DEVIŅI GADI KRIEVU MURGĀ. 2. daļa

Turpinājums no: DEVIŅI GADI KRIEVU MURGĀ. 1. daļa

Saruna ar Latvijas Ukraiņu kongresa valdes priekšsēdētāju Janu Streļecu


Aizstāvēt ziloņus Āfrikā ir vieglāk

DDD: Pagājušajā gadā – uzreiz pēc Krievijas iebrukuma – ļoti daudzi ukraiņi pameta Ukrainu. Bēgļu skaits turpina palielināties. Atzīšos, biju pārsteigta, cik daudzi steidzās atstāt Ukrainu, lai gan aktīvā karadarbība nenotiek visā Ukrainas teritorijā. Protams, saprotu un nenosodu nevienu, kurš glābj savu, savu bērnu un tuvinieku dzīvību, – šiem cilvēkiem ir jāpalīdz. Varbūt esmu pārāk aizdomīga, bet esmu dzirdējusi versijas par plāniem, kuros paredzēta Ukrainas teritoriju atbrīvot no ukraiņiem kādu citu vajadzībām. Kā īsti ir?

Jana Streļeca: Ir vairāki aspekti. Pirmkārt, ļoti daudzi bēg no okupētajām teritorijām, no sagrautajām teritorijām – tur vienkārši nav variantu. Taču ir daļa, arī mani draugi un viņu ģimenes, kas atrodas okupētajās teritorijās, un viņiem nav nekādas iespējas aizmukt. Tas, ko viņi ir stāstījuši par cilvēkiem, kas mēģinājuši bēgt no viņu ciema, ir briesmīgi: daļai vienkārši tiek sašautas mašīnas ar prettanku raķetēm. Vai, lūk, kāds stāsts: ģimene bija braukusi, vīrs ir paņemts un pazudis, bet sievai ar bērniem teikts – nu, tu vari darīt, ko gribi. Protams, cilvēki, kuriem izdodas izbraukt no okupācijas, dodas prom no Ukrainas, jo kur tad viņi lai paliek. Daļa gan aizbrauc atpakaļ uz Ukrainu.

Problēma ir tā, ka nevienā valstī jau nav gatavības uzņemt pēkšņi kaut kādus cilvēku tūkstošus un miljonus. Ne Latvijā ir tukšu dzīvokļu, ne arī Ukrainā. Turklāt dzīvokļu īres cenas neokupētajās un brīvajās teritorijās ir ļoti augstas. Tas ir objektīvs fakts. Ja es būtu ar bērniem Ukrainā, es arī droši vien labāk uz kādu laiku izbrauktu.

DDD: Tu droši vien esi dzirdējusi jautājumus, ko latvieši šeit uzdod, – kas tad tie par bēgļiem, kas atbrauc ar tādām mašīnām un dzīvo vēl šiki uz cilvēku ciešanu rēķina? Vienmēr ir kāds, kurš to mēģina izmantot.

J.S.: Vai būt bagātam ir kāds noziegums? Ukrainā tiešām ir daudz bagātu cilvēku, kas absolūti neiesaistās koruptīvās shēmās. Ukraina ir milzīga un varētu būt ļoti bagāta valsts, jo tur cilvēku skaits vien jau padara biznesa peļņu daudz lielāku, nekā tas ir iespējams, piemēram, Latvijā. Būt bēglim no Ukrainas un būt bagātam, manuprāt, nav nekāds noziegums. Ir tādi cilvēki, protams, kas pieteikušies, kamēr sākumā varēja, bēgļu statusam gan Latvijā, gan Bulgārijā, gan Polijā, neskatoties uz to, ka viņiem jau bija Latvijā pastāvīgās uzturēšanas atļaujas. Bet mēs atkal nevaram pateikt, ka visi viņi ir tādi. Galvenais – mums nebūtu jākonfrontējas nekādi ar šiem ukraiņu, Austrumu un Dienvidu iedzīvotajiem, ja nebūtu kara.

DDD: Jā, tieši tā. Ja nebūtu kara, droši vien Latvijā neatsāktos jau sen noklusētā saruna par to, kas notiek Latvijā, kādā valstī mēs dzīvojam, cik droša ir mūsu valsts. Tu pati minēji, ka tev nepatīk termins “krievvalodīgie”. Laikraksts “DDD” viņus sauc par piekto kolonnu, jo tie ir padomju laikā iebraukušie kolonisti un civilokupanti un viņu pēcteči visās paaudzēs.

J.S.: Mentālie mantinieki.

DDD: Arī mentālie mantinieki, bet kuri, starp citu, savu juridisko “okupanta-kolonista” statusu nav zaudējuši. Viņi joprojām ir okupanti un civilokupanti, un saskaņā ar starptautiskajām tiesībām noziegums, kas ir radies okupācijas laikā, nekur neizzūd. Vienīgais veids, kā atbrīvoties no šī apkaunojošā nosaukuma, ir aizbraukšana no Latvijas, atgriešanās viņu etniskajās dzimtenēs. Tieši tāpat, kad karš Ukrainā beigsies, krievi būs jāmet ārā un Ukraina jāatjauno. Kā tev liekas, šis ir kaut kāds risinājums arī šim jautājumam? Vai noraksim, apēdīsim, noklusēsim?

J.S.: Šajā ziņā, man liekas, ir jau krietni labāk nekā bija vēl līdz februārim.

DDD: Ir it kā labāk, bet realitātē ļoti lēnām notiek patiešām vajadzīgās pārmaiņas.

J.S.: Manuprāt, gadījums ar Avenu ir piemērs. 21. aprīlī skaļi pieņēma likumdošanas izmaiņas, lai varētu Avenam atņemt pilsonību, taču izrādās, ka Avenam pilsonība nav atņemta, un Valsts drošības dienests vispār pat nesaskata nekādus iemeslus atņemt viņam pilsonību. Kāpēc mēs pieņēmām likumu ar mērķi atņemt viņam pilsonību, ja nemaz to negrib darīt?! Pilnīgi kaut kāds kalambūrs. Un tagad Nacionālā apvienība, Ogres mērs Helmanis, izrādās, ka tiekas ar Avenu. Kāpēc viņš vispār Latvijā ir iebraucis, kā tas vispār viss notiek? Kas tas vispār ir tāds?

Uz papīra likumi izskatās skaisti, bet dzīvē, realitātē ir kas cits. Piemērs ir latviešu valodas aizsardzība. Ir likumi, kas nosaka, ka sen jau visiem skolotājiem jārunā latviski, visiem ārstiem jārunā latviski. Labi zinām, ka praksē jau tā nenotiek.

Ukraiņu vate

DDD: Neslēpšu, daļa no “krievvalodīgajiem” ir arī ukraiņi, kas iebraukuši padomju okupācijas laikā un viņu pēcteči. Daudzi no viņiem joprojām nerunā latviski un nav latviešiem draudzīgi.

Jana Streļeca: Jā, Latvijā ir ukraiņu diaspora – tāda ir bijusi vienmēr. Kaut kādos vecos pētījumos var atrast kādas ziņas – interesanti, ka nevienam no n-tajiem pētniekiem nav bijusi interese atjaunot datus. Varu tikai teikt, ka Ukrainas diaspora jau bija vataināka par krieviem.

DDD: Un tad ir jautājums, kā viņi šobrīd domā, kā uzvedas? Labi, mēs varam iemācīt latviešu valodu, bet jautājums ir: ko šie cilvēki domā un kāda būtu viņu reakcija, vai rīcība, situācijā, kad pēkšņi Krievija iebruktu Latvijā, kas tad notiktu?

J.S.: Kas tad to mums pateiks. To mēs redzēsim vai arī neredzēsim (smejas).

DDD: Es uzskatu, ka nav pareizi, ja latvieši gatavi traukties palīgā visur kur, aizstāvēt nezin ko un vēl sazin ko, bet paši savu māju padarīt drošu nespēj.

J.S.: Tas jau, protams, arī ir stāsts par to, ka vieglāk ir aizstāvēt Āfrikā ziloņus nekā mūsu pašu ezīšus…

DDD: …vai veco māti pansionātā.

J.S.: Pieminu ziloņus, jo man dzīvnieku aizsardzība ir tuvāka. Starp citu, Latvija ir vienīgā Eiropas valsts, kurā nav ežiem atsevišķu hospis pansionātu. Arī likumdošana ir absolūti ežiem nedraudzīga, sākot ar visām ceļu būvēm, kur būtu jābūt maliņām, lai eži un krupji nevarētu tik viegli tikt uz šosejas. Bet, jā, vieglāk ir aizstāvēt ziloņus Āfrikā.

DDD: Vaitie “vatainie” ukraiņi ir mainījuši sevī kaut ko?

J.S.: Es ar tiem vatainajiem ukraiņiem nekomunicēju, man no viņiem nāk vēmiens. Latvijā saskarsme ar vietējiem ukraiņiem, piemēram, iegādājoties ievainotajiem ukraiņu karavīriem kruķus, ir bijusi nepatīkama. Esmu dzirdējusi arī tādus tekstus: rodstveņica živjot na Donbase, mi vsjo znajem, ona govorit, tam graždanskaja voina. (Radiniece dzīvo Donbasā, mēs visu zinām, viņa stāsta, tur ir pilsoņu karš – kr. val.) No otras puses – ir tantes, kas skrien barot ievainotos ar vareņņikiem.

Patiesībā jau latviešiem nav pienākuma just līdzi ukraiņiem, bet to nevar attiecināt uz tiem, kuri uzstāj uz savām ukraiņu saknēm. Taču Latvijā dzīvojošie ukraiņi ir ļoti dažādi. Piemērs ir Latvijas Ukraiņu biedrību apvienība, kas Latvijā ir atzīta organizācija, lai gan Starptautiskais vispasaules ukraiņu kongress to izslēdza no savām rindām, jo tā absolūti atbalsta Krievijas agresiju.

DDD: Mēs taču nevaram zināt, cik tādu ir arī starp tiem, kuri sauc sevi par bēgļiem…

J.S.: Mans uzskats, ka no tiem, kas atbēguši, viena ļoti liela daļa ir negatīvās selekcijas rezultāts. Viņi ir dzirdējuši, ja Latvijā visi visur var runāt krieviski, un viņi arī brauc pie mums. Un diemžēl līdzīgais piesaista līdzīgo. 

Lojalitāte nav atkarīga no tautības

DDD: Kādā medicīnas iestādē, kuru apmeklēju regulāri – vismaz reizi nedēļā, strādā kāda sieviete, kura jau no pirmās dienas staigā ar zīmīti “Esmu no Ukrainas. Mācos latviešu valodu”. Viņas latviešu valodas prasmes nemainās – viņa latviski nerunā un turpina staigāt ar to zīmīti. Nekāda progresa! 

Jana Streļeca: Tas taču ir tāpat kā diedelnieki pie stacijas, ko vislabāk ir aprakstījis Marks Tvens romānā “Princis un ubaga zēns”: piesien pie kājas kaļķi, uztaisa briesmīgu čūlu, sēž un rāda to visiem u.tml. Diemžēl ir tādi cilvēki. Taču ir arī pretēji piemēri. Draudzene stāstīja, ka bijusi Baltezerā, iegājusi aptiekā – tas bija vasarā, kaut kāds augusts, man liekas. Tur sieviete ar zīmīti “Esmu no Ukrainas” viņu apkalpojusi latviski. Draudzene teica, ja nebūtu redzējusi to zīmīti, pat iedomāties nevarētu.

DDD: Tieši tā! Ja grib, tad var. Nākas secināt, ka daudziem vienkārši “uzspļaut” valstij un tautai, kas devusi viņiem patvērumu. Taču man ir jautājums arī par tiem ukraiņiem, kuri ir Latvijas “krievvalodīgo” masas sastāvdaļa. Kādēļ viņi ir nevis latviešu draugi, bet stiprina putinistu piekto kolonnu?

J.S.: Mēs ar domu biedriem par to esam runājuši, bet ko tad tu gribi no tiem, kam rodstveņiki na Donbase un kurus izslēdz no Vispasaules ukraiņu kongresa?! Lietas ir jāskata tādā aspektā, kāpēc šie staigājošie kuņģi ir visu laiku ērti barojušies no Sabiedrības integrācijas fonda naudas, kāpēc viņiem visu laiku ir bijusi sadarbība ar visām pašvaldībām, kur visiem viss patīk, jo ukraiņi smuki padzied – Vangažos dzied, Ventspilī dzied, Jelgavā dzied, visur tikai dzied. Es domāju, ka arī šajā jautājumā viss aizgājis “pa vieglo”.

DDD: Jā, pa vieglo. Bailīgajam vairākumam liekas, t.s. Uzvaras piemineklis ir nojaukts un visas okupācijas sekas ar to ir likvidētas.

J.S.: Runājot par pieminekli, tikāmies ar vienas partijas pārstāvjiem, tas bija pagājušā gada marts. Runājām tieši par to, ka, mūsuprāt, ir labs brīdis jaukt to pieminekli nost, bet šīs partijas pārstāvji teica – to nu mēs tagad nevaram aiztikt, jo “Saskaņa” šobrīd ir nobalsojusi, ka Krievija ir agresors un grib tādu kā vienotību, bet, ja cels šo jautājumu gaisā, tad baidāmies šo vienotību zaudēt… Bet tā vienotība ir tik iluzora.

DDD: Tādas nav un nekad nevar būt ar agresoru!

J.S.: Skaidrs, ka nav. Ir jākonfrontējas ar smagiem jautājumiem, un nav vieglu ceļu.

Intervēja: Liene Apine


Publicēts laikraktā “DDD” Nr.7(525), 2023. gada 14.–27. aprīlis un Nr.8(526), 2023. gada 28. aprīlis–11. maijs


« Atpakaļ