Saruna ar latviešu mammu, uzņēmēju Elīnu Bogušu
DDD: Mums jau ir bijusi saruna 2018. gadā – pirms tika uzsākta reāla pāreja uz jauno, tā saucamo kompetenču izglītības sistēmu. Toreiz tu un Ieva Bērziņa detalizēti izstāstījāt par šīs sistēmas patiesajiem virzītājiem un sasniedzamajiem mērķiem. Vai toreiz teiktais ir apstiprinājies dzīvē?
Elīna Boguša: Toreiz sajūtu līmenī sapratām, ka izmaiņas noteikti būs lielas. Bija dažādi fakti, kurus bija grūti savilkt kopā, bet vārdiem neizsakāmā sajūta brīdināja, ka pārmaiņas būs graujoši sliktas. Kad redzu, kas patiesībā notiek, rodas sirreāla sajūta, ka tas, ko iepriekš tikai nojautu, īstenojas dzīvē.
Šā gada pavasarī, kad sākās attālinātās mācības un mācību procesā sāka izmantot platformu www.tavaklase.lv, reāli aptvēru, ka skolotājiem ir jāsāk raizēties par savu darbu. Aptvēru, ka arī reformas patiesie mērķi nav bijuši izteikti līdz galam. Izglītības ministre šobrīd neslēpj, ka notiek darbs pie skolu tīkla sakārtošanas, ka attālinātās mācības ir lielisks veids, lai apgūtu digitālās prasmes un pašvadītu mācību procesu. Ja paralēli šim teiktajam ieskatās globālajos dokumentos par izglītības sistēmas attīstību, tad redzams, ka 2020. gads ir atskaites punkts digitālā mācību procesa ieviešanai visā pasaulē. Neticu, ka pēc pandēmijas visi bērni atgriezīsies skolā.
Izmaiņas izglītības sistēmā, manuprāt, nav tieši saistītas ar pandēmiju, bet nejauši arī nekas nenotiek. Kas man šķiet interesanti: projektu “Skola2030” bija paredzēts skolās uzsākt gadu ātrāk, tātad – 2019./2020. mācību gadā. Ekonomisti runāja par krīzi 2019. gadā, bet patiesībā tā sākās gadu vēlāk, tieši tāpat arī “Skola2030” īstenošana.
2018. gadā, kad pieņēma izmaiņas Izglītības likumā, toreizējais Valsts izglītības satura centra (VISC) vadītājs Guntars Catlaks paziņoja, ka jaunā satura ieviešana tiek atlikta par gadu, lai visi var labāk sagatavoties. Ko mēs tagad redzam? Mācību materiālu nav, sistēmas, kā sadarboties, kā darbojas caurviju prasmes, nav, un neviens nekam nav gatavs. Ir liela neskaidrība saistībā ar izmaiņām vērtēšanas sistēmā – kā kurš skolotājs izmaiņas ir sapratis. Viens vērtē visu, ko iespējams novērtēt, cits vērtējumus neliek vispār.
Kad Saeima 2018. gadā apstiprināja likumu grozījumus izglītībā, neviens deputāts nebija redzējis nevienu mācību programmu, nebija neviena parauga mācību materiāliem. Bija bijušas tikai prezentācijas, pārliecināšanas runas un daudz mārketinga pasākumu. Nebija reāla pamata, lai apstiprinātu projekta “Skola2030” īstenošanu. Nevienam domāšana nesniedzās tik tālu, lai papētītu, kas patiesībā notiek pasaulē, un savilktu kopā ar jauno piedāvājumu. Man negribētos domāt, ka visi atbildīgie politiķi saprata, zināja, bet klusēja.
DDD: Man arī negribētos, bet…
“Nejaušās” sakritības
DDD: Vai vēlies teikt, ka jaunās mācību programmas ieviešanas atlikšana par gadu bija tādēļ, lai viss notiktu saskaņā ar globālajiem plāniem?
Elīna Boguša: Lai lasītāji paši izdara savus secinājumus…
DDD: Pārāk skaidri redzama sakritība, lai to varētu uzskatīt par nejaušību. Droši vien kāds atkal pārmetīs, ka izplatām “sazvērestības teorijas”, bet, manuprāt, ir ļoti aizdomīgi, ka jebkādus mēģinājumus runāt par notiekošo pēc būtības, katru izteikumu, kas apšauba pandēmijas eksistenci vai tās patiesos apmērus, sauc par viltus ziņu. Man tas atgādina holokausta politiku: katrs kurš mēģina noskaidrot patiesību par holokausta apmēru, tiek uzskatīts par antisemītu, kriminālnoziedznieku un sodāmu personu.
E.B.: Manuprāt, ikviens domājošs cilvēks redz, ka ir pārāk daudz “nejaušu” sakritību. Lai cilvēks noskaidro vārda salikuma “sazvērestības teorija” izcelsmi – kad, kādēļ un kas to izveidoja –, pirms to atkal izmanto.
DDD: Tu pieminēji it kā nejaušo jaunās izglītības sistēmas ieviešanas atlikšanu par vienu gadu. Varbūt vari minēt vēl kādu “nejaušību”, kas liek domāt, ka notiekošajam ir iepriekš rūpīgi izstrādāts globāls scenārijs, ka tas ir ļoti mērķtiecīgi virzīts process?
E.B.: Bieži domāju, vai cilvēks brīvprātīgi piekristu digitālam izglītības procesam, ko pārsvarā vadītu mākslīgais intelekts, ja skaidri pateiktu, ka visa izglītības sistēma tiek pārveidota? Domāju, ka nē. Tātad ir nepieciešams cilvēkam pieņemams pārejas periods – bet tāds, lai neuztvertu vienu no pamatidejām. Paralēli tiek izmainīti vairāki procesi pasaulē. Izglītība ir ļoti svarīga – ar to var veidot un kontrolēt cilvēku.
Ja runājam par mērķtiecību, tad ir jāatzīst, ka pēdējo desmit divdesmit gadu laikā izglītības sistēma ir apzināti degradēta. To pierāda mācību materiāli, literatūra, skolotāju pārslogošana ar birokrātiskiem un pilnīgi nevajadzīgiem procesiem. Skolotāji nesaņem adekvātu atalgojumu. Bet neviens tā patiesi nemaz nav cīnījies, lai situācija uzlabotos. Ir bijuši solījumi, kuriem neseko reāli darbi. Skolotāji nav bijuši spējīgi apvienoties, jo viņi, manuprāt, ir tik noslogoti, ka nav spēka, lai vēl cīnītos paši par savu vietu. To nedara arī LIZDA. Šīs organizācijas darbības vairāk izskatās pēc kontrolētas opozīcijas, bet ne spēcīga veidojuma, lai ieviestu reālas pārmaiņas.
Vēl pirms divdesmit gadiem skolotāju cienīja. Ir radikāli izmainīta sabiedrības izpratne par to, kas patiesībā ir skolotājs, ir zudusi cieņa un pietāte pret skolotāja jēdzienu. Esam dzirdējuši stāstus, ka bērnam ir lielākas tiesības nekā skolotājam. Skolotāji vairs netiek galā ar uzvedību stundās. Šo uzskaitījumu varētu turpināt.
Kopā ar ūdeni izliets arī bērns
Elīnas Boguša: Diemžēl līdz ar centieniem it kā atbrīvoties no sliktā līdzšinējā izglītības procesā – enerģētiski ir apēsts arī viss labais. Šobrīd skolotājiem, saņemot jaunos materiālus, izlasot mācību programmu, būtu jāsaprot, kas patiesībā notiek. Es saskatu it kā savstarpēji nesaistītās darbībās vienojošo, apzināti īstenoto kustību uz izglītības sistēmas degradēšanu. Runas par skolotāju trūkumu un raizes par skolotāja atalgojumu un sociālo nodrošinājumu ir iluzoras. Šīs problēmas pastāvīgi tiek kultivētas, bet reāls risinājums netiek rasts, tiek uzturētas gaidas, kas netiek īstenotas. Tas liek domāt, ka patiesībā jau nevienam to skolotāju vairs nevajag. Tikai bail pateikt patiesību un runāt par paredzamajām globālajām izmaiņām izglītībā, kas tiek īstenotas.
Tā vietā, lai skolotāja profesiju veidotu par prestižu un nozīmīgu, izstrādā platformu www.tavaklase.lv. Tiek veidota jauna interneta platforma iLearn.lv, kur var vadīt stundas, neesot reāli skolā. Tas dos iespēju vienam skolotājam vadīt nodarbības, piemēram, piecām klasēm vienlaikus. Ir vēl tik daudz citu platformu, kuras tiek izmantotas jau šobrīd. Piemēram, vietne www.uzdevumi.lv jau tagad pieļauj, ka mākslīgais intelekts izlabo pārbaudes darbus. Uzdevumi par mācību vielu, kontroldarbi un mācību materiāli arī ir sagatavoti. Šobrīd skolotājam, lielākoties, tikai jāizdara izvēle, kuru materiālu izmantot.
Skolotāja loma tiek mazināta, cilvēks kā skolotājs kļūst mazsvarīgs izglītības procesā. Tā ir atsevišķa konspirācijas teorija, kā tiek veidotas iepriekš minētās izglītības platformas. Tā ir tēma, kas varētu būt interesanta konkrētām valsts institūcijām, ja Latvijā būtu godīga pārvaldes sistēma.
2018. gadā tika pieņemti Ministru kabineta noteikumi Nr. 583 “Kritēriji un kārtība, kādā valsts piedalās vispārējās izglītības iestāžu pedagogu darba samaksas finansēšanā vidējās izglītības pakāpē”. Pamatojoties uz šiem noteikumiem, redzam, ka vidusskolu tīkls drastiski tiek optimizēts nākošo desmit gadu laikā. Vai tas iet kopsolī ar globālajiem dokumentiem, kas paredz mūžizglītību: cilvēks mācās visu mūžu, netiek vairs izdalītas konkrētas stadijas? Tiek runāts par to, ka eksāmeni tiek atcelti, mainās arī augstskolu loma. Vai cilvēki skaidri ir sapratuši, ko nozīmē mūžizglītība, ar ko šobrīd aktīvi tiek iepazīstināta sabiedrība? Pilnīgi visi izglītības posmi, kā mēs tos zinām, šobrīd tiek pārveidoti.
“Iespējamā misija” – smadzeņu skalotāju uznāciens
DDD: Par to, ka notiek skolotāja profesijas degradēšana, man lika domāt liberastu projekts “Iespējamā misija”, kuras ietvaros jebkurš konkrētās nozares speciālists varēja pēkšņi kļūt par skolotāju. Nebija vairs vajadzība gadiem ilgi apgūt pedagoģiju, lai kļūtu par skolotāju. Tagad ir aicinājumi kļūt par pasniedzējiem, izmācoties kursos un apgūstot skolotāju profesiju darbībā, t.i., strādājot ar bērniem skolā. Neizbēgami šādos apstākļos radīsies konflikts starp tiem, kuri gadiem ilgi bijuši skolotāji, un tiem, kas kā “varoņi” ienākuši skolā, lai visiem parādītu, cik aplams līdz šim ir bijis skolotāju darbs.
Elīna Boguša: Piekrītu, tas liek uzdot jautājumus un rada sajūtu, ka notiek apzināta šķelšana un skolotāja profesijas degradēšana. Ja paskatāmies, kādas ir iespējas turpināt izglītoties jau esošajiem skolotājiem, tad redzam, ka viņiem par visu ir jāmaksā pašiem. Ja viņi grib iegūt jaunas prasmes, celt savu kvalifikāciju, tad viņiem par to ir jāmaksā. Savukārt šiem, kā tu teici, jaunajiem “varoņiem” kļūšana par pedagogu gada laikā ir bez maksas.
Izglītības reformas laikā tika reformēta arī augstākā izglītība, veids, kā cilvēks iegūst skolotāja profesiju. “Iespējamās misijas” mācību taktika tika oficiāli padarīta par augstākās izglītības studijām ar nosaukumu “Mācītspēks”. Tagad tā ir otrā līmeņa profesionālās augstākās izglītības programma “Skolotājs”.
Ir vēl kāds aspekts, par ko trūkst godīgas informācijas. Nav bijusi pieejamas ziņas, cik no tiem, kas ienākuši skolā ar programmu “Iespējamā misija”, joprojām turpina strādāt skolā kā skolotāji. Ļoti maz ir tādu, kuri palikuši skolā pēc šīs “misijas” beigām. Viņi vai viņiem tiek dibināti uzņēmumi, viņi turpina savu “misiju” valsts pārvaldē, viņi kļūst par vecākajiem ekspertiem. Vai jaunie “Iespējamās misijas” līderi tika gatavoti, lai pārvaldītu esošo sistēmu, esošos pedagogus? Būtu interesanti arī redzēt, kādus līgumus viņi ir parakstījuši, iesaistoties “Iespējamajā misijā”. Tur nav norādīti tikai skolotāja pienākumi, jo viņi nav pedagogi, bet gan pārmaiņu līderi (lasīt: smadzeņu skalotāji – red.piez.).
ASV atrodas “Iespējamās misijas” mātes organizācija “Teach For All”. No šīs valsts misijas līderi ir atklājuši, ka viņu darbs nav tikai būt par skolotāju, bet gan ieviest pārmaiņas izglītības iestādē. Jautājumi ir: kādas pārmaiņas un kas tās diktē?
DDD: Man bija saruna ar kādu skolotāju, kuras skolā arī ir bijuši “Iespējamās misijas” “varoņi”. Sapratu, ka tikai viens turpina darbu skolā, bet viņa attieksme un izpratne par pedagoga darbu ir krasi mainījusies, salīdzinot ar to, kādu sākotnēji bija ielikusi “Iespējamās misijas” komanda. Sastopoties ar realitāti, viņam nācās atzīt, ka tā saucamās “novecojušās” un saknē iznīcināmās mācību metodes ir daudz pamatotākas un efektīvākas.
E.B.: 2018. gada sarunā ar tevi jau runājām, ka “Skola2030” pamatos nav nekā jauna, viss tiek balstīts jau gadu desmitiem esošajās sistēmās, kas toreiz šķita neloģiski pret mārketingu, kurš tika izvērsts konferencēs izglītības darbiniekiem un ziņās vecākiem. Tika runāts, ka mācību process ir pārsātināts ar teoriju, ir nepieciešams apgūt noderīgo dzīvei. Tajā laikā man bija tikai aizdomas, ka tiek rasts veids, kā izglītības pamatos ielikt konkrētu ideoloģiju. Šobrīd to redzu īstenojamies. Ko var panākt ideoloģiska audzināšana bez zināšanu bāzes?
Aicinu katru cilvēku ieskatīties “Skola2030” mācību programmu paraugos. Skolotājus aicinu domāt un analizēt! Šobrīd redzu, ka skolotāji izmanto visu, kas viņiem tiek dots no “Skola2030” veidotājiem. Mani māc bažas, ka cilvēki ir pazaudējuši sirds gudrību.
Attālinātais mācību process kopā ar kompetenču pieeju ir radījis vēl vienu milzīgu problēmu. Bērni nesaņem atgriezenisko saiti. Tajās mācībās, kur tas nebūtu sarežģīti, skolotāji noteic, ka izrunās darbus, kad atkal tiksies klātienē. Darbiem, kuriem tas ir ļoti laikietilpīgs process, nav iespējams saņemt atgriezenisko saiti.
Piemērs no 7. klases latviešu valodas pārbaudes darba par tēmu “Teikuma uzbūve, gramatiskais centrs un interpunkcija”. Pēc jaunās kompetenču pieejas katram bērnam bija jāuzraksta sava miniatūra par konkrētu tematu. Pēc tam pārbaudes darbā jāizlabo savas kļūdas, jāatzīmē gramatiskie centri, jāuzzīmē teikuma shēmas. Iedomājies, ja skolotājam ir jāizlabo 30 dažādi darbi! Bet ja ir vairāk nekā viena šāda septītā klase? Vai tas ir objektīvi un saprātīgi gan pret sevi pašu, gan skolēniem? Liela problēma esošajā situācijā ar latviešu valodu ir tādēļ, ka cilvēkam nav obligāti jābūt filologa augstākajai izglītībai, lai strādātu par latviešu valodas skolotāju.
Turpinājums: MĒRĶTIECĪGA VIRZĪBA UZ IZGLĪTĪBAS SISTĒMAS DEGRADĒŠANU. 2. daļa
Intervēja Liene Apine
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.23(469) [2020. gada 11.–22. decembris]