ATKRIEVISKO LATVIJU!

Saruna ar dzejnieci Liānu Langu


DDD: Sociālo tīklu lietotāji būs pamanījuši tavus aicinājumus: “Atkrievisko Latviju!” Kas tevi uz to mudināja?

Liāna Langa: Principā ļoti lielā mērā pie kultūrnacionālisma man nonākt ir palīdzējusi domāšana par latviešu valodu, kurā rakstu savu dzeju. Dzejniekiem valoda ir viņu garīgās asinis. Vērojot procesus, redzams, ka Latvijā, būdama valsts valoda, tā nemitīgi tiek pabīdīta otrā plānā. Saistībā ar Valsts valodas likumu, kuru savā laikā parakstīja Vaira Vīķe-Freiberga, mums publiskajā vidē de facto ir divvalodība. Tas traucē latviešu valodai. Parāda, ka latviešu valoda Latvijā nav vienīgā valsts valoda. Būtībā publiskajā telpā dzīvojam divvalodīgā valstī, lai arī dokumentācija un darbs Saeimā notiek tikai latviski.

“Atkrievisko Latviju!” ir aicinājums runāt latviski un samazināt krievu valodas apjomu publiskajā telpā, proti, aicinājums uzņēmumiem, institūcijām, pakalpojumu sniedzējiem, piemēram, savos telefonos atteikties no sarunas iespējām krievu valodā, no uzrakstiem publiskajā telpā, no nemitīgajām reklāmām, kas skan lielveikalos. Publiskā telpa ir tā, kas veido šo valsti un atmosfēru tajā. Ja latviešu valoda skanētu daudz vairāk, tas palīdzētu arī cittautiešiem saprast, kādā valstī viņi dzīvo, ka šeit nav Krievijas guberņa.

DDD: Loģika liek domāt, ka tad, ja Latvijā būtu vairāk latviešu, tad arī latviešu valoda skanētu vairāk. Lielākajās pilsētās latvieši ir minoritāte. Vēl pavisam nesen Rīgā viesojās Polijas Paralimpiskās komitejas pārstāvji – viņi bija šokā, ka Rīgā pārsvarā dzirdama tikai krievu valoda. Viņi nespēj saprast, ka neatkarīgas valsts galvaspilsētā vairums runā krievu – tātad padomju okupantu valodā. Vai, tavuprāt, nav ačgārni prasīt latvisku vidi vidē, kurā nav latviešu?

L.L.: Nē, tas nav ačgārni. Runa ir par publisko komunikāciju Rīgā un Latvijā kopumā. Rīgā iedzīvotāju sastāvs ir tāds, kāds ir. Nav iespējams nevienā valstī liegt cilvēkiem savstarpēji privāti sarunāties viņu dzimtajā valodā. Saruna ir par Latvijas valsts, tās uzņēmumu, institūciju lingvistisko stāju.

Piektā kolonna, nevis etniskā minoritāte

DDD: Līdz ar karu Ukrainā aizvien vairāk latviešu sāk ievērot to, par ko esam runājuši gadiem – mums cilvēki blakus gan ar pilsoņu, gan nepilsoņu pasēm ir naidīgi pret visu latvisko, pret latviešu tautu. Jā, ir jārūpējas par latviešu valodas nostiprināšanos, bet vai, tavuprāt, nebūtu jāprasa arī likums, kas ļautu šos naidīgos elementus izraidīt no Latvijas?

Liāna Langa: Tas, protams, ir aktualizējies. Pēdējie procesi ir tādi, ka šo prasību, paralēli visu okupekļu demontāžai visā Latvijas teritorijā, izvirzīja arī 20. maija tautas gājiena rīkotāji. Tiek prasīts atņemt pilsonību Latvijai galēji nelojāliem cilvēkiem un izraidīt viņus no Latvijas. Problēma  tā, ka Latvijas politiskā vide, ar retiem izņēmumiem, 30 gadus ir auklējusies un bijusi ļoti liekulīga, nesaucot lietas īstajos vārdos. Mēs esam runājuši par etniskajām minoritātēm, mazākumtautībām, par viņu tiesībām utt. Ir pienācis laiks skaidri un gaiši pateikt, ka liekulības laiks un manipulācijas spēlītes ar dažādām mazākumtautību konvencijām, ir jāizbeidz. Mums ir jāatgādina, ka pret Latviju tika paveikts noziegums, kura sekas netika novērstas un ka Latvijas piektā kolonna nav ne etniskā minoritāte, ne mazākumtauta. Vadošajiem Latvijas sociologiem, manuprāt, ir jāpārtrauc izlikties un maldināt sabiedrību. Jā, krievi, tāpat kā žīdi un poļi, līdz 1940. gadam Latvijā bija mazākumtautība. Pēc padomju okupācijas tā vairs nav nekāda mazākumtautība. Liela daļa ir naturalizējušies, daļa no viņiem ir lojāla, bet vēl viena daļa – diemžēl naidīgi noskaņota pret latviešu tautu. Mēs to redzam katru gadu 9. maijā, kad cilvēku pūļi nekaunas publiski svinēt Krievijas kalendāra svētkus, dzīvodami Latvijā. Man liekas, ka ir pēdējais brīdis iedarbināt mehānismu: ir jāatbalsta valsts, kurā tu dzīvo, vai arī jādzīvo valstī, kuru tu atbalsti.

DDD: Jau divdesmit gadus rakstām par to, ka ir jāīsteno padomju okupācijas laikā iebraukušo un viņu pēcteču repatriācija uz viņu etnisko dzimteni. Esam rīkojuši pat konkursu, lai izstrādātu likumprojektu “Par Latvijas deokupāciju un dekolonizāciju”, atsaucoties uz 1996. gada Deklarāciju par Latvijas okupāciju.

Vai izvairīšanās no okupācijas seku likvidēšanas, vardarbīgi uzspiežot latviešu tautu iznīcinošo integrāciju, ir bijusi nejauša vai tomēr apzināta rīcība? Vai tiešām pie varas esošie, arī vienkāršie cilvēki nav pamanījuši, ka Latvijā liela daļa iedzīvotāju ir okupanti un kolonisti?

L.L.: Domāju, ka ir vairāki faktori, kādēļ Latvijā netika veikta okupācijas seku likvidācija. Viens no tiem: Amerikas spiediena rezultātā ar Krieviju tika noslēgta vienošanās par militārpersonu atstāšanu Latvijā. Tā būtībā bija dekolonizācijas un deokupācijas neveikšana. Vēl viens faktors: ārvalstu institūciju, piemēram, EDSO, spiediens, padomju laikā iebraukušos uzskatīt par mazākumtautību, uz kuru attiecināma mazākumtautību konvencija (Vispārējā konvencija par nacionālo minoritāšu aizsardzību – red. piez.), pilnībā ignorējot mūsu vēsturisko realitāti. Nevienu neinteresēja, kādā veidā šie cilvēki Latvijā ir nonākuši.

Nevar neņemt vērā arī latviešu miermīlīgumu. Esam ļoti miermīlīga nācija – pie mums nav bijuši noziegumi uz etniskās bāzes pamata. Manuprāt, arī Latvijas sabiedriskie mediji – gan latviešu, gan krievu valodā – nav bez vainas. Piemēram, medijiem krievu valodā visus šos gadus vajadzēja stāstīt, kā tika okupēta Latvija, kādos apstākļos nokļuva tās ģimenes, kuru dzīvokļos iemitinājās liela daļa kara laikā un pēc kara atbraukušie padomju pilsoņi. Vajadzēja analizēt padomju civilkolonistu ģimeņu stāstus, lai cilvēki saprastu, kādēļ un kā viņi šeit ir nokļuvuši. Tā vietā mediji nodarbojās ar latviešu kušināšanu, viņu apvainošanu neiecietībā. Notikusi patiesībā noziedzīga objektīvās realitātes ignorēšana.

Jūs, laikraksts “DDD”, pilnīgā opozīcijā par to divdesmit gadus esat runājuši. Apsveicu jūs ar jubileju! Tagad ir pienācis tas vēsturiskais brīdis, kad atklājas, ka “marginālajam” laikrakstam “DDD” ir bijusi taisnība.

DDD: Esmu novērojusi, ka latvieši, laikam tevis pieminētā miermīlīguma dēļ un uztraucoties, ka kāds varētu tikt aizskarts, nemitīgi runā par lojālajiem krieviem, kuri esot stāvējuši uz barikādēm, kuri it kā mīlot Latviju. Man gan jāatzīst, ka neesmu manījusi, ka šie tā saucamie lojālie krievi aicinātu savus naidīgos tautiešus doties prom no Latvijas. Zinu tikai krievieti Luīzi Zīverti, kura pat Putinam rakstīja vēstuli ar aicinājumu saukt krievus mājās. Indijā angļi veicināja britu koloniālo seku likvidēšanu. Latvijā šādu kustību nemana. Kas ir šī lojalitāte, par kuru runājam, bet darbos neredzam? Vai tiešām runāšana latviešu valodā ir pietiekams lojalitātes apliecinājums latviešu tautai?

L.L.: Domāju, ka ir gan tādi cittautieši, kuri, tēlaini izsakoties, ir iegājuši atvērtās latvietības sētā. Viņi ir lojāli Latvijas pilsoņi, saprot un jūt latviešus – uz viņiem, manuprāt, varētu paļauties. Tas noteikti ir mazākums. Attiecībā uz krieviem viens no lojalitātes filtriem ir attieksme pret latviešu valodu, lietojot to ikdienā. Arī atbilde uz jautājumu: kam pieder Krima, parāda lojalitāti. Un vēl būtisks aspekts – viņu spēja pakļaut Krievijas imperiālismu kritikai.

DDD: Šo piemēru mūsu lasītāji jau zina, bet pieminēšu to arī šoreiz. Mācītājs Kārlis Zuika, stāstot par savu personīgo pieredzi ar baltvāciešiem, teica, ka lojalitāti var pārbaudīt, uzdodot jautājumu: uz ko tu šausi, ja Latvijai uzbruks Vācija? Šodien, lai noskaidrotu Latvijā dzīvojošo krievu lojalitāti, šo jautājumu vajadzētu pārveidot: uz ko tu šausi, ja Latvijai uzbruks Krievija?

L.L.: Jā, bez šaubām! Tagad, kad ir karš, šis jautājums ir jo īpaši aktuāls. Esmu pārliecināta, ka Ukraina uzvarēs – pretējā gadījumā mēs esam nolemti, jo Krievija pēdējos piecpadsmit gadus neslēpj savus ģeopolitiskos plānus. Mani izbrīna politiskās vides aklums un pēkšņais pārsteigums par karu Ukrainā. Nesaprotu, kādēļ neslēdza Krievijas propagandas mašīnu jau pēc 2014. gada, lai gan sabiedrībā, piemēram, sociālajā vietnē Twitter to ir aicinājuši darīt. Krievija taču atklāti visus šos gadus ir draudējusi gan Ukrainai, gan Baltijas valstīm. Mēs vienkārši to klausījāmies un nereaģējām. Gadījumā, ja sāktos karš Latvijā, piektā kolonna ir apdraudējums latviešiem!

DDD: Putinam nemaz nevajag tankus, jo visi Rīgas guļamvagoni ir pilni ar “zaļajiem cilvēciņiem”, kas pēc pavēles ir gatavi iznīcināt latviešus.

L.L.: Diemžēl tas tā ir, un notikumi Bučā, Irpiņā un Mariupolē to pierāda. Arī tur darbojās piektās kolonnas pārstāvji, nodevēji, kuri sastādīja sarakstus un uzrādīja vietējos nacionālistus. Redzēju no Bučas slaktiņa šaušalīgu video, kurā redzams, kā krievu nolīgtie irākiešu algotņi lika bedrē dzīvus cilvēkus pamīšus ar riepām. Šie cilvēki tika dzīvi sadedzināti.

Varas noziedzīgā bezdarbība

DDD: Mani pārsteidz Latvijas valsts vadītāju, drošības dienestu ļaunums pret latviešu tautu, jo neticu, ka visus tā saucamās neatkarības gadus viņi neapzinās draudus, ko rada piektā kolonna. Cik ļauniem ir jābūt cilvēkiem, lai gadiem ilgi to ignorētu, pat spēcinātu šos draudus! Kā var tik ļoti ienīst savu tautu?!

Liāna Langa: To ir ļoti grūti saprast. No manas puses arī ir līdzīga kritika un neizpratne. Arī šodien redzam, ka Igaunija kopš kara sākuma, pēc oficiālās informācijas, ir izraidījusi septiņpadsmit nelojālus cilvēkus. Cik ir izraidīti no Latvijas? Pat 9. maijā policija nenodrošināja likuma izpildi, aizbildinoties, ka Satversme neaizliedz nolikt ziedus. Tās ir totālas muļķības un ļaunprātīga manipulācija, likuma interpretācija nevis pēc gara, bet burta.

DDD: Tā ir valdošās politikas attieksme pret piekto kolonnu – saudzēšana un atbalstīšana. Negribu salīdzināt 9. maiju ar 16. martu, bet mūsu lasītāji zina, ka laikraksta “DDD” veidotāji ir aizturēti un nogādāti policijā par mēģinājumu 16. martā nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa. Neviens no kaismīgajiem demokrātiem, cilvēktiesību aizstāvjiem par to toreiz neuztraucās.

L.L.: 2014. gadā Einārs Cilinskis pat zaudēja ministra amatu par ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa. Vai tas nav šokējoši? Visas šīs desmitgades nevis piektā kolonna, bet tieši latvieši ir tikuši kušināti un kaunināti par savu nacionālo nostāju. Valsts algotie eksperti, sociologi, sociālantropologi, kreisi noskaņotā tā saucamā intelektuālā elite ir vairojuši šādu izpratni un sistēmiskus melus.

“Inteliģences” gļēvums un pūļa svārstīgums

DDD: Savās piezīmēs Rainis raksta: “Vēstures gaitā uzvarēs tas, kas fizisko spēku pratīs savienot ar daili, ar cilvēces uzkrātajām zināšanām. Patiesa varoņa ideāls: smalks garīgs spēks, kas iededzies par lielu ideju, un reizē bezbailīga, tēraudcieta griba un pārliecība. Spēks un dvēseles smalkums – tāds ir nākotnes cilvēks.” “Ja dzīvi nav vēlēšanās veidot uz varonības pamatiem, tad to veido uz meliem. Uz gļēvulību. Uz izlikšanos. Uz nodevību. Tad ir bail no varoņa, jo drosmīgais traucētu mieru tur, kur pie galda sēž iztapoņas. Vai dzejnieks lai būtu liekulis, kas par varonību un brīvību gan raksta grāmatās, bet dzīvē, savu ādu sargādams, lūko iztapīgi ar netaisnību sadzīvot un pat ēst no vienas bļodas?” “Tas, kas ir vecs un vairs lāgā netic savam spēkam, lūko visgudri sadzīvot, piekāpties. Jaunas domas arvien ir bīstamas, sevišķi tādas, kas ved uz nākotni, jo tās aizskar tagadni. Jaunas domas seklā laikmetā uzdrīkstas domāt un teikt vienīgi dzejnieki un trimdinieki, cilvēki, kam nav ko zaudēt – nedz cienījamu stāvokli varas vīru pulkā, nedz veikalu, kas zeļ un plaukst tieši tāpēc, ka ir ievērota piesardzība un veikla viduvējība.”

Vai mūsdienās radošā inteliģence atbilst Raiņa izvirzītajiem kritērijiem? Vai dzejnieki ir pietiekami drosmīgi, lai paustu “jaunas domas seklā laikmetā” un mācītu ar savu piemēru cilvēkiem varonību un taisnīgumu?

Liāna Langa: Nē, Liene, nav! Mēs piedzīvojam lielu kultūras paradigmas maiņu – ārkārtīgi lielu! Mēs tikai vērojam to lūzumu un sekas, bet neko nevaram ietekmēt. Cilvēku izpratne par daudzām lietām mainās, daudz kas neatgriezeniski paliek pagātnē. Domāju, ka arī intelektuālo tribūnu laiks ir samazinājies vai pat zudis. Ienākot jaunajām tehnoloģijām, soctīkliem kultūras līmenis, pieprasījums pēc patiesām vērtībām un līdz ar to arī piedāvājums ir pamatīgi samazinājies. Līdzīga situācija vērojama arī konvencionālo jeb tradicionālo mediju liktenī – to loma būtiski samazinās, jo konvencionālie mediji tempam, ko piedāvā soctīkli, netiek līdzi. Kāda jēga cilvēkiem skatīties vakara ziņas sabiedriskajos medijos, ja tur rādīto viņi jau redzējuši vakardien soctīklos? Arī aplādes[1], kuru saturs bieži vien ir daudz interesantāks par konvencionālajiem medijiem, maina situāciju.

DDD: Atsaucos uz Raini un inteliģences būtisko lomu tādēļ, ka iepriekš pieminēji Vairu Vīķi-Freibergu, kurai varam teikt “paldies” par katastrofāli slikto latviešu valodas situāciju. Ir arī citas lietas, par ko viņai būs reiz jāatbild, bet šoreiz par Valsts valodas likumu. Tā vietā, lai radošā inteliģence izteiktu VVF publisku fui, viņai par godu top slavinošas dziesmas, klāti ziedu paklāji Dainu kalnā… Vai tiešām latviešu dzejnieki tādi “galma dzejnieciņi” vien ir? Mēs reiz vērsāmies pie Imanta Ziedoņa, lai viņš izmanto savu talantu un ietekmi sabiedrībā un rada dzeju, kas iedvesmotu latviešus likvidēt okupācijas sekas un kļūt par īsteniem savas zemes saimniekiem. Viņš pat neuzskatīja par nepieciešamu atbildēt. Vai tā rīkojas īstens kultūras cilvēks?!

L.L.: Negribu runāt par konkrētām personībām – vēl vairāk par tām, kuras jau ir Aizsaulē. Domāju, ka tas ir konformisms, drosmes trūkums. Vēl nesen prātoju, kā gan tas tā notiek vēsturisku pārmaiņu situācijās: piemēram, radošo sabiedrību plēnumā piecu minūšu laikā  komunisti Peters, Gorbunovs savāca idejas, par kurām bija miris Gunārs Astra. Tagad gājienus rīko dziedātājs un aktieris… Es viņus nenosodu, bet vienkārši konstatēju faktu, kā tas notiek. Viņi tagad iestājas par idejām, par kurām divdesmit gadus ir iestājies laikraksts “DDD”, lai gan līdz šim viņi jūsu domas uzskatīja par ekstrēmām un nacionālo naidu kurinošām. Tas, kas vēl pirms mirkļa tiek saukts par absolūto ekstrēmismu, vienā mirklī kļūst par meinstrīmu jeb pamatplūsmu. Tieši tā tas notika arī 1988. gadā.

Uzskatu, ka šobrīd tiekat nepelnīti aizmirsti. Par to noteikti ir jāatgādina, jo tieši jūs uzturējāt dzīvas šīs domas divdesmit gadus, nebaidoties, ka tiekat saukti par radikāļiem. Tas vienkārši parāda pamatstraumes fantastisko liekulību.

Turpmāk vēl…

Intervēja Liene Apine


[1] Aplāde – raidieraksts jeb podkāsts. Par podkāstu sauc periodiski izdotu raidījumu, kuru iespējams lejupielādēt vai klausīties tiešsaistē. Lai gan ierastais un no angļu valodas aizgūtais nosaukums “podkāsts” spēcīgi iesakņojies latviešu valodā, Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisija 2007. gadā apstiprināja vairākas iespējamās angļu vārds “podcast” versijas latviešu valodā un tās ir: podraide, podraidījums, aplāde, aplādes fails.


Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.11(505), 2022. gada 10.–29. jūnijs


« Atpakaļ