Turpinājums no: Psihoterapeits Viesturs Rudzītis: NOTIEK DVĒSEĻU TIRDZNIECĪBA. 1. daļa
Saruna ar psihoterapeitu Viesturu Rudzīti
Cilvēku psihes salaušana
DDD: Vienā no pēdējiem mūsu avīzes numuriem klīniskais imunologs Lauris Līcītis uzsvēra, ka vakcinācijas procesam ir jāgatavojas ārsta uzraudzībā, jo kovida potes nav pietiekami izpētītas. Nedrīkst būt tā, kā tagad: garāmejot sapotējas lielveikalā vai izbraukuma busiņā. Tavuprāt, kāpēc šīs vakcīnas tomēr tik ļoti tiek uzspiestas – par nevakcinēšanos cilvēki tiek atlaisti pat no darba? Un kas ir aisberga neredzamā daļa, tavuprāt?
Viesturs Rudzītis: Piekrītu kolēģim Līcītim, to pašu neskaitāmas reizes ir atkārtojis dr. Apinis. Bet mēs taču saprotam arī, ka ārsti nekad nebūs potēšanas automāti, viņiem būs individuāla pieeja. Vara tai neuzticas – tai vajag, lai vienīgā kontrindikācija vakcīnai būtu no vakcīnas jau piedzīvota anafilaktiska reakcija, tāpēc arī potēšana notiek kapusvētkos… Kas attiecas uz aisberga neredzamo daļu –es būtu priecīgs atbildēt, ka tas ir tikai bizness, tikai nauda. Ieņēmumi, piemēram, zāļu ražotājam “Pfizer”, ir kosmiski…
DDD: Bet vai tikai nauda – viņi taču tāpat jau ir ļoti bagāti?
V.R.: Lūk, jautājums pēc būtības! Nav starpības, vai tie ir simt vai divsimt miljardi, šis skaitlis svārstās atkarībā no biržas cenām… Bet ir kāds būtiskāks aspekts – tā ir vara un bagātu, ne sevišķi humanitāri izglītotu, tehnokrātiski orientētu cilvēku vēlme to izmantot savu fantāziju par pareizāku pasauli realizēšanai. Tātad ne tik svarīga ir vakcīnas iedarbība, bet gan obligātās vakcinēšanās fakts. Šeit, izskatās, viss nav tik vienkārši – mēs nezinām par vakcīnu ilgtermiņa iedarbības blaknēm. Es uzmanīgi sekoju kopējās mirstības rādītājiem Latvijā un arī citur. Iepriekšējos 10 gadus Latvijā mira aptuveni 28 000 cilvēku gadā. Šajā – vakcīnu gadā – izskatās, ka būs par 7–8 tūkstošiem vairāk. Tas ir šokējoši, bet kurš tam pievērš uzmanību? No garīgā viedokļa – mums jāpiedomā par Jāņa Atklāsmes grāmatā minēto zvēra zīmi un Klausa Švāba kompānijas plānotajām lielajām pārmaiņām. Kā jau minēju iepriekš, notiek dvēseļu pārdošana. Pat ne par naudu, bet ar samaitāšanu.
DDD: Paskaidro, lūdzu, kā psihoterapeits, ko cilvēka dvēselei nodara draudi par atlaišanu no darba nevakcinēšanās dēļ?
V.R.: Tā ir mērķtiecīga cilvēku psihes salaušana. Protams, jautājums, kā to katrs uztver. Tie, kas padomju laikā iestājās komjaunatnē, neviens no viņiem salauzts nejutās. Tā teikt: iestāšos komjaunatnē, vēlāk nebūs problēmu iestāties augstskolā… Bet tās laušanas līnijas ir vēl dziļākas: principi, kas savulaik skaitījās labi un pareizi, – mūžīgie likumi par kopējo labumu (res publica) tagad tiek bradāti kājām. Un tas lauž krietna, tikumiska cilvēka garīgo kārtību, izsaucot dziļas ciešanas.
Šis ir netīrs karš
DDD: Vai ir kādi pētījumi, ka vakcīnai pret saslimšanu ar kovidu varētu būt tālejošas negatīvas sekas?
Viesturs Rudzītis: Šobrīd pētījumi pārsvarā ir tikai vienos vārtos – tiek apmaksāti vienīgi tādi, kas vakcīnas slavē. Un kurš ko ir finansējis, ne vienmēr var izsekot. Mēs šiem pētījumiem uzticēties nevaram. Globālā tendence ir tāda, ka tribīni dod Big Pharma jeb zāļu lieltirgotājiem, nevis tiem, kas runā ko citu, un tas izklausās ļoti līdzīgi kā akadēmiķa Kalviņa cīņa par “Rigvir”.
Piemēram bijušajam, iespējams, zinātnieka ētikas ievērošanas dēļ nežēlastībā kritušajam “Pfizer” viceprezidentam Maikam Jīdonam, kurš atzīst, ka ražotā “Pfizer” vakcīna pret Covid-19 ir cūcība… viņam netiek dota tūkstošā daļa no tās tribīnes, kas ir kaut kādam Fauči, kurš nemitīgi tiek pieķerts melos, bet turpina būt globālā autoritāte, lai gan pašam aiz kauna būtu zemē jāielien, jo pelnījis tiesas darbus. Mēs redzam milzīgu neatbilstību, un ir grūti saprast, kur patiesība un kur meli.
Piemēram, doktors Zeļenko Ņujorkā ambulatori esot izārstējis 6 tūkstošus kovida pacientus, arī Trampu. Viņam ir savs protokols, kurš publicēts internetā, bet nav tik daudz pētāmā materiāla, kādu var savākt Big Pharma. Tāpēc, no zinātniskā viedokļa, tas tiek uzskatīts par neuzticamu pētījumu. Bet no otras puses, šī taču ir milzīga, reāli praktizējoša ārsta pieredze. Arī Latvijas līmenī praktizējošu ārstu citādi profesionālie redzējumi un domas netiek ņemtas vērā. Uz to nevar raudzīties kā uz korektu zinātniski praktisku dzīvi, uz to ir jāskatās kā uz netīru karu, kur tu nevari uzticēties pretinieka demagogiem.
DDD: Franču virusologs Dr. Lūks Montaņjē, kurš 2008. gadā saņēma Nobela prēmiju medicīnā par cilvēka imūndeficīta vīrusa atklāšanu, brīdina, ka kovida vakcīnas neaptur šī vīrusa izplatību, nepasargā no inficēšanās un vīrusa pārnēsāšanas, bet gluži pretēji – veicina jaunu, agresīvāku vīrusa paveidu rašanos.
V.R.: Jā, bet arī viņa argumenti netiek uzklausīti un popularizēti. Man Montaņjē argumentācija šķiet loģiska, es viņam pilnībā uzticos un, kā man šķiet, notikumu gaida apstiprina viņa analīzes pareizību.
DDD: Tikmēr vidusmēra mietpilsoņa iekaltais pantiņš, kuru zinu jau no galvas, skan šādi: ja tu negribi vakcinēties, tātad esi egoists, tumsonis, kurš baidās no potēm un neuzticas zinātnei…
V.R.: Arī es esmu mācījies medicīnu, mikrobioloģiju, infektoloģiju, imunoloģiju. Tas gan bija pirms 40 gadiem, tomēr šīs mācības deva pamatus, un zināšanas var uzspodrināt tagad. Visās teorētiskajās un praktiskajās disciplīnās, ko māca ārstiem, ir imunitātes jautājums. Visās to izskata, un tas veido tādu kā rāmi. Ja tu esi pabeidzis medicīnas studijas, nolicis visus eksāmenus, to gluži vienkārši nevar nezināt, kā veidojas organisma imūnā atbilde.
DDD: Neesmu beigusi medicīnas studijas, tāpēc nezinu. Pastāsti, lūdzu, man saprotamā veidā.
Pārslimot vai vakcinēties?
Viesturs Rudzītis: Pirmkārt, šūnu imunitāte. Ja tavā organismā iekļūst kaut kāds draņķis, to sagrābj leikocīts, kurš, kļūstot par makrofāgu, norij to un aizstiepj uz tuvāko limfmezglu. Tur notiek analīze – kas tas par draņķi, vai mēs viņu pazīstam. Ja jā – ahā, mums jau ir gatavas iestrādnes, kā ar to cīnīties. Un tiek palaista antivielu ražošana, kas sāksies dienu pēc tam, kad makrofāgi ir sākuši darboties. Tātad nevis uzreiz, bet pēc dienas. Vispirms strādās šūnu imunitāte – kā jau teicu, makrofāgi.
Otrkārt, strādās tā saucamās killeršūnas, kuras nogalina svešos mikroorganismus. Ja vīruss ir iekļuvis organismā, tas iekļūst dažās šūnās, kuras kļūst par vīrusa ražotāju, par vīrusu fabriku. Un tad nu killeršūnām ir uzdevums šīs ķermeņa šūnas nogalināt.
Tātad šūnu imunitāte strādā pirmā kā humorālās imunitātes (antivielu ražošanas) palaidēja. Bet šīs t.s. kovida vakcīnas neietekmē šūnu imunitāti. Ja nu vienīgi padara to nevajadzīgu – un, kas ir nevajadzīgs, netiek pielietots, tas atrofējas.
DDD: Kādā veidā?
V.R.: Vakcīna panāk, ka šūnas ražo antivielas arī tad, kad tas nav vajadzīgs – publiski ik uz soļa tiek apspriests jautājums par “antivielu līmeni”. Organisms ir ļoti ekonomisks – ja esam pārslimojuši kovidu, bet šis vīruss vēlreiz iekļūst organismā, tikai tad tiek ieslēgts mehānisms, kad atkal tiek ražotas antivielas. C-19 taču nav vienīgā sīkbūtne, ar kuru mums jābūt vai nu diplomātiskās attiecībās, vai jākaro, tādu ir miljoniem, padomājiet, kāda imunoloģiskā slodze organismam ir jāiztur. Kāpēc gan jāražo kaut kas, ko nepielieto?! Taču kovida vakcīna to dara – tā panāk, ka visu laiku tev organismā ir šīs antivielas. Un, lai gan jums šķiet, ka tas ir labi un pareizi, ka tas ir aizsargājoši, tā tas gluži nav.
DDD: Kāpēc?
V.R.: Tas nedaudz pasargā līdz nākamajai mutācijai, kā saka Montaņjē. Ja parādīsies jauna vīrusa mutācija, tad šī vakcīna nedarbosies, un vakcinētais saslims ar jauno paveidu. Varbūt inficēsies, varbūt saslims. Bet pārslimojušais, visticamāk, nesaslims, viņa imunitāte ir pamatīgāka, tā balstīta, pirmkārt, uz šūnu imunitāti, kas prot analizēt – vai mēs tevi pazīstam? Ahā, mēs tevi pazīstam, kaut arī tev ir nelielas mutācijas, tomēr 99,9 procenti tavu gēnu mums ir pazīstami, tāpēc mēs palaižam makrofāgu mehānismu, palaižam killeršūnas, palaižam antivielu mehānismu… un tevi uzveicam!
Pārslimojušajam ir spēcīgāka imunitāte pret kovidu, viņš var par to aizmirst. Bet vakcinētais par to var aizmirst uz trijiem, varbūt sešiem mēnešiem. Viņam pie tā būs jāatgriežas, būs vajadzīga jauna un jauna vakcīna. Tomēr vienalga pienāks moments, kurā vīruss būs agresīvāks par vakcīnu, un cilvēks cietīs no tā, ka šūnu imunitāte ir atrofējusies, tādēļ organisms vairs nespēs cīnīties. Un tas notiks pavisam drīz. Jau tagad smagi slimo un mirst arī vakcinētie, tikai nāves iemesls bieži tiek norādīts cits. Pretēji ir ar nevakcinētajiem – tie visi tiek ierindoti kovida upuru skaitā, ja bijuši ar to inficējušies, kaut patiesībā miruši no citas slimības…
DDD: Ja vakcinētais dabiskā veidā pārslimo kovidu, vai viņam izveidojas dabiskā imunitāte šūnu līmenī?
V.R.: Es domāju, ka tas ir ļoti apgrūtināti. Pretējais ceļš, ja cilvēks pārslimo, un tad viņu savakcinē, – šis izskatās it kā nekaitīgāk. Tur antivielas nāk no mākslīgās vakcīnas, tomēr ir stabila šūnu imunitāte, kura nopietnu ziepju gadījumā pārņems vadību. Šajā situācijā vakcīna ir kā piektā kāja.
DDD: Vai tas ir tieši uz šīm kovida vakcīnām attiecināms, vai arī uz senajām…
V.R.: Uz klasiskajām vakcīnām tas tā nav.
DDD: Ar ko tās atšķiras, cilvēku valodā runājot?
V.R.: MRNSvakcīnās tiek paņemta, pieņemsim, viena 20. daļa no vīrusa pīķa proteīniem. Un šī 20. daļa tiek ievadīta kā pote cilvēka organismā, cerot, ka tā dos 20/20 daļas imūnās atbildes reakcijas. Taču tā nenotiek. Tās 19/20 daļas arī ir svarīgas lai aktivizētu šūnu atmiņu.
DDD: Bet šī?
V.R.: Es tik labi nesaprotu detaļas, bet, kā esmu pieņēmis no speciālistu, kam daudz maz uzticos, rakstītā un lekcijām, – 1/20 daļa no informācijas ir mazāk nekā 20/20 daļas, kuras turklāt var būt samutējušas un tādēļ tik atšķirīgas, ka nevar veidot saikni pilnvērtīgas šūnu atmiņas līmenī.
Bailes tikt izraidītam
DDD: Līdz šim man ir bijusi cieņa pret ārstiem – pārliecība, ka viņi nedarīs pāri, bet palīdzēs, teiks taisnību. Bet kādēļ šobrīd ir ārsti, kuri kaitē, ņem un vakcinē ar nepārbaudīto jauno poti visus bez izņēmuma, lielus vai mazus, veselus vai slimus? Kas tas ir par fenomenu?
Viesturs Rudzītis: Tas ir, ko teicu, ka cilvēkam ir svarīgāk būt sociālam nekā individuālam, viņam ir bail tikt izraidītam. Bez ārstiem paskaties uz žurnālistiem. Cik tad ir tādu, kas nav pārdevušies pat ne par naudu, vienkārši ļāvušies meinstrīmam, pamatstraumei?
DDD: Viņiem tā pārdošanās ir piederības sajūta pie pūļa, pie vairākuma – lai nebūtu jāiet pret straumi.
V.R.: Jā. Darbojas kaut kāds iekšējais barometrs – vai nu es tagad runāju kopā ar visiem, vai eju pret visiem. No domas, ka būtu jāiet pret visiem, sākas bailes.
DDD: Vai tagad, runājot ar mani, tu arī jūti kaut kur gaisā bailes?
V.R.: Nē, šādas bailes no mums abiem patiešām nejūtu. Jo tev nav sviru, kā mani eksistenciāli ietekmēt. Tādēļ mēs drīkstam viens otram visā nepiekrist. Bet, ja uz brīdi iedomājies, ka DDD ir kļuvusi par vienīgo un vadošo ideoloģiju un tev piešķirta kaut kāda vara tās Patiesības ministrijā, turklāt, ja es redzētu, ka esi bailīga, atkarīga no savas priekšniecības vai atriebīga, būtu tikai loģiski, ka es tiktu pārbaudīts ar bailēm. Tagad ir vienīgi nedrošība, ka runāju ar tevi par tādiem imunoloģiskiem mehānismiem, kuros neesmu speciālists. Labāk manā vietā būtu runāt ar kādu no imunoloģijas zvaigznēm. Bet, ja tu ar viņiem runāsi, uzdursies uz šīm bailēm, par kurām uzdevi jautājumu. Līdz ar to nonākam paradoksālā situācija – ar mani kā nespeciālistu imunoloģijas jautājumos varbūt ir jēdzīgāk runāt nekā ar speciālistu… Tajā pat laikā tagad, kad esmu runājis, mani ir viegli ignorēt un izsmiet – imunologs atradies! Un man no tā būtu jābaidās.
DDD: Kā jau teici, pamatus esi mācījies. Līdzīgi es esmu apguvusi pietiekamus pamatus mākslā, lai izprastu tās nozīmi, spētu par to jēdzīgi izteikties un droši diskutēt arī ar mākslas profesoriem.
V.R.: Es ar profesoriem viņu specialitātēs nediskutēju, es viņiem jautāju, ja tieku klāt. Un ļoti bieži saņemu vai nu nepārliecinošas atbildes, vai godīgas – “mēs to vēl nezinām”, vai – “par to ir jāparakņājas literatūrā un jāpadomā”. Taču kopumā tas, kā galvenie speciālisti C-19 jautājumos komunicē ar sabiedrību, ir katastrofāli. Visspožāk to dara Pēteris Apinis, bet viņš ir vismazāk iesaistīts visādos atkarības un slēptas korupcijas mehānismos, turklāt ir gan talantīgs rakstītājs, gan runātājs.
DDD: Ja izdotos satikties ar diženu mākslinieku, tad arī es viņā klausītos, jautātu, mācītos… Diemžēl mums trūkst tādu, bet šis ir cits temats. Atgriežoties pie mūsu tēmas – esmu ievērojusi ļoti lielu niknumu tieši no vakcinēto cilvēku puses pret tiem, kuri nav vakcinējušies. Vai nu izsmiekls, vai niknums, vai apsaukāšanās.
V.R.: Jā, tie, kas ir vakcinējušies, ir nikni nevis uz tiem, kas ir viņus savakcinējuši, bet uz tiem, kas nav vakcinējušies. Vakcinācija pret C-19 ir milzu stress gan vieniem, gan otriem, un tajā rodas niknums, kas kaut kur jāizlādē. Taču nevakcinētajiem un pat vakcinēties piespiestajiem ir savā ziņā vieglāk par vakcinācijas propagandistiem – internets visu atceras. Šī nozieguma pēdas noslēpt nevarēs jau nākamā gada janvārī, skaidrojot jautājumu – kā tas nāk, ka tik daudz mirušo tieši vakcinācijas gadā? Vakcinētajiem un propagandistiem būs jātaisnojas tāpat kā čekas maisos esošajiem, bet galvenais – kā reaģēs viņu sirdsapziņas?
DDD: Kā tu rīkotos, ja būtu Ministru prezidents vai vismaz veselības ministrs?
V.R.: Es uzskatu, ka nevajag nekādi ierobežot sociālos kontaktus un distancēšanos, jo tad vairums cilvēku inficēsies, bet nesaslims, un tā būs dabiska vakcinācija, veicinot īstu pūļa imunitāti sabiedrībai un reālu imunitāti sev uz visu atlikušo mūžu. Protams, pa to baru būs jau arī riska grupas, kurās augs saslimstība. Un tur ļoti nopietni jādomā par slimnīcu kapacitāti uzņemt smagi slimos. Bet tā nu gan ir risināma medicīnas sistēmas problēma par tiem miljardiem, kurus valsts ir aizņēmusies C-19 sakarā. Tāpat kā atrisināma problēma ir atbalsts tiem ambulatorajiem slimniekiem, kuri nav jāārstē slimnīcā, un viņu ārstiem.
DDD: Vai saprotu pareizi, ka tu Kariņa vietā visiem ļautu brīvi saņemt pakalpojumus, iepirkties, mācīties klātienē – vārdu sakot, atceltu visus ierobežojumus?
V.R.: Jā, es tā darītu. Bet man arī katru dienu plkst. 7.00. būtu zūms jeb pārrunas tiešsaistē ar veselības ministru, lielo slimnīcu un klīniku vadītājiem par akūto situāciju. Un man jau vasarā būtu bijis plāns visiem C-19 attīstības variantiem. Bet tad man būtu lielas problēmas ar Briseli, viņi agri vai vēlu mani asociētu ar poļiem un ungāriem. Premjers ar pliku pakaļu to atļauties nevar…
DDD: Nobeigumā vēlos pārjautāt – tavuprāt, kur paliek ārsta ētika, ja viņam ir bail teikt un pat izzināt patiesību?
V.R.: Šis laiks parāda ārstu ētikas cenu. Ja to pasniedz padomiski vienpusēji (ārsts ir slimnieka kalps, neraugoties ne uz kādiem apstākļiem), tad dabūjam nevis atklātu, bet slēptu ārstu pretestību, kas noveda nevis pie padomju medicīnas ētiskā ideāla, bet pie tieši pretējā – aploksnēm, iesaistīšanu blata sistēmās un tamlīdzīgi. Cik ētiski stipram ir jābūt mugurkaulam, lai atteiktos no pusmiljona, kas iedots kaut kādiem pētījumiem, par kuru rezultātiem mēs varbūt neuzzināsim, un darītu savu rutīnas darbu par pāris tūkstošiem mēnesī? Lai atteiktos no PVO prēmijām, no grantiem, par kuriem mēs neko nezinām, lai riskētu ar savām profesoru vietām, lai nesaņemtu spožos, patīkamos, bet tik ļoti degradētos ordenīšus? Lai būtu kā Lūks Montaņjē vai Maiks Jīdons, kuri spēj doties pret straumi un tādējādi būt uzticami sabiedrības interešu sargi?
Vienkāršoti sakot – ja tev ir plika pakaļa, tad nekāds Montaņjē vai Jīdons no tevis nesanāks… Neatkarīgā Latvija tādus dakterus ir saražojusi kāliem – kaut kādā ziņā tā nav tikai ārstu vaina, jo katram ir tikai viena profesionālā dzīve. Tomēr manevra iespējas pastāv visos laikos. Man par to ir bijuši jāpieņem sāpīgi lēmumi, plānojot savu karjeru, bet tas ir bijis to vērts – es tagad varu teikt, ko domāju, pat ja kļūdos un pēc laika sapratīšu, ka esmu kļūdījies.
Domāju, no tā brīža, kad mūsu politiķi beigs strādāt pēc padomiskā principa “ārstiem naudu dot nevajag, slimnieki viņus pabaros” un paredzēs normālu fiansējumu nevis tikai kolektīvajam Rokfelleram – būvniecībai, medicīnas tehnikai un medikamentiem, tajā skaitā vakcīnām, – no tā brīža būs vajadzīga vēl vesela ārstu paaudze, lai uzticētos valstij un ieaugtu normālā Rietumu civilizācijai raksturīgā ārstu ētikā.
Intervēja Līga Muzikante
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.23(493), 2021. gada 10.–22. decembris