Okupantu neizraidīšana: KULTŪRAS PAGRIMUMA SEKAS

Steidzīte Freiberga


Diplomāta Valda Krastiņa paustais intervijā “Neatkarīgajā” (2013.gadā) joprojām šodien ir aktuāls:

 “Lietas ir jāsauc īstajos vārdos: okupācija ir okupācija, kolonisti ir kolonisti, lai kurā paaudzē viņi šeit dzīvotu. Varbūt ļoti jauki, patīkami cilvēki, bet tomēr – kolonisti, ar savu mentalitāti un tikumiem. Tas taču ir tik skaidrs. Ja latvieši to nesaprot, nu ko tad vēl runāt par krieviem… Tā bija otrā lielākā kļūda pēc neatkarības atjaunošanas – pārdēvēt kolonistus par “mazākumtautību”. Ar to arī sākās visas nepatikšanas savstarpējās attiecībās.”

Laikraksts “DDD” jau visu savu pastāvēšanas laiku to pašu ir paudis un aicinājis pieņemt Dekolonizācijas likumu, likvidēt okupācijas sekas, kas ir likumīgs, juridisks process. Kaut gan okupanti uz to jau bija gatavi, mūsu kangarvara neveica šo likumīgo, juridisko procesu, bet paturēja okupantus šeit, Latvijā. Latvieši bija tik gļēvi un nevarīgi, ka ar to samierinājās, lai gan  Atmodas laikā cerēja uz DDD.

Kādreiz rakstīju atklātu vēstuli vienam no mūsu ārzemju dziesminiekiem (no “Čikāgas Piecīšiem”) Albertam Legzdiņam (lai  nu jau gaišs un dziesmots ir viņa ceļš Pārpasaulē), arī domubiedru ventspilnieku vārdā. Publicēšu kaut ko no šīs  vēstules:

“Latviešu tauta tik tiešām ir izgājusi skumju un moku ceļus, no kuriem liela daļa tā arī neatgriezās. Mums gan uzbāzīgi uzspiež atbildību par holokaustu pret žīdiem, tanī pat laikā nosacītā attālumā turot genocīdu (to pašu holokaustu) pret latviešu tautu, lai mēs, lūk, neaizvainotu ieklīdeņus – okupantus, kurus okupētājvalsts reiz pretlikumīgi iepludināja Latvijā ar nolūku iznīcināt tās pamattautu – latviešus. Ikvienam normālam prātam ir skaidrs, ka pēc neatkarības atgūšanas tūdaļ arī vajadzēja notikt dekolonizācijai un deokupācijai. Šis bija tas, uz ko cerēja latvieši un ar ko viņus piekrāpa. “Krievs, tev pašam sava zeme! Vai tu nesajūti tautas naidu, mīdot mirušos un dzīvos?” Plakātu ar šiem Andreja Eglīša vārdiem latvieši nesa 3. Atmodā. Nav noslēpums, ka okupanti pēc Latvijas neatkarības atgūšanas jau kravāja koferus, bet mūsu kangarvara apturēja dabisko procesu, izveidojot latviešu tautai nodevīgo 4. Maija režīmu un, skalodama mums smadzenes, bazūnēja, ka Latvija nu esot brīva un – punkts! Un tā, izskalojot latviešiem apziņas ar to “brīvības žurgu”, kangari panāca, ka tauta vairs nesaprata, kas ir patiesa tās brīvība un taisnīgums, neredzot, ka mūsu Tēvzemi vēl joprojām bradā, piespļauda un toni nosaka mūsu ārējais ienaidnieks – okupanti ar saviem pēctečiem, kas ar savu milzīgo skaitu ir nāves drauds latviešu tautai. Ir pilsētas Latvijā, arī Ventspils, kur latviešu valoda tikpat kā neskan.”

“Sirmo dzejnieku – nopietno latviešu patriotu Andreju Eglīti, viņam atgriežoties Rīgā, uz ielas uzjautāja žurnālisti, kā viņš skatot savu Latviju šodien, un viņa atbildē bija skumjš secinājums: “Par daudz svešo…” Acīmredzot arī viņu nu jau skārusi smadzeņu skalošana, jo tos “kaitīgos” vārdus par svešajiem viņš vairs neatkārto. Vērojam, ka ārzemju latvieši gļēvi un ar lielu pietāti pakļaujas Latvijas kangarvaras diktātam, kas ir vērsts uz pamattautas iznīdēšanu.”

“Allaž esam dzīvojuši līdzi ārzemju latviešu dziesmotajām ilgām pēc brīvas Latvijas. Totalitārisma laikā klausījāmies jūsu dziesmas “pagrīdē”. Taču tagad, kad latviešu tautai ir nepieciešama jūsu palīdzība taisnīguma atjaunošanai Tēvzemē, liekat mums vilties. Esat pieņēmuši mūsu kangarvaras pasviesto pliko kaulu un, cik redzams, nolēmuši nedarīt neko “aizliegtu”, kaut arī bojā ietu jūsu pašu tauta. Bez dekolonizācijas un deokupācijas latviešu tautai nav nākotnes, to Jums vajadzētu saprast. Ir, protams, jāzina latviešu likteņgaitas, bet atmiņu stāsti par mirušu tautu būs visai skumjš un bezjēdzīgs gadījums, ja nu vienīgi kalpos par biedinājumu citām tautām, ka varēja būt, bet nav vairs (tautas, protams) – latviešu gļēvuma dēļ. Tādēļ, lūdzu, veidojiet savai dziesmu spēlei turpinājumu ar svinīgu cīņas pilnu noslēgumu par Latvijas dekolonizāciju un deokupāciju! Ir jāpaceļ latviešu tautas gars, lai tā neatteiktos no savas nākotnes.”

“Jācer, ka būsit dzirdējis, kā tiek vajāti latviešu tautas nacionālpatrioti, kas drosmīgi cīnās par taisnīguma atjaunošanu savā zemē. Latvijas Nacionālās frontes priekšsēdētāju Aivaru Gardu centās nogalināt, LNF laikrakstu “DDD” pūlas slēgt. [..]  Ceram, ka nopietni pavērosit, kas notiek Latvijā un apsvērsit, kā savu iespēju robežās palīdzēt latviešu tautai cīņā par Tēvzemes atbrīvošanu no okupantiem. Par to savu dzīvību atdeva mūsu varoņi – leģionāri, un viņu cīņa mums ir jānoved līdz uzvarai! Un tikai tad varēsim sūtīt lūgsnu Dievam:

Palīdzi, Dievs, palīdzi Dievs, mūsu latviešu tautai,

Saved to mājās pie Daugavas krastiem, saved to mājās!

Palīdzi, Dievs, palīdzi, Dievs, mūsu latviešu tautai,

Dzīt saknes drīz brīvas Latvijas zemē!

Un dziesmas vārdi “Es vēlos mājās pārnākt, kad Latvija brīva būs…” skanēs ne vairs kā sāpīgas ilgas, bet gan kā silts, prieka pilns aicinājums latviešiem atgriezties savā Tēvijā, kas ir brīva no okupantiem… Un tad patiesi DIEVS SVĒTĪS LATVIJU!”

Alberts Legzdiņš man toreiz atbildēja, ka tik tiešām, iebraucot Latvijā, viņš jūtoties kā nokļuvis kādā Krievijas guberņā. Bet tā arī palika viss pavecam – “Čikāgas Piecīši” turpināja… skaisti dziedāt.

Bet šodien māksla bikli stāv aiz durvīm…

Reiz intervijā “DDD” (2019. gada 7. decembrī) man pajautāja: “Tavuprāt, kāda ir mākslas jēga, tās uzdevums?”

Atbildi sāku ar savas dzejas rindām:

Kas māksla ir? To jautājam it bieži –

Tā vienmēr līdzās – paceļ, iedvesmo.

Un tai ar mums ir jāsaaug tik cieši –

Ka tās vārds vien pats jau ielīksmo.

Bet šodien māksla bikli stāv aiz durvīm,

Kad surogāti slavas laurus plūc.

Lai apjēgtu, nav jābūt veiklam burvim,

Ka mākslai priekšā ēzeli nu jūdz.

Jā, tā nu tas ir, ka mākslai, manuprāt, būtu jāiedvesmo cilvēks uz labo, uz skaisto, uz taisnīgo. Vai viņš būtu gleznotājs, rakstnieks, mūziķis utt., cilvēkam ir jāredz, ka pret viņa tautu izvērš genocīdu, ka okupantus nevis padzen no viņa zemes, bet nodevēji un kangari integrē ārējo ienaidnieku viņa tautā. Bet, ja mākslinieks ar to samierinās un mierīgi tam vēl par godu muzicē, raksta, glezno, necīnoties, neradot nevienu savu mākslas darbu pret šo noziedzību, kuras dēļ tauta iet bojā, tad šaubos vai šādai “mākslai”, kuru pārstāv šādi “mākslinieki”, būtu kāda jēga. Tik nodevīgs uzdevums nevarētu būt mākslai. Un māksla jau iet roku rokā ar kultūru.

Te gribētu pieminēt rindas no raksta “Kultūra – tā ir Gaismas godināšana!”, kas veltīts Rēriha Pakta 80. gadadienai, un bija publicēts laikrakstā “DDD” 2015. gada aprīlī:

“1935. gada 15. aprīlī Vašingtonā, Baltajā namā svinīgā ceremonijā ASV un visas Latīņamerikas valstis ratificēja Rēriha Paktu un Miera Karogu. Kas ir šis dokuments un kādēļ tas ir tik nozīmīgs ne tikai pagātnē, bet arī mūsdienās un nākotnē? Aicinām mūsu lasītājus ieklausīties citos latviešos, kas vismaz daļēji ir ielūkojušies Nikolaja Rēriha radītajā Kultūras aizsardzības idejā un Miera Karoga jēgā, kuram būtu jāplīvo pie patiesas mākslas un zinātnes iestādījumiem, vēstures pieminekļiem, lai apvienotu kultūras uzdevumus un mudinātu cilvēkus tiekties uz augstākiem ideāliem. [..]

Zem Nikolaja Rēriha idejas ir 20. gadsimta izcilāko prātu paraksti: Alberts Einšteins, Romēns Rolāns, Rabindranats Tagore, Tomass Manns, Bernards Šovs, Herberts Velss

Aicinājumam pievienoties Rēriha Paktam atsaucās tā laika kultūras zieds Latvijā (kopumā 80 sabiedriskie un kultūras darbinieki): Jāzeps Vītols, Alfrēds Kalniņš, Aspazija, Kārlis Skalbe, Jānis Jaunsudrabiņš, Eduards Smiļģis, Pauls Stradiņš, Ģederts Eliass, Zenta Mauriņa (..) arī bijušais Valsts prezidents Gustavs Zemgals, nākamais Latviešu leģiona ģenerālinspektors Rūdolfs Bangerskis, mākslinieks, Dievturu draudzes izveidotājs Brastiņu Ernests, filozofs Teodors Celms, rakstnieks Vilis Plūdons, rakstnieks Jānis Akuraters, rakstnieks Līgotņu Jēkabs, gleznotājs Vilhelms Purvītis, diriģents Teodors Reiters, operdziedonis Mariss Vētra, komponists Jānis Kalniņš, gleznotājs Jānis Kuga, gleznotājs Leo Svemps, gleznotājs Ansis Cīrulis, grāmatnieks Jānis Rapa, filozofs, parapsihologs Konstantīns Raudive, rakstnieks Jūlijs Roze u.c.

Redziet, cilvēcē ir bijusi patiesa māksla un kultūra, un izcili prāti, kas mudināja cilvēkus tiekties uz augstiem ideāliem. Un arī Latvijā reiz bijuši šādi cildeni vārdi – mākslas un kultūras zieds. Bet šodien mākslinieki ir degradējušies – tā dzīvo tikai savam makam, savam vēderam, savai popularitātei, aizmirstot mākslas patieso uzdevumu.

Kādreiz intervijā laikraksts “DDD” man jautāja:“Mēs esam rakstījuši par šobrīd vērojamo kultūras pagrimumu un mākslas degradēšanos. Kā tu to izjūti? Kam ir izdevīga šāda lejupslīde?”

Uz to es atbildēju, ko teiktu arī šobrīd:  “Es to izjūtu briesmīgi. Tā saucamie gleznojumi nav saprotami – pat šausmīgi neglīti smērējumi. Mūzika, kas kādreiz piesaistīja, piemēram, Raimonda Paula dziesmas, tagad  pārtop par modes elementu, ko vairs nevar dēvēt par mākslu. Ja tur iekšā būtu pret latviešu tautu izvērstā genocīda drausmīgie elementi, es saprastu tādu absurdu izrādi, jo tāda nodevība pret savu tautu kā okupantu integrācija latviešu tautā, nevis ārējā ienaidnieka izraidīšana, ir patiešām briesmīga, ko diezin vai varētu ietērpt skaistā, melodiskā skanējumā. Tāpat arī skatuves mākslā jau nekā normāla vairs nav. Lai vai kā gribētos kādreiz noskatīties labu darbu, bet neprot vairs to parādīt. Ikviens labs, nopietns sacerējums tiek tā sakropļots, ka pilnīgi pretīgi to skatīties.”

“Bet šie mūsu “mākslinieki” par to vispār nedomā, viņi vienkārši šādi izklaidē cilvēkus. Un tā jau ir: ja māksliniekam nav cildenu ideālu, nav vēlmes un drosmes aizstāvēt taisnīgumu, savu tautu, tad no tāda mākslinieka mākslas nekā nav – arī cilvēkus viņš izklaidē ar pārmodernizētu, pretīgu drazu. Mana apziņa nespēj izskaidrot – kam ir izdevīga šāda mākslas un kultūras lejupslīde? Māksla jau esot tautas nacionalitātes, identitātes zīmogs. Varbūt tas viss ir saistīts ar latviešu tautas nacionālās, identitātes iznīcināšanu, sajaucot ar Rietumu preteklībām. Tā sakot, globalizatoru pamatmērķi ir visus nolīdzināt vienādus, sagraujot arī mākslu un kultūru.”

Un vēl uz  “DDD” jautājumu: “Vai tev pašai ir kāds mīļākais dzejnieks?” – atbildēju:

“Dzeja man ir patikusi aizvien. Vēl tagad ir mājās dzejas izlases. Mani vienmēr iedvesmojusi Aspazijas dzeja, protams, Rainis, kurā redzu mūsu tautas dižgaru. Nedrīkst aizmirst pieminēt Breikšu, Poruku, Ausekli, Blaumani, Skalbi, Jaunsudrabiņu un citus, kurus vēl nenosaucu. Visi senie dzejnieki mani savā laikā ir saistījuši katrs ar kaut ko. Patika arī Ārija Elksne. Bet pamatakmens, kā jau teicu, manā skatījumā, ir Rainis, kuru pat viens otrs “lietpratējs” uzdrošinās kritizēt. Smieklīgi un nožēlojami – tāds cilvēks līdz Rainim vismaz ne šajā dzīvē, ne nākamajā un, kas zina, vai vispār izaugs. Neplātos, ka esmu jau izaugusi, pasarg Dievs, bet izjūtu vismaz bijību pret viņa gara diženumu, Daili, ko pauž viņa dzeja un, protams, ieskatu nākotnes Gaismas pasaulē.”

Ar kājām uz zemes, bet galvu debesīs!

2019. gada 7. decembrī intervijā laikrakstam “DDD” jau sacīju: “Par šodienas dzejniekiem nezinu neko teikt, neatrodu viņos nekā saistoša, tikai saprotu, ka vajadzīgas minēšanai nepieciešamas iemaņas, jo tādu vienkārši saprotamu dzeju nevienam modernam dzejniekam neesmu ieraudzījusi. Es tādu dzeju rakstīt neprotu un nesaprotu, manī nav pat vēlmes, arī atminēt. Ja kādreiz dzejā novērtēju dzejiskumu, izteiksmes daili, sapņojumu, protams, arī skaisti izteiktu saturu, tad tagad, kad jau esmu mazliet pavirzījusies tālāk, gaidu, ka arī dzeja pievērsīs uzmanību savas tautas šodienas nacionālajām problēmām, to risināšanai. Bet nekā – dzejnieki un rakstnieki neredz, ka pret latviešu tautu izvērš genocīdu, uzspiežot tajā integrēt kolonistus. Pat vairāk – viņi paši piedalās šajā genocīdā, liekot tautai ar to samierināties, un par dekolonizāciju nerunā.”

“Mākslai ir jāpalīdz pacelt tautas apziņu, nevis jāpalīdz kangariem to piezemēt ar puķītēm, putniņiem, ar uzdziedāšanu, padejošanu. Latviešiem jāsaprot, ka ar šādām izpausmēm okupanti neaizies, ka tautai ir jāsaceļas  ar nopietnu prasību pēc dekolonizācijas. Man arī patīk putnu balsis, puķu ziedēšana, dejošana, ļoti mīlu mūziku, dziesmas, bet jāsaprot, ka ar to vien panākt tautas pastāvēšanu nesanāks – par taisnīgumu ir jācīnās. Bet dziedāt un dejot, jūsmot par puķītēm un putniņiem varēsim pēc tam, kad būsim patiesi brīvi savā zemē, kad okupanti to vairs nebradās. Prieks par dabu un dziedāšana  (dziesmas) – lai ir mūsu pavadones ceļā. Ja nav zem mūsu kājām šī ceļa, ja nekur neejam, bet stāvam uz vietas, tad kam un par ko lai dzied?!  

Dekolonizācijas veikšana: latviešu pienākums

Tā nu ieskatījos mazliet mūsu arhīva dzīlēs. Bet tas viss ļoti sasaucas ar mūsu šodienu un ir aktuāls arī šobrīd. Galvenokārt gribēju vērst uzmanību, ka atkal, kā jau visu laiku, cenšas samierināties ar ārējā ienaidniekā klātbūtni un par dekolonizāciju nerunāt. Bet mūsu t.s. jaunajās varas struktūrās, kuras iedomājas sevi par  gudrības adamantiem, pat šķērmi ir klausīties. Pat Aleksandru Kiršteinu, kurš lietas un izdarības sauc savos īstajos vārdos, uzskata par nevēlamu šķērsli, no kā cenšas  tikt vaļā. Ko tad vispār latvieši dara šodien? Ukraina pēkšņi ir pamodinājusi it kā patriotus arī Latvijā. Runā par kaut kādu “Latvijas atkrievošanu” Bet kā tad notiks šī “atkrievošana”, ja par Tēvzemes atbrīvošanu, par dekolonizāciju un deokupāciju, kas ir vienīgais tautas nākotnes garants, klusē? Tieši pretēji – kolonistus, okupantus cenšas  paglaudīt un reabilitēt, sak, viņi taču ir “mūsu krievi”, “labie krievi”, kurus nedrīkst aiztikt. Pat piekto kolonnu, kas radās, pateicoties latviešu gļēvumam, un šobrīd nu jau mums ir īpašs drauds, cenšas kaut kādā veidā pasaudzēt, nevis ar steigu no tās atbrīvoties.

Ar varu tagad uzspiedīs okupantiem mācīties latviešu valodu? It kā nebūtu piemēru, ka, zinot latviešu valodu, okupants vienalga paliek okupants, kurš neciena tautu un zemi, kurā ir ieklīdis un dzīvo, bet pieprasa sev privilēģijas un savu valodu. Okupantiem nav jāmāca latviešu valoda un, pasarg’ Dievs, vēl apmaksāt šo pakalpojumu! Okupācijas sekas var novērst, veicot dekolonizāciju, deokupāciju, deboļševizāciju. Tikai šis process tad arī būs nepieciešamā Latvijas atkrievošana un latviešu tautas, izdzīvošanas iespēja.

Evolūciju virza mazākums

T.s. “patrioti” klusē arī par to, ka par šo taisnīguma ideju ir jāpateicas laikrakstam “DDD”, kurš visu laiku to ir paudis un pauž. Arī par to, ka jāgāž okupeklis, “DDD” ir saņēmis naidīgu pretsparu, pat piedzīvojis kriminālvajāšanu. Bet nu, lūk, ir pamodušies īstie “patrioti”, nogāž okupekli, grib iemācīt okupantiem latviešu valodu  u.tml. – un uzskata, ka nu viss ir kārtībā. Bet diemžēl tā tas nav un nebūs. Ir jārunā par dekolonizāciju un deokupāciju katru brīdi, katru dienu, līdz  notiks šis juridiski likumīgais process. Tikai tas, kas to apzinās, ir likumīgs patriots – tāds, kas patiesi mīl savu tautu un Tēvzemi. Nekas Latvijā nemainās uz labu un neiet taisnīguma ceļu. Bet viss būs līdz savam laikam. Ne jau velti ir Teikts, ka evolūciju virza mazākums.

Dīvaini, ka latvieši pēkšņi tik labi saprot un cenšas palīdzēt Ukrainai (nesaku, ka nevajag, – protams, jebkurā gadījumā pēc iespējas ir jāpalīdz tautai, kurai uzbrūk varmāka), arī praktiski dodas uz turieni karot, riskējot pat ar savu dzīvību, bet, ka visu laiku bija un vēl joprojām ir vajadzīga palīdzība pašu tautai atbrīvoties no okupantiem, to, lūk, nesaprata un nesaprot vēl šobaltdien, joprojām meklējot dažādas gļēvulīgas atrunas.    

Viens otrs latvietis, kam esmu devusi lasīt “DDD”, vairs to negrib – sarežģītas intervijas, ko nevarot saprast, un tagad ukraiņi ir pirmajā vietā… Un vēl – tieši viņi (ukraiņu bēgļi), nevis krievi, iznīcināšot mūs. Mēģināju iebilst, ka laikraksta veidotāji jau nemaz neatbalsta it visu, ka saistās ar ukraiņu bēgļiem, tikai izjautā attiecīgos speciālistus. Bet cilvēks neko negrib saprast.

Manuprāt, mēs nevaram šobrīd zināt, kāpēc ir tā un nav citādi, kāpēc tiek pieļauts tas, ko mēs zinām, ka nedrīkstētu pieļaut. To zina tikai Visaugstākais, kāpēc Viņš Pieļauj to visu un cik ilgi tā būs. Zinām  vienīgi to, ka laiki mainās, nāk Jaunais Laikmets – un viss nostāsies savā vietā. Tumsai varbūt ļauts izspēlēt savu beigu cēlienu. Un katram cilvēkam un tautai jau ir arī sava karma – ko mēs par to varam zināt…

Bet lai  nu kā, saku paldies tiem lasītājiem, kuri apzinās situāciju un grib saprast.

2. maijs – laikraksta “DDD” 21 gada dzimšanas diena

Mūsu galvenais laikraksta izdzīvošanas “vaininieks”, apgāda “Vieda” direktors un Latvijas Nacionālās frontes vadītājs Aivars Garda, pirms gada – laikraksta “DDD” 500. numura svinību reizē (2022. gada 8. aprīlī) – teica: “Jā, es varēju uzturēt laikraksta “DDD” izdošanu līdz brīdim, kad vērsāmies pie mūsu lasītājiem pēc finansiālas palīdzības 2020. gada sākumā. Grāmatu apgāds “Vieda”, kura īpašnieks un vadītājs esmu, vairs nespēja nodrošināt avīzes darbiniekiem algu arī par darbu avīzē, lai varētu visu laiku veltīt avīzes veidošanai un izdošanai. Jo apgāda ienākumi ļoti kritās. Cilvēki sāk mazāk lasīt – nepērk grāmatas tādā apjomā, lai izdevējs spētu izdzīvot.

Vissirsnīgākais paldies visiem mūsu lasītājiem par uzticību mūsu laikrakstam! “DDD” ir gudra avīze. Lai to lasītu un saprastu, ir jābūt gudram un ar izteiktu taisnīguma izjūtu. Mūsu lasītāji tādi ir. Ar retiem izņēmumiem. Citādi viņi nelasītu mūsu laikrakstu, bet lasītu izklaidējošos žurnālus, kā vairums latviešu – diemžēl.”                  

Tātad beigās arī es tomēr teikšu paldies mūsu lasītājiem! Priecē tas, ka daudzi tomēr saprot, cenšas palīdzēt, interesējas un nav vienaldzīgi pret savu tautu un savu zemi. Lai tā būtu arī turpmāk! Lai  pamostas snaudošie, lai paceļas latviešiem apziņa, lai izzūd nevarīgie un parādās darītāji, lai pazūd pūlis, bet parādās tauta. Mūsu “DDD” jau ir vienīgais patiesības avots šajā murgu pasaulē, kas dod patiesu ieskatu un cerības bargajā laikā.

Laiks ir bargs, bet arī skaists.

Un atcerēsimies, ka jāiet… Pa virsotnēm…

Kā laikus nokļūt tur, kur tevi gaida?

Kā sasniegt mērķi – šķēršļu ir tik daudz?

Ir priekšā jūras, purvāju bez skaita,

Bet Gaismas Citadele gaida, sauc.

Pa virsotnēm – tik tā vien aiziet varam,

Kur zemes važās solis nav vairs kalts.

Tik jāiespēj ir augšuptiekties garam,

Līdz Augstumiem, kur brīves vēji šalc.

Un tā uz Vārtiem Ugunīgiem ejam,

Kur vētras zvanos uzplaukst Dailes zieds.

Bezrobežīgi pārtopam un ceļam –

Uz Tālām Pasaulēm ir gājums vieds.

Tātad cerēsim, ticēsim, tieksimies un sasniegsim!


Publicēts laikraktā “DDD” Nr.6(524), 2023. gada 24. marts–13. aprīlis un Nr.7(525), 2023. gada 14.–27. aprīlis


« Atpakaļ