Labdien, cienījamā redakcija!
Laikrakstu “DDD” abonēju jau daudzu gadus – paldies jums par milzīgo, pašaizliedzīgo darbu.
Kā katru gadu, tuvojas 16. marts – Latviešu Leģiona piemiņas diena, un tāpēc vēlos izteikt dažas savas sasāpējušās pārdomas par notikumiem Latvijā. Ļoti skumji kļūst, raugoties, kā nekaunīgie okupanti bradā pa mūsu tēvu zemi, spļauj latviešu tautas dvēselē un valsts vara cenšas šos parazītus ar mums “integrēt”.
Šo milzīgo ļaunumu, ko mums rada okupantu klātbūtne, sapratu jau ļoti sen. Tāpēc tālajā 1989. gada 16. martā kopā ar citiem domubiedriem es noorganizēju pirmo Latviešu Leģiona piemiņas pasākumu Rīgā, Brāļu kapos. Diemžēl nolikt ziedus pie Mātes Latvijas tēla mums neizdevās, jo ceļu kapos aizšķērsoja miliču ķēde un daudzus dalībniekus arestēja. Tas bija sākums šim cīņas posmam, bet nākamajā gadā – 1990. gada 16. martā – notika jau oficiāli atļauts piemiņas pasākums Brāļu kapos. Kopš tā laika katru gadu piedalos Latviešu Leģiona atceres pasākumos.
Tāpēc, tuvojoties 16. martam un godinot latviešu leģionārus par viņu varonīgo cīņu, esmu uzrakstījis dzejoli – to veltu viņiem un visiem latviešiem.
VELTĪJUMS LATVIEŠU LEĢIONĀRIEM 16. MARTĀ
Gan Kurzemē, gan tālos Krievzemes purvos
Mēs kaujās visi gājām kā viens
Ar nerimstošu cīņas sparu mūsos,
Bij’ blakus vienmēr Dieva pieskāriens.
Kā jauni puikas niknās kaujās gājām
Un nežēlojām savu dzīvību.
Šī cīņa bij’ par tēvu zemi, mājām
Un mūsu mīļās tautas brīvību.
Tā katru gadu tiekamies no jauna,
Kā senās dienās atkal ejam mēs.
Bet okupantiem it nemaz nav kauna,
Tie nekaunīgi spļauj mums dvēselēs.
Kaut nedaudzi vien palikušies esam
Un drīz jau vairāk arī nebūs mūs.
Mēs seno cīņu varoņgaru nesam:
Tev, latviet, mūsu vietā jāiet būs!
Ar cieņu un cerību,
Ronalds Špalte, Carnikavā
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.4(474), 2021. gada 26. februāris–11. marts