Foto: H. Elceris
Saruna ar biedrības “11. NOVEMBRIS” līdzpriekšsēdētāju Kristapu Kašu
DDD: Tu darbojies kopā ar nacionāli noskaņotiem latviešu jauniešiem, piedalies dažādos publiskos pasākumos. Kāds ir jūsu darbības mērķis?
Kristaps Kašs: Virsmērķis ir latviska Latvija visās tās izpausmēs. Protams, ir lietas, kas cilvēkam ir individuālas, brīva izvēle – staigāt tetovētam vai netetovētam u.tml. Bet pastāv virsvērtības, augstākās vērtības – mūsu kultūra, mūsu valoda, mūsu dzīvesziņa u.tml. Mēs noteikti esam par augstāko vērtību sargāšanu. Un mūsu uzdevums ir nodrošināt apstākļus, lai tautiešiem, nākamajām paaudzēm, būtu izvēles iespējas šīs vērtības saglabāt, mainīt, uzlabot, atgriezties pie senākām formām, vārdu sakot, lai mūsu tautai būtu brīvība un spēja elpot, dzīvot savu dzīvi. Lūk, tas ir mūsu mērķis un uzdevums.
DDD: Ko, tavuprāt, nozīmē latviska Latvija?
K.K.: Mūsu ieskatā, latviskā Latvijā, pirmkārt, latviešiem ir pilnīga pašnoteikšanās – latviešu tautas valsts griba. Protams, tā ir valsts, kurā mēs varam būt droši, ka šeit mūsu valoda un kultūra ir aizsargāta. Mēs nevarēsim runāt par latviskumu, ja nebūs mūsu valodas, mūsu tautasdziesmas, vai tiesības radīt mūsu kultūrā kaut ko jaunu.
DDD: Patiesību sakot, latviešu valoda Latvijā dažādās sfērās, piemēram, medicīnā, tiek diskriminēta. Arī uzspiestā kanāli tā sauktajos sabiedriskajos medijos liecina par latviešu vides nīdēšanu.
K.K.: Protams. Ja ir ārējs diktāts par to, ko drīkstam un ko nedrīkstam savā kultūrā paveikt, tad tas vairs nav latviskums. Katrā ziņā latviska Latvija ir valsts, kurā latviešiem ir suverēna vara pilnīgi visās izpausmēs, sākot jau ar neatkarību no vecajiem kolonizatoriem un okupantiem un beidzot ar neatkarību arī no Eiropas, no Rietumu lēmumiem…
Vai laime jau mājās?
DDD: Un kasšobrīd apdraud latviskumu, kāpēc Latvija nav latviska?
Kristaps Kašs: Vislielākais drauds ir Laimes lācis, kuru atraduši liela daļa mūsu tautas. Proti, mēs redzam, ka vēl arvien daļa latviešu atbalsta Ukrainu cīņā pret okupantiem, daļa vēl aizvien ir noskaņoti pret okupācijas sekām, pret okupantu valodas lietošanu publiskajā telpā, bet vienlaikus ir radusies arī sajūta, ka daļai sabiedrības ir apātija, kūtrums un vienaldzība pret notikumiem. Laikam gan tur varētu būtu divi skaidrojumi. Viens – nogurums: cik tad var karot, cīnīties un darboties. Bet otrs – eiforija, kas īsti nepāriet: nogāzām okupekli, Laimes lācis atrasts, daļa ir laimīgi, Sūnu ciems sakopts un nu tikai dzīvosim…
DDD: Un varam baudīt dzīvi…
K.K.: Jā, tālāk jau viss notiks pats no sevis…
Tautas lielākā nelaime ir vienaldzība. Ja mums ir vienalga, kas tagad noris ārā uz ielas, tad šodienas notikumus rītdien vairs nevarēs labot. Tā ir lielākā bēda, ka mēs, liela daļa, nesekojam līdzi, kas notiek šodien, diemžēl mēs dzīvojam līdzīgi kā krievi, lai cik tas drausmīgi izklausītos. Ja viņi 80 gadus dzīvo ar pārliecību, ka ir ieņēmuši Berlīni, tad viena daļa latviešu dzīvo ar pārliecību, ka ir nogāzuši okupekli un ar to pietiek – laime mājās. Bet Latvijas celšana nekad neapstājas. Lai Latvijai būtu saules mūžs, mums jākopj savs dārzs, jāsargā sava Latvija.
DDD: Okupeklis nogāzts, bet okupanti taču ir palikuši – kāda gan tur laime mājās?! Vai latviska Latvija var būt bez dekolonizācijas, bez šo okupantu padzīšanas?
K.K.: Teorētiski, ja visiem latviešiem būtu absolūti ciets mugurkauls un absolūta nepakļāvība civilokupantu vēlmēm, prasībām un gaidām, tad šāda Latvija būtu iespējama, bet tā ir tikai teorija.
DDD: Tu domā, ka okupanti tādā gadījumā paši aizbrauktu prom?
K.K.: Tieši tā. Viena daļa aizbrauktu, otra saprastu, ka viņu prasībām nebūs nākotnes, un asimilētos. Bet praksē ar pakļāvīgajiem un iztapīgajiem latviešiem šī teorija nav realizējama. Lielākais drauds varbūt ir ne tikai civilokupantu klātesamība, bet tā latviešu daļa, kas viņiem pakalpo, kas it kā palīdz okupantiem šeit justies mājīgi un ērti. Tā, lūk, ir lielākā bēda, un principā es to uzskatu par nodevību no mūsu tautiešu puses.
DDD: Un atkal nonākam pie jautājuma, ka ir jāveic dekolonizācija, bez kuras latviska Latvija nav sasniedzama?
K.K.: Absolūti, jā. Un vēl vairāk – pēc visiem starptautiskajiem tiesību aktiem Latvijas dekolonizācija ir absolūti likumīga. Tā būtu normāla, likumīga rīcība.
DDD: Ar ko sākt?
K.K.: Minimālais, ko šobrīd jau varētu paveikt, ir termiņuzturēšanās atļauju un valodas jautājuma atrisināšana. Kaut kā neizskatās, ka valdība ar šo nodarbotos kaut vai absolūti minimālo programmu ietvaros. Par maksimālo mēs varam tikai sapņot šobrīd. Bet tikmēr nacionālās drošība ir zem katras kritikas.
Nacionālā drošība – zem katras kritikas
DDD: Tātad, kamēr sapņojam par latvisko Latviju, – nacionālā drošība tikai vājinās?
Kristaps Kašs: Jau teicu, tā ir zem katras kritikas. Man ir diezgan daudz sasāpējušu jautājumu, par kuriem, brīnos, kāpēc cilvēki maz runā, kāpēc par to nerunā lielie preses izdevumi u.tml. Pirmais piemērs – visi drošības dienesti atzīst, ka krievu diversanti, krievu teroristi gatavo Eiropā teroraktus, Polijā bija pat aizturēta šāda diversiju grupa. Par to visi runā atklāti, tik tālu, ka pat mūsu Iekšlietu ministrija atzīst, ka Latvijā ir bijis gadījums kā brīdinājums Latvijai, dedzināšana.Netiek nosaukts konkrēti, bet kontekstā ar notikumu un laiku es noprotu, ka minēts Okupācijas muzeja dedzināšanas mēģinājums. Drošības dienesti lieliski saprot, ka krievu terorisma riski pastāv. No otras puses, katru dienu Latvijā iebrauc pa diviem autobusiem no Sanktpēterburgas caur Igauniju. Parēķināsim, autobusā ir ap 55 sēdvietu. Ja puse izkāpj Igaunijā, pieņemsim, ka līdz Latvijai atbrauc 25 cilvēki. Ja no viņiem divi, varbūt viens, varbūt trīs, ir sagatavoti teroristi diversanti, tad tīri matemātiski – cik mēnesī tādu Latvijā iebrauc? Uz cik ilgu laiku un ko viņi dara šeit, kurus cilvēkus sagatavo, kurā vietā, vai viņi paši kaut kur gatavojas? Jautājums pēc jautājuma. Bet kāpēc Latvijā vispār notiek kaut kāda satiksme ar teroristisku valsti? Otrkārt, ir jārunā vispār par cilvēku plūsmu pāri Krievijas robežai. Es varu cerēt, ka Latvijas dienesti ir tai pievērsuši uzmanību, bet realitāti nezinu. Piemēram, cilvēki ar Ukrainas pasēm, kurus Krievija ir izlaidusi ārā uz Baltiju, – mēs labi zinām, ka ne visi viņi ir lojāli Ukrainai. Nevajag naivi iedomāties, ka kāds ar Ukrainas pasi, kurš šķērso Latvijas–Krievijas robežu, tagad ir Latvijas draugs un Ukrainas patriots. Ja es būtu krievs, tad nelaistu pāri robežai uz Rietumiem ārā veselīgu, sportisku trīsdesmitgadīgu vīrieti, kurš varētu atgriezties frontē un karot pret Krieviju.
DDD: Jā, precīzi.
K.K.: Tad ir jautājums, kāpēc tas vīrietis tagad ir Latvijā un kāpēc nav Ukrainā frontē cīņā pret Krieviju? Kā viņš tika pāri Latvijas robežai, kas ar viņu ir iepriekš darīts, kurš viņu ir savervējis vai sagatavojis, kādi ir viņa mērķi, vai viņš tikai bēg no kara, negribēdams karot, nebūdams savas zemes patriots, vai ir ienaidnieks savai valstij?! Šie ir ļoti asi un būtiski jautājumi.
DDD: Tavuprāt, kas jādara, lai šos jautājumus risinātu un riskus novērstu?
K.K.: Tautas iesaiste, viennozīmīgi. Tieši tāpat, kā bija nepieciešama tautas iesaiste, lai aizvāktu okupekli, ir nepieciešama, lai aizvāktu nacionālās drošības riskus. Labi, nevajag varbūt 10, 15 vai 50 tūkstošus cilvēku, bet, ja kaut pāris simti, viens vai divi tūkstoši izietu ielās ar prasību valdībai un būtu gatavi aicināt vēl līdzi arī citus, tad, domāju, aina mums kļūtu daudz citādāka. Latviešu lielais trūkums ir politiskā pasivitāte. Mēs redzējām, kā gājiens pret okupekli rezultējās, pietika iziet, un notika tas, ko tauta gribēja. Kāds tur spirinājās pretī, negribēja šo jautājumu risināt, bet tauta izgāja, un viss notika. Principā jebkuru jautājumu tā varētu risināt – gan dažādus šos termiņu uzturēšanās jautājumus, gan krievu teroristu rūdas tranzītu jautājumus, gan jautājumus par satiksmi ar Krieviju un tā uz priekšu.
DDD: Bet varbūt šobrīd latvieši izies ielās tikai par jautājumiem, ko vara kaut kādā mērā ir atļāvusi?
K.K.: Es domāju, ka varai tagad īsti nav iemesla kaut ko atļaut vai neatļaut, joprojām ir vērojama latviešu pasivitāte. Manuprāt, lielākajai daļai tautas, kā jau iepriekš minēju, pieņemamie komforta apstākļi ir visai primitīvi – jumts virs galvas, alus un kotlete. Pačīkstēja mazliet par gāzes rēķiniem un samierinājās. Okupekli nogāza, un, viņuprāt, pārējais viss notiks pats no sevis. Bet mēs nedrīkstam apstāties. Ja būtu apstājušies, mēs visi aizvien vēl dzīvotu alās un ar kramiem mēģinātu piešķilt uguni. Ir jāiet un jādara, sēdēšana mājās īsti neko neatrisinās.
DDD: Kā iekustināt cilvēkus?
K.K.: Grūti pateikt. Man diemžēl ir slikta nojausma, kā Latvijā cilvēki spētu pamosties. Ja Latvijā sāksies redzamāks konflikts ar kaimiņu teroristiem…
DDD: Gribētos, lai tas notiktu ātrāk un līdz tam nemaz nenonāktu.
K.K.: Jā. Bet, ja tu parādi vājumu, vari gaidīt, ka tev uzbruks. Ja izrādi vienaldzību, tad to arī uztver kā vājumu. Bet, ja mēs izrādīsim savu spēku, var gadīties, ka ienaidnieks atkāpjas. Atkal tas pats okupekļa jautājums. Mums ir kaut kas draudēts, bet vai mūsu valstī kaut kas ir noticis? Tur taču bija tās “sarkanās līnijas”, ka tūlīt viss būs slikti, ka metīs Latvijai virsū bumbas… Tie bija tukši vārdi. Ja mēs būsim pietiekami stipri, mēs spēsim daudz vairāk.
DDD: Kā ir ar jauniešiem, vai viņi grib mest okupantus ārā?
K.K.: Es teiktu, ka to, kas grib, ir kļuvis mazliet vairāk.
Turpmāk vēl…
Intervēja Līga Garda
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.11(553), 2024. gada 7.–20. jūnijs