NO “DDD” ARHĪVA: JOPROJĀM AKTUĀLI
Viss ir jāierauga patiesā gaismā!
Intervija ar brīvmākslinieci un skolotāju Ievu Skangali
Turpinājums no: NEGULI: TAVI BĒRNI TIEK PĀRAUDZINĀTI! 1. daļa
Multikulturālisma ideoloģija
Ieva Skangale: Vēl mazliet par multikulturālisma propagandu. Viesojoties Vācijā, aizgāju uz kādu koncertu – franču-angļu bilingvālā skola rīkoja pasākumu, kas bija veltīts franču šansoniem. Patiesībā tā bija vēsts, ka mēs visi esam vienādi, dzīvojam vienā pasaulē bez robežām un Eiropa ir brīva no nacionāļiem… Koncerta kulminācijā, it kā kāda šansona ietvaros solists naidā bļāva: “Nacionāļi iet prom, internacionāle uzvar!” Tas man šķita kā sirreālisms. Es gāju uz franču šansonu vakaru, bet man rāda šo vājprātu! Pēc tam tika iesaistīts šīs skolas bērnu koris, kura priekšplānā nostādīja nēģeru meiteni, japānieti, turcieti… Viņi dziedāja kādu franču šansonu par tēmu – visu tautību ļaudis, apvienojieties, mēs esam pasaules iedzīvotāji. Vācu bērni stāvēja gandrīz kā bāreņi otrajā, trešajā rindā.
Pēc jocīgā koncerta man izdevās interesanta saruna ar skolas direktori. Es viņai pajautāju, kas te bija no franču šansona vakara? Kāds bija tā mērķis? Kādēļ viņa ļauj savus bērnus zombēt ar propagandu? Direktore man atbildēja, ka nemaz nebija par to aizdomājusies!… Izrādās, pirms nedēļas skolu direktori bija sapulcināti uz lielu konferenci, kurā stāstīja, kā ir jāmāca multikulturālisms skolās.
Mēs, latvieši, dzīvojot starp Krieviju un Eiropu, visas strāvas izjūtam, iespējams, sabiezināti, tomēr mazliet vairāk arī izprotam to, kas tiek darīts ar tautām. Šīs postošās tendences uzskatāmi parāda, kam arī mūs gatavo.
DDD: Tomēr lielākā daļa latviešu to nesaprot – tā taču ir?
I.S.: Jā, padomju okupācijas laikā mūsu tauta tika sašķelta četrās lielās daļās. Pirmo daļu, galvenokārt inteliģenci, gluži vienkārši brutāli izslepkavoja, otra daļa aizbēga uz ārzemēm, bet, dzīvojot kopā ar dažādu citu tautību cilvēkiem, lielā mērā zaudēja savu latvisko identitāti un ideālus, kļuva par tukšiem materiālistiem. Trešā daļa ir tie, kas okupācijas laikā kā gliemezīši ierāvās savā čaulā un mēģināja noturēties, sapņojot par brīvu Latviju. Bet ceturtie tomēr nolēma sadarboties ar okupācijas varu – līda komjaunatnes, kompartijas nomenklatūrā, taisīja karjeru, un tieši šiem cilvēkiem pavērās iespēja nodibināt varu pašreizējā Latvijā, viņi joprojām ir pie ruļļiem. Vai mums vispār ir cerība reanimēt šo tautas daļu? Brīžiem man ir ļoti pesimistisks skats uz to.
DDD: Pesimisms ir slikts padomdevējs…
I.S.: Tā ir, bet trakākais, ka mūsu starpā pastāv tādi kašķi, kuriem nemaz nevajadzētu būt. Piemēram, dievturi nevar vienoties ar kristiešiem, tautas reliģijas piekopēji savā starpā kašķējas, patiesas Kristus vēstis un ļoti daudzas cilvēkiem vajadzīgas lietas tiek slēptas ar baznīcas institūciju ziņu, un cilvēkos tiek iepotētas daudzas viņu apziņu paralizējošas domas. No vienas puses mēs tiekam biedēti ar briesmīgo Krieviju. No otras puses mēs redzam, ka arī Eiropa mūs neaizstāv, bet tieši pretēji – cenšas mūs degradēt. Neviena Eiropas valsts Latviju neaizstāv, nevēršas pret tiem, kas dara mums ļaunu, – Eiropas Savienība aizstāv šīs okupantu varzas palikšanu Latvijā.
Ar padziedāšanu nepietiks!
Ieva Skangale: Nesen Jūrmalā bija tikšanās ar Robertu Zīli. Es viņam pajautāju, kā tas ir iespējams, ka “VL-TB/LNNK” sevi sauc par nacionālu apvienību, bet vienlaikus sadarbojas ar tiem, kas dara visu iespējamo, lai mēs kā tauta un nacionāla valsts iznīktu? Visiem taču ir zināms, ka pamattautā naturalizēt vai integrēt ir iespējams tikai 23 procentus (lielākais – 25 procentus) sveštautiešu. Šo procentuālo attiecību ir atzinuši pasaules zinātnieki. Tātad latviešu tautai šobrīd ir lemta divsimtprocentīga bojāeja, turklāt ļoti ātrā tempā.
DDD: Un ko Eiroparlamenta deputāts atbildēja?
I.S.: Viņš man sacīja: nu, kā tad tā – kur tad mēs viņus tagad liksim? Tad es viņam jautāju: kad jūs sāksit cīnīties vismaz par uzturēšanās atļauju izsniegšanas pārtraukšanu un pret zemes izpārdošanu? Arī uz šo jautājumu viņš man neatbildēja…
Mēs tiekam nolikti kaut kādu muļķīšu lomā – citādi to izskaidrot, godīgi sakot, nevaru. Es, protams, ceru, ka kādā brīdī daļa no šīs pseidonacionālās apvienības atjēgsies un tomēr atradīs sevī gara spēku un gara gaismu, lai nāktu kopā un apvienotos kādā patiesi nacionālā organizācijā, lai mēs paši uzņemtos atbildību par notiekošo savā zemē, kur latvietis latvieti mīlētu, nevis ienīstu, kašķētos un gremdētu. Pretējā gadījumā mums nav nekādu iespēju kā tautai un valstij noturēties. Mūsu bērnus pataisa par kosmopolītiem šeit – it kā brīvajā Latvijā. Ja mēs kā tauta neatjēgsimies, tad ir vājas izredzes.
DDD: Tavuprāt, ko mēs katrs ikdienā varam darīt? Konstatēt faktu ir viena lieta, bet reāli darbi – tas jau ir kas cits. Es negribētu, lai mūsu avīzes lasītāji sašļuktu, domājot, ka nav iespējams apturēt tautas un valsts bojāeju.
I.S.: Protams, mums ir jāturas. Es domāju, ka, pirmkārt, mums ir jāsasparojas, lai tomēr savas pussakaltušās saknes barotu un atdzīvinātu, lai saprastu, ka esam nevis kaut kāda niecīga grupiņa starp skandināviem, slāviem, somugriem, bet gan sena, gudra, vieda baltu tauta.
Mums būtu jāmēģina pulcēties, iet citam pie cita ciemos, sēdēt dārzos, dziedāt mūsu dziesmas, drukāt uz lapiņām un izdalīt viesiem tekstus, lai mūsu bērni arī nonāk šajā saiknē, lai viņi sajūt latvietības vērtību, lai viņus nevilina labāka dzīve un lielākas algas ārzemēs.
DDD: Man gan liekas, ka latviešiem šobrīd ir ļoti bīstami gremdēties tikai dziesmās, jo šī dziedāšanas un dancošanas tendence mūsu tautu ierauj kā akacī – padziedot un padancojot sāk likties, ka dzīve rit normāli un neko vairāk no latvietības nemaz nevajag. Es piekrītu, ka latviešiem ir jāpulcējas, bet tajos dārzos, par kuriem teici, ir nevis tikai jādzied un jādala lapiņas ar dziesmu tekstiem, bet gan jārunā par vissvarīgākajām problēmām mūsu valstī un jāorganizējas kopīgai cīņai.
I.S.: Es piekrītu. Nav jau māksla iziet ielās, bet māksla ir konsolidēties, izprast mūsu situāciju patiesā gaismā, izprast globālās tendences un redzēt, ko tad mēs varam, un tad patiešām mēģināt vispirms jau nepārdot savas zemes un kooperēties. Mēģināt kaut kādā veidā nākt kopā un lemt par saistošām lietām, ar kurām mēs varētu aizsargāt savu ekonomiku.
“Skaistuma apzināšanās glābs pasauli!”
DDD: Nedrīkstam vispirms aizmirst, ka ir jāpadzen okupanti!
Ieva Skangale: Protams. Lielākajai latviešu daļai jau ir iestāstīts, ka šis ir neizpildāms uzdevums, un cilvēki prasa: vai jūs domājat, ka tas ir iespējams? Vienmēr atbildu apstiprinoši – jā, tas ir iespējams! Sena gudrība vēsta, ka skaistums glābs pasauli.
DDD: Nikolajs Rērihs precizēja: “Skaistuma apzināšanās glābs pasauli!”
I.S.: Piekrītu. Latviešiem vārds “skaists” cēlies no vārda “skaidrs”. Tas nozīmē tīrība, caurspīdība, īstums – tātad patiesība, un tās apzināšanās izglābs pasauli. Jo vairāk cilvēku interesēsies par patieso vēsturi un vērīgi skatīsies apkārt, analizēs tagadni, jo mums būs lielākas cerības visiem kopā nostāties uz patiesības ceļa un veidot labāku nākotni. Nekas vairāk jau mums nav vajadzīgs – viss ir jāierauga patiesā gaismā.
Ko mēs varam darīt ikdienā? Domāju, vajadzētu dibināt kontaktus ar gudriem, godīgiem, nacionāli domājošiem cilvēkiem ārvalstīs – krieviem, žīdiem, vāciešiem un citiem, kuri izprot, ka nācija ir bagātība, mīl paši savu tautu un ciena citas tautas. Kā Jungs teica, nav iespējams savienoties ar pasaules augstāko kultūru, kas ir pārnacionāla, kas pieder visiem, ja tu dziļi un pamatīgi neizdzīvo savu nacionālo. Tas arī būtu mans novēlējums visiem latviešiem – nezaudēt dūšu, jo mēs savā būtībā esam ļoti stipra tauta. Nekašķēsimies cits ar citu, bet sadarbosimies, draudzēsimies, palīdzēsim!
Intervēja Līga Muzikante
Pirmpublikācija: “DDD” Nr.8(286), 2013. gada 26. aprīlis–9. maijs
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.19(489), 2021. gada 15.–28. oktobris