Gaismas Ceļinieka dziesma
Lūk, roze smaržo, zied, kaut sals jau blakām.
Tā steidzas pumpurot un ziedus vērt.
Kaut zeme aizvirzās no saules takām –
Vēl staru tālīno tā cenšas tvert.
Un spītīgi tā tiecas tik uz augšu –
Nav cita ceļa, citas vēlmes tai.
Bet tad, kad ziema pārklāj baltu sagšu,
Dzimst, pārtop roze jaunai atmodai.
***
Ne ziediņi vairs – Celtnieki mēs esam,
Jo Visums pārtop, nemitīgi dzimst.
Ikviens šai Celsmē savu devu nesam
Un cementējam – darbs šis nenorimst.
Bet, lai šo Dižo Celsmi apgūt spētu –
Ir jāiet Varoņdarba, Gaismas ceļš.
Ja Ceļinieks nes ideālu svētu –
Uz Ugunsvārtiem aizved Mājupceļš.
Un princips pirmais Augšupgaitā šajā –
Ir taisnīgums, kas jāliek pamatos.
Tad Patiesības sfēras veras vaļā –
Un Dailes dārzi saules ziedus dos.
Tas varoņdarbs, kas vispārības labā –
Ko savai, Dieva dotai zemei, veic,
Liek gara spārniem augt, un sirds vien glabā –
To dārgāko, ko vārdi nepateic.
***
Vēl latvju zeme okupantu varā,
Un solis pirmais – padzīt naidnieku,
Lai tauta pamostas, lai ceļas garā –
Un kļūst par savas zemes saimnieku.
Vien taisnīgums un drosme mūsu sirdīs
Var patriekt naidnieku no Tēvijas.
Tas Augšupcelsmē pirmo kāpi cirtīs –
Cels kāpums drošsirdīgs no nespējas.
Tie, kuri šodien uzbāzīgi plandās –
Lūk, esam patrioti, skatiet – rau,
Ir tukšas čaulas, apziņa tiem skrandās, –
Tiem savas zemes mīlestības nav.
Kas mīl no tiesas Tēvzemīti savu,
Tas neintegrēs tajā naidnieku,
Bet atdos sirdi savu – arī galvu,
Lai atgūtu valsts savu saimnieku.
Mūs senči uzrunā aizvien no jauna –
Vai mūsu cīņu pabeigt nespējat?!
Vai sirdsapziņas priekšā nav jums kauna
Par to, ka okupants vēl ir tepat?!
***
Jel celies, latvieti, jau Brīves dziesma
Aizvien jo skaļāk Jauno Rītu pauž!
Lai mostas apziņa, deg sirdī liesma –
Jau gara spārni Celsmes vētru jauš.
Sauc Jaunā Pasaule uz Jaunu gaitu,
Un arī latvju tauta nedrīkst snaust.
Iet Gaismas gājējs drošs ar saules smaidu –
Vien Varoņdarbs spēj tumsas varu lauzt.
Uz Tālām Pasaulēm sirds ceļu rāda –
Ar Telpu vienota ir sirdsuguns.
Kam sirds nav aptumšota, gļotām klāta,
Tas Dailes Ugunsvārtos nesagums.
***
Un roze tiecas drosmīgi uz augšu,
Kaut vēji asi, saule tālu jau.
Lai arī ziema pārklās baltu sagšu,
Būs jauna Atmoda – tam beigu nav.
Šai elpā, kura nāk no rozes smalkās,
Jūt tiekšanos, kas ved uz augšu vien.
Un drošsirdīgas augšupejas šalkās
Krīt važas rupjās, kuras zemei sien.
Steidzīte
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.23(469) [2020. gada 11.–22. decembris]