NO “DDD” ARHĪVA: JOPROJĀM AKTUĀLI
Kārlis Reimanis
Vēsturnieks, Latvijas Žurnālistu savienības biedrs
Man nereti gadījies dzirdēt laikrakstam “DDD” adresētu kritiku: “Nu ko tā avīze visu laiku vienu un to pašu – deokupācija, dekolonizācija, deboļševizācija. Tas taču apnīk. Varētu jel rakstīt arī par sportu, par notikumiem kultūras dzīvē, par veselības aizsardzību un tamlīdzīgi.” Tiešām, tas viss, prasmīgi pasniegts, ir interesanta lasāmviela, kas sniedz arī noderīgu informāciju. Taču aiz šīs ikdienišķās stāv vēl citas, daudz nopietnākas problēmas. Runa ir par norisēm un faktiem, kas ārda mūsu sabiedrības būtiskās vērtības un rada draudus tautas pastāvēšanai. Būt vai nebūt? Tāda ir alternatīva, kuru pēc vairāku tūkstošu gadu tapšanas un veidošanās procesa vēsture izvirza mums – latviešiem kā nācijai.
Paskatiet, kas noticis šajos 18 gados pēc “Trešās Atmodas”: lauksaimniecība sagrauta, zemniecība novesta līdz iznīcības robežai; korupcija, valsts izzagšana pieņēmusi Latvijas vēsturē vēl nepieredzētus apmērus; izglītības un veselības aprūpes sistēmu graušana turpinās ar pieaugošu spēku; tauta izmirst, latviešu skaits no gada gadā strauji samazinās…
Kad palūkojamies uz šo noziegumu vēsturiskajiem cēloņiem, tad skaidri redzam, ka pirmajā vietā izvirzās gandrīz 50 gadu garais padomju okupācijas laiks. Padomju impērijai sabrūkot, okupantu varasvīri un viņu pakalpiņi, veikli izmantojot tautas sajūsmu par šķietami atgūto neatkarību un masu politiskās pieredzes trūkumu, no jauna ieņēma vadošo lomu valstī.
Izdevīgais brīdis, kad enerģiski rīkojoties, būtu bijis iespējams tikt vaļā no okupantiem, tika palaists garām. Mūsu valstī palika gandrīz miljons krievvalodīgo sveštautiešu, kas padomju gados tika šeit iepludināti, lai iespējami ātrāk pārkrievotu Latviju – šo Kremlim stratēģiski īpaši svarīgo priekšposteni impērijas rietumos. Tas ir milzīgs organizēts spēks, Maskavas “piektā kolona”, kuras pārstāvji tur savās rokās lielāko daļu Latvijas ekonomikas un izšķirīgi ietekmē valdošo partiju politiku. Astoņpadsmit gadu laikā mums tā arī nav bijusi neviena patiesi nacionāla valdība, kuras politikas centrā būtu bijušas rūpes par šīs zemes pamatiedzīvotājiem – latviešu tautu, par latviešu ekonomiku, kultūru un valodu. Lūk, kāpēc šie trīs vārdi – deokupācija, dekolonizācija, deboļševizācija – ietver arī vissvarīgākos uzdevumus, kurus neatrisinot, gaismu “tuneļa galā”, mūsu nacionālās dzīves drošai attīstībai, nav iespējams saskatīt.
Laikraksts “DDD” man kaut kādā mērā atgādina “Tālavas taurētāju” pazīstamajā Rūdolfa Blaumaņa balādē. Tomēr arī starpība ir liela. Tālavas taurētājam izdevās brīdināt savējos savlaicīgi, viņi paguva apbruņoties, sapulcēties, un viņiem izdevās viltīgo ienaidnieku sakaut. Mūsu stāvoklis ir nesalīdzināmi sliktāks [latvieši neceļas pret ienaidnieku, bet norej pašu Taurētāju]. Ienaidnieks ir jau pilī. Krievu deputāti jau sēž Saeimā, viņi taisās ieiet Latvijas valdībā. Viņi prasa atzīt par Latvijas pilsoņiem visus Latvijā mītošos kolonistus (“nulles” variants), padarīt krievu valodu par otro valsts valodu. Tas ir ceļš uz politisko varu ne vien Rīgā, bet visā valstī. Un tad atkal neizbēgami pienāks diena, kad latviešu tautas “sūtņi” (gribošu kandidātu netrūks!) varēs posties ceļā uz Maskavu, lai tur kārtējo reizi pazemīgi lūgtu ņemt Latviju atkal zem Krievijas ērgļa “mīlošiem” un “sargājošiem” spārniem…
Šobrīd Taurētājs vēl atrodas citadeles tornī un pūš savu tauri. Bet lejā drūzmējas nepārskatāms pūlis un skan saucieni: “Naša Riga! Naša Latvija! Bei gansov!”
Es nebūt neuzskatu visus Latvijā dzīvojošos krievus par mūsu valsts un tautas ienaidniekiem. Nesen zemes klēpī tika guldīts Vilens Tolpežņikovs – krievs, kurš kā Latvijas patriots kalpoja un turpinās kalpot kā iedvesmojošs paraugs daudziem tūkstošiem latviešu. Partijā “Visu Latvijai” aktīvi darbojas Dmitrijs Mironovs, laikrakstā “DDD” publicējas pret lielkrievu šovinistiem ļoti kareivīgi noskaņotais Igors Žuravskis. Arī personīgi pazīstu vairākus ļoti inteliģentus krievus, kas šī vārda patiesajā nozīmē integrējušies latviskajā vidē, saprot un atbalsta latviešu nacionālos centienus. Pret šādiem krieviem es jūtu tikpat dziļu cieņu, cik liels ir mans nicinājums pret latviešu tautas kangariem, kas lien no ādas ārā, lai Latvija pēc iespējas drīzāk atgrieztos Krievijas absolūtās ietekmes zonā. Diemžēl šāds krievu skaits vēl joprojām ir gaužām niecīgs.
Lai kā arī neizveidotos latviešu tautas liktenis, nav šaubu, ka patreizējais posms Latvijas vēsturē izsauks lielu interesi nākošo paaudžu vēsturniekos. Šajā izpētes procesā liela nozīme būs arī preses materiāliem. Un tad pētniekiem atklāsies visai īpatnēja aina. Izrādīsies, ka jau gadus piecpadsmit pēc “Trešās Atmodas” Latvijas presē palicis tikai viens vienīgs laikraksts, kas turpina atklāti un sistemātiski rakstīt par padomju okupācijas laika traģisko seku likvidēšanas nepieciešamību. Šis laikraksts ir “DDD”. Pārējie preses izdevumi šo tematu gandrīz pilnīgi ignorē. Vēl vairāk: paši šie jēdzieni – deokupācija, dekolonizācija, deboļševizācija ir izzuduši no plašsaziņas līdzekļu leksikas.
Sekas šādai rīcībai ir visai bēdīgas. Pat izcilākie komentatori, aplūkojot pašus svarīgākos notikumus, aizslīd seklā spriedelēšanā, neatklājot lasītājiem parādību faktiskos cēloņus. Daudzi notikumi tiek vispār noklusēti. Rezultātā Latvijas politiskās dzīves panorāma šajos izdevumos parādās sagrozītā veidā ar milzīgiem baltiem plankumiem un neatbildētiem jautājumiem. Nākotnes vēsturniekus tie drīzāk var novirzīt uz maldu ceļiem nekā palīdzēt noskaidrot vēsturisko patiesību.
Tāpēc “DDD” nodzeltējušie komplekti viņiem būs īsts atklājums. Viņi uzzinās daudz jaunu faktu par okupācijas traģiskajām sekām – par latviešu tautas materiālo un garīgo vērtību nemitīgo graušanu, nacionālo interešu iztirgošanu, patriotisko spēku apmelošanu un vajāšanu, par liekulības un korumpētības orģijām. Cik daiļrunīga aina vēsturniekiem atklāsies, kaut vai studējot stenogrammas par tiesas procesu, ko pret laikrakstu “DDD” bija ierosinājusi oficiāla valsts iestāde – Drošības policija. Šo procesu, kura rezultātā apmelotāji cieta apkaunojošu fiasko, plašsaziņas līdzekļi, izņemot tikai “Latvijas Avīzi”, tikpat kā pilnībā noklusēja.
Lūk, intervija ar bijušo Liepājas pašvaldības policijas priekšnieku Aivaru Prūsi (“DDD” 2007. gada 23.–24. numurā). Kad viņš bija atklājis lielu alkohola kontrabandistu grupu un korupciju augsta līmeņa valsts ierēdņu vidū, pret viņu vienotā frontē ar mafiju nostājās valsts varas orgāni, un Prūsis bija spiests atstāt Latviju un lūgt politisko patvērumu Lielbritānijā. Lielbritānijas valdība rūpīgi pārbaudīja faktus, atzina Aivara Prūša lūgumu par pamatotu un piešķīra viņam – “demokrātiskās” (ha, ha, ha!) Latvijas pilsonim politisko patvērumu. Par šo faktu pārējās Latvijas avīzes, kuras visumā ir ļoti kāras uz dažādām sensācijām, klusē līdz šai baltajai dienai.
“DDD” regulāri publicē pazīstamo sabiedrisko darbinieku, augstu amatpersonu, pat atsevišķu Saeimas deputātu rakstus un intervijas, kurās viņi nereti atļaujas paust arī tādas domas, kas neizietu cauri citu izdevumu iekšējai un, ļoti iespējams, arī ārējai cenzūrai.
Laikrakstam “DDD” bagātu sponsoru nav. Iznākdams divas reizes mēnesī, turklāt nelielā apjomā, tas gluži dabiski ne tuvu nevar aptvert visu plašo jautājumu loku, kas varētu interesēt lasītājus. Bet viņš runā par GALVENO.
“DDD” ir taurētājs un reizē arī starmetis Latvijas vēsturē. Un kā tādam viņa loma un nozīme ir paliekoša un neatņemama: laikraksts latviešu tautas sirdsapziņai.
Pirmpublikācija: “DDD” Nr.4(182) 2009. gada 13.–26. februāris
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.21(491), 2021. gada 12.–25. novembris