Jānis Miezītis
Vispārzināma ir atziņa, ka cilvēks ir sabiedriska būtne. Daudz mazāk tiek runāts par tām likumsakarībām, kas nemainīgi, cauri gadsimtiem, valda un ir valdījušas cilvēku sabiedrībā. Vienu šādu likumsakarību vienkāršos vārdos var formulēt: tie, kuri apvienojas, vienmēr izmanto, “apčakarē” un uzspiež savu gribu tiem, kuri dzīvo katrs par sevi. Un nav svarīga sabiedriskā iekārta, nav svarīgs cilvēces tehniskās attīstības līmenis. Šī likumsakarība ir darbojusies visos laikos un visos sabiedrības līmeņos, sākot ar zagļu, laupītāju un reketieru bandām, kas, iekšēji apvienojušās, terorizē iedzīvotājus, un beidzot ar valsts varas pārstāvju kopu, kas, savstarpēji apvienojoties, pārvalda un savai gribai pakļauj valsts iedzīvotājus. Visaugstākais līmenis ir starpvalstu varas pārstāvju kopa, kas pārvalda un savu gribu uzspiež valstu varas vietējo pārstāvju kopām.
Tie, kuri dzīvo paši par sevi, nekad nav spējīgi pretoties tiem, kuri ir vienoti. Vienotībai pretoties var tikai cita vienotība. Tādēļ ir svarīgi saprast, kas cilvēkus vieno un kas šķir. Vienkāršoti var teikt, ka cilvēkus apvieno divas lietas – kopējas jūtas un kopējas intereses. Cilvēkus var apvienot gan pozitīvas, gan negatīvas jūtas. Mīlestība uz pretējo dzimumu un saviem pēcnācējiem cilvēkus apvieno ģimenēs. Mīlestība uz sev tuvo kultūru, tradīcijām un Tēvzemi cilvēkus apvieno tautās. Ticība kaut kādiem ideāliem apvieno cilvēkus gan šo ideālu piepildīšanai, gan šo ideālu aizsardzībai. Taču arī tādas jūtas kā bailes no kāda kopēja apdraudējuma un naids pret kādu netaisnību vai riebeklību spēj apvienot cilvēkus.
Kas attiecas uz kopējām interesēm kā vienojošu faktoru, tad tās var būt visdažādākās. Taču, ar nelieliem izņēmumiem, tās visas galvenokārt ir materiālās intereses. Un materiālo interešu piepildīšanai ir divi ceļi. Pirmais – materiālās intereses cilvēki piepilda ar savu darbu. Otrais – materiālās intereses cilvēki piepilda, izmantojot citu cilvēku darbu. Gan pirmajā, gan otrajā gadījumā cilvēki apvienojas. Pirmajā gadījumā cilvēki apvienojas, lai ar kopēju darbu, kopēju spēku un prasmju ieguldījumu šajā darbā iegūtu kādus materiālus labumus, kurus tad kopīgi izmantotu vai arī godīgi savā starpā sadalītu šī darba augļus. Otrajā gadījumā, cilvēki apvienojas, lai ar kopējiem spēkiem un prasmēm panāktu citu, ārpus šīs vienotības esošu cilvēku darba izmantošanu savā labā un pēc tam sev negodīgi pievāktu un savā starpā sadalītu šo cilvēku darba augļus. Šādu cilvēku kopu vienojošā kopējā interese ir parazitēt uz citu cilvēku rēķina.
Jebkuras parazītiskās cilvēku kopas galvenās rūpes ir panākt, lai izmantojamo cilvēku starpā nerastos vienotība, kas spētu apdraudēt šīs parazītiskās kopas eksistenci. Visvienkāršāk to censties panākt ar rupju spēku un iebiedēšanu. Taču, kā jau minēju, cilvēku vienotību spēj radīt arī tādas negatīvas jūtas kā bailes un naids pret kopēju apdraudējumu vai netaisnību. Un, kā mēs zinām no vēstures, pat beztiesīgie, ar ķēdēm un važām saistītie vergi spēja sadumpoties un likvidēt parazītisko vergturu vienoto kopību, liekot tai pretim savu vienotību un kopību. Tāpēc mūsdienu parazītu kopas ir izvēlējušās citu, daudz gudrāku taktiku. Tās necenšas apkarot izmantojamo cilvēku vienotību ar rupju spēku, bet gan apkaro un iznīcina tos faktorus, kas izmantojamo cilvēku starpā varētu šādu vienotību radīt.
Un šeit ļoti labi noder tāds visai abstrakts jēdziens kā “brīvība”. Kurš gan uzdrīkstēsies kaut ko iebilst pret brīvību? Brīvība – tā taču ir svēta lieta! Katru, kurš vēršas pret brīvību, var nodēvēt par despotu, tirānu, stagnātu vai vēl kādos citos nicinošos vārdos. Taču ļoti maz “brīvības” cīnītāju vidū ir tādu, kas spēj pateikt, no kādiem tad īsti ierobežojumiem, saistībām vai apdraudējumiem konkrēti viņš savā dzīvē vēlas atbrīvoties un vai tā cīņa, kurā viņš piedalās, spēs šādu atbrīvojumu sniegt.
Un te nu parazītiskajām cilvēku kopām paveras iespēja šo cīņu par brīvību ievirzīt sev vēlamā gultnē un padarīt par kaut ko tādu, kas šķeļ un iznīcina cilvēku vienotību, padarot tos par viegli izmantojamu un vadāmu darba spēku.
Kā tas notiek? Vispirms jau no mazotnes cilvēkbērnā tiek iepotēta pārliecība, ka viņš ir unikāla, neaizskarama personība, kam ir gandrīz vai neierobežotas tiesības, bet visai pieaugušo cilvēku saimei ir pienākums šīs tiesības ievērot un viņa vēlmes un vajadzības apmierināt. Pirmajā brīdī liekas, kas gan tur slikts? Taču šādi tiek būtiski grauta ne tikai vecāku un skolotāju autoritāte bērna acīs. Šādi viņš veidojas par egoistisku personību, kas dzīvē vispār neatzīst nekādas autoritātes un kam pirmajā vietā vienmēr būs savs “es”, savas intereses, savas tieksmes un savas vajadzības. Tā sabiedrība tiek sašķelta atsevišķos indivīdos, kam visai apgrūtinoši ir vienoties un “atrast kopēju valodu”.
Nākamais solis ir šo “unikālo personību” atbrīvošana no tiem “spaidiem un ierobežojumiem”, kurus šai personībai uzliek piederība konkrētam dzimumam. Ja bērnus audzina kā bezdzimuma būtnes, viņi zaudē spēju iegūt un attīstīt savam dzimumam nepieciešamās iemaņas un īpašības. Topošie vīrieši kļūst sievišķīgi un topošās sievietes vīrišķīgas. Taču kopumā – kā izmantojams darba spēks gan vieni, gan otri ir pietiekami labi.
Dzimumu vienlīdzību padarot par dzimumu vienādību, nenovēršami nākas “paplašināt” ģimenes un mīlestības jēdzienus, ietverot šeit arī homoseksuālo kopdzīvi un homoseksuālo tieksmju radītās jūtas. Līdz ar to mīlestībai divu dzimumu starpā un šīs mīlestības radītām, auglīgām ģimenēm tiek atņemta to unikalitāte un nozīmība. Cilvēku iespējas vienoties ģimeņu līmenī tiek atšķaidītas ar atšķirīgas seksuālās kopdzīves formām, šajā līmenī radot mākslīgas iekšējas pretrunas.
Nākamā vienotība, kas ļoti nopietni apdraud parazītu kopienas un ko viņi nikni apkaro, ir cilvēku vienotība tautu līmenī. Vienota tauta nekad neļaus izlaupīt sev piederošos resursus un dabas bagātības. Nekad nepiekritīs barot parazītus ar sava darba augļiem vai labprātīgi atdot savu dzīves telpu citām tautām. Tādēļ parazīti cenšas iznīcināt arī tos faktorus, kas rada šādu kopību.
Kā jau minēju, cilvēku vienotību tautu līmenī rada mīlestība uz savai tautai piemītošo kultūru, tradīcijām, mentalitāti un Tēvzemi, kurā cilvēks dzimis un uzaudzis. Ja cilvēka mīlestību pret savu Tēvzemi parazīti vēl var daļēji izmantot, cilvēku vidū popularizējot no nacionālās piederības atrautu “patriotismu”, tad mīlestība pret savu tautu ir nesamierināms visu pasaules globalizatoru un parazītu ienaidnieks. Lai cilvēkos iznīcinātu šo, tautas kopību veidojošo faktoru, parazītu kopas pielieto visus iespējamos līdzekļus. Vispirms jau tā ir varmācīga dažādu tautu un kultūru sajaukšana, kas tiek realizēta zem viltīgi izdomātiem iemesliem.
Ja blakus spiesti dzīvot dažādu tautību cilvēki, tad neizbēgami šāda kopdzīve cilvēkos mazina savai tautai piemītošās kultūras, arī valodas vērtību un nozīmīgumu. Veidojas multikulturāla vide, kas nevis bagātina un attīsta cilvēka garīgo pasauli (kā to mums cenšas iestāstīt) , bet atņem cilvēkam vēlmi un iespēju iedziļināties, iemīlēt un personīgai izaugsmei izmantot tieši savai tautai piemītošo kultūras mantojumu. Tā tiek neitralizēts tas mīlestības faktors, kas dod iespējas atsevišķiem indivīdiem kļūt par vienotu tautu.
Dažādu tautu kultūru sapludināšana rada cilvēkos virspusēju un paviršu attieksmi pret kultūras vērtībām. Māksla arvien vairāk pārvēršas par izklaides industriju, kas primitīvi “spēlē” uz cilvēku pamatinstinktiem. Bet, kā to jau bija sapratuši vergturi senajā Romā, svarīgi ir cilvēkveidīgo darba lopu apziņu turēt iztikas un izpriecu līmenī. Saprotams, ka šādā vidē nekāda parazītus apdraudoša mīlestība pret savu tautu un tautas kopība cilvēku starpā nevar rasties.
Un ja vēl to visu bagātina ar nacionālo kultūras vērtību izsmiešanu un ņirgāšanos par tautai svētām un dārgām lietām? Un ja vēl jēdzienu “nacionāls” paplašina, saliekot šeit iekšā visu internacionālo, multikulturālo? Tad mums ir “daudznacionāla nacionālā kultūra” un “no dažādām tautām sastāvoša tauta”. Un nekas neapdraud skaita ziņā salīdzinoši nelielo parazītu kopu, kas savās “nacionālajās interesēs” apkrāpj un apzog šo “no dažādām tautām sastāvošo tautu”.
Protams, ar to vēl šī parazītu hierarhija nebeidzas. Ir vēl “augstāk stāvošas” parazītu struktūras, kas diktē noteikumus vietējiem valsts mēroga parazītiem. Tās ir struktūras, kas sludina un popularizē cilvēku vidū globālismu. Un pamatā atkal šeit tiek ekspluatēta brīvības ideja. Nojauciet valstu robežas! Atbrīvojieties no vecajiem māņiem! Atmetiet aizspriedumus pret citām tautām un rasēm! Kļūstiet brīvi! Un cilvēki uzgavilē. Viņi ir atbrīvoti no nacionālās identitātes, viņi ir atbrīvoti no piederības kādam noteiktam dzimumam, viņi ir atbrīvoti no ticības reliģijām un ideāliem, kas varētu kalpot kā karte un kompass civilizācijas džungļos. Viņi priecājas, neapjēdzot, ka šī “brīvība” viņiem ir atņēmusi iespējas kā vienotai tautai aizsargāt savas intereses un nepieļaut sevis apzagšanu un izmantošanu. Šī līksmība liedz saskatīt to naudas varu, kas labāk par visām ķēdēm un važām turpina viņus saistīt un liek kalpot svešām interesēm.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.24(470) [2020. gada 23. decembris–2021. gada 14. janvāris]