VAI KANGARI IZMANTO GUNĀRU ASTRU? 1. daļa

Saruna ar dizaineri Lieni Rijkuri

Gunāra Astras cīņa: latviešiem svēta lieta

DDD: Pašā gada nogalē, decembrī, Saeima nolēma piešķirt 100 000 eiro lielu finansējumu latviešu nacionālās pretošanās kustības dalībnieka Gunāra Astras pieminekļa izveidei. Piemineklis tiks uzstādīts pie Augstākās tiesas, kur Gunārs Astra tika notiesāts un teica savu slaveno pēdējo vārdu. 

Liene Rijkure: Protams, ka Gunāram Astram ir vajadzīgs piemineklis – par to nav šaubu. Tā ir laba ideja. Manu uzmanību pieminekļa celšanas faktam pievērsa cienījamais tēlnieks Juris Švalbe, kurš izteica sašutumu, ka šis vērienīgais projekts tiek virzīts bez jebkāda konkursa un tūlīt jau pēc finansējuma piešķiršanas par topošā pieminekļa autoru ticis izvēlēts tēlnieks Gļebs Panteļejevs. Arī man nav pieņemams, ka viss notiek bez iespējas latviešu māksliniekiem piedāvāt savu redzējumu.Visu cieņu Gļebam Panteļejevam, viņš ir profesionāls, labs tēlnieks. Kā atpazīstamākos viņa darbus varu minēt pieminekli Oskaram Kalpakam Esplanādē un “Melnais slieksnis” pie VDK ēkas Stabu ielā. Bet es esmu satraukta par steidzīgo Gunāram Astram veltītā pieminekļa tapšanas procesu.

DDD: Kāpēc?

L.R.: Redzi, šī latviešu tautai ir ļoti svēta lieta. Gunārs Astra bija latviešu nacionālists, cīnītājs par Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu, cīnītājs pret okupācijas varu un okupantiemViņam bija ļoti sāpīgi noraudzīties latviešu tautas pārkrievošanā. Patiesībā viņš ziedoja savu dzīvi, un pat savu dzīvību, Latvijas valsts neatkarības atgūšanai. Tātad es uzskatu, ka, pirmkārt, būtu obligāti jārīko pieminekļa metu konkurss, tas būtu tikai taisnīgi. Otrkārt, man liktos loģiskāk, ja tas tiktu uzticēts pašai latviešu tautai – mums taču ir daudz savu talantīgu tēlnieku. Piemineklis nacionālajam varonim ir dziļš tautas dvēseles pārdzīvojums. To, manuprāt, var izjust tikai pats latvietis.

Vēl man jautājumus rada tas, kādēļ presē gandrīz nekad neparādās ziņas par pieminekli Gunāram Astram viņa atdusas vietā Meža kapos. Darbs pie šī pieminekļa tapšanas sākās jau okupācijas laikā – 1989. gadā, un to veidoja  latviešu tautas patriots Raimonds Muzikants, jo citi tēlnieki bija nobijušies veikt šādu darbu. Muzikants nebija “galma” tēlnieks un okupācijas varai nekalpoja. Mani izbrīna, kādēļ nekur Meža kapos nav pat norādes, vismaz es tās neesmu pamanījusi, par Gunāra Astras atdusas vietu un par pieminekļa autoru. Arī mūsu tautas dižgara Jāņa Čakstes pieminekli joprojām aizsedz latviešu tautas nodevēja Viļa Lāča gigantiskais piemineklis. Gunārs Astra savulaik teica: “Labi ir pat ja bērni aiziet pie Čakstes kapa, jo svētīgs ir katrs piliens, kas saēd režģi.” Līdzīgi arī pie Gunāra Astras kapa vajadzētu aiziet katram latvietim, aizvest savus bērnus un pastāstīt viņiem, ka šī vīra cīņa vēl joprojām nav galā.

DDD: Raimonds Muzikants, mans tētis, nekad nav piederējis tā saucamajai “kultūras elitei”, kas Atmodas laikā pieklājīgi pārkrāsojās no kalpošanas okupācijas varai uz kalpošanau kangaru varai. Okupācijas gados tētis bija izstumtais, pēc 1991. gada – nepieņemtais. Bet nerunāsim par manu tēvu, atgriezīsimies pie Gunāra Astras. Tavuprāt, ko teiktu Gunārs Astra par Latvijā notiekošo, ja vēl būtu dzīvs?

L.R.: Šogad Gunāram Astram paliktu 90 gadi, un es sliecos domāt, ka šo 30 gadu garumā viņš noteikti nebūtu tas represētais latvietis, kuru neatlaidīgi aicinātu uz intervijām masu mediji. Būtu tieši otrādi – izliktos, ka tāda cīnītāja nemaz nav. Uz intervijām aicina tikai tos, kas pasaka: “Tas tumšais laiks ir beidzies, un tagad viss ir labi, mums ir neatkarīga Latvija, mēs tagad esam brīvi. Piedosim pāridarītājiem un celsim savu brīvo Latviju.” Tādus kā, piemēram, Knuts Skujenieks, Lidija Doroņina-Lasmane un tamlīdzīgie. Tikai šādiem dod iespēju kaut ko teikt. Tādiem, kurus neuztrauc, ka pa Latviju vēl joprojām bradā okupantu, viņu pēcnācēju zābaki un ka mūsu tauta joprojām nīkst visās pasaules malās! Esmu pārliecināta, ka Gunārs Astra nebūtu starp šiem, kas tagad slavē neatkarības surogātu un noliedz deokupācijas, dekolonizācijas, deboļševizācijas vajadzību.

DDD: Varbūt tāpēc viņu noindēja?

L.R.: Visticamāk – tie, kas vadīja “pārkārtošanos” redzēja šī cilvēka nelokāmību un milzīgo iedvesmojošo ietekmi uz citiem latviešiem. Tādus cilvēkus sauc par harizmātiskiem līderiem, un tie, protams, okupantu varām vienmēr šķiet ļoti  bīstami. Kaut arī Gunāra Astras pēdējais lūgums tuviniekiem ir bijis, lai noskaidro “kāpēc”, ja nu gadījumā kas, ‒ tomēr viņa lūgumu nav izdevies īstenot. Pēcnāves izmeklēšana nav devusi nekādus rezultātus, jo nebija iespējams veikt neatkarīgu ārstu ekspertīzi. Varbūt trūka arī radinieku, kas to neatlaidīgi pieprasītu. Tāpēc mūsu rīcībā šodien ir vienīgi uz aizdomām balstīts pieņēmums bez lietiska pieradījuma, ka Gunārs Astra  bijis noindēts.

“Sen patiesības akās ūdens rūgts…”

DDD: Vai, tavuprāt, piemineklis Gunāram Astram pie Augstākās tiesas bez dekolonizācijas veikšanas un nesaucot pie atbildības tiesnešus, prokurorus, izmeklētājus, kas vērsās gan pret Gunāru Astru, gan pret citiem nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem, nav liekulība? Cīņa, par ko Gunārs Astra mira, taču nav izcīnīta, vai ne?

Liene Rijkure: Tieši tā. Liekulīgā vara vēlas latviešu tautai iestāstīt, ka okupācija ir beigusies un mēs savu, pašu latviešu, rokām izcīnīto un 1918. gadā dibināto latviešu valsti esot 1990. gadu sākumā atjaunojuši. Tā ir tautas apmuļķošana. Diemžēl Gunāra Astras vārdi par “laiku, kas izgaisis kā ļauns murgs”, vēl nav piepildījušies. Savā ziņā par izkārtni ir kļuvuši arī Dziesmusvētki, no kuru repertuāra tiek izņemtas visas patriotiskās dziesmas, katru reizi “cepot” klāt kaut ko jaunu, kas nepaceļ latviešu nacionālo pretošanās garu. Spilgti atceros 1990. gada Dziesmusvētkus, latviešu tautas gara pacēlumu. Pēc tam man vairs nav gribējies tur iet. No vienas puses, latviešiem šie svētki ir svarīgi, bet saturiski latviešu dvēselei nepieciešamo tajos atrast nevar. Tikai skaisti tautastērpi un vienalga kāda satura dziesmas latviešu valodā mūsu tautu no izzušanas neglābj.

DDD: Esmu ievērojusi, ka ar Gunāra Astras spalvām rotājas visi – vai tā būtu Jaunā konservatīvā partija ar Jāni Bordānu priekšgalā, vai Nacionāla apvienība ar Raivi Dzintaru priekšgalā, nekautrējas arī ultraliberāļi. Visi slavē Gunāru Astru pagātnē, bet klusē par to, kas jādara tagadnē, lai patiešām “šis laiks pagaistu kā ļauns murgs”.

L.R.: Man tas liek domāt, ka šiem politiķiem ir ārkārtīgi svarīgi par katru cenu mūs pārliecināt, ka melns ir balts un balts ir melns jeb, citiem vārdiem sakot, ka pēc okupācijas un kolonizācijas nav jāseko deokupācijai un dekolonizācijai un ka Gunāra Astras tiesātāji drīkst turpināt dzīvot “brīvajā Latvijā”, cepuri kuldami. Latviešiem jau trīsdesmit gadus tiek potēti meli, ka dzīvojam it kā brīvā, demokrātiskā Latvijā. 

DDD: Tikmēr pats Gunārs Astra nevar neko iebilst, protestēt – viņš ir miris. 

L.R.: Tas ir ļoti ērti šiem melotājiem. Tomēr jāsaprot, ka iebilst un protestēt varam mēs, kas esam dzīvi un izprotam Gunāra Astras it kā pilnīgi bezcerīgā laikā un vietā veikto cīņu par Latvijas valsts neatkarību, cīņu pret okupācijas varām un okupantiem

DDD: Pabeidzot tēmu par pieminekli Gunāram Astram, vēlos citēt viņa atraitnes Līvijas Hertas Astras teiktos vārdus intervijā laikrakstam “DDD”: 

“Latvietis vēl joprojām nesaprot, ko tas nozīmē. Nesaprot, kādu iespaidu tas atstās uz mūsu tautas nākotni, uz valodu, uz mentalitāti, pat uz dziesmām, tikumiem un ka beigu beigās mēs būsim pilnīgi asimilēti vai integrēti – sauciet, kā nu gribat. Mēs tā nevaram! Kamēr latvieši savā zemītē nebūs vismaz 77 procenti, mūsu tauta būs apdraudēta. Tas ir jāsaprot ikvienam. Okupantiem ir jābrauc prom!

L.R.: Lūk, Gunārs Astra kā mūsu tautas varonis noteikti ir pelnījis pieminekli, taču vēl vairāk viņš ir pelnījis to, ka mēs, dzīvie latvieši, turpinām šo cīņu par patiesu latviešu tautas un valsts brīvību. Jau tūlīt pēc atgriešanās no pirmās 15 gadu ilgās izsūtīšanas Mordvijā 1976. gadā Gunārs Astra ievēroja straujo okupantu iepludināšanu Latvijā, jauno mikrorajonu jeb Krievijas sādžu intensīvo celšanu Latvijas lielākajās pilsētās, ko būvēja masveidā iebraukušajiem kolonistiem no PSRS. Viņš daudz pētīja oficiālo un neoficiālo statistiku ‒ cik nu tā bija pieejama. Izrādījās, ka Rīgā krievu vienubrīd bija vairāk nekā miljons! Baisi fakti. Tas nevienu normālu latvieti nevarēja atstāt vienaldzīgu. Pats skaudrākais, ka nekas būtiski līdz šai dienai nav mainījies. Latviešu īpatsvars savā zemē jau ilgstoši ir stipri zem pieļaujamās kritiskās robežas, kas ir 75 procenti. 

DDD: Esmu pārliecināta, ka Gunārs Astra vēlētos arī to, ka latviešu tautu un valsti apkaunojošais okupantu uzvaras piemineklis Pārdaugavā beidzot tiktu likvidēts – uzspridzināts vai sadauzīts, vienalga.

L.R.: Jā, tas jau liecinātu par virzību prom no okupācijas un kolonizācijas un par patiesu Gunāra Astras godināšanu. Latviešu tautas dēli jau 1997. gadā mēģināja uzspridzināt šo PSRS okupantu armijas simbolu. Diemžēl neveiksmīgi. Tagad būtu jārīkojas tiem, kas pie varas ‒ it kā “godīgās un demokrātiskās” vēlēšanās ievēlēti. Īsā laikā taču tika savākti vairāk nekā 12 tūkstoši parakstu par īstā Uzvaras laukuma atjaunošanu un iesniegti Saeimā. Diemžēl Latvijas divkosīgā un liekulīgā vara dara visu, lai šis betona stabs tur joprojām atrastos un varmācīgi aizņemtu latviešiem svarīgu dzīves telpu, kas pirmās brīvvalsts laikos bija paredzēta kā Uzvaras laukums ar lielo Dziesmu svētku estrādi un Olimpisko sporta laukumu.

“Viedokļu līderis” mākslas zinātnieks Ojārs Spārītis mūsdienās atļaujas paziņot, ka no mākslinieciskās vērtības viedokļa šis padomju armijas uzvaras piemineklis savā veidā ir līdzvērtīgs Brāļu kapu ansamblim un Brīvības piemineklim. Atliek vien noteikt Vizmas Belševicas vārdiem: “Sen patiesības akās ūdens rūgts. Ar meliem sajaukts, nedzesina slāpes.”

Liels svešinieku skaits iznīcina tautu

DDD: Feisbukā tu publicēji citātus no Oļģerta Ziļicka grāmatas “Ļaujiet jel atvases dzīt!”, kas piesaistīja arī manu uzmanību. 

Liene Rijkure: Zinātne, konkrēti, sociālā ekoloģija, kuras atklājumus ņēmis vērā arī Oļģerts Ziļickis šajā grāmatā, loģiski, raugoties arī no dabaszinātņu viedokļa, pamato, ka pieļaujamais sveštautiešu ieplūdums pamattautas teritorijā ir ne vairāk par 25 procenti. Tas uz laiku izjauktu dabisko līdzsvaru un tautas normālu attīstību, tomēr tas netraucētu pietiekami īsā laikā atjaunoties normālajam pamattautas īpatsvaram, kas ir 90 procenti.

Bet Latvijā jau kopš 1940. gada ir pārāk zems latviešu īpatsvars. Latviešu tauta jau vairāk nekā 80 gadus dzīvo ar pārāk lielu okupantu skaitu sev līdzās, un tas ir apstādinājis mūsu tautas normālu dzīvošanu, kur nu vēl attīstību. Grāmata “Ļaujiet jel atvases dzīt!”  atklāj noklusēto un slēpto aizvēsturi par baltu tautu civilizāciju pasaulē. To ir vērts izlasīt ikvienam latvietim. Grāmatu var atrast interneta vietnē: www.baltutautas.lv.

DDD: Ko īpašu raksta Oļģerts Ziļickis?

L.R.: Pārdomām sniegšu manuprāt svarīgu citātu no viņa grāmatas “Ļaujiet jel atvases dzīt!”:

“Apskatot baltu civilizācijas aizvēsturi kopumā, var secināt:

– kā dabas videi, tā arī cilvēku sabiedrībai ir jābūt daudzveidīgai, sastāvošai no dabīgi izaugušu un savā senču dibinātajās ģeogrāfiskajās nišās dzīvojošu atšķirīgu tautu kopuma, kurā katrs etnoss ir etniski vienveidīgs un nesajaukts, jo tikai dabiski radušās tautas spēj radīt patiesu kultūru un mākslu, kamēr impēriju radītās tautas 2000 gadu garumā to nespēja un kļuva par seno etnosu sasniegumu izmantotājām un iznīcinātājām vadoņu personisku mērķu labad, jo arī viņu pēcteči spēj domāt vienīgi impēriju kategorijās vēl ilgi pēc savu impēriju sabrukuma, kas it labi ir redzams Krievijas un Lielbritānijas piemēros, turklāt Krievijas impērija nebūt nav vēl sabrukusi un aizvien vēl turpina atražot sabiedrības pameslus, kas meklē un turpinās meklēt paliekamas vietas;

– sabiedrība ir pakļauta vispārējiem ekoloģijas likumiem, jo cilvēki taču ir pati aktīvākā dabas daļa, kurai turklāt ir saprāts, kas tai dots, lai pilnveidotu savas dvēseles miesiskos tempļus, nevis dzīvotu kā sīkie koprofāgi vai tārpi. Te vēsture sastopas ar visai jaunu zinātnes nozari – sociālo ekoloģiju, kas vāc un pēta informāciju, lai gūtu informāciju par pašsaglabāšanās priekšnosacījumiem katram etnosam, katrai tautai, kas dzīvo savu senču izvēlētajā ģeogrāfiskās vides nišā. Lai pie tā nonāktu, ir jāizpēta savu senču aizvēsture un vēsture, ir jāzina, ka impēriju laikmetā viltum un apmānīšanai nav robežu arī vēstures rakstos, ka ir tikai pieci pamata likumi, kas nodrošina etnosa pašsaglabāšanos.

Pirmkārt, ļoti veci etnosi un relikti spēj dzīvot bezgalīgi ilgi savā ģeogrāfiskajā nišā, kurā tie dzīvo saskaņā ar dabu, nepārvairojas, lai netraucētu dabas videi, neizmirst, ja vien kāds ārējs spēks to neiznīcina, kas var notikt ar svešu tautu iepludināšanu, nojaucot dinamisko līdzsvaru starp sabiedrību un vidi. Ja līdzsvars ir nojaukts, tad pamata etnoss pārstāj vairoties līdzsvara izlīdzināšanas nolūkā, kas notiek neatkarīgi no indivīdu vēlmēm, un pamazām izmirst. Ja tas ir noticis, tad nelīdzēs nekādi stimuli. 

Turklāt etnosa degradācija sākas ar pakāpenisku etniskās pašapziņas zaudēšanu, pakāpenisku valodas deformēšanos, alkoholismu, narkomāniju, seksuālo izvirtību, garīgu pagrimumu un tamlīdzīgām parādībām, līdz kādu dienu šī vecā etnosa krāsmatās starp drupām un nezāļu laukiem sunīšus spēlēs okupantu mazbērni, lai viss sāktos no jauna pilnīgi citā kvalitātē, kam nebūs ne iepriekšējo kultūru, ne valodu iezīmes.

Otrkārt, iepriekš teiktā impēriju pameslu – svešinieku – ieplūduma pieļaujamais daudzums ir ¼  no pamata etnosa iedzīvotāju skaita, ko tie spēj uzņemt sevī, uz laiku iziedami no dinamiska līdzsvara, kā tas ir visās dzīvo būtņu kopībās. Pretējā gadījumā nekas nespēs glābt pamata etnosu no bojāiešanas, ja okupanti nekavējoties neatgriezīsies savās ģeogrāfiski nacionālajās nišās, ko nosaka pat ANO deklarācijas par okupācijas seku likvidēšanu.

Treškārt, tauta, kas ir zaudējusi pašsaglabāšanās instinktus, ir izmirstoša tauta. Tās vietā nāks tie, kas zaudējuši savas etniskās saknes un ir kādas impērijas upuri. Tad viss sāksies no gala – nāks cita tauta ar svešu mentalitāti, svešu kultūru, jaunu valodu, kam attīstības ceļš būs jāveic 1500 gadu ilgumā, lai patiešām kļūtu par jaunu tautu ar jaunu kultūru un jaunu valodu. Vai to gribam? Ja negribam, tad ir jāatceras pašsaglabāšanās nežēlīgie principi, kas “nepazīst cilvēka žēluma” (Rainis).

Ceturtkārt, nacionālajai valstij kopumā, šīs valsts likumdošanas, saimnieciskās, ideoloģiskās, politiskās pārvaldīšanas, likumu ievērošanas kontroles, aizsardzības un citās institūcijās, nacionālajiem likumiem ir tikai viens mērķis – tā etnosa (tautas, nācijas) pašsaglabāšanās nodrošināšana ar jebkuriem atļautiem līdzekļiem, kura (kuras) vārdā šī konkrētā valsts tiek nosaukta, jo pretējā gadījumā tāda valsts kļūst par fikciju un viltus līdzekli kādas esošas vai bijušās impērijas jeb tās pameslu interešu paudēju un savas pamata tautas faktisko iznīcinātāju un bendi. Vislabākie piemēri fiktīvu nacionālo valstu pastāvēšanai ir Šumēra, Hattija, Hirkānija un citas. Kamēr tās iestājās par savu tautu pašsaglabāšanos, tās bija stipras, bet, tikko pārkāpa šo robežu, tās pārvērtās attiecīgi demokrātiskās vai monarhistiski despotiskās impērijās ar visām sekām un kā mākslīgi iestādījumi gāja bojā. Tas sagaida katru, arī Krievijas impēriju, kuras iespējamās bojāiešanas sekas vēl nav apzinātas.

Piektkārt, pārapdzīvotību rada impērijas, sajaukdamas tautas un atražodamas liekos cilvēkus jeb pameslus, neļaudamas dabīgajām tautām brīvi savas atvases dzīt. Pārvairošanos pāri dabas vides resursu iespējām veicina impēriju pamesli, jo dabas likums prasa paātrinātu savairošanos kā pašsaglabāšanās nosacījumu svešā vidē, lai jaunās, jauktās tautiņas pašsaglabātos caur pārvairošanos savas jaunās tēvzemes un tautas mākslīgas un vardarbīgas taisīšanas un paliekamas vietas meklējumu nolūkos, kā tas ir vērojams jebkurā floras un faunas pasaulē.

Tāpēc ļaujiet katrai tautai dzīvot viņas senču izvēlētajā dabas nišā, kur tai savas atvases dzīt pilnīgā saskaņā ar vides dinamiskā līdzsvara prasībām, neuzbāžoties citiem. Tad nebūs jāgudro, ko darīt pārapdzīvotības dēļ – tad tās nemaz nebūs.”

Tāpēc Oļģerta Ziļicka grāmatu, kuru minēju, man bija ļoti vērtīgi izlasīt. Vienmēr vajag atcerēties, ka cilvēki ir dabas sastāvdaļa, nevis kaut kādi svešķermeņi, no kuriem būtu jāatbrīvojas. Es domāju, ka pati civilizācijas dzīvības atslēga glabājas Oļģerta Ziļicka atzinumā grāmatas nobeigumā: Dievs jau sen ir noteicis un cilvēki pieņēmuši pasaulē dabisku kārtību – katrai tautai savu vietu kur dzīvot, kopt savu kultūru un baudīt sava darba augļus. Tāda ir arī demokrātijas jeb tautvaldības patiesā jēga un nozīme.

Turpinājums: VAI KANGARI IZMANTO GUNĀRU ASTRU? 2. daļa

Intervēja Līga Muzikante


Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.4(474), 2021. gada 26. februāris–11. marts


« Atpakaļ