Saruna ar bijušo Paula Stradiņa slimnīcas Neiroķirurģiskās nodaļas vadītāju Artūru Grīslīti
Ultraliberālisms turpina padomju tradīcijas
DDD: Ja jums kā mediķim būtu jānovērtē latviešu tautas stāvoklis, kādu atzinumu jūs sniegtu?
Artūrs Grīslītis: Stāvoklis visnotaļ nav iepriecinošs. Latvijas valsts tika dibināta, lai latviešu tautai palīdzētu dzīvot, izdzīvot un apmierināt gan savas materiālās, gan garīgās vajadzības. Vai šīs funkcijas pilda tagadējā valsts, kuru mēs faktiski vairs nevaram saukt par Latvijas valsti, jo tā beidza pastāvēt, kā mēs to ļoti labi zinām, 1940. gada 17. jūnijā (un faktiski nav atjaunota)? Bijusī Latvijas valsts pēc Otrā pasaules kara tika nodota starptautiskā cionisma rīcībā. Kas to izdarīja? To, protams, paveica mūsu tā saucamie draugi jeb sabiedrotie – Rietumu “demokrāti”, kas, acis nepamirkšķinot, Latvijas valsti ciniski atdeva Staļinam. Bet tie, kas pēc tā saucamās neatkarības atgūšanas nāca pie varas, faktiski ir marionetes, ielikteņi no vecā padomju režīma.
DDD: Daudzi droši vien jums nepiekritīs un teiks, ka šobrīd pie varas jau ir cilvēki, kas okupācijas gados varbūt gāja tikai bērnudārzā. Arī par deputātiem ievēlēti tādi, kuri piedzimuši Atmodas laikā.
A.G.: Cilvēku atmiņa ir īsa. Teikt, ka pie varas nav veco padomju cilvēku, − tā ir pilnīga aplamība, vai arī apzināti meli. Ja mēs paskatāmies uz varnešu sastāvu, tad redzam, ka tur netrūkst ne partijas pirmo sekretāru, dažādu viņu pakalpiņu un apakšnieku lielā skaitā, ne VDK darbinieku un pat arī mafiozo struktūru darboņu. Nezinu, vai ir vērts saukt vārdā tādus cilvēkus kā Gorbunovs, Lembergs, Teikmanis un vēl vesela strīpa pirmo sekretāru. Vēl jāpieskaita rajonu pirmie sekretāri – kopā sanāk kupls pulciņš, kas joprojām ieņem vadošus amatus.
Bija tāds biedrs Baumanis, kurš Latviju pārstāvēja Apvienoto Nāciju Organizācijā. Jāpiemin arī biedrs Neilands, kas darbojies Eiroparlamentā un bijis arī spiegs Zviedrijā. Tāpat Andrejeva kungs – tā saucamais “labais čekists”, kurš publiski atzina savu vainu. Viņu arī izmantoja dažādos variantos – gan Kanādā par sūtni, gan Strasbūrā. Un, ja mēs kaut cik pārzinām agrākās padomju struktūras, un tagad zinām, kas kurš ir, tad šo sarakstu varētu turpināt bezgalīgi. Tas norāda, ka visa šī kadru struktūra un politika ir klaji naidīga latviešu tautai, jo izpildītāji ir tie paši padomju nomenklatūras darbinieki un viņiem pakļautās struktūras.
DDD: Vai jūs gribat teikt, ka arī jaunie politiķi, kuriem šobrīd ir divdesmit pieci gadi, ir kaut kādā veidā saistīti un turpina okupācijas struktūru politiku?
A.G.: Es domāju, ka par to nav ne mazāko šaubu, jo šīs struktūras un sistēmas sevi nepārtraukti atražo. [..]
Starptautiskais cionisms: tā intereses Latvijā
DDD: Tagad ir moderni mācīties augstskolās, kas cildina Rietumu “demokrātiju”. Vai varam salīdzināt padomju sistēmā un Rietumu augstskolās skolotos cilvēkus?
Artūrs Grīslītis: Līdzība ir daudzos aspektos. Es gribētu teikt, ka nav lielas atšķirības starp šiem veidojumiem, jo gan Austrumos, gan Rietumos, balstoties uz vēstures faktiem un uz daudzu, dažādu autoru darbiem, ir redzams, ka Austrumu un Rietumu vadošie spēki darbojas faktiski vienādi – un tas ir starptautiskais cionisms.
DDD: Ja jau nebūtu šīs līdzības, mūsu sabiedrotie nebūtu mūs atdevuši Padomju Savienībai…
A.G.: Jā, tas to apliecina. Bet es gribēju parādīt saknes, kas ir nākušas no Rietumiem – no cionisma centra (tagad tas zināmā mērā ir pārcēlies uz Eiropu), no Amerikas, no Ņujorkas, kur cionisti faktiski pārvalda valsti: ieceļ, atceļ un, ja tas ir vajadzīgs, arī apšauj prezidentus… Starptautiskais cionisms, lai realizētu savus globālos plānus, izmanto vietējos kadrus, kurus uzpērk, kuriem izskalo smadzenes, piesolot lielas algas, augstus posteņus, ordeņus un goda rakstus, starptautiskas uzslavas…
Visiem ir zināms Sorosa fonds un tā darboņi šeit, Latvijā un pašreizējā Latvijas valdībā. Tādu mums netrūkst. Nav vērts visus nosaukt – viņu ir pārāk daudz! Viņi tad nu arī darbojas.
Turklāt jāņem vērā, ka Rietumos šīs “demokrātijas” jeb cionisma globalizācijas veidotāji ir vairāk pieredzējuši un strādā ar slīpētākām metodēm. Ja Staļins, piemēram, Ukrainā lika lietā golodomoru – primitīvi, zooloģiski (kaut gan zvēru vidū šādas parādības nav atrodamas!) iznīcināja cilvēkus, tad šie mūsdienu nezvēri izmanto ļoti izsmalcinātus gājienus. Par to varam pārliecināties tepat – Latvijā. Rietumu “demokrātijas” smadzeņu skalošanas centros sagatavotie, tēlaini izsakoties, ir pirksti, kurus kustina spalvainā roka. Gan padomju, gan pašreiz valdošajai liberālajai ideoloģijai mērķis ir viens, un to mēs izjūtam ikdienā, – valsts faktiski ir pakļauta un sabrukusi.
Bez izpratnes nav pārliecības
DDD: Kādas ir zāles pret šo izsmalcināto un rafinēto tautas iznīcināšanu? Kas ir tas spēks, kurš spētu apturēt šo briesmu izplatīšanos? Kas būtu jādara?
Artūrs Grīslītis: Uzskatu, ka to cilvēku, kas ir saglabājuši nacionālo pašapziņu, patriotismu un tamlīdzīgas vērtības, uzdevums būtu nodarboties ar ļoti grūtu un atbildīgu darbu, tas ir, ar tautas izglītošanu. Pašreizējais tautas apziņas līmenis visos jautājumos, kas skar situācijas izpratni, ir visai zems. Pašlaik Latvijā dzīvojošo cilvēku kopumu drīzāk var nosaukt par pūli, nevis par tautu.
DDD: Kā jūs iztēlojaties šo izglītošanu? Daudzi teiks: neesmu skolotājs, man nav pieejami mediji, neesmu ne žurnālists, ne politiķis – ko gan es varu izdarīt?…
A.G.: Jautājums ir pamatots. Bet jāsāk jau ar pašu vienkāršāko. Nevajag iedomāties, ka jādibina fakultātes vai katram jāorganizē ielu gājieni un tamlīdzīgi pasākumi. Jāsāk ar izpratni, jo, ja cilvēkam nav izpratnes, viņam nav arī pārliecības par to, kas ir vai nav jādara. Un jebkurš cilvēks kaut ko dara tikai tad, ja viņam ir pārliecība.
DDD: Kā viņš var iegūt šo pārliecību, no kuras rodas gara degsme? Iedomāsimies – cilvēks no rīta pamostas un nolemj: es gribu iegūt pārliecību, gribu saprast, gribu būt dedzīgs…
A.G.: Cilvēks ir tāds veidojums, kurš ietekmējas, – jo viņu ilgāk ietekmē, jo arī rezultāts ir ievērojamāks. Kaut vai visprimitīvākā veidā. Piemēram, ir labi zināms, ka Staļinam bija ļoti vienkārša iedzīvotāju ietekmēšanas metode. Katrā kolhozā, ģerevņā un citās publiskās vietās, kur pulcējas vairāk cilvēku, staba galā bija skaļrunis, kurš no rīta līdz vakaram potēja padomju ideoloģiju. Tāpat tas notiek arī Ķīnā.
DDD: Arī mūslaiku Latvijā tā notiek – tikai tagad masu mediji potē ultraliberālismu un ar to saistītos melus.
A.G.: Tādēļ tiem, kuri šo stāvokli redz un izprot, pienākums būtu apgaismot un ar jebkuriem līdzekļiem panākt, lai informācija par patieso situāciju nonāk līdz cilvēkiem. Jāizmanto visi iespējamie legālie līdzekļi, jo pašreizējais režīms ar cenzūru un absurdo izpratni par objektivitāti, kā mēs zinām, to nepieļauj. Ja mēģināsit kaut ko organizēt − kādu izglītošanas darbu vai kādu aģitāciju − bez varas orgānu atļaujas, jūs zināt, kas tad notiks: jūs to jau esat uz savas ādas pārbaudījuši.
DDD: Mēs pat izmantojam legālas metodes, bet tik un tā mūs cenzē, mēģināja notiesāt, jo nepatīk domas, ko sakām. Cenzē, jo atgādinām par neveikto deokupāciju, dekolonizāciju, deboļševizāciju.
A.G.: Jā, jo mums jau nav tiesiskas valsts – mūsu valstsvīri, ministri atļaujas apšaubīt un kritizēt pat tiesas lēmumus. [..] Tiek darīts viss, lai cilvēki nesaņemtu patiesu informāciju, lai masu informācijas līdzekļos neizskanētu varai netīkamas, bet taisnīgas domas.
Tādējādi pašreizējā valdība, patiesībā pēcokupācijas padomju administrācija, dara visu iespējamo, lai latviešu tautai neļautu atgūt izpratni, nacionālo pašapziņu, lai tā nebūtu spējīga pašorganizēties, lai attiecīgajā vēsturiskajā momentā mums nebūtu spēku un organizāciju, kas var pārņemt varu.
Zemāko instinktu varā
DDD: Jūs teicāt, ka ir jāizglītojas, ka tiem, kas saprot, ir jāizglīto pārējie. Atceros, ka “Radio Merkurs” stāstījāt, kā dažādās sadzīviskās situācijās esat mēģinājis par latviešu tautas un valsts problēmām runāt ar saviem draugiem, radiem un paziņām, bet sastopaties ar ļoti noliedzošu attieksmi.
Artūrs Grīslītis: Lūk, te jau tas ir. Mūsu dzīvais iedzīvotāju fonds nav kvalitatīvs, un par to okupanti savā laikā ir parūpējušies… Ar izglītošanu, situācijas skaidrošanu visu savu pazīstamo cilvēku vidū es nodarbojos jau kopš padomju laikiem. Toreiz tas bija jāietērpj citādos vārdos. Bet izbrīnu un neizpratni rada tas, ka gadu desmitu gaitā pat man labi pazīstami cilvēki nav spējīgi izprast lietu būtību.
DDD: Piemēram, jūsu kolēģi – ārsti. Kaut gan ārsti ir vieni no izglītotākajām sabiedrības grupām, kāpēc, jūsuprāt, viņi nesaprot šo elementāro patiesību – nepieciešamību veikt dekolonizāciju, okupācijas seku likvidēšanu?
A.G.: Te uzreiz ir jāteic, ka diemžēl ārsti nav nekāda īpaša ģenētiski izveidota cilvēku grupa. Viņi ir tādi paši cilvēki, ar tādām pašām īpašībām kā jebkuri iedzīvotāji. Protams, saskarsmē ar cilvēkiem, ar slimiem tomēr ar laiku izveidojas kaut kādi vairāk izteikti cilvēciski principi (kuram vairāk, kuram mazāk – diemžēl). Bet tas, ka ārsti to, ko teicāt, nesaprot, lai klaji runātu, izskaidrojams ar ļoti elementāru sindromu. Atcerēsimies, ka ārsts, tāpat kā jebkurš cilvēks, pieder pie primātu kārtas, kurā ietilpst arī visādi smuki mērkaķīši (gorilliņas, giboniņi, lemuri utt.). Šī zīdītāju klase ir ļoti tuva cilvēku klasei. Tajā valda vadonības, varas, barības princips – faktiski visi galvenie instinkti, kas ir izdzīvošanas pamatā. Neskatoties uz attīstību tūkstošiem gadu garumā, cilvēku šķira nekur tālu nav atrāvusies. Arī ārsti nav ne no kādiem brīnumbērniem cēlušies – lielākā daļa ir ar šiem pašiem instinktiem saistīti…
Teikšu, ka netrūkst tādu ārstu, kuri nav spējīgi ierindoties, kā Dzīvās Ētikas Mācībā rakstīts, augstākajā klasē, pie kuras piederošie domā ne tikai par sevi un saviem tuvākajiem, bet arī par tautu.
“Klubs 2K”
Artūrs Grīslītis: Esmu nonācis pie secinājuma, ka daudz ir tādu cilvēku, kuri ierindojami klubiņā “2K”. Kādreiz, kad 1990. gadā organizējās šī vara, tad iepriekšējās varas pārstāvji, atbilstoši plānam un izstrādātajiem principiem, nodibināja sistēmu jeb perestroiku, kurā, kā saka, visa vecā vara tika nedaudz pārveidota un ar visām struktūrām pārgāja “Klubā 21”. Šis klubs apvienoja vadošo eliti. Laika gaitā tā ir pajukusi, un tagad pie varas ir “Klubs 2K”. Tajā ietilpst visi tie, kuri nav spējīgi domāt par savas tautas, par valsts vajadzībām. Viņi domā tikai par divām lietām: pirmais “K” ir krekls, otrais – krēsls. Lūk, kādēļ to saucu par “Klubu 2K”. Lai kreklu dabūtu sev tuvāk pie miesas, ir vajadzīgs amats vai postenis, un tas ir krēsls.
Lielākā vai mazākā mērā katrs cilvēks ir egoists. Bet, ja pie varas ir tādi, kas dzīvo tikai uz tautas rēķina un raugās, lai šie divi “K” tiktu izpildīti, tad nav jābrīnās, ka viss strauji degradējas. Turklāt cionisti ir tendēti atrast sabiedrībā – gan Latvijā, gan Krievijā, gan Itālijā, gan citur – darboņus, kas pieder klubiņam “2K”. [..]
Tie cilvēki, kas valda pašreizējā sistēmā ne tikai pie mums, bet visur pasaulē, ir ar degradētu apziņu. Tie nav cilvēki ar lielo burtu, viņi ir savā prātiņā izmainīti radījumi, kuri gatavi nošaut, noindēt un diez ko izdarīt. To mēs redzam visādās Rietumu filmās. Pie mums to vairāk slēpj, bet tur tas viss tiek parādīts. Jo, kurš augstāk tiek, tas mūsdienās ir lielāks blēdis…
DDD: Tātad viņi dzīvo pēc principa “pēc manis kaut vai ūdens plūdi”?
A.G.: Māsiņas vai sanitāres nekādā gadījumā neblēdīsies un nešmauksies. Bet − jo “gudrāks”, jo slīpētāks, jo lielāks maita… Un tā tas ir visā pasaulē, šeit nav izņēmums. Cionisma mērķiem te ir ļoti labvēlīga augsne: visas darbības, kas šeit notiek, ir vērstas uz valsts destrukciju, principā tās ir diversijas akcijas. Tātad valsts un cilvēki visas tā saucamās neatkarības laikā ir pakļauti degradācijai visplašākajā mērā. Kaut vai runājot par pēdējo praidu – nevienam normālam cilvēkam nekādi komentāri nav vajadzīgi, lai saprastu šī pasākuma amoralitāti!
Tiek manipulēts ar cilvēku apziņu. Tiem, kuriem pieder informācijas līdzekļi, kaut vai viens gramofons staba galā kolhozā, var sākt manipulēt ar cilvēku apziņu. Un ilgākā laika posmā šīs izmaiņas noris arvien dziļāk. Pie mums tās notiek lielajos masu medijos jau vairāk nekā 20 gadus, turklāt sākot ar Sorosa fonda un beidzot ar Amerikas vēstniecības darbinieces klaju iejaukšanos mūsu iekšējās lietās, atbalstot morāli deģenerējošo sistēmu. Principā tā ir neatļautā veidā graujoša un degradējoša iedarbošanās uz cilvēku apziņu, it sevišķi uz jaunatni, kura jau tā kāri uztver visu svešo. Tas ir drausmīgi. [..]
Tauta izšķīst, gluži vienkārši lēnām pazūd. Un tie, kas aizbrauc par kaut kāda fonda līdzekļiem mācīties, teiksim, Sorosa stipendiāti un tamlīdzīgi, nonāk naudas devēju ietekmē un atkarībā un sāk realizēt šo organizāciju plānus. Medicīna ir viens no šādiem rupjajiem ieročiem. [..]
Līdzeklis: pašorganizēties
Artūrs Grīslītis: Atbilde ir vienkārša − Latvija ir tikai teritorija, no kuras jāizspiež pēc iespējas lielāka peļņa, maksimāli izsūcot tur esošo tautu ar tās vadītāju palīdzību. Pie mums visi, sākot ar ministriem līdz vissīkākajiem vadītājiem, nosaka toni un pieņem lēmumus, realizējot savas tautas iznīcību. Viņi visi faktiski ir tautas nodevēji. [..] Ne velti Markss savulaik teica, un viņam ir pilnīga taisnība, ka kapitālists par 100 procentu peļņu ir ar mieru darīt to, par 200 procentu to, bet par 300 procentu peļņu vispār vairs nekādu iebildumu nevar būt…
DDD: Varbūt nedaudz pārspīlēts salīdzinājums, bet Staļins ar savām represijām ir balts un pūkains blakus mūsdienu slīpētajiem gara slepkavām baltajās apkaklītēs.
A.G.: Jā, es jau vairākkārt minēju – tas ir izsmalcināts veids, un ierēdņu bari attiecīgi strādā. Rodas idejas par pensijām, nodokļiem un visu citu, kas pietuvina mērķim – tautas iznīcināšanai. Turklāt viņi paši daudz tur neko nevar mainīt, jo saņem norādījumus no “augšas”. Kādreiz saņēma no Maskavas, tagad saņem no Briseles – bet, no kurienes saņem Brisele, tas vairs nav tik svarīgi, kā to vietu sauc. Tā tas notiek.
Tādēļ vienmēr aktuāls ir jautājums, kuru arī jūs uzdevāt: ko darīt, vai neko nevar likt tam pretī? Pretī var likt tikai pašorganizēšanos, bet katram cilvēkam ir jābūt kvalitatīvam. Jūs nevarat māju uzbūvēt no satrunējušiem, apdrupušiem ķieģeļiem – nekas nesanāk. [..]
DDD: Noslēdzot mūsu sarunu, kāds būtu jūsu vēlējums mūsu lasītājiem?
A.G.: Es domāju, ka gandrīz visi “DDD” lasītāji saprot, kas notiek un kas jādara. Bet vēl varētu piebilst, ka vajadzētu vairāk darboties, aktivizējot savus līdzpilsoņus! Aktīvi jāpauž neapmierinātība ar notiekošo. Nevajag baidīties, jo viens no galvenajiem nelaimju cēloņiem ir ne tikai slinkums un vienaldzība, bet arī baiļu sindroms, kas ārkārtīgi dziļi iesēdies pēc visām šīm asiņainajām izdarībām, ko okupācija ar mums izdarījusi. Tas ir ārkārtīgi dziļi ielīdis un ir viens no galvenajiem faktoriem.
Jebkuras dzīvās būtnes pamatinstinkts ir dzīvības saglabāšana, un tādēļ ir vajadzīgs morāli augsti attīstīts cilvēks, kurš spēj šo primitīvo instinktu nomākt fiziskajā līmenī, noformulēt vispārcilvēciskās vajadzības un paust citiem, lai panāktu, ka arī pārējie sāk domāt. To vajadzētu mums katram spēt.
Intervēja Liene Apine
Pirmpublikācija laikrakstā “DDD” Nr. 12(266)–13(267), 2012. gada 22. jūnijs–26. jūlijs
Publicēta saīsināti
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.24(470) [2020. gada 23. decembris–2021. gada 14. janvāris]