Ikars
Aprakstīšu savas domas, kā uztveru pašreizējo situāciju Latvijā un kā iesaku rīkoties.
Manuprāt, nav jābaidās par Latvijas iznīcināšanu, par latviešu tiesiskumu savā zemē. Tas jau ir paveikts – krievu guberņa daudzviet jau ir gatava.
Jā, šajās tēmās esmu pesimists, un mani tracina tie, kuriem tāds sīkums vien liekas pašreizējais latviešu stāvoklis. Manās acīs šādi mierinātāji ir valsts nodevēji vai labākajā gadījumā – diletanti, kuri šo “bēdu ieleju” nostaigās, tā arī daudzmaz neatverot acis, un ar tādām pusvērtām pametīs šo pasauli.
Reakcionārie soļi ar krievu valodas statusu, ar atdalīšanos ir pretvalstiski un vērsti pret pamattautu, latviešiem, kuri ir minoritāte. Nav jau latviešu nīdējiem jānomaina latviešu karogs, ģērbonis, himna. Lai tie paliek kā miglas plīvurs sapņotājiem krievu guberņā. Uz papīra, uz papīra vien ir “neatkarīgā 4. maija” Latvija, kur komunistu, čekistu, kangaru varza ar Maskavas un ES dispečeriem, susāņiniešiem, ved mūs purvā.
Sociologu dati liecina, ka kopš 90-tiem gadiem katru dienu vismaz viens cilvēks Latvijā ir beidzis dzīvi pašnāvībā. Drausmīgas traģēdijas!!!
Ap 30 000 (sociologu dati) turp–atpakaļ aviobiļešu liecinot, ka vairāk nekā 500 000 aizbraukušo, ieņemdami godpilno klaidoņu statusu, pamet Dzimteni.
No finanšu kapitāla Rīgā ap 80 procentiem ir nelojālo rokās. Aptuveni 20 procenti pieder latviešu bāleliņiem, kas ar savām firmiņām skaita naudiņu no rīta līdz vakaram. Tā ir izdzīvošana mežonīgā kapitālismā, un nav ko pārmest. Taču, vai šie darbarūķi par patriotismu, par Dzimteni arī kaut ko ir dzirdējuši? Tāpēc arī cioniskās izcelsmes premjers kādreiz varēja izkliegt saukli: “Kam ir ekonomiskā vara, tam ir politiskā vara!”
Daudzi latvieši pelna ģimenes iztiku firmās krieviskā vidē. Kaut vai pēc valodas balsojuma var spriest, kāda ir šo nelojālo – no mazotnes ksenofobiski, šovinistiski paaudžu paaudzēs rūdīto krievvalodīgo – attieksme pret latvieti.
Situācijas ir visdažādākās. Arī man kādreiz, strādājot pārsvarā krieviskā kolektīvā, bija jāizbauda baltā zvirbuļa statuss, jo patika runāt, atbildēt latviešu valodā. Mans priekšnieks bija krievs, šovinists, kuram kabinetā uz galda stāvēja Krievijas karogs, uz plaukta Ļeņina portrets, bet ar mani vienīgo (no visiem ceha latviešiem) viņš runāja latviski. Tas bija Rīgas Piena kombināts, kurā es padsmit gadus rūpējos par robota tehnisko darbību. Gribu pieminēt atgadījumu šajā cehā, kur galvenais ceha inženieris, latvietis, sarunā sāka slavēt komunistu ideoloģiju. Publiski es viņu asi apklusināju. Pēc pāris nedēļām mans priekšnieks, šovinists, uzaicināja mani uz savu kabinetu un izstāstīja, ka inženieris ieteicis mani atlaist no darba. Lai arī šovinists, bet viņš atdalīja politiku no darba pienākumiem. Man laimējās – neatlaida. Šo starpgadījumu pieminu, lai aicinātu latviešus iztaisnot muguras, jo krievi vairāk nekā latvieši neciena remdenos.
Latvieši, cienīsim sevi, runāsim latviski!
Bez apvainojumiem runāsim ar krievvalodīgajiem tikai par latviešu interesēm. Krievvalodīgo intereses Latvijā ir otršķirīgas, jo latviešu interesēs ir vitāli svarīgs jautājums. Tāpēc izraidīsim tos, kuri izraidāmi ar likumu, un pieklājīgi aicināsim aizbraukt tos, kuri pārāk ilgi te ir ciemojušies. Runāsim par galvenajām – par latviešu tautas izdzīvošanas interesēm. Necilāsim krievvalodīgo otršķirīgās problēmas, “kamēr slīkstam”! Visiem cilvēkiem vienādi sāp, bet otršķirīgas problēmas – rindas kārtībā.
Šīs valdības laikos grūti pierādīt, ka latvieši ir minoritāte. “Latvijas Avīzē” (2012. gada 17. februāris) bija publicēts izvilkums no statistikas datiem par laulībām Latvijā 2010. gadā.
Kopējais laulību skaits: 9290;
Latviešu laulības: 4220;
Krievu laulības:1518;
Latviešu un krievu laulības: 1418.
Pēc šiem datiem spriežot, katrs trešais latvietis “selekcionāres” “Veročkas” režijā atjauno krievu cilmes šūnas. “Veročkai” ar visu garo valdību svītu profesors Pavlovs ir tikai sīks muzikants.
***
Lai arī kā negribas pieskarties ticības tēmām, tomēr dažas skices ir jāuzmet. Pārdomu vērtas ir divas pozīcijas. Latvietis, kurš ir Dievturis, un latvietis, kurš ir Kristīgais. Latviešu vienīgā ticība no sendienām ir Dievturu – ar tīrākiem morāles, ētikas elementiem nekā Kristīgā ticībā, bez vardarbīgiem sodiem, kādi minēti Kristīgā ticībā. Par to nezinātāji var pārliecināties a.god. Tomariņa Kārļa Brastiņa darbu skaidrojumos. Pamācoši ir Bībeles 10 baušļi, taču šī ticība nav latviešu, bet žīdu.
Vai latvietim zemapziņā nav pārmetumu par savas latviešu ticības nodevību? Vai zemapziņā mītošā savu vērtību nodevība nevar būt sākums degradācijai, tālākai vājuma izpausmei pret Dzimtenes patriotismu? Globālisti, kosmopolīti aktīvi nospiež un nīdē patriotismu, nacionālistu vērtības. Zinot musulmaņu nostāju pret Muhameda zaimošanu, vai latvieši par vārda “pagāns” nicināmo iesauku tāpat reaģē? Ja jau pats neesi nopelnījis pašcieņu, tad neprasi, lai citi tevi ciena.
Pieminēšu trīs ticīgus cilvēkus.
Vecākās paaudzes cilvēki labi atceras leģionāru, mācītāju, a.god. Robertu Akmentiņu – gaišāko prātu no tā laika mācītājiem. To ir apliecinājuši kompetentākie cilvēki un arī ziedu kupenas kā pēdējie sveicieni pie kapa. Kādreiz man ar viņu risinājās saruna par manu kristīšanu. Es paskaidroju, ka man kā latvietim ir pieņemama sava, Dievturu, mācība – vienīgā latvieša ticība. Godājamais mācītājs ilgi domāja un tad pārliecinoši vairākkārt atbildēja vienu un to pašu, ka noteikti ir jāsaglabā Dievturu pamati, bet galamērķis ir Kristus. Lūk, dota konkrēta atbilde, konkrēts viedoklis. Mana apziņa ir par šauru, lai spriestu, vai šis apgalvojums ir vienīgais un galējais.
Turpinot ticības tēmu, pieminēšu vēl vienu leģionāru – mācītāju, a.god. Kārli Zuiku. Viņš ar pēdējiem spēkiem, sevi nežēlojot, cīnījās par 18. novembra latviskas Latvijas idejām. Finansiāli, morāli atbalstīja Jāņa Rības Aizsargu organizāciju. Cik gan daudz Aizsargu organizācija ir parādā nu jau Aizsaulē aizgājušajam kungam!
Kā trešo personu, kura saistīta ar Kristus ticību, minēšu cienījamo kundzi Veroniku Lāci (izdevniecība “Sol Vita”). Viņa ir dziļi ticīga un Ērika Delpera kvēla atbalstītāja. Šo kundzi pastāvīgi pieminu savās domās, veltot viņai visskaistākos vēlējumus. Paskaidrošu, kādēļ. Tas ir saistīts ar mana tēva manuskriptiem, kuras pamfleti izteikti asā formā (tieši, kā to pelnījuši) – okupanti, kangariskie politiķi, ilustrēta hronika par okupācijas periodu līdz 1995.gadam. Man, parastam ierindniekam bez pieredzes, atbalsta, slepeni sagatavojot izdošanas procesus, pastāvīgi klūpot pret šķēršļiem, bija zudušas cerības Latvijā izdot šo grāmatu. Ja nebūtu šīs kundzes, kura ar savu naudu man, svešam cilvēkam, palīdzēja grāmatas izdošanā, tad Latvijā grāmata nebūtu iznākusi.
Secināsim, ka cienījamā Veronika Lāce, būdama dziļi ticīga, palīdzēja man, kurš baznīcu redzējis pa gabalu. Uzticējās augstu ideju vārdā. Citādi izsakoties, te ir saskatāma patiesa inteliģence, nevis tāda, kuru sev piekarina pašreiz priekšējās pozīcijās izlīdušie savu spalviņu spodrinātāji.
Pieminot cienījamos mācītājus un kundzi, vēlos apgalvot, ka viņi nav vienīgie ticīgie, kuri iet uz Gaismu, nevis uz tumsu. Cīnās pret latviešu diskrimināciju Latvijā!
Neesmu Kristietis, neesmu Dievturis, bet pieņemu to, ko redzu kā labu latviskam latvietim.
Aicinu cienījamo Irēnu Saprovsku turpināt meklēt pazaudēto latviskuma pamatu nostiprināšanu kopīgi ar a.god. Tomariņu Kārli. Nostiprināt bez konfrontācijas, ar toleranci pret Kristiešiem – latviešu tautas interešu aizstāvjiem! Ja tas notiks, tad saliedēsimies ar vienā virzienā uz DDD ejošajiem, bez kā latviskai Latvijai nebūt!
Cik kokam zaru, tik katrs ir atšķirīgs. Tāpat arī cilvēki, taču virziens visiem ir stingri reglamentēts vienā virzienā – latviskas Latvijas atjaunošana ar DDD palīdzību.
* * *
Atšķirīgas, salīdzinot ar citām Latvijas raidstacijām, ir “Radio Merkurs” pārraides. Latvijas raidstaciju rasolā netrūkst sodāmu, valstiski nodevīgu tēmu. “Merkurs” meklē galveno, kvalitatīvāko, svarīgāko! Personīgi es vismazāk gribētu, lai “Merkura” raidījumi noslīdētu līdz tirgus līmenim.
Cik ilgi pastāvēs “Merkura” raidījumi? Kas būs to turpinātāji? Reiz bija Neatkarības kustība, Pilsoņu komitejas, Aizsargi, laikraksti, kā “Pilsonis”, “Pavalstnieks”. Individuāli aktivizēsimies un vienosimies, lai nezaudētu pozīcijas!
Cienījamais Aivars Gedroics saliek pa plauktiņiem uzticamības kārtībā. Taču “Merkurs” nav tā vieta, kur jāatgādina par cūku ganīšanu, arī par zvanīšanu. Kā tad nu būs bērnudārzs ar ambīcijām?
Pamācoši, īsi konsekventi izteicās a.god. Aivars Andersons par Jūrmalas Rūdi. Dialogs nenotiks! Viņš citus nedzird! Neesmu tik zinošs par pieminēto personu Jūrmalā, bet, kādu vārdu man lietot, viņu uzrunājot, lai neapvainojas, – biedrs vai kungs?
Ir mums “Latvijas Nacionālā fronte”, “Nacionālā Apvienība”, Aizsargi, Zemessargi – un ko tik vēl nevarētu uzskaitīt. Kvalitāte jāgrupē pa plauktiņiem. Cik plauktiņu, to rādīs nākotne. Katram plauktiņam savi griesti saskaņā ar apziņas līmeni. Katrs var darboties savā līmenī.
Juris Dobelis par manām pamācībām teiktu: “Pamācītāju nekad nav trūcis, trūkst darītāju.” Uzdrošinos ieteikt (pamācīt) tikai tādēļ, ka esmu bijis arī darītājs. Neviens neesam bez kļūdām – arī gudrākie. Tāpēc papildināsim kvalitāti.
A.god. Juris Lapinskis ir uzņēmies lielu atbildību un pelnījis dziļu cieņu, bet domstarpības, kuras ir cieņu aizskarošas, nedrīkst risināt raidījumā!
Visam līdz šim paveiktajam ir tikai nosacīta vērtība, ja nav sasniegts mērķis līdz galam.
To arī visiem latviskiem latviešiem, kuri par tādiem cīnās un cīnīsies, novēlu!