika bija nodibināta, izveidoja pirmo pagaidu valdību un, dabiski, vajadzēja naudu. Viņiem ziedoja Vidzemes krājaizdevumu sabiedrība, Rīgas krājaizdevumu sabiedrība un vēl tādas pašas institūcijas. Pirmskara Latvijas vadība saprata, ko nozīmē kooperācija un palīdzēja, tāpēc pirmskara Latvijā bija ļoti daudz krājaizdevu sabiedrību – vairāk nekā 600. Labi, piekrītu, ka tas bija mazliet par daudz, bet valsts saprata cilvēku apvienošanās spēku un nozīmi. Toties tagad, man šķiet, ir pretējais process – valdība vienkārši baidās, ka cilvēki apvienosies, uztaisīs puču, un tā nevarēs vairs savas rebes taisīt.
Vācijā finanšu kooperācijai ir jau 160 gadu vēsture. Šobrīd krājaizdevu sabiedrības kontrolē 400 miljardus eiro, un tā visa ir krājaizdevu sabiedrību biedru nauda. Tātad kooperācijas rezultātā vairojas nacionālais kapitāls. Ziniet, kas man visvairāk izraisa smīnu? Swedbank, kuras eksperti nievājoši izsakās par krājaizdevu sabiedrībām, izveidojās tieši uz Zviedru krājaizdevu sabiedrību bāzes!
Krājaizdevu sabiedrības – finanšu kooperatīvi – ir ļoti laba skola, kurā apgūt ne tikai to, kā rīkoties ar naudu, bet arī to, kā strādāt kopā. Daudziem tas ir palīdzējis – gan finansiāli, gan morāli.
Iespēja veidot lokālo naudu
DDD: Kā veicināt krājaizdevu sabiedrību rašanos? Vai plašas saziņas līdzekļu aktīvāka iesaistīšanās šīs idejas popularizēšanā varētu līdzēt?
Inesis Feiferis: Mediji jau reizēm par to runā, bet domāju, ka visvairāk ir nepieciešama pašvaldību ieinteresētība. Pieņemsim, apgabals sasparojas – laba doma, mēģināsim izveidot krājaizdevu sabiedrību, meklējam cilvēkus. Kā vienmēr, ir vajadzīgs līderis – motors, kas dzen uz priekšu. Jāatrod noteikts skaits cilvēku un uzņēmēju, kas ir gatavi to lietu atbalstīt – viena daļa tīri finansu apsvērumu dēļ, bet ļoti daudzi iesaistās patriotisku apsvērumu dēļ.
Ar pašvaldībām ir runāts daudz un dažādi – gan pašvaldību savienības līmenī, gan individuāli. Visus jau mēs nespējam aptvert, bet šur tur ir atsaucība, šur tur nav – šur tur saprot, šur tur nesaprot. Citiem liekas – nav ko niekoties ar tādām lietām, ir taču bankas. Bet ir cilvēki, kurus bankā neņem pretī. Piemēram, Rietumu bankā ar tevi sāk runāt tikai tad, ja noguldi vismaz 10 tūkstošus latu jeb tagad, apmēram, 15 tūkstošus eiro. Cilvēks, kas var tādu naudu noguldīt, ir vidēji turīgs. Taču liela daļa pie mums dzīvo “no rokas mutē”. Tātad viņi uz šo banku nemaz neiet, jo nav tur ko darīt – ar viņu neviens nopietni nerunās. Aizņemties tu neko nevari, bet, ja arī aizņemies, tad tev uzliek tādus nosacījumus, ka – gan tēvu, gan māti, gan sievas māti ieķīlā! Tāpēc laukos diemžēl ir tāda komiska – skumji komiska – situācija, ka lielākie aizdevēji ir pensionāri.
DDD: Jā, pensionārs Latvijas laukos jebkurā ģimenē ir zelta akcija.
I.F.: Ne tikai laukos, arī pilsētās.
DDD: Pirms eiro ieviešanas intervijā runājām par iespēju veidot lokālo naudu, vietējo valūtu. Vai šīs krājaizdevu sabiedrības varētu to veicināt?
I.F.: Var to darīt. Tikai tad vairāk ir jāattīstās. Konkrēts piemērs ir Igaunija – viņiem arī ir krājaizdevu sabiedrības. Ir Tartu Universitātes krājaizdevu sabiedrība, kuri sākuši izlaist zināma veida lokālo naudu. Sistēma ir parasta, kā saka, tik vienkārša kā zirga deķis. Cilvēks atnāk uz banku, iemaksā noteiktu daudzumu naudas (eiro), viņam pretī izdod vekseli, ar ko viņš var aiziet uz noteikta skaita veikaliem un iepirkties ar atlaidēm kā ar dāvanu kartēm vai ko tamlīdzīgu – un šo jau var uzskatīt par lokālo naudu. Tātad man ir izdevīgi savu eiro iedot šai krājaizdevu sabiedrībai, kas pretī man iedod vekseli, kas ļauj man iepirkties noteiktos veikalos lētāk. Šis ir viens no variantiem – ir jau arī citi varianti.
Piemēram, mājražotāji savstarpēji maina savus ražojumus. Ir jau diezgan sarežģīti mainīt uzadītu zeķi, piemēram, pret cirvi vai zāģi. Tad izveido nosacītu iekšējo “biržu” un šo preču vērtību izsaka kaut kādās nosacītās vienībās, teiksim, kaut vai ventos. Nu, lūk, esmu uzadījis zeķi, tas ir tik un tik ventu, par ko es varu nopirkt kaut ko citu – man nav vajadzīgs domāt par cirvi vai nazi un salīdzināt – ir atbilstošs zeķes vērtībai vai nav. Arī tā, protams, ir iespējama barteru apmaiņa, bet diez vai tas ir tik prātīgi.
Tātad darīt krājaizdevu sabiedrības var daudz ko, bet tamdēļ ir jānostiprinās. Viena krājaizdevu sabiedrība nevar nopietni runāt par lokālo naudu, ja tās rīcībā ir tikai kādi 100 tūkstoši eiro un visa šī nauda ir izsniegta aizdevumos. Tāpēc vajadzētu veidot jaunas krājaizdevu sabiedrības, bet bez nopietna politiska atbalsta nekas nesanāks.
DDD: Vai neviena politiska partija nav izteikusi atbalstu?
I.F.: Kā tad nav?! Nacionālā apvienība, pat Saskaņas centrs atbalsta šo ideju, bet ar to ir par maz – “Vienotība” vienalga visu diktē. Finanšu ministrs ir viņu, šā brīža premjere ir viņu.
Integrācijas politikas fiasko
DDD: Kā jūs vērtējat pasaules valstu ideju ieviest ekonomiskās sankcijas pret Krieviju par to, ko tā dara Ukrainā? Kādas sekas tās radītu, piemēram, Latvijai? Vai šādas sankcijas sasniegtu mērķi, kāpēc tās ieviestas?
Inesis Feiferis: Nerunāšu par politiskām, bet par ekonomiskām – tās vienalga nepanāks to, ka Krievija atteiksies no Krimas. Viņi šo soli ir izdarījuši un atpakaļ vairs neies. Manuprāt, nav prāta darbs vērst ekonomiskās sankcijas pret Krieviju. Drīzāk var paturēt prātā un sarunās ar ārlietu ministriem, citām augstām valsts amatpersonām neatlaidīgi atkārtot, ka tā bija nepareiza rīcība, ka panāksim pazeminājumu naftas cenās. Tas viņiem ir galvenais. Lai gan viņiem ir pietiekami lielas rezerves, bet tas būtu sāpīgi. Tiesa – sāpīgi būs arī otrai pusei.
Diemžēl (vai, paldies Dievam, – nezinu) šajā pasaulē viss ir savstarpēji saistīts. Var jau Krievijai, teiksim, atsevišķos sektoros ieviest ekonomiskās sankcijas, bet, ja runā par Eiropu – Vācijā tirdzniecības apjoms ar Krieviju ir aptuveni 70 miljardi, 300 000 darba vietas, vairāku tūkstošu uzņēmumu bizness ir saistīts ar Krieviju. Un tagad pateikt – ziniet, veči, mēs ieviešam sankcijas pret Krieviju, bet tas, ka jūsu bizness tur aizies… Piedodiet, nacionālās intereses – vajadzēja savlaicīgi jums to izplānot. Bet es domāju, ka tik tālu visticamāk diez vai tās tiks ieviestas. Pamatā jau noņemsies ar to, ka izslēgs no vienas sabiedrības, no otras u.tml. Pieļauju, ka sarunas valstu vadītāju līmenī notiek diezgan interesantas. Neviens jau mums to nestāsta. Un, kas notiek pašā Ukrainā un Kijevā, godīgi sakot, no masu medijiem neko nevar saprast – ir tur fašisti, nav tur fašisti, kas tur notiek, šauj tur tos vai nešauj?
DDD: Ukrainā notiekošais ir nesis arī ko labu – beidzot mūsu politiķi ir spiesti atzīt, ka Latvijā īstenotā, dāsni finansētā integrācijas politika ir izgāzusies.
I.F.: Ne tikai Ukrainā notiekošais liek par to domāt. Arī Merkeles, Sarkozī paziņojumi, Lielbritānijas vadītāju izteikumi par to, ka integrācijas politika ir cietusi fiasko, ka neesam spējuši integrēt visus tos iebraucējus, bija iemesls mūsu valsts vadītājiem saprast, ka iecerētā integrācija cietīs neveiksmi. Eiropas lielvalstīs iebraucēji veido savus anklāvus, kas rada ļoti smagas problēmas. Tāpēc populārākas kļūst tās partijas (kā Lepēna u.c.), kas pasaka – visus viņus ārā!
Varu viņiem piekrist – viņi vismaz domā par savas valsts suverenitāti. Iedomājieties situāciju, ka, piemēram, Kandavā pēkšņi pateiktu – nedrīkstat staigāt ar krustiņiem kaklā, jo tas aizvaino musulmaņus. Tā notiek citur pasaulē. Piemēram, Anglijā bija tiesas process, kad trīs vai četras sievietes bija spiestas aiziet no darba, bet rezultātā tiesa vienalga atzina, ka viņas ir atlaistas likumīgi tāpēc, ka biznesa cilvēks, kurš pieņēma darbā, teica, ka nedrīkst nēsāt krustiņus.
DDD: Tas ir līdz absurdam, domāju, ka šeit, Latvijā mēs esam ļoti tuvu tam. Visu laiku taču meklējam visādus veidus, kā runāt ar krievvalodīgajiem, bet kā tad mums jārunā? Kā vēl pagulties apakšā, lai tikai nepadomā, ka mums nepatīt, ka mūs izvaro! Tādi aptuveni ir tie centieni. Un tas visās vietās – arī finanšu sfērā.
I.F.: Taisnība.
Negodīgās retorikas pinekļi
Inesis Feiferis: Savā laikā, kad kļuvām brīvi, līdz 2004. gadam, skatoties retrospektīvi, bija milzīgs entuziasms – arī bankā cilvēki bija entuziasma pilni, paši pieņēmām lēmumus, paši tos īstenojām, un viss gāja uz augšu. Pēc 2004. gada sākās – pinekļi tādi, pinekļi šitādi, to tu drīksti, to nedrīksti, tas tev jāsaskaņo ar Briseli, utt. Entuziasms noplaka, jo saproti, ka nevari patstāvīgi vairs pieņemt lēmumus – esi atdevis suverenitāti. Tas ir lielākais noziegums, ko varēja izdarīt politiķi. Tautai jau neprasīja. Arī iestāšanās Eiropas Savienībā lielā mērā nebija tautas atbalstīta.
DDD: Tas jau bija nolemts – varēji balsot, kā gribi.
I.F.: Arī veidi, kā to darīja – atceros taču Zīles izteikumus: ja neiestāsimies, tad būs tanki un Krievija.
DDD: Vaira Vīķe-Freiberga taču arī teica, ka ir jāatdod Abrene, jo Pleskavas divīzija jau stāvot pie vārtiem.
I.F.: Jā. Tāpat arī par eiro – ja neieviesīsim eiro, nāksies pieņemt krievu rubļus. Bet ko tur vairs runāt – esam tur, kur esam, savu suverenitāti diezgan daudz esam atdevuši.
DDD: Jāpacīnās, lai atgūtu.
I.F.: Jā, tas būs nopietns gājiens.
DDD: Es domāju, ka no Eiropas Savienības būs daudz grūtāk izkļūt nekā no Padomju Savienības. Tur bija vieglāk, jo cilvēki zināja, kas ar mums noticis.
I.F.: Nu, tur bija pietiekami skaidra bilde.
DDD: Tagad viss ir tā sapiņķerēts un vērtības sajauktas, ka cilvēks vairs nespēj atšķirt, kas ir labs un kas slikts.
I.F.: Mani šausmina straujā lesbiešu un geju ideju izplatīšanās – tagad atzīst to pat kā “normālu ģimeni”, dod viņiem iespējas adoptēt bērnus utt.
Kurš būs “vīrs” un kurš “sieva”?
DDD: Par koku spriež par tā augļiem. Sievietes un vīrieša mīlestības rezultāts ir bērns, bet kāds ir divu pederastu auglis? Bet tagad jau to pat nedrīkstot vairs apspriest.
Inesis Feiferis: Tur jau tā lieta! Biju mazliet pārsteigts, kad ieraudzīju informāciju, ka Vācijā divus tēvus uz dažām dienām iesēdināja cietumā par to, ka viņi nebija ļāvuši saviem bērniem iet uz skolā notiekošajām seksuālās izglītības stundām. Ko tur lai saka? Es izlasīju Vācijas jaunās valdības programmu, kur ir vesela sadaļa par lesbiešu un geju aizsardzības politiku. Bet tā taču ir nedabīga perversija, kas būtu jāatzīst par nelikumīgu! Tas nav pareizi – tā ir Sodoma un Gomora.
Godīgi jāsaka, ir lielas bailes par mazbērniem, mazmazbērniem, kas dzīvos apstākļos, kad varbūt pavisam nedrīkstēs neko sliktu, tas ir, patiesu, teikt par šīm lietām, lai tūlīt nebūtu represijas. Bet kā var bērniem vispār šo lietu izskaidrot? Anglijas parlamentā ir liela diskusiju par šo tēmu – kā lai vienojas par kaut kādu terminu, kurš ir “tēvs”, kurš “sieva”? Eltons Džons arī gribot noformēt “laulību” ar savu… Izrādās, ka Eltons Džons pats būs “sieva”, bet tas būs “vīrs”.
DDD: Kā viņi to izlemj – varbūt met kapeiku?
I.F.: Nezinu, kā viņi to lemj – varbūt tas ir no psiholoģijas atkarīgs…
Es lielāko savas dzīves daļu domāju, ka ir nepieciešams attīstīt ekonomiku, lai cilvēkiem būtu labāki dzīves apstākļi, lai daudzmaz taisnīgi sadalītu labumus u.tml., bet, jo vecāks palieku, jo vairāk sāku domāt par to, ka, ja nemainīsies ētiskie morāles vērtību principi – nekāda ekonomika neko nepalīdzēs. Mēs taču redzam, kas notiek Zviedrijā – jo labklājīgāka valsts, jo morāli pagrimušāka tā kļūst.
Šajā ziņā man simpatizē musulmaņi. Protams, dažreiz viņi šauj pāri strīpai, bet tas, ko redzēju pie viņiem – bērni pa ielām nevazājas, pat iedomāties nevar par kaut kādām viendzimuma “laulībām” un kopā iešanu tādā garā. Tikai pašattīrīšanās un morāles principu ievērošana te kaut ko var palīdzēt.
Kļūsim labāki jau šodien!
Inesis Feiferis: Mahātma Gandijs teica, ka komercija bez morāles ir nāves grēks. Ja tā globālāk sāk par šo jautājumu domāt, manuprāt, nedrīkst naudu aizdot uz procentiem. Musulmaņiem ir daudz pareizāks piegājiens – viņi tur arī, protams, mēģina reizēm izgrozīties, bet teorētiskais princips ir pareizs: līdzdalība, investīcija. Man ir nauda, tev ir biznesa projekts – ja ies labi, tad dalīsim peļņu. Ja neies labi, tad zaudēsim abi. Bet pie mums princips ir šāds: ja ies labi, tad banka arī savu procentiņu saņems, bet, ja ies slikti – nē, tu pats tiec galā ar savu problēmu, es tev vēl visu atņemšu u.tml. Ir tā divkosīgi.
Sabiedrībai ir radikāli jāmainās, jāveido sadarbība uz augstiem morāles principiem. Diemžēl pagaidām neredzu pamatu optimismam, lai domātu, ka tas notiks jau tuvākajā laikā. Varu vien cerēt, ka cilvēki vismaz sāks paši ar sevi – atmetīs sevis žēlošanu un kļūs labāki jau šodien, nevis attaisnos savu izlaidību un atliks labošanos uz rītu.
Intervēja Liene Apine