Saruna ar Latvijas Nacionālās frontes dalībnieci Ausmu Muzikanti
Lai paglābtos, vajag zināšanas
DDD: Kādu tu redzi pasauli un Latviju savas 90. dzimšanas dienas priekšvakarā?
Ausma Muzikante: Pasaule un arī mūsu Latvija iet cauri lielām jukām, tiek sajauktas vērtības, ārdīti pamati. Visvairāk man rūp tas, ka Dzīvās Ētikas Mācība, kas šajā laikā ir kā Noasa šķirsts, tika dota jau vairāk nekā pirms 100 gadiem, taču mūsu jaunā paaudze par to nekā nezina. Un vispār – cik ir to, kas zina, vidējā un vecākajā paaudzē? Cik ir to, kas saprot šīs Mācības nozīmi? Man rūp tas, ka pārāk maz cilvēku nevis pievēršas patiesajām zināšanām, bet tic aizejošā laikmeta meliem.
Man tas bija kaut kas īpašs, kad uzzināju, ka Kultūras akadēmijas mācību programmā bija iekļauts lekciju kurss par Dzīvās Ētikas Mācību. Esmu no paaudzes, kas vēl atceras pirmskara Rēriha biedrības aktīvo darbību. Zinu par represijām, kuras tika vērstas pret šīs biedrības biedriem un Mācības sekotājiem okupācijas laikā. Kaut biju mazs skolas bērns, mans tēvs pirms kara pastāstīja, ka Latvijā ir Rēriha biedrība, tāpēc šis vārds palika atmiņā. Dzīvā Ētika, kas ienākusi pasaulē ar Rērihu ģimenes palīdzību, ir zinātnes, reliģijas, filozofijas sintēze, tāpēc tā ir tuva ikvienai tautai gan Austrumos, gan Rietumos, gan Ziemeļos, gan Dienvidos. Tā paskaidro, kas cilvēkam ir jādara, lai izzinātu un dzīvotu saskaņā ar Dieva Gribu. Tās ir patiesas, no meliem brīvas zināšanas, kas tik ļoti nepieciešamas, lai mūsu tautai, lai mums pašiem būtu skaista nākotne.Lūk, tāpēc man rūp, ka jaunā paaudze lielākoties nekā nezina par šo Mācību.
Dzīvās Ētikas Mācība tik patiesi norāda, ka katram jādzīvo un jāmīl ar pateicību, jo esi varējis ierasties un dzīvot, turklāt garus gadus, šajā mūsu latviešu tautai nolemtajā Dievzemītē!
Kultūras akadēmija bez Kultūras…
DDD: Aivara Gardas pasniegtais lekciju kurss Kultūras akadēmijā beidzās 2000. gadā. Man bija izdevība to noklausīties un iepazīties gan ar pašu pasniedzēju, gan Lienei Apini, Vitu Ņikitinu un citiem tā brīža domubiedriem.
Ausma Muzikante: Joprojām esmu sašutusi par Pētera Laķa, kurš tobrīd bija Kultūras akadēmijas rektors un izbeidza līgumu ar Aivaru Gardu kā pasniedzēju. Kāpēc izbeidza? Tāpēc, ka Aivars Garda aicināja savus studentus izprast patiesību – Latvijas deokupācijas un dekolonizācijas nepieciešamību, kā arī noraidīt Rietumu antivērtības. Savās lekcijās viņš pastāstīja, kā Dzīvās Ētikas Mācību pielietot dzīvē, tas ir, šeit, Latvijā, cīnoties par taisnīgumu un aizstāvot patiesību.
Atlaižot Aivaru Gardu no darba, Kultūras akadēmija zaudēja savu būtību – iespēju studentiem kļūt par patiesiem Kultūras nesējiem un cīnītājiem. Palika tikai nosaukums, bez satvara.
Bērnība beidzās 1940. gada 17. jūnijā
DDD: Tu atceries Latvijas okupāciju?
Ausma Muzikante: Jā, ļoti spilgti. Mana bērnība beidzās 1940. gada 17. jūnijā. Bija saulains vasaras rīts. Ar māti un trīsgadīgo māsu ap pusdienlaiku gājām Rīgā pa Tallinas ielu. Pie Jaunās Ģertrūdes baznīcas stāvēja krievu tanks, ap to – raibos brunčos savādus dančus lēkāja savāda izskata sievas, svieda ziedus tankistiem, visapkārt skanēja sveša, savāda valoda. Es mammai teicu, ka laikam tiek uzņemta filma!… Diemžēl tā nebija filma…
Tā sākās Baigais gads, kurš izpostīja neskaitāmas ģimenes, iznīcināja spējīgākos, labākos latviešus, it īpaši spēkpilnus vīriešus, talantīgus latviešu karavīrus, uzņēmējus un radošās inteliģences pārstāvjus, lopu vagonos un Sibīrijas aukstumā nogalināja tikko dzimušus zīdaiņus un bezspēcīgus sirmgalvjus… Tikai pateicoties mūsu ģimenes sargeņģelim, mēs palikām neskarti, jo atradāmies ne tur, kur mūs meklēja. Pēc tam uzzinājām, ka esam bijuši izvedamo sarakstā un tikuši meklēti.
Baigajā gadā tika nošauti vai deportēti ne jau tikai vienkāršie cilvēki, bet arī daudz Latvijas armijas karavīru – pēc manā rīcībā esošām ziņām, vismaz 4665, no tiem 1086 virsnieki, viens admirālis un 23 ģenerāļi. No deportācijas atgriezās tikai kādi 70 latviešu karavīru… pārējie bija miruši – gājuši bojā pazemojošos apstākļos, nevis cīņā par savu Tēvzemi, kuras drošībai bija veltījuši visus savus spēkus un dzīvi.
Tas, ko cilvēks piedzīvojis pats un redzējis ar savām acīm, ir daudz citādāks, nekā šodien mums par to stāsta. Lūk, 30 gadi pagājuši kopš Atmodas, bet vēl joprojām deokupācijas un dekolonizācijas jautājums nav ticis atrisināts. PSRS mantiniece Krievija nav samaksājusi kompensācijas par genocīdu pret latviešiem. 30 gadi – tā taču ir pieaugusi jauna paaudze! Okupācija un netaisnība pret latviešu tautu turpinās, taču vai daudzi to saprot?!
Okupācijai bija jāpretojas!
DDD: Tavuprāt, vai 1940. gada 17. jūnijā bija jāpretojas okupācijai?
Ausma Muzikante: Protams, bija jāpretojas – tad vismaz mēs būtu saglabājuši savu pašcieņu. Un tagad, neveicot arī dekolonizāciju, mēs esam nodevuši to paaudzi, kas izcīnīja latviešu valsti.
Šodien atklājas tik daudz līdz šim noklusētu faktu par Kārli Ulmani. Atceros, ka jau 1939. gadā, kad tika ierīkotas padomju militārās bāzes Latvijas teritorijā, no vecāku sarunām sapratu, ka esam pakļauti reālam ienaidniekam. 1940. gada 14. jūlijā notika viltus vēlēšanas. Spilgti atceros, cik tēvs todien sarunā ar savu draugu bija skumjš un acīs viņiem bija asaras. Tobrīd, būdama skolas bērns, vēl visu nesapratu. Taču atmiņā šī diena palikusi īpaši bēdīga – vēl jo vairāk tāpēc, ka tā bija mana 9. dzimšanas diena. Tā ir pagātne… bet nav sirdij miera, domājot, kas notiek mūsu Latvijā šodien. Sadzīvojot ar okupantiem, izauguši mūsu bērni, mazbērni un jau mazmazbērni! Kāda būs viņu nākotne? To šobrīd grūti apcerēt. Daudzi domā, ka Kārlis Ulmanis, dodot pavēli nepretoties, ir gribējis saglabāt tautu. Taču notika gluži pretējais. Sekas šai rīcībai turpinās vēl šodien.
Mēs, okupācijas dzīvie aculiecinieki, likumīgie Latvijas valsts pilsoņi, nekādi nespējam aizmirst un piedot šai nežēlīgajai, rupjajai varai, kas pazudināja mūsu dārgās valsts pamatus, iznīcināja tās kopējus, kuri bija to ar savām asinīm izcīnījuši! Mans tēvs ārkārtīgi pārdzīvoja okupāciju. Viens no tēva brāļiem bija karojis Kalpaka pulkā, piedalījies Brīvības cīņās.
Un vēl – šodien vēlreiz teikšu tiem, kuri nav pamodušies un neapzinās, ka 1990. gadā netika atjaunota mūsu senču dibinātā 18. novembra valsts! Par to liecina daudzi fakti – piemēram, pilsonības piešķiršana okupantiem un Abrenes atdošana bez likumīgo Latvijas pilsoņu piekrišanas. Mēs, paši latvieši, neveicot deokupāciju un dekolonizāciju, nododam Brīvības cīņu dalībniekus, kas ar savām asinīm ir radījuši latviešu valsti, kur tautai celt un attīstīt savu Kultūru. Ir sāpīgi apzināties, ka vēl 30 gadus pēc it kā neatkarības atjaunošanas esam joprojām okupācijas un kolonizācijas žņaugos. Tik daudz nodevības!
Cilvēcei dots jauns Noasa šķirsts
DDD: Tu sāki ar domām par Dzīvās Ētikas Mācību. Kā tu sasaisti šo Mācību ar atbrīvošanos no okupantiem?
Ausma Muzikante: Dzīvā Ētika māca, ka cilvēkam jābūt pašaizliedzīgam un drosmīgi jācīnās par patiesību, jāatmasko meli. Tā māca sargāt un aizstāvēt savas tautas Dzimteni. Tā paskaidro dzīves jēgu un pamatus, uz kuriem celt tautai labāku nākotni. Šis patiešām ir jauns Noasa šķirsts cilvēcei.
Dzīvās Ētikas grāmatu paragrāfus esmu pārlasījusi vairākkārt. Vienmēr brīnišķīgā veidā esmu saņēmusi atbildes uz daudziem jautājumiem par pasaules un Visuma likumiem, par to, kas ar mums notiek, uz kurieni virzās cilvēce, kādēļ viss notiek tā, kā nevajadzētu, un kā izglābties no šī pagrimuma un garīgā posta. Ne jau tikai Latvijā tas ir redzams, bet visā pasaulē – cilvēce iet pretī savai iznīcībai.
Šobrīd cilvēki ignorē Dabas jeb Visuma likumus. Spilgts piemērs ir homoseksuālisma atzīšana par normālu parādību, arī okupantu atstāšana valstī. Es nevaru uz to visu mierīgi noskatīties. Tādēļ man ir tik svarīgi no Dzīvās Ētikas uzzināt par cilvēka psihisko enerģiju, kas spēj visus šos procesus pārveidot un palīdzēt cilvēcei atdzimt. Cik gan daudz mēs paši nepamanām, kā darbojas mūsu domas spēks, mūsu psihiskā enerģija! Dzīvā Ētika māca kļūt vērīgiem pret psihiskās enerģijas darbību. Cilvēks tagad koncentrējas uz dažādām tehnoloģijām, bet nevēlas saskatīt un attīstīt sevī milzu spēku – savu psihisko enerģiju, kas spēj pārveidot pasauli. Mūsos ir daudz lielākas iespējas par visām atklātajām un vēl neatklātajām tehnoloģijām kopā. Ja visus šos 100 gadus, kopš Dzīvās Ētikas zināšanas ienākušas pasaulē, tās nebūtu noraidītas, tad cilvēce, arī latviešu tauta, neatrastos tik bēdīgā, draudīgā stāvoklī. Ja nebūtu noraidīts dižgara Nikolaja Rēriha devums pasaulei – Miera Pakts, tad mums visiem klātos krietni labāk. Esmu ļoti pateicīga apgādam “Vieda” un Aivaram Gardam par Dzīvās Ētikas Mācības pārtulkošanu un izdošanu latviešu valodā.
Man ļoti būtu patiess prieks piedzīvot, ka mūsu jaunā paaudze iepazītos ar šo grāmatu saturu un ne tikai Kultūras akadēmijā, bet arī Universitātē mācību programmā atkal tiktu iekļautas šīs lekcijas. Tad man rastos klusa cerība, ka daudzi apgūtu to, ko cienīja mana paaudze.
Es sacīju, ka mana paaudze zina par Dzīvo Ētiku un Rērihu ģimenes darbu. Ne velti 1937. gadā Rīgā 80 Latvijas sabiedriskie un kultūras darbinieki parakstīja memorandu par Rēriha Pakta pieņemšanu Baltijas valstīs. Memorandu ar aicinājumu Latvijas valsts valdībai pievienoties Rēriha Paktam parakstīja arī Kārlis Skalbe, kuru vēlos citēt:
“Lai neaizmirstam arī debesis, kuras aicina augšup. Zaļot, augt, uz augšu cerēt… Nepietiek tikai ar materiālām rūpēm, nepietiek, ka mēs gūstam turību un labklājību. Sirds prasa sev mazu stūrīti debesu, ja arī lielais apvārsnis pazūd starp namu jumtiem, žogiem un lietām, ko esam nolikuši sev apkārt. Mums jāaug, garīgi jāaug.
Ir citas Debesis bez tām, ko redzam katru dienu, kurām šīs ir tikai gaišs simbols; tās ir tautas garīgās Debesis. Jo augstākas un spožākas, jo cildenāka un gaišāka viņas dzīve. Arī mūsu tautai ir savas Debesis, augstākie jēdzieni: Tēvzeme un Brīvība; tautas Dainu mirdzums un Kristus gaišā Mācība arvienu ir un būs pār mums kā nekad nenorietošas saules spožums.
Nododoties zemes rūpēm, lai neaizmirstam Debesis. Kam nav savu Debesu, tam nav arī savas zemes.”
Es priecājos par katru, kas sācis lasīt avīzi “DDD”, jo šeit mēs varam uzzināt tik daudz no tā, kas ir nepieciešams ikvienam, kurš grib veidot cilvēka cienīgu dzīvi. Man tomēr ir cerība, ka cilvēki Latvijā arvien vairāk sapratīs, ka šādi turpināties nevar un ka tikai no mums pašiem ir atkarīgs, vai panāksim patiesu brīvību, ko Atmodas sākumā gribēja patiešām īstie latviešu nacionālās kustības veidotāji.
Intervēja Līga Muzikante
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.13(483), 2021. gada 9.–22 jūlijs