ČEKAS IEZĪMĒTIE

Vilhelms Ļuta


Staļiniskais okupācijas režīms pēc kara par sadarbību ar nacistiem represēja vairāk nekā 80 tūkstošus latviešu. Vēl lielāks skaits tautiešu okupācijas gados izpalīdzēja staļiniešiem, bet nekādu sodu nesaņēma. Viss notika otrādi. Kangarus salika augstos amatos. Tam visam klāt kā goda vīrs stāvēja pats LPSR VDK priekšnieks Edmunds Johansons.

Pēc tā saucamā valstiskuma atjaunošanas premjera krēsls tika uzticēts Ivaram Godmanim. Agrāk vai vēlāk augstos amatos nokļuva arī pārējie “stukači” (gan tie, kas atzinušies, gan tie, kas nolieguši apzinātu sadarbību ar VDK): Aivars Kreituss (ar pseidonīmu Anatolijs), Visvaldis Mucenieks (ar pseidonīmu Varis), Grigorijs Krupņikovs (Ivanovs), Andris Staris (Ozoliņš), Rihards Eigims (Edgars), Aleksandrs Lavents (Rihters) un vesela virkne citu.

Saeimā goda vieta tika nodrošināta vislielākajai “stukaču” partijai “Saskaņa”, kurai bija noslēgts rakstisks, vēlāk mutisks līgums ar Kremļa lielčekistu Putinu. Nesen no šīs partijas izcēlās Jānis Ādamsons, kurš jau ir arestēts par slepenu ziņu noraidīšanu Krievijai. Vēl var piebilst, ka tiesu gaida arī saskaņietis Nils Ušakovs. Bet Igors Pimenovs (Krivičovs), kas ilgus gadus tup Saeimā, vēl nav nekādos grēkos pieķerts.

Labvēlīgu attieksmi pret “stukačiem” vēsturiskā skatījumā nav grūti pamatot. Tas ir mantojums no PSRS laikiem, kad tautas noskaņojuma izdibināšanai bija neredzēti augsts līmenis. Toreiz ikvienā kolektīvā čekistiem vajadzēja iedabūt savu cilvēku, kas ziņo par visu pretvalstisko.

Ar šī uzdevuma izpildi grūtāk klājās tikai Vidusāzijas republikās, kur ļaudīm bija cita ticība un cita attieksme pret okupantiem. Turpretī Latvija ar “stučīšanu” īpaši izcēlās. Okupācijas gados oficiālo ziņotāju skaits pārsniedza divdesmit tūkstošus. Pirms valstiskuma atjaunošanas VDK sarakstos fiksēti 7500 aģenti. Šādu latviešu aktivitāti atzinīgi novērtēja Kremlī. Ne jau par velti “stukaču” virsuzraugs Boriss Pugo tika paaugstināts par PSRS iekšlietu ministru.

Zīmīgi, ka čekas garā roka prata iesaistīties arī nācijas cīņā par demokrātisko iekārtu. Ar šīs rokas palīdzību tika nobalsots pret deokupāciju un pret latviskas Latvijas izveidi. Šo čekistu “palīdzību” savulaik augstu novērtēja arī eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga, kategoriski iebilstot pret čekas aģentu vārdu atslepenošanu. Viņai acīmredzot bija savi savtīgi nolūki.

Varnešu rindās iekļuvušo čekas aģentu un to atbalstītāju darbība nācijai ir atnesusi lielu postu. Tā, piemēram, Ivara Godmaņa sāktais virziens uz atteikšanos no ražošanas nozaru atbalsta, par labu banku valsts izveidei, ekonomiku ir ievirzījusi pilnīgā strupceļā. Tas raksturojas ar strauju importa pārsvaru pār eksportu un valsts iestigšanu lielos parādos. Līdz ar to Latvijā samaksa par darbu ir daudz zemāka nekā pārējās Eiropas valstīs.

Ivara Godmaņa darbības stilu spilgti raksturo arī viņa izrīcība ar bankrotējušo “Parex banku”. Lai šīs bankas bosus Karginu un Krasovicki paglābtu no soda par Krievijas netīrās naudas atmazgāšanu un citām rebēm, premjers no nodokļu maksātāju naudas izķeksēja pusotru miljardu latu. Pirms tam kaut kas līdzīgs, tikai mazākā mērā, bija noticis arī ar “stukača” Laventa banku.

Kangaru panākumi saimnieciskajās lietās iet kopsolī ar savas varas nostiprināšanos. Lielākais viņu ieguvums ir panāktā okupantu naturalizācija un nepamatotā pilsonības piešķiršana ar atvieglotiem noteikumiem. Tas viss ir ļāvis nostiprināt šovinistisko krievu kopienu un Saeimā iedabūt līdz 30 procentus deputātu, kas darbojas saskaņā ar Putina partiju.

Latviskie tautas kalpi nu jau ir samierinājušies ar šo šovinistu uzvaras gājienu un atmetuši domu par latviskas Latvijas izveidi. Malā nobīdīta vēsturiskā 2005. gada 12. maijā Saeimā pieņemtā Deklarācija par Latvijā īstenotā PSRS totalitārā okupācijas režīma nosodījumu. Neturpinot nosodīt okupāciju un attiecīgi nerīkojoties, tautas kalpi savu nāciju pakļauj iznīcībai.

Okupācija ir noziegums pret cilvēcību. Šim noziegumam nepastāv noilguma termiņš. Taču tas nenozīmē, ka Latvijā šī nozieguma seku novēršanai ir jātērē vairāk par trīsdesmit gadiem.


Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.22(492), 2021. gada 26. novembris– 9. decembris


« Atpakaļ